JG225 Janīna Kursīte. Rīga latviešu folklorā un dzejā

Janīna Kursīte

RĪGA LATVIEŠU FOLKLORĀ UN DZEJĀ

Rīga kā pilsēta dibināta 1201. gadā, tādējādi varētu teikt, ka folklora par Rīgu nav vecāka par šiem nosauktajiem gadu skaitļiem. Tomēr folkloras tekstos diezgan bieži Rīgas tēlā iezīmēti daudz senāki − archetipiski priekšstati par pilsētu kā tādu.

Latviešu folklorā, līdzīgi tam kā tas ir citu indoeiropiešu tautu folkloras, pilsēta simbolizē sievišķo sākotni, jeb kā K. Jungs (Carl Gustav Jung) teicis, − Pilsēta ir sieviete, kas dod patvērumu saviem iemītniekiem tā, kā viņi būtu viņas bērni. Var teikt vēl plašāk, ka pilsēta ir Lielās pirmmātes simbols gan tās saudzējošajā, gan iznīcinošajā aspektā.

No lielā folkloras materiālu skaita par Rīgu apzināti esmu izvēlējusies vienu tēmu − latviešu teikas par Pēteri Pirmo un Rīgas iekaŗošanu. Pamatā šai tēmai ir vēsturiski notikumi, proti, runa ir par Rīgas aplenkšanu, ko krievu kaŗaspēks Pētera I vadībā veica Ziemeļu kaŗa laikā, un 1710. gadā Rīga bija spiesta padoties.

Šīm 18. un 19. gadsimtā funkcionējušām teikām līdzās vēsturiskajam plānam ir arī mītiskais, proti, teikās stāstīts, ka Pētera I kaŗaspēks ilgstoši aplenc Rīgu, bet nekā nevar tajā iekļūt, jo Rīgu aizsargā Rīgas valdniece − ragana, kas žagatas izskatā aplido pilsētas mūrus. Un tie ir neieņemami. Kāds zaldāts pasaka Pēterim, ka raganu var uzvarēt tikai ar burvību. Vajadzīgas deviņas sudraba lodes, ar kuŗām tad pilsētas valdnieci un reizē raganu varot uzvarēt. Pēteris I pašrocīgi nogalina (tā teikās!) Rīgas valdnieci, un krievu kaŗaspēks iesoļo Rīgā. Un paradoksālākais ir tas, ka latviešu teikas ir Pētera, ne Rīgas aizstāves − valdnieces pusē, jo redz, viņa taču ir ragana. Teikas īstenībā ļoti skaidri iezīmē 18. un 19. gs. latviešu sabiedrībā dominējušās patricentrisma tendences un tīksmināšanos ar fizisku spēku, sava veida fiziskā spēka pielūgsmi. Teikās simpātijas izpelnās ne mierīgie zviedri, kas 18. gs. sākumā valda Rīgā un kuŗu laikus tradicionāli sauc par labajiem zviedru laikiem, bet krievu cars Pēteris I, kuŗa polītika ir balstīta fiziskā pretinieku pakļaušanā un iznīcināšanā. Taisnības labad būtu jāsaka, ka zviedri varbūt Rīgas aizstāvēšanā arī nebūtu pelnījuši īpaši labus vārdus, jo pilsētas vadība žēloja naudu aizsardzības nostiprināšanai un nekā īpaši neizcēlās pilsētas aizstāvēšanā. Izbrīnu pirmajā brīdī izraisa fakts, ka vienīgā, kas reāli aizsargā Rīgu − pilsētas valdniece, pēc vieniem teiku variantiem latviete, pēc citiem zviedriete, vēl pēc citiem poliete, tiek noniecināta un viņas nāve no sudraba lodes tiek uzņemta ar tādu kā gandarījumu, − tā teikt: „Burve beidzot pagalam!”

Tradicionālajos uzskatos pilsēta vienlaikus ir sakrāla vieta, kas īpaši aizsargājama. Atdot savu pilsētu svešiniekiem nozīmēja to pašu, ko atdot garīgos svētumus. Apbrīnojami, ka 18. un 19. gs. latvietim zaudēt Rīgas pilsētu ir mazāks ļaunums nekā atzīt sievietes nopelnus pilsētas aizstāvēšanā. Vieglāk viņas varonību bija nosaukt par raganisku spēku nekā atzīt Rīgas aizstāvju − vīriešu nevarību Pētera I kaŗaspēka priekšā.

Šeit laikam nevar runāt tikai par latviešu 18.-19. gs. sabiedrībā dominējušo patricentriski orientēto vērtību modeli, bet par tādu visā Eiropā. Sievišķais, kas tādā vai citādā veidā izcēlās ar individuālā iezīmēm, tika apzināti vai neapzināti identificēts ar raganisko, sabiedrībai naidīgo un līdz ar to iznīcināmo. Eiropā kulminācijas laiks šai raganu un konkrētāk raganu-sieviešu psīchozei, kā zināms, bija 16.- 17.gs., bet atskaņas no šiem visai vienpusējiem priekšstatiem turpinājās arī vēlāk.

Teikas par Rīgu un Pēteri Pirmo ir arī 20. gs. latviešu dzejnieka un dramaturga Jāņa Raiņa lugas Rīgas ragana pamatā. Luga tika publicēta 1928. gadā, taču pie tās Rainis strādāja vismaz desmit gadus. Tas bija laiks, kad Latvijas valsts bija tikko nodibinājusies un tās pastāvēšanai ļoti svarīga bija gan reālo robežu nostiprināšana un valstiskās identitātes simbolu aktualizēšana.

Raiņa lugā Rīgas aizstāve noteikti un stingri jau ir latviete − vārdā Dedze (no degt, netieša norāde uz Sauli un saules gaismu kā latviešu tautas brīvības simbolu). Rainis lugā iepin mīlestības motīvu, proti, Rīgas varonīgā aizstāve Dedze iemīlas Pēterī I un notic viņa viltus solījumiem, ka krievi Rīgā neiebruks. Pēteris pakļauj ar viltu gan Rīgu, gan Dedzi. Viņš vienādo abas − pilsētu un sievieti, lepnumā teikdams: „Meita mana. Rīga mana!” (Rainis, Kopoti raksti, XIII, 405).

Rainis, atšķirībā no anonīmajiem latviešu teiku sacerētājiem, noteikti un nepārprotami ir Rīgas aizstāves − sievietes pusē. Vienīgi Raini laikam ir mulsinājis apstāklis, ka teikās Rīgas valdniece bieži parādās žagatas veidolā. Šis putns tradicionāli saistās ar htonisko pasauli un miršanu. Rainis Rīgas raganu, ja tā var teikt, sadala trīs daļās, veidojot antropomorfizētu Dedzes tēlu un pilnīgi no viņas atsevišķi − divus nāru-ieviešu dzimtes ūdens garu tēlus: žagatu un cielavu. Cielava simbolizē uzlecošo, dienas sauli, žagata − pazemes un ar nāves pasauli saistīto sauli. Rainim cielava ir pilsētas valdnieces palīdze un visā pilnībā pozitīvs tēls, turpretī žagata ir pilsētas nodevēja. Žagatas nodevības motīvs meklējams mītiskā iemeslā, − proti, viņa vēlas, lai Rīga nogrimtu pazemē un piederētu viņai. Savā veidā viņa Rīgu mīl, bet, atrazdamās virszemē, Rīga nepieder viņai, tāpēc žagatai ar viltu un burvestību Rīgu vajag nogremdēt. Lai tas notiktu, vajag tikai vienu, lai kāds pateiktu, ka Rīga ir gatava, uzcelta. Un sieviete − pilsētas aizstāve Dedze un vīrietis − Rīgas iekaŗotājs Pēteris Pirmais − abi sacenšas, kuŗš pirmais pateiks savu sakāmo. Pēteris neiespēj pateikt, ka Rīga ir gatava, Dedze savu sakāmo pasaka pirmā, Rīga tiek glābta. Taču pašai Dedzei ir jāiet bojā.

Te savījušies vairāki simboliski momenti. Viens, ka par jebkuŗu pilsētu, tradicionālajā apziņā nedrīkstēja teikt, ka tā uzcelta. Uzcelts ir tas pats kas nomiris un kas nomiris, tas pieder htoniskajai pasaulei.

Otrs, ja grib, lai kāda pilsēta būtu stipra, tai ir jāupurē kāda jauna, stipra dzīvība. Raiņa lugā Dedze − Rīgas ragana uzupurējas pati.

Trešais, Rīga un tās valdniece ietver sevī neskaidras atmiņas par sieviešu-valdnieču kultu, kuŗam sakars ar mītisko saules kultu. Cielava un žagata ir divi latviešu folklorā biežāk sastopamie Saules-sieviešu debesu dievības zoomorfiskie tēli.

No laikiem, kad īsti sākās latviešu literatūra, t.i. no 17. gs., līdz pat 19. gs. beigām Rīga, ja arī dzejā minēta, tad ikdienišķā nozīmē, nekādas īpašas simboliskas nozīmes neietverot.

Kaut arī Rīgas pilsēta ienāk jau 20. gs. sākuma latviešu− dzejnieku urbānistu − īpaši Arveda Švābes dzejā, tomēr par lielāko un spilgtāko 20. gs. Rīgas simboliskā tēla veidotāju uzskatāms modernists Aleksandrs Čaks. Viņa dzejā Rīgas simbolika atgriežas archetipiskajā un saistīta ar to pašu senseno sievišķo sākotni. Rakstot par Rīgu, viņš bieži tieši vai mazāk tieši, bet raksta par savu iemīļoto sievieti. Šī iemīļotā sieviete, kas folkloras senākajā daļā ietvēra Lielās pirmmātes ambivalentos vaibstus, Čaka dzejā sadalījusies divās atsevišķās sievietēs. Viena ir sieviete un vienlaikus Rīga ar eņģeļa vaibstiem, otra sieviete un vienlaikus Rīga − pavedinātajā. Šajā otrajā − pavedinātājas aspektā Rīga funkcionē divējādā veidā:

pirmkārt, ar Vecrīgas − t.i. pilsētas centra šauro ielu sarežģīto tīklojumu, kas dzejnieka apziņā līdzinās senam, pussagruvušam un noslēpumainam labirintam, kas reizē gan vilina, gan baida.

otrkārt, ar Rīgas centra garo Marijas ielu, tradicionāli iecienītu vieglas uzvedības sieviešu uzkavēšanās vietu. Marijas vārds šīs ielas nosaukumā ikdienas cilvēka apziņā, kā 20. gs. trīsdesmitajos gados, kad sacerēta Aleksandra Čaka dzeja par šo Rīgas ielu, gan arī šodien, vairāk laikam saistās ar lielo grēcinieci Mariju Magdalēnu, no kuŗas Jēzus Kristus izdzina 7 velnus, nevis ar Krievijas imperatora Pāvela Pirmā sievu Mariju Fjodorovnu (1759-1828). Marijas iela ieguva Marijas Fjodorovnas ielas nosaukumu pēc 1812. gada lielā ugunsgrēka Rīgā un tam sekojošās pilsētas rekonstrukcijas. Otrs vārds ‘Fjodorovna’ ātri aizmirsās, bet pirmais − Marija pilsētnieku apziņā stabili nostiprinājās, un pat padomju laikā, kad iela tika pārdēvēta par Suvorova ielu, tautā vienalga to sauca par Marijas ielu. Aleksandrs Čaks dzejolī Marijas iela nosauc šo Rīgas ielu par mūžīgo tirgoni, kas tirgo ar visu, sākot no veikalu precēm un beidzot ar dievišķo cilvēka miesu. Pilsēta − sievietes miesa, kuŗā dzejnieks vai viņa dzejas alterego tiecas aizmirsties no vientulības un nespējas iejusties pasaulē. Arī tas ir viens no Lielās Pirmmātes archetipa izpausmes veidiem – pilsēta-sieviete, kas pārdodas, upurē sevi.

Sievietēm − dzejniecēm Rīga vai nu nefigurē dzejā vispār, vai arī figurē semantiski zīmīgos kontekstos. 20. gs. 60.-80. gadu latviešu dzejniece Ārija Elksne izjūt Rīgu kā otru sievieti, savu sāncensi. Dzejniece nosauc Rīgu par viņas laika nāvētāju, pretstatā laukiem, kur dzejnieces dvēsele gūst garīgo piepildījumu un mieru (dzejolis Kā tu mani aplaupi, Rīga, 1,222). Savukārt dzejniece Vizma Belševica senajā simboliskajā kodā, kuŗā Rīga saistās ar sievišķo sākotni, padomju laika dzejas slepenajā valodā pauda savu protestu pret Rīgas rusifikāciju, un plašāk pret Latvijas okupāciju, salīdzinot to ar sievietes varmācīgu pakļaušanu. Viņas dzejolis Tad es apstājos pēkšņi tika publicēts 1979. gadā, visdrūmākajā padomju cenzūras laikā. Lasītāji šo Rīgas simbolā ielikto jēgu nepārprotami uztvēra.

Rīga bija nozīmīgs folkloras tēls arī mūsu kaimiņiem, jo īpaši igauņiem. Igauņiem Rīga tautasdziesmās sastopama biežāk nekā Tallina. Igauņu tautas dzejā Rīga simbolizēja materiālo bagātību, varētu pat teikt − vācisko bagātību, tāpēc Riia tika aliterēta ar vārdiem, kas izsaka šo bagātības un pārticības ideju, tādiem kā riie − drēbes, apģērbs; rikkus (bagāts), raha − nauda. Latviešu tautas dzejā Rīga simbolizēja gan tāpat kā igauņiem bagātību (Rīgā varēja nopirkt pūķi, kas savelk mantu mājā), bet arī bija fantastiskā, ikdienā neiespējamā simbols. Latviešu mākslas dzejā, kuŗa rakstīta pārsvarā ar atskaņām, parastās atskaņas vārdam Rīga ir stīga (pavediens), kas simbolizē to redzamo un acīm neredzamo, bet ciešo saiti, kas ir katram latvietim ar Rīgu. Rīga − stīga bija iecienīts romantiskā tipa dzejas atskaņu-simbola variants. Postmodernisma dzejā vārds Rīga nereti tiek atskaņots ar piga, kur piga tradicionālajā apziņā ir spēcīgs aizsargs pret ļaunajiem gariem un visādiem kaitētājiem. 1995. gadā, atrazdamies Amsterdamā un domādams par Rīgu, dzejnieks Uldis Bērziņš uzraksta dzejoli O, Rīga-piga. Tiesa gan pigas simbolikas pamatā ir nozīme, ko mēdz dēvēt par nepieklājīgu. Bet laikam jau mēs esam iegājuši laikmetā, kad ar pieklājīgiem simboliem pilsētas un mūsu pašu aizsardzībai liekas par maz.

Lai vai kā, Rīga joprojām latviešu apziņā ir un paliek svarīgs nacionālās un valstiskās identitātes simbols, un kā tāds arī funkcionē gan literatūrā, gan ikdienas valodā. Rīga savās daudzveidīgajās simboliskajās nozīmēs cauri latviešu folklorai un literatūrai ir gājusi astoņsimts gadu ciklu, bet joprojām raksturojama ar mītisko: Vēl nav gatava, vēl nav līdz galam uzcelta.