Dzintars Sodums
STĀSTS PAR LIELIEM DARBIEM
Beovulfa manuskripts
Par Beovulfu jeb Bišulāci latviešu lasītājiem maz zināms. Diez vai par to kas teikts Andreja Upīta Pasaules rakstniecības vēsturē. Latvijas Padomju enciklopēdijā rakstīts: Beovulfs − senangļu eposs. Tā pamatā 6. gs. anglosakšu varoņteiksmas. Eposa 1. daļā attēlots, kā D-Zviedrijas skand. cilts vadonis Beovulfs atbrīvo Dānijas zemi no briesmoņas Grendela un viņa mātes. 2. daļā vēstīts, kā Beovulfs pēc 50 g. ilgas valdīšanas cīnās ar pūķi un nogalina to, bet pats iet bojā. 8.-9. gs. nezināms pārrakstītājs, eposu literāri apdarinot, ieviesis tajā kristietības elementus. Vienīgais rokraksts saglabājies no 10. gs. sāk. (atrodas Britu muzejā Londonā).
Manuskripts apsvila 1731. gadā, kad Londonā dega rakstu krājēja sēra Roberta Brūsa Kotona (Cotton, 1571-1631) māja. Daža rinda kļuva nesalasāma. Pats manuskripts ir seka daudziem pārrakstījumiem, kur pārrakstītāji pielikuši un atņēmuši. Teksts pārdzīvojis vairākus ģermāņu eposus, ir to apvienojums. Līdz šim Bišulāci lasīju H.D. Čikeringa jun. (no Amherstas koledžas Masačusetas pavalstī) tulkojumā, ko 1977. gadā izdevis Anchor Press/Doubleday apgāds. Tulkojumam blakus ir senangļu teksts. Arī jaunajam Ziemeļīrijas dzejnieka Šemusa Henija (Seamus Heaney) tulkojumam (Ņujorkā: Farrar, Straus & Giroux, 2000) blakus ir senangļu teksts. Vēl ir Beovulfs (izdots Kalifornijā 1984. gadā) − Marijanes Osbornes tulkojumā ar bildēm. Poēmas pantam ir līdzība ar latviešu daktiliskām tautas dziesmām.
Varonis piecēlās, ap viņu stāja
stiprie draudziņi. Dažiem bij palikt
pie ieroču kaudzes, to uzmanīt;
pārējie gāja, sava vadoņa vadīti
Heorotas istabās. Kur stāvot uz klona
važiņu kreklā, ko kalējs audis,
smalkajam pinumam mirgojot gaismās,
Beovulfs runāja no savas bruņenes.Vārdam bruņene jeb sejsargs vajag būt senākam nosaukumam. Valodas kungs Arveds Švābe to zinātu. Skatīt Langes vai Stendera vārdnīcā.
Tā ir nopietna stāstīšana. Nevar teikt, ka tajā nav joku. Nopietni un heroiski dzērāju joki. Taču poēmas izcelsme ir pils medus istabā. Stokholmā no Kurzemes koku brāķera dēla Eglona Spēka es redzēju, kā to dara, kā vīru sabiedrībā pie galda stāsta stāstu.
Kāpēc Beowulf saukt par Bišulāci? Beo, bee, neapšaubāmi ir bites. Par wulf, t.i. vilku tolaik pilī sauca katru lielāku zvēru: tini, vilku, lāci. Visus lauka putnus sauca par irbi, jo tās cepa un ēda pie alus. Tikai ar vērīgo zviedru Linnē sāka izšķirt sugas, t.i. ieklausīties tautas valodā. Bišulācis tad būtu mīlināmais vārds varonim. Viņš esot cēlies no gētiem Dievidzviedrijā (sal. Gēteborga; nejaukt ar gūtiem, kas dzīvo Gotlandē; arī ne ar gotiem).
Zviedru vēsturnieks Verners Lindblums saka, ka Beovulfa teikā, no kuŗas cēlies eposs, jūra esot Venera ezers Dienvidzviedrijā. Lindblums kašājas ar Upsalas vēsturnieku Stenu Karlsonu un apgalvo, ka Zviedrijas valsts pirmsākumi ir ne pie sveariem Upsalā, bet pie gētiem Dienvidzviedrijā.
Pret ko cīnās idilliskajā Dienvidzviedrijas vidē cēlies Bišulācis? Pret purvu briesmoni Grendelu. Tā māte arī mīt ūdeņainā vidē. Beovulfs ar saviem draudziņiem palīdz nevarīgajam dāņu ķēniņam (senangļu cyning, zviedru konung) Hrotgaram, kas ir gan kaŗavīru uzturētājs, mantu dalītājs, gredzena devējs, bet nespēj tikt galā ar Grendelu, kas mielojas, pievākdams Hrotgara pils sargus. Čikerings sāk poēmas stāstu:
Klau! Mēs esam dzirdējuši
par šķēpu dāņu
Slavu senās dienās,
par cilšu karaļiem
Un viņu varoņdarbiem.Henijs:
Tā. Šķēpdāņi dienās pagājušās
un viņu karaļi bija droši un lieli.
Mēs esam dzirdējuši par viņu varoņdarbiem.
Ilustr. no Beowulf: An Old English Epic. Tulk. prozā Wentworth Huyshe (London: George Routledge & Sons, Ltd., 190Aivars Jansons no Latvijas Jūras akadēmijas man atsūtīja viņa sastādītu sava tēva Jēkaba Jansona-Saivas dzejas grāmatu Vilku lauks (Rīgā, 1996). Tajā ir episkas poēmas Birkas baloži (kuršu sirojums uz Birkas salu Mēlara ezerā Zviedrijā), Vilku lauks (kuršu neveiksmīgs sirojums uz Dāniju), Dzīvais akmens (Kandavas bruņinieku pils celšana). J. Jansons-Saiva no franču valodas atdzejojis vecfranču eposu Rolanda dziesma. Trīsdesmitajos gados viņš burtnieka tērpā ar kokli klēpī skandēja savas poēmas.
