JG225 Vaira Vīķe-Freiberga. Kultūras mantojums, saglabāšana un atjaunošana

Vaira Vīķe-Freiberga

KULTŪRAS MANTOJUMS, SAGLABĀŠANA UN ATJAUNOŠANA

...Eiropa arvien vairāk sevi sāk apzināties kā vienu veselumu, un eiropiskā identitāte sāk kļūt par realitāti. Eiropas kopīgā kultūra ir viena no šīs identitātes šķautnēm. Tieši caur kultūru Latvija vislabāk apzinās savu piederību Eiropai. Atjaunojot savu neatkarību, Latvija iestājās daudzās starptautiskās organizācijās. Eiropas kultūras konvencija bija pirmais Eiropas Padomes līgums, kam Latvija pievienojās, vēl būdama Eiropas Padomes vieses statusā.

Kultūra ir nacionāls un reizē pārnacionāls jēdziens. Eiropa var lepoties ar tās tautu atšķirīgajām nacionālajām kultūrām. Tai pašā laikā katra no šīm kultūrām sevī nes arī pārnacionālas − bieži daudzām tautām kopējas − vērtības. Tas ir Eiropas spēks un Eiropas bagātība. Eiropa savā vēsturē ir gan radījusi un uzkrājusi, gan arī ik pa laikam iznīcinājusi savas kultūras mantojumu kaŗos, konfliktos un revolūcijās.

Arī nesenā Latvijas vēsturē, pasaules kaŗu liesmās un zem svešu okupāciju varām, bojā ir gājuši simtiem tūkstošu cilvēku, neatgriežami iznīcinātas daudzas kultūras vērtības. Visas Eiropas uzdevums ir nekad neko tādu vairs nepieļaut. Pēdējā desmitgade liecina, ka Eiropas humānisma gadsimtu tradicijas dažkārt vēl nespēj nostāvēt pretim cilvēkiem naidīgas ideoloģijas izraisītai agresijai. Tas ir atgādinājums visiem − ja starp humānisma idejām un ikdienas apziņu attālums kļūst pārāk liels, to itin viegli var sākt aizpildīt vardarbība un asins izliešana.

Kultūra savā dziļākajā nozīmē ir saistīta ar domu par saudzēšanu, izkopšanu, izaugsmi, bet arī atlasi un selekciju. Kultūras mantojums ir bagātību kopums, kas vispirms ir jāapzina, lai katra paaudze no jauna spētu to apgūt un pārmantot. Kultūras vērtības dzīvo tā, kā tās tiek iekļautas pilnvērtīgā kultūras apritē. Te kultūra pārsedzas ar izglītību, jo tikai audzināšana un izglītošana spēj uzturēt civīlizāciju.

Kultūras un izglītības pieejamība parāda demokratijas attīstības pakāpi. Tikai plaša un pieejama izglītība var garantēt sabiedrības attīstību visās jomās, tostarp arī kultūrā.

Sabiedrība riskē pati sevi apzagt, ja nav iespēju attīstīt savus talantus katram apdāvinātam tās loceklim. Arī kultūras mantojums nedrīkst būt ekskluzīva joma kādas nelielas ļaužu grupas baudai. Tam jābūt pieejamam katram, kas to spēj un grib uzņemt.

Kultūras mantojums mums arī uzliek svēto pienākumu − rūpēties par tā saglabāšanu un atjaunošanu, lai mēs, savukārt, spētu to nodot nākamajām audzēm. Šis uzdevums ir pietiekami plašs, apjomīgs un svarīgs, lai tas prasītu gan valstisko, gan starptautisko struktūru palīdzību. Kultūras pārmantojamība ir tas, kas atļauj uz kultūras mantojuma bazes vienmēr radīt ko jaunu, vēl nebijušu. Viss, kas reiz bijis jauns, gadiem ejot arī kļūst par uzkrātā kultūras mantojuma sastāvdaļu.

Latvija ir vēl relatīvi jauna kā neatkarīga valsts − nupat mēs atzīmējām tās 82. dzimšanas dienu. Tomēr kultūras procesos, kas ir skāruši visu Eiropu, Latvijas territorija un tās iedzīvotāji ir piedalījušies gaŗā vēstures gaitā. Visi tie ir atstājuši savas pēdas mūsu tautas gara dzīvē, un daudzi no tiem ir atstājuši arī taustāmas liecības un kultūrpieminekļus mūsu zemē. Mums ir bagātīgi archaioloģiskie depoziti no akmens laikmeta nometnēm, kas ir četrarpus tūkstošu gadu veci. Mums ir liecības par senseniem tirdzniecības sakariem ar Romas impēriju un ar arābu zemēm.

Latvija bija Eiropā tad, kad Kurzemes hercoga Jēkaba lini un citas preces ceļoja uz citu valstu tirgiem, bet viņa kuģi, līdzīgi citu Eiropas valstu kuģiem, devās uz Āfrikas un Amerikas krastiem.

Kultūras mantojums uzkrājas kārtu kārtām pa vēsturiskiem slāņiem, gluži kā nogulšņi jūras vai ezera dibenā. Kultūras mantojums arī izplešas koncentriskos lokos, gluži kā gadu gredzeni zaļojoša koka stumbrā.

Latvijas vidē un ainavā visur ir saskatāmas vēstures atstātās pēdas. Par viduslaiku baltu un līvu ciltīm un to valdniekiem vēl šodien liecina senie pilskalni, kaut pašas koka pilis jau sen kā nodedzinātas un iznīcinātas. No iekaŗotāju bruņinieku laikiem mums ir palikusi kristīgā ticība un seno ordeņa vai bīskapijas mūŗa piļu drupas.

Reformācija un kontrreformācija ir iespaidojušas Latvijas territorijai pāri gājušos kaŗus un konfliktus. Šīs kustības ir veidojušas mūsu zemes reliģiskās konfesijas un tās ir arī palīdzējušas likt pamatus tautas vispārējai izglītībai, jau sākot ar 17. gadsimtu. Daudzās baroka perioda Latvijas baznīcās vērojama vietējo tautas meistaru spēja pārņemt un pielāgot Eiropas kultūras idejas un jauninājumus, kā arī sastrādāties ar izciliem speciālistiem no daudzām tālām zemēm.

Tam visam līdztekus Latvijā ir saglabājies viens no visā Eiropā visbagātākajiem mantojumiem tautas tradiciju jomā. Mūsu tautastērpu jostās ieaustie ģeometriskie ornamenti ir tik sarežģīti, ka dažs labs satur sevī simtiem tūkstošu „baitu” informācijas. Daudzi no tiem ir pārcelti datoriem pieejamā formā un gaida arvien jaunus pētniekus, kas tos analizētu un pētītu. Dainas, mūsu tautasdziesmas, veido visā pasaulē unikālu mutvārdu literatūras pieminekli. Mums ir pierakstīti, publicēti un datoriem pieejami simtiem tūkstošu mutvārdu liriskās dzejas tekstu no tā variantu miljona, kas glabājas archīvu materiālos.

Dainas atspoguļo senās zemnieku dzīves materiālos apstākļus, dzīvesziņu un garīgo pasauli. Tur redzam mikrokosmu − katra cilvēka mūža gaitu no šūpuļa līdz kapam, un sabiedrību, kas individu pavada šajā gaitā. Tur redzam arī makrokosmu − archaisko izpratni par Visumu, pār kuŗu valda dievi un augstākie spēki. Daba un cilvēce tur parādās stingrā atbilstībā un parallēlismā, jo tradicionālas sabiedrības galvenais mērķis bija cilvēkam dzīvot harmoniskā saskaņā ar dabu.

Dainu poētiskā izteiksme seko tradicijās stingri noteiktām, ļoti sarežģītām likumībām, tai pašā laikā atstājot vietu arī katra tautas dzejnieka radošai izdomai un oriģinalitātei. Pie Eiropas kultūras augstākajiem sasniegumiem pieder gadsimtu gaŗumā veidojušies ideāli par individa vērtību, par cilvēka tiesībām, par demokratiju. Demokratiska Eiropa ir kultūras Eiropas kulminācija. Demokratijas attīstības ceļš un kulturālas attīstības ceļš tagad iet rokrokā, jo iespēja brīvi radīt un brīvi izteikties pieder pie cilvēka pamatbrīvībām.

... Mēs visi nākam un aizejam, šajā pasaulē atstājot savus darbus un savas domas, ko manto nākamā paaudze. Ir svarīgi nepārtraukt gaŗo pārmantojamības ķēdi. Mēs esam bagāti ar savu kultūras mantojumu. Gādāsim, lai tās audzes, kas nāks pēc mums, būtu vēl bagātākas!

Šo runu Latvijas Valsts prezidente teica Latvijas Nacionālajā operā (2000.9.XII) kampaņas Eiropa − kopīgs mantojums noslēguma ceremonijā.