Biruta Sūrmane

KOMPONISTU IMANTU RAMIŅU DAUDZINOT

 

Darbības vārdam „daudzināt” latviešu valodā ir divējādas nozīmes, proti: bieži pieminēt, nosaukt, vai arī − cildināt, slavināt. Pēdējos desmit vai vairāk gados komponists (arī diriģents, vijolnieks un skolotājs) Imants Ramiņš starptautiskajā mūzikas pasaulē ir krietni daudzināts šī vārda abās nozīmēs. 1990. gadā Kanadas koŗdiriģentu apvienība viņam piešķīra Kanadas nacionālo balvu par skaņdarbu Magnificat korim, orķestrim un solistiem. Šo balvu Ramiņš izpelnījās arī 1994. gadā par korāļu kompoziciju Veni Sanda Spiritus līdzīgam atskaņotāju sastāvam. No latviešu puses viņš 1985. gadā saņēma Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības Kultūras fonda atzinības balvu par kompoziciju Zemes dziesmas, bet 1994. gadā PBLA KF goda diplomu par kantāti Ceļš ar Kārļa Skalbes vārdiem. Šo darbu pasūtināja Latviešu Jaunatnes dziesmu svētku padome pirmajai latviešu jauno mūziķu nometnei Jaungulbenē (1994.VII), kur tas arī piedzīvoja savu pirmatskaņojumu diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā, piedaloties mūzikas nometnes korim kopā ar Latvijas Radio kori un nometnes orķestri.

Kanadas mūzikas enciklopēdijā par Imantu Ramiņu atrodamas vairāk kā piecdesmit rindas, papildinātas ar viņa skaņdarbu daļēju sarakstu. Līdzīga izziņa par viņu atrodama arī jaunajā mūzikas enciklopēdijā New Grove Online.

Ramiņa darbi skanējuši daudzās valstīs (ieskaitot Latviju) visos sešos kontinentos, un tas noticis pasaulslavenās koncertzālēs (Karnegī Ņujorkā, Čaikovska zālē Maskavā, Kanterburijas katedrālē un Vestminsteras abatijā Anglijā, Notre Dame Parīzē, Santa Maria del’Fiore Florencē, Itālijā, u.c.). Tos izpildījuši izcili koŗi, ieskaitot Vankūveras kamerkori, Toronto Mendelsona kori, Brigama Universitātes kori, Stokholmas kamerkori un latviešu Ave Sol, kā arī vairāku Kanadas pilsētu simfoniskie ansambļi. Ramiņa mūzikas partitūras izdod Jaymar Music Limited, Gordon V. Thompson, Boosey& Hawkes (New York) un citi mūzikas apgādi. 1992. gadā Kanadas valsts radiofona gādībā iznāca pirmais kompaktdisks (CBC SM 5000) ar Ramiņa Gaismas dziesmām (Songs of the Lights), ko izpilda Vankūveras kamerkoris un kamerorķestris starptautiski atzītā diriģenta Vašbērna (Jon Washburn) vadībā ar solisti, mecosoprānu Sandru Gramu (Graham). Komponista darbi iekļauti vairākos citos kompaktdiskos, piemēram, Echo in My Soul (2000).

Imants Ramiņš dzimis 1943. gada 18. septembrī Ventspilī, no kurienes II Pasaules kaŗa bēgļu gaitas viņš uzsāk 11 mēnešu vecumā. 1948. gadā Imants kopā ar ģimeni atstāj Mērbekas (Vācijā) bēgļu nometni un dodas uz Kanadas ziemeļiem, kur viņa tēvs, bijušais Ugāles virsmežzinis, dabū mežziņa darbu. Imanta māte ir pianiste, profesora A. Dauges audzēkne Latvijas konservatorijā, un viņa jau agri pamana zēna interesi un dotības mūzikā, it īpaši vijoļspēlē. Imantu aizsūta uz tālo Toronto nopietnām mūzikas studijām, kur Toronto Universitātē viņa skolotājs kompozīcijā ir Tālivaldis Ķēniņš, kuŗš par savu skolnieku sirsnīgi pastāsta žurnālā Latvju mūzika (23. nr.). Teicams vijoles skolotājs Imantam ir Toronto simfoniskā orķestra koncertmeistars Alberts Pracs (Pratz). 1962. gadā Ramiņš iegūst ARCT diplomu vijoļspēlē Toronto Karaliskajā konservatorijā, bet 1966. gadā saņem bakalauru grādu mūzikā (B. Mus.) Toronto Universitātē, kur mācījies arī paidagoģiju. Seko divi gadi Zalcburgas (Austrijā) Mocarteumā, kur viņš mācās kompoziciju, fūgu, vijoļspēli un diriģēšanu, kā arī piedalās profesionālajā Camerata Academia orķestrī. Pēc studijām Austrijā atgriežas Kanadas rietumkrastā un uzsāk rosīgu darbību mūzikas laukā.

Tālivaldis Ķeniņš Ramiņu skolas un arī vēlākajos gados atceras kā kautrīgu, paklusu jaunekli. Mūzikas kritiķe Marta Tūtere (Laiks, 1998.20.VI) raksta, ka Imantu iepazinusi jau zēna gados, kad apbrīnojusi viņa smalkjūtību, pašdisciplīnu un inteliģenci. Viņš bijis vienmēr lēnīgs, ar laipnu smaidu un dziļu, sevī vērstu skatu. Uz šādu raksturojumu fona jo spilgtāk izceļas Ramiņa turpmākā enerģiskā darbošanās Kanadas mūzikas dzīvē. Tūliņ pēc atgriešanās no Austrijas, 1968. gadā viņš nodibina mūzikas nodaļu Jaunkaledonijas Kolledžā, Britu Kolumbijas Prinča Džordža pilsētā, kur pats māca līdz 1972. gadam. 1971. gadā Ramiņš nodibina arī Jaunkaledonijas kamerorķestri, ko desmit gadus vēlāk pārdēvē par Prinča Džordža simfonisko orķestri. Viņš arī dibinājis Okanaganas Jauniešu simfoniju, NOVA bērnu kori un kamerkori AURA. Ramiņa vārds bieži sastopams koŗmūzikas koncertu, festivālu un radio raidījumu programmās. Viņš piedalījies gan diskusiju paneļos gan bijis referents koŗa mūzikas simpozijos, gan ņēmis dalību Pasaules koŗa mūzikas festivālā Vankuverā deviņdesmito gadu sākumā, kur, starp citu, sastapās arī ar diriģenti Ausmu Derkevicu un muzikologi Vitu Lindenbergu no Rīgas.

Sevišķi bieži Imanta Ramiņa vārds daudzināts pērngad, kad notikuši vairāki viņam īpaši pasūtināto vai arī agrāko darbu atskaņojumi − Vijoļkoncerts Vankūveras simfonijas izpildījumā, Zukermaņa (George Zuckerman) pasūtinātais Fagota koncerts un Toronto Orfeja (Orpheus) korim veltītā koŗa simfonija Sonnets to Orpheus (ar Rilkes tekstiem) plašam korim, orķestrim un baritona solo. Toronto New Canadian koncertā Amadeus koris izpilda Ramiņa Magnificat (2000.10.VI). Kanadas XI latviešu dziesmu svētku garīgās mūzikas koncertā (2000.1.VII) Arvīds Purvs diriģē Ramiņa Es dziedāšu tam Kungam (teksts no 104. psalma) korim, stīgu orķestrim un timpāniem. Šo darbu bija pasūtinājusi Dziesmu svētku rīcības komiteja Kanadā.

Banfas (Kanadā) Vasaras festivālā (2000. VII) Ramiņš diriģē pirmatskaņojumu savam plašajam skaņdarbam Recordare ar 150 koristiem, orķestri un četriem vokāliem solistiem. Klausītāji dzirdēja arī trīs īsākus darbus, kuŗus diriģentes Kviličīni (Elaine Quilichini) vadībā dziedāja Kalgarijas meiteņu koris. Otrs plašāks darbs šajā festivāla koncertā bija Kšištofa Penderecka Credo, un vietējā laikraksta kritiķis Klārks (Bob Clark) savā atsauksmē (Calgary Herald, 2000. 17.VII) abus skaņražus raksturo kā divus no mūsdienu vadošajiem komponistiem.

Ramiņa un vairāku citu mūsdienu komponistu darbus Helsinku „Temppeliaukion” baznīcā Somijā dziedāja Valsts koris „Latvija” diriģenta Māra Sirmā vadībā (2000.17.XI).

Uz Latviju Ramiņa mūzika aizceļojusi ar jau minētā diriģenta Vašbērna vadītā Vankūveras Kamerkoŗa starpniecību. Koris savā Baltijas valstu turnejā 1989. gadā kā piedevu nodziedājis Ramiņa Pūt, vējiņi sabalsojumu, un tas bijis sākums diriģenta Imanta Kokara (Ave Sol) un citu Latvijas diriģentu interesei par viņa darbiem. Rīgas skaņu ierakstu studijā sarīkotajā koncertā (1993.7. IX) blakus Helmera Pavasara, Alberta Jēruma un Tālivalža Ķeniņa kamermūzikai atskanēja arī Imanta Ramiņa Zemes dziesma. Desmit dienas vēlāk Literatūra un Māksla ievieto Tālivalža Ķeniņa rakstu sakarā ar komponista 50 gadu jubileju. Pēdējā laikā Latvijas koŗi īpaši iecienījuši viņa Ave verum corpus.

Materiālu apsvērumu dēļ pats komponists vēl nav bijis atpakaļ Latvijā, kaut arī viņu uz turieni kaut kas velk, kā viņš atzīstas vēstulē. Nesen saņemts aicinājums Latvijā viesoties 2002. gada maijā kopā ar Toronto Universitātes kori.

Jautāts par iespējamu latvisko elementu savā mūzikā, Ramiņš atbild, ka veicis dažus tautasdziesmu aranžējumus korim un arī kamerorķestrim (Latviešu tautasdziesmu svīta stīgu orķestrim), bet viņam pašam šķiet, ka latviskās saknes vislabāk atspoguļo viņa darbu līriskums. Tai pat laikā atzīšanās, ka no citiem komponistiem neviens viņu nav tik spēcīgi ietekmējis kā Johans Sebastians Bachs.

Kā Imanta Ramiņa mūziku vērtē kollēgas un kritiķi? Tālivaldis Ķēniņš viņa skaņdarbos saklausa lokanas, dzīvas melodiskās līnijas, interesantu un pārdomātu harmonisko valodu. Darbu tematika skaŗ gan dabu, Kanadas indiāņu folkloru, gan bībeliskus sižetus. Viņš nav avangardists, viņa mūzika ir „klausītājiem draudzīga,” vienlaikus paturot mākslas izsmalcinājumu un izteiksmes bagātību. Te varbūt ir vietā piebilst, ka Ramiņa koŗa darbi no dziedātājiem prasa krietnu devu muzikālas inteliģences un tālab (tāpat kā daudzi Jāzepa Vītola un Ādolfa Ābeles šedevri) ārzemju latviešu amatieŗu korīšiem nav pa spēkam.

Latvijas komponistam Imantam Zemzarim Ramiņa mūzika uzzīmē izteikti līrisku, elēģisku un tādēļ latviskai mentalitātei piederīgu autora personību. Pēc koncerta Banfas festivālā kritiķis Klārks raksta par komponista Imanta Ramiņa apbuŗoši vienkāršo un nemāksloto modālo pieeju izteikti melodiskam koŗmūzikas rakstības stilam. Tālāk Klārks uzteicis nemaldīgo spēju uzburt krāšņu skaņu audumu, kuŗa izteiksmīgi savijas orķestra un kuŗa skanējums, veidojot austrumeiropejiska melodiskuma un blīvas organiskas instrumentālas struktūras brīnišķīgo mijiedirbi, kāda sastopama arī Bacha darbos. Arī citi vērtētāji izcēluši komponista darbu izteiktās melodiskās līnijas, ritmisko kustīgumu, harmonisko krāšņumu un vokāli gaišo izteiksmi. Pats komponists izteicies, ka viņaprāt cilvēka balss, būdama garīgi un emocionāli iejūtīgāka, kā izteiksmes līdzeklis ir pārāka par citiem instrumentiem. Viņš arī domā, ka viņa interese par vokālo un koŗa mūziku droši vien pamatojoties latviešu bagātīgajā dziesmu kultūras mantojumā. Jautāts par savas muzikālās iztēles stimuliem, Ramiņš atbild, ka tie meklējami dabā, cilvēkos, ģimenē, mīlestībā, un ka viņu īpaši aizkustina garīgais elements, kas atrodams kā kristiešu, tā citu ticību dzejās un dziesmās. Dabu mīlēdams, komponists studējis arī ģeoloģiju un bioloģiju, un daudzas vasaras pavadījis dabas pētniecības darbā Britu Kolumbijas parkos un mežos. Kopā ar dzīvesbiedri Bekiju un meitu Lisu viņš dzīvo Koldstrīmā (Coldstream), gleznainajā Britu Kolumbijā, kur netrūkst izdevības slēpot, vizināties smailītē (kanu laiviņā) un fotografēt apkārtējās dabas krāšņumu. Ramiņš arī labprāt nododas lasīšanai, viņu īpaši interesē vēsture un valodas. 

Patlaban skaņradis strādā pie vairākiem lielāka apjoma pasūtinājumiem. Viens no tiem ir Psalmu simfonija, kuŗā viņš vēlas izmantot psalmu tekstus astoņās valodās, ieskaitot latviešu. Šī darba pirmatskaņojums paredzēts 2002. gada aprīlī, Ņujorkas Karnegī zālē. Bez tam Montreālas Svētā Labrenča (St. Lawrence) koris pasūtinājis Ziemsvētku kantāti, kas iecerēta ar pūtēju ansambli, bungām, arfu un ērģelēm. Padomā arī kāds stīgu kvartets un čella koncerts.

 

Biruta Sūrmane − tulkotāja, bibliotekāre un radiožurnāliste (Radio Brīvā Eiropa). Raksta par kultūras jautājumiem. Dzīvo Ņujorkā.