Biruta Sūrmane

NIKOLAJS KALNIŅŠ  1911.18.V-2001.20.II

 

Šo rindu autoram, rakstniekam un skolotājam Nikolajam Kalniņam, liktenis atvēlēja nostaigāt gaŗu un ražīgu dzīves gājumu, iekams aiz viņa aizvērās mūžības durvis. Paliek padarīto darbu svētība. Paliek tuvinieku, audzēkņu un līdzgaitnieku atmiņas par laipnīgu, sirsnīgu, gaišu personību. Paliek audzinātāja darbā latviešu jauniešu sirdīs sētā sēkla tēvzemes mīlestībai un latviskiem godīguma un čakluma tikumiem. Paliek rakstu darbu klāsts grāmatās un periodikā. Paliek prātā smieklu šaltis, ar kādām Bruno Skultes koristi, no Ņujorkas ar autobusu dodamies uz Klīvlandes dziesmu svētkiem (1963), apsveica uz vietas sacerētos jautros pantus, ko dzīvesbiedrei koristei līdzi ceļojošais Nikolajs kaisīja kā no maisa vai visu desmit stundu gaŗo ceļa gabalu. Paliek pateicība par allaž atzinīgiem un uzmundrinošiem vārdiem biklai žurnālistes gaitu iesācējai.

Nikolajs Kalniņš dzimis Vidzemē, Kastrānes pagasta Vecmazmiķeļos kā vienpadsmitais ar divpadsmit bērniem svētītā rentnieka ģimenē. Sešpadsmit gadu vecumā izglītības gaitas viņu aizved uz Rīgu, kur viņš beidz Rīgas skolotāju institūtu (1933) un uzsāk baltu filoloģijas studijas Latvijas Universitātē, kā arī strādā par skolotāju Rīgas bērnu patversmē, skolotāju institūta paraugpamatskolā un Rīgas 8. pamatskolā. II Pasaules kaŗa bēgļu gaitās viņš nonāk Fuldā, Vācijā, kur bēgļu nometnes ģimnāzijā māca latviešu valodu un literātūru. Skolotāja gaitas turpinās pēc ieceļošanas ASV, kur Nikolajs Kalniņš vairāk nekā trīsdesmit gadus māca Ņujorkas latviešu ev. lut. draudzes pamat- un vidusskolās, vada jaunatnes literāro pulciņu, ir Latvju Žurnāla jaunatnes nodaļas redaktors, darbojas Latviešu preses biedrībā, Latviešu valodas komisijā, Amerikas Latviešu Apvienības grāmatu vērtēšanas komisijā un referē skolotāju sagatavošanas kursos. Tas viss, protams, blakus regulāriem maizes darbiem, vispēdīgi Fordhama Universitātes bibliotēkā. Viņš bijis abu pēdējo Latvijas Baznīcas dziesmu grāmatu komisiju padomdevējs, un prāvests Alberts Ozols (Laiks 1996.4.V.) ar īpašu pateicību piemin jaunajā dziesmu grāmatā iekļautos desmit Kalniņa oriģinālkorāļus un desmit citu tekstu atdzejojumus.

Visu mūžu Kalniņš ir čakli gādājis, lai pildītos latviešu bērnu un jaunatnes literātūras pūrs. Jau 1932. gada rudenī Jaunākajās Ziņās ir iespiests viņa pirmais dzejolis Saules sirds. Seko bērnu luga Rūķu telefons (1936). Rīgas radiofona vajadzībām sarakstītas kādas divdesmit raidāmlugas jaunatnei, kas Elfrīdas Rapas sakārtojumā izdotas grāmatā Skolēnu uzvedumi (1942). Latvijā publicēti arī jaunatnes stāstu krājumi Kūleņu metēji, Uguns jūra (iegūst Kultūras Fonda godalgu) un Skolas bērni. Turklāt − līdzredaktors lasāmgrāmatai Tēvu valoda (1941) un tautasdziesmu izlasei Sidraba vītols (1942). Vācijā iznāk viņa pirmais dzejoļu krājums Bajāra dziesmas (1946) un bērnu dzeja Bērni strādā (1946).

Pēc ieceļošanas ASV drīz vien nāk klajā divi jaunatnei domātu stāstu krājumi − Rotaļas negaisā (1953) un Anitas stāsti (1953). Turpmāk Nikolajs Kalniņš pievēršas žanram, ko varbūt varētu dēvēt par dokumentālromānu, kur ievīti gan autobiogrāfiski pavedieni gan atspoguļoti laikmeta notikumi autora veiksmīgi literārizētā, ar atjautīgu un labestīgu humoru apdvestā atstāstījumā. Seko Rijas zēnu rota (1956 KF godalga), kur attēloti Baigā gada notikumi kādā Latvijas lauku pagastā. Tad − Ciems uz riteņiem (1959) par dzīvi Vācijas bēgļu nometnē. Aizkustinoši skaists piemineklis Rīgas skolotāju institūtam, tā mācībspēkiem un audzēkņiem sarūpēts triloģijā Laipu licēji (1965, 1966 − K. Goppera Fonda godalga), Tikai saulei nav ēnu (1972,1973 − Kr. Barona godalga) un Cēsis nav Rīga (1981 − KF atzinības raksts). Kultūrvēsturiski fakti no trīsdesmitajiem gadiem par Rūjienu un apkārtni iestrādāti arī romānā Mākoņu stūmēji (1990), kur daudzas personas sauktas īstajā vārdā un daudzu citu prototipi minētā laikmeta pazinējiem viegli sazīmējami.

Mūža gaŗumā Kalniņš palicis uzticīgs arī dzejai. Daudzi dzejoļi izkaisīti periodikā. 1971. gadā iznāca dzejoļu krājums Tēvzeme. Sarakstīts arī librets dziesmu spēlei Masku balle vēja kalnā (1982; Daces Aperānes mūzika), un latviešu trimdinieku gaitas un nedienas attēlotas humoresku krājumā Dāvis Dievputniņš (1983). Jaunāku paaudžu lasītājiem paskaidrosim, ka bēgļu aprūpes organizācijas trimdiniekus dēvēja par DP (Displaced Persons), no kā tūdaļ ļoti trāpīgi tika atvasināts Dievputniņa apzīmējums. Deviņdesmito gadu sākumā Dievputniņš paguva vēlreiz paciemoties arī Latvijā, dzimtajā pagastā, kārtīgi sakoptajās tēva mājās.

Mūža nogales gadus Nikolajs Kalniņš pavadīja par Putnu ciemu dēvētajā latviešu pensionāru kolonijā Leikhurstā (Lakehurst), Ņudžersijā (New Jersey). Nelaiķa pelnu urna glabāta Katskiļu Brāļu kapos Ņujorkas pavalstī.