Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem

 

 

Interneta vēstuļkopas Sveiks dalībnieki pērnā gada oktobrī ar lielu gandarījumu piedzīvoja savu runu pārvēršanos darbos. "Sveikotājs" Siguldietis Alnis Freibergs uzņēmās nodibināt un vadīt "Darba grupu Rītdienai", kuras mērķis ir veicināt  Latvijas republikas vēlēšanu likumu maiņu tā, lai stiprinātu tautas ievēlētās valdības atbildību pret tautu.  Darba grupa Rītdienai darbojas īstā laikā un telpā Vides Aizsardzības Kluba paspārnē, satiekoties Rīgā reizi nedēļā bet turpinot uzturēt pastāvīgu kontaktu ar latviešiem visā pasaulē Sveiks kopā. Liels darba grupas Rītdienai panākums ir Elizabetes Rūtenas sakopotā un Pētera Cediņa pārlatviskotā informācija par dažādu vēlēšanu sistēmu paveidiem, kas, kopā ar darba grupas statūtiem, sanāksmju protokliem, lēmumiem un uzsaukumiem ir atrodami tīmeklī mājas lapā <http://faculty/stcc.mass.edu/zagarins/rit.htm>.

Dzhefrijs Sommerss (Jeffrey Sommers) ir amerikānis, kas laiku pa laikam ar šo rindiņu rakstītāja starpniecību piedalās Sveiks kopas izmaiņās. Viņš vairāk nekā gadu ir dzīvojis Rīgā kā Fulbraita stipendiāts no Pasaules vēstures fakultātes Northeastern universitātē (Bostonā, Masačuzetas štātā) un polītiskās ekonomijas kursa pasniedzējs Stradiņa universitātē Rīgā. Tuvākā laikā Sommersa kungs aizstāvēs doktora disertāciju par saviem pētījumiem Latvijā. Pagājušā gada jūnijā JG nr. 221 Kiberkambarī  Sveiks kopas diskusijā "Pēc šoka terapijas - kardinālu pagriezienu?" Dž. Sommerss lika priekšā pēckara pasaules monetārās sistēmas arhitekta J.M.Keinsa domas par ekonomisko attīstību. Sekojošā rakstā viņš mudina nopietni un vispusīgi apsvērt Latvijas valūtas devalvāciju kā soli Latvijas ekonomiskās attīstības veicināšanā. Komentārus par šo rakstu laipni lūdzam sūtīt redakcijai. Katrs, kam pieejams internets var sūtīt komentārus taisni uz Kiberkambara redaktora e-adresi <zagarins@stcc.mass.edu>. No tās adreses var saņemt arī informāciju par pieslēgšanos Sveiks kopai.

Juris Žagariņš

 

Atmiņas no 1995. gada

Nesen gadījās ieskatīties žurnāla Central European Business Review ziemas numurā. Tur bija pārskats pār dažu Viduseiropas valstu tautsaimniecībām, arī Latvijas. Komentāri ko žurnālā lasīju man lika atgriezties atmiņās manā pirmajā ceļojumā uz Latviju 1995. gadā. Tie  ļoti atgādināja manis paša toreizējos iespaidus. Toreiz  manos  pirmajos iespaidos izcēlās divi novērojumi: 1) latviešu tautai netrūkst ne čakluma, ne čakluma, ne godīguma, ne pašcieņas,  2) latviešu tauta ir saimnieciski trūcīga.  Šie pirmie iespaidi nav mainījušies. Tas, ka Latvijas nelaimē nav vainojama pati latviešu tauta tikai pavairo manā apziņā šīs tautas traģēdijas nojausmu.

 

Sekojošās piezīmes sniedzu cerībā veicināt vispārēju diskusiju par ekonomikas polītikas virziena maiņu. Esmu iezīmējis divas aprises kurās es toreiz - diemžēl pareizi - saredzēju kļūdas un pareizi pareģoju sliktus iznākumus no polītikas kas pamatota hegemonisku ārpus-kritikas institūciju varas arogancē (zināmā mērā tādā pašā kā bijušās Padomju impērijas iestāžu arogancē). Pielietojot pareizu ekonomikas teoriju jebkurš būtu varējis saskatīt šīs kļūdas un pareģot šīs polītikas neveiksmi attiecībā pret tās uzdotajiem mērķiem. Es saku uzdotajiem mērķiem jo, kā MIT (Massachusetts Institute of Technology) ekonomists Pauls Krugmans (Paul Krugman) ir apliecinājis, "Sliktas idejas zied un zeļ tādēļ, ka tās kalpo spēcīgu grupējumu pašinteresēm." Neapšaubāmi tā tas ir. Un kā lingvists (un ASV disidents) Noams Chomskis (Noam Chomsky) ir atzīmējis, "Paši polītikas arhitekti dzīvo labi, kaut arī viņu eksperimentu trusīši nereti tiek šaustīti."

 

1995. g. rudenī sadzīves apstākļu sakritība lika man, manai sievai un kādam augsta ranga Pasaules Bankas (PB) padomdevējam satikties uz vakariņām unikāli modīgajā Osiris kafejnīcā. Toreiz Latvijā vēl nebija daudz īsti elegantu kafejnīcu un bija pavisam dabīgi svarīgam bankas ierēdnim tur meklēt patvērumu no Rīgas pelēkās ikdienas dzīves.

 

Mūsu galda biedrs PB ierēdnis bija pilns optimisma par Latvijas un Austrum-/Viduseiropas izredzēm uz strauju attīstību. Tuneļa galā spīdot gaisma - viņš to skaidri saredzot. Atminos, ka pats toreiz minēju divus. Pirmkārt, pareģoju, ka Krievija Jeļtsina prezidentūras laikā piedzīvos kopš Staļina laikiem nepieredzētas katastrofas. Mūsu PB draugs smējās un mierināja, ka viss būšot labi, likdams saprast, ka Jeļtsins seko mūsu pavēlēm un tātad viss notiekot kā nākas, kaut arī ceļā gadās pa grumbulim. Otrkārt, prognozēju, ka Latvija vēl daudzus gadus nepiedzīvos mērķtiecīgu augsmi - galvenokārt tās pārvērtētās valūtas dēļ. Arī šo manu piezīmi mūsu viszinīgais eksperts noniecināja .

 

Diemžēl tomēr izrādījās, ka mans pareģojums bija pareizs. Kopš Jeļtsins darīja galu demokrātijai ar savu uzbrukumā Krievijas parlamentam 1993. gadā, (tā rezultātā 200 - 1000 cilvēku Maskavas ielās gāja bojā), situācija Krievijā strauji pasliktinājās. Skaidrības labad jāpiebilst, ka šis parlaments nebija 1989. gada padomju parlaments bet gan daudz demokrātiskāks, ievēlēts 1990. gadā.) Jeļtsina valdības gados aptuveni četri miljoni cilvēku šķīrās no pasaules priekšlaicīgi pateicoties veselības aprūpes infrastruktūras un ekonomijas izputināšanai. Lai gan veselības indeksi jau 1980'os gados bija pasliktinājušies, tie daudz straujāk kritās 1990'os gados Jeļtsina laikā. Veselības infrastruktūras izpostīšana jāuzskata par pēcpadomju parādību. Jeļtsins arī bija tas, kurš pavēlēja uzbrukumu Ickerijai, t. i. Čečnijai, izraisot konfliktu, kas ir panācis šīs republikas  izpostīšanu,  vairāku simtu tūkstošu cilvēku nogalināšanu. Nesen ziņu avoti vēstīja, ka Krievijas valdība nu jau plāno pielietot FSB (Federālos drošībās spēkus - KGB pēcteci), lai neitralizētu  čečenu pretestību tādā pat veidā, kā tas tika īstenots Baltijas valstīs un Rietumukrainā četrdesmito gadu beigās  un piecdesmito gadu sākumā.

 

Mūsu toreizējais galda biedrs no PB 1996. gadā pameta Latviju, lai dotos palīgā glābt Krievijas ekonomiju. Taču glābšanas vietā eļļa tika gāzta virsū liesmām - situācija strauji turpināja pasliktināties, kamēr Krievijas rublis galīgi sabruka. Beidzot Krievija tika atpestīta no SVF (Starptautiskā valūtas fonda jeb IMF: International Monetary Fund) un PB ieteiktās makroekonomikas polītikas važām. Jau 1998. gada vasarā pareģoju, ka Krievijas rublis sabruks līdz tā gada beigām. Kad es savu viedokli izteicu ASV ekspertam, ekonomikas polītikas padomdevējam NVS valstīs, pretī saņēmu dusmu brāzienu par manām šaubām, ka Krievijas piramīda shēmas ekonomija vairs ilgi noturēs savu pārvērtēto valūtu. Krievijas valūtai galīgi sabrūkot, pēc 1998. gada Krievijas ekonomija tiešām sāka lēnām atplaukt, jo tai nāca par labu rubļa pazeminātā vērtība. Lēts rublis padarīja Krievijā ražotās preces lētākas gan pašmājas tirgū gan eksportā. Un  pirmo reizi kopš Padomju laikiem rublis sāka rosīties investīcijas ražotnē. Kāds man pazīstams riepu pārdevējs no Rietumiem toreiz man sūdzējās, ka viņa tirgus Krievijā draudot izputēt, jo nu krieviem esot izdevīgāk pirkt pašiem savas riepas, un viņi tā arī darot! 

 

Jeļtsins pie tautsaimniecības stūres norīkoja veco Padomju bosu Jevgeņiju Primakovu, uzdodot savest kārtībā Krievijas ekonomiju. Primakovs panāca asiņošanas apstādināšanu, bet viņam nebija laika izārstēt pacientu. Tiklīdz Primakova triāžas paņēmieni sāka iedarboties, Jeļtsins viņu atlaida, jo viņam nebija pa prātam Primakova pieaugošā popularitātei. Tika atjaunoti uzbrukumi Ičkerijai (Čečnijai), lai novērstu tautas uzmanību un dotu oligarchiem izdevību Jeļtsinu atvietot ar savu izredzēto - Vladimiru Putinu. Gūdams popularitāti tautā ar rupjām runām - ka viņš "apmocīšot čečeņus" un "sabāzīšot viņu galvas atejās" -viņš izmantoja tolaik paaugstinātās naftas cenas, lai turpinātu vairot savu popularitāti un lai gādātu par Krievijas ekonomijas augsmes turpināšanos. Tagad Krievijai Putina personā ir diktators, kurš turpina tālāk veidoties uz tā paša mandāta, ko Jeļtsins sagrāba 1993. gadā. Diemžēl, pēdējā laikā pazīmes liecina, ka Putinam trūkst izpratne par to, kā virzīt tālāk Krievijas ekonomijas atkopšanos. Patiešām, Krievijas augsme, ko esam pieredzējuši kopš 1999. gada, varētu drīz izbeigties. Kaut arī mums tas varētu nepatikt, tādi tomēr ir fakti.

 

Kā jau minēju, otrs, ko izpratu jau 1995. gadā  bija fakts, ka Latvijas valūta ir mākslīgi pārvērtēta. Ieminējos PB "speciālistam", ka pieturēšanās pie šīs stiprās valūtas radīs spekulatīvu ekonomiju, kas nosmacēs un iznīcinās to mazumu industriālās ražotnes kas Latvijai bija vēl pāri palikusi un stipri sadārdzinās preces gan pašmāju, gan eksporta tirgū. Turklāt viss tas nesīs postu Latvijas zemniekiem. Manas bažas tika noniecinātas un pretī saņēmu apliecinājumu, ka pavisam Latvijā drīz viss būšot kārtībā  -  gluži tāpat kā Krievijā.

 

Ar šo nebūt neapgalvoju, ka ar valūtas devalvāciju vien pietiks, lai glābtu Latvijas tautsaimniecību no turpmāka posta. Taču rāmas, izsvērtas diskusijas par devalvāciju noteikti ir vajadzīgas. Problēmu saknes ir dziļas. Jau pašā neatkarības atgūšanas brīdī vajadzēja izstrādāt industriālas attīstības plānu. Industriālo infrastruktūru vajadzēja inventarizēt. Noderīgās ražotnes iekārtas vajadzēja šķirot no nederīgajām. Vajadzēja veikt uzņēmumu administratīvo reorganizāciju gan pašos uzņēmumos, gan valsts līmenī, lai mobilizētu resursus - cilvēkus un materiālus.  Tā vietā, daudzas vērtīgas ražošanas iekārtas tika novāktas "par feniņiem uz dolāra". Dažas tika pārdotas par lūžņiem. Arī cilvēku talants arī tika izšķērdēts. Piemēram, lai arī VEF'ā iekārtas bija pārsvarā novecojušas, Valsts elektroniskai fabrikai bija lielas institucionālas zināšanas. Tur savā laikā ražoja apmēram 40% no visas Padomju Savienības telefona sistēmām. Latvijas inženieri būtu varējuši modernizēt šīs sistēmas sadarbībā ar kādu Rietumu vai Āzijas partneri. Tā vietā vairums labu domājošo padomdevēju piedāvāja tikai tukšu "brīvā tirgus" ideoloģiju aiz kuras aizsega notika valsts ražotņu "prihvatizācija" (no krievu valodas - sagrābšana). Līdz pat šai dienai ASV sūtnis Latvijā apgalvo, ka Latvijas problēmu pamatā ir tās pārmērīgi lēnā privatizācija. Taču, kā bijušais PB galvenais ekonomists Džosefs Stiglitss (Joseph Stiglitz) savos pētījumos ir pierādījis, tieši tās pārejas tautsaimniecības, kas ražotnes privatizāciju īstenojušas vislēnāk ir baudījušas relatīvu veiksmi, nevis tās, kas centās to īstenot pēc iespējas ātri.  Rūpīga, sakārtota privatizācija ir viena lieta, bet sasteigta privatizācija pieļauj apjukuma aizsegu, aiz kura grābēji jeb prihvatizētāji var brīvi risināt savas machinācijas. Nozīmīgi arī, kā Džūlija Ana Džatar-Hausmane (Julia Ana Jatar-Housman) nesenā rakstā žurnālā "Foreign Policy" izteicās, ka labāk būtu bijis mainīt institucionālās motivācijas struktūras pirms ķeršanās pie īpašumtiesību struktūrām.  Viņa apraksta kā dažās jomās apvienota valsts un privāta sadarbība būtu veidojusi labāku motivāciju radošam darbam nekā pēkšņa pāreja un paļaušanās uz tīri privātu uzņēmību. Tātad privatizācija nav nekāda panaceja un pavirša pāreja uz privātā īpašumā pamatotu saimniecību ir radījusi problēmas, kas visu Austrum/Centrāleiropu mocīs vēl daudzus gadus. Privatizācija nav veicinājusi augsmi šai reģionā, drīzāk - gluži otrādi.  Slikti regulēta un sasteigta, šī privatizācija bieži vien nav bijis nekas vairāk, kā aizsegs valsts mantas nolaupīšanai.

 

Atgriežoties pie sākumā minētā Central European Business Review raksta, attiecībā uz Latviju tur uzsvērtas divas lielas problēmas, proti, pirmkārt, tās pārvērtētā valūta, kas dara Latvijas produktus pārmērīgi dārgus eksportam, turklāt smagi skar zemniekus. Latvija, piemēram, importē divtik pārtikas preču no Igaunijas nekā eksportē. To biju paredzējis jau 1995. gadā. Otrkārt, korupcija padara Latviju par vienu no "netīrākām" valstīm (one of the sleaziest nations) visā Viduseiropā biznesa pasākumu īstenošanā. Šie stiprie vārdi nav mani. Tie nāk no minētās reputāblās publikācijas, kas veltīta biznesam Viduseiropā.  Manuprāt korupcija ir saistīta ar Latvijas pārvērtēto valūtu. Palēninot Latvijas attīstību un atvieglinot pelnīšanos maklerdarbībā ar nekustamiem īpašumiem, finansu spekulatīvās mahinācijās u.t.t. nevis ražotnes attīstībā, Latvijas pārvērtētā valūta ir bijusi auglīga vide korupcijai.  Mans nolūks ir mudināt lasītāju salīdzināt valsts polītikas virzītāju sludinātās pretenzijas ar valsts polītikas īstenajiem veikumiem. Ekonomikas un finansu polītikas virzīšanā parasti noteicēji ir cilvēki, kas visskaidrāk izprot  elitāro grupējumu intereses. Intelektuālo darbu tajās jomās, kas vistiešāk saskaras ar pie varas esošajiem, parasti vairāk ietekmē darba atalgojums, nevis intelektuālais nopelns. Viena veida polītika tiek atbalstīta, alternatīvas netiek pētītas. Tas nav nekas jauns. Stokholmas Ekonomikas Skolas (Stockholm School of Economics) dumpinieciskais dibinātājs Gunars Mirdāls (Gunnar Myrdal) apmēram tā rakstīja 20. gadsimta sākumā savā grāmatā The Political Element in the Development of Economic Theory (Polītiskais elements ekonomikas teoriju veidošanā). Tādu pat domu amerikāņu dižo vēsturnieku dzimtas pēctecis Bruks Adamss (Brooks Adams), teikdams, filozofus atalgo pārtikusī šķira [t.i. pie varas esošie], lai pierādītu, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Vai arī, ja būtu vēlēšanās pasniegties vēl tālāk virzienā uz polītiski labējo spārnu pēc viedokļa par intelektuālā darba procesiem, vienmēr varam paļauties uz vaļsirdīgo Henriju Kisingeru (Henry Kissinger), kas reiz teica, ekspertam ir sava atbildība pret tiem, kam ir savtīga interese tautas priekšstatos, un viņš veido un definē šos priekšstatus. Ar to es tikai gribu teikt, ka elitei kalpojošam "ekspertam", tāpat kā tas bija Padomju Savienības laikā, ir stipra personīga un arī psiholoģiska tieksme darīt visu, lai nostiprinātu savu eksperta stāžu pat tad, kad šī polītika acīmredzot cieš neveiksmi. Vēl vairāk, tādam "ekspertam" parasti ir labs iemesls pasargāt savus labdarus, no kuriem viņš saņem algu. Protams, tam tā nav vienmēr jābūt. Daudzi intelektuāļi iekaist dusmās uzzinājuši, ka viņi tiek izmantoti citu savtīgos nolūkos. Taču jebkurš cilvēks var būt padots cita pašinteresēm. Cilvēku iespējams izmantot visvieglāk tad, kad viņš pats to neapzinās.

 

Līdz ar šo mudinu lasītāju pārbaudīt faktus un pašam novērtēt, vai vadošā polītika ir devusi tādus rezultātus, kādus tās arhitekti ir solījuši, un ja nav, tad jāmeklē paskaidrojumi. Latvijas uzņēmējdarbība ir attīstījusies par spīti vadošai polītikai, nevis pateicoties tai. Ja salīdzinu vairumu Latvijas uzņēmēju ar Amerikāņu uzņēmējiem līdzīgos apstākļos, absolūti visu savu naudu es liktu uz latvieti. Un katru reizi. Taču latviešu uzņēmējam jācīnās pret nežēlīgi augstām aizdevuma procentēm. Manuprāt, tā ir tā pati cietumnieka dilemma, kas iesprosto visas valstis kopš septiņdesmitajiem gadiem. Katrai valstij ir jācenšas pārspēt savu kaimiņvalstu mākslīgi augsti noturēto valūtu vērtības, jo tikai tad investori, dzīdamies pēc tūlītējas peļņas, izvēlēsies uz turieni plūdināt spekulatīvas naudas summas. Pašmāju uzņēmējiem iznāk ciest šādā sacensībā, kas sadārdzina viņu produktus gan iekšējā, gan ārējā tirgū un, vēl svarīgāk, sadārdzina kredītus uzņēmējdarbības iesācējiem un gribētājiem to paplašināt. Turklāt, uzņēmējiem  jārēķinās ar korupciju - Latvijā tā esot otrā vietā tūdaļ aiz Krievijas, pirms cerēt uz jebkādu peļņu. Pirmie divi šķēršļi ir saistīti ar makroekonomikas polītiku. Tas ir neapstrīdams fakts. Nemaz nebūtu grūti argumentēt, ka trešais arī izriet no tās pašas makroekonomikas - kā blakus produkts.

 

Viena piezīme noslēgumā.  Daži man pārmet, ka latviešu tauta prasa atbildes, nevis analīzes. Man diemžēl jāaizrāda, ka atbildes neradīsies bez nopietnas iedziļināšanās līdz šim notikušajos procesos. Šeit aprakstu zināmus notikumus nevis, lai demonstrētu, cik gudrs un tālredzīgs esmu bijis savos pareģojumos. Neesmu nekāds ģēnijs. Bet nekādi ģēniji nav arī tie, kas veidojuši Latvijas un Neatkarīgo Valstu sadraudzības (NVS) polītiku. Viss, ko lūkoju panākt ir izpratne par to, ka aktuālais mūsdienu moments pieder vēsturei un, pielietojot strukturāli keinsisko modeli, pamatotu J.M. Keinsa (John Maynard Keynes) mācībā, nevis neoliberālo t.s. Vašingtonas piekrišanas modeli kas ir dominējis kopš astoņdesmitajiem gadiem, katrs viegli būtu varējis paredzēt Latvijas tagadējās ekonomikas problēmas. Teorijas pārbaude ir vērtēt, cik labi tā spēj pareģot iznākumu. Kas par vērtību var būt teorijai, ja nevar pareizi paredzēt norises? Mūsu uzdevums ir pārbaudīt pastāvošo ekonomikas teoriju. Šī nav tā vieta, kur nodoties gariem pedantiskiem rakstiem par ekonomikas teoriju.  Tāpēc teikšu tikai -pametot neoliberālos pieņēmumus par to, kā darbojas ekonomika, un tā vietā pielietojot strukturāli keinsisko modeli, skaidrāk izpratīsim tās ekonomikas problēmas, kas Latviju tagad piemeklē, un, vēl jo svarīgāk, kāpēc.

 

Uzsveru, ka nav viennozīmīgi skaidrs, vai valūtas devalvācija varētu palīdzēt Latvijai tās tagadējā bezindustrijas kontekstā. Taču skaidrs ir tas, ka šāds solis būtu nopietni jāapsver. Būtu jāapsver arī zemu procentu aizdevumi eksportindustrijām (es saprotu, ka Latvijas valdībā tāds solis patlaban tiek nopietni apspriests). Skaidrs ir tas, ka devalvācijas pirmajam solim gandrīz noteikti būtu jābūt mazam, un turpmākai lejup kustībai būtu jābūt mērenai un uzmanīgai. Mazi valūtas vērtības kāpieni lejup nelīdzinātos tām radikālajām devalvācijām, kas iezīmēja neatkarības atgūšanu un kuru nolūks bija iznīcināt padomju gados sakrātās naudas tā, lai veidotu jaunu noguldīšanas raundu, un veicinātu jaunbagātnieku uzņēmēju šķiras izveidošanos. (Praksē tie izrādījās tikai jaunbagātnieki spekulanti, nevis uzņēmēji). Toreiz šis process nepanāca neko vairāk kā vidēja vecuma un vecu ļaužu ietriekšanu trūkumā. Vienlaikus ļoti maz tika izraisīts uzņēmēju talants. Par to visu ir noteikti jādebatē. No savas puses man ir svarīgi pateikt, ko es gribu panākt ar savu ieteikumu devalvēt un ko negribu.

 

Konkrēti valūtas vērtības pazemināšana dos tikai mērenu tūlītēju labumu caurmēra indivīdam, panākot, piemēram, pārtikas cenu pazemināšanu. Tā mazliet sadārdzinās dzīvi vidusšķirai, kas pērk vairāk importpreces, bet smagus sitienus saņems visaugstāk ekonomikas skālā stāvošie, jo viņi gandrīz visu naudu izdod par importiem. Devalvācija pazeminās pašmāju ražotnes produktu cenas un sadārdzinās importu cenas. Tā varēs arī iedarboties kā stimuls tālākai ekonomiskai attīstībai. Lai gan Latvijas ekonomija ir šaura, pašmāju pieprasījums var iedarboties labvēlīgi uz eksporta attīstību. Katrā ziņā klasiskajā modelī eksports ir vienmēr pamatots pašmāju pieprasījumā. Daži, piemēram profesors Gundars Ķeniņš Kings domā, ka Latvija ir pārāk maza, lai ar valstiskām metodēm stimulētu iekšējo pieprasījumu. Zināmā mērā viņam ir taisnība, taču nesen presē redzēju ziņojumu (kurā pats vēl neesmu paspējis iedziļināties), kas liek domāt, ka Igaunijas minieksportu bums radās uz iekšējās produkcijas pieprasījuma pamata. Ņemot vērā, ka Igaunija ir pat mazāka nekā Latvija, būtu interesanti papētīt, kā šis process attīstījās tur, un padomāt, kuras industrijas Latvijā varētu veidoties uz iekšējā pieprasījuma pamata un kuras ne. Lai pilnveidotu šādu attīstības plānu būtu nepieciešams devalvēt valūtu tā, lai veicinātu iekšējo pieprasījumu un iedrošinātu eksportu.

 

Jeffrey Sommers