Jaunā Gaita nr. 225, jūnijs, 2001
Aina Vāvere
PRET RĪTIEM, PRET VAKARIEM
Romāna fragmenti
Aina VāverePār Rīgas jumtiem grimst pavasaŗa pēcpusdienas spožā saule. Pa daiļamatniecības muzeja logu var redzēt spožumu, sauli pašu ne. Skaidri atceros, kā viņi pagājušā gadā šādā pašā saulainā dienā ieradās kā saules sūtņi, kad saule naktij atļauj vaļu tikai dažas stundas un tās pašas negribīgi, savu spožo blāvumu likdama manīt cauru nakti. Varbūt pareizāk būtu iztēlot viņus kā meteorus, kuŗi no debesīm nokrīt mirdzēdami, žilbinoši spoži pret apkārt valdošo tumsu un ietriecas zemē, tur atstādami pēdas uz mūžīgiem laikiem. Ārzemnieki. Toreiz domāju, mums, dundeniekiem tagad būs pašiem savi ārzemnieki nevis tikai noklausītie vai Rīgā noskatītie. Viņi nāca caur lidostas ēkas stikla durvīm lēnām, steidzīgos un grūstīgos pa priekšu laizdami, viņš - iecietīgi plecus steidzīgajiem sāņus pagriezdams, viņa - visu uztverošu skatu apkārt mezdama. Tēvs padeva pāris soļus viņiem pretī un zem labi gludinātajām uzvalka biksēm nemaz nevarēja manīt, ka kreisā kāja bija protēze, un sniedza viņai rozes, dzeltenas un tās skaistākās, ko man tanī rītā Rīgā vajadzēja sameklēt. Tukumā, kur viņi no Dundām braucot būtu varējuši it viegli iegriezties, pēc tēva domām pietiekoši skaistas nevarēja atrast. Andrejonkulis, kuŗš man nekāds onkulis nav, ir tikai tēva draugs un darba biedrs, bet man no bērnības viņš saucās Andrejonkulis, tāpat sniedza viņai rozes un, man par pārsteigumu, skūpstīja viņai roku, ko atceros redzējusi tikai buržuāziskās filmās par veciem laikiem un nekad Andrejonkuli to darot, vienalga ar ko viņš nesveicinājās. Viņa tā kā mazliet apmulsa, bet roku pasniedza mazliet paceltu un izliektu, tā kā Andrejonkulim nebija zemu jāliecas, un tad es redzēju, ka viņa nebūt nebija tik jauna kā pa gabalu izskatījās, bet, arī to vērā ņemot, blakus stāvošajam dēlam viņa bija ļoti jauna māte. Viņas zilās acis urbās tēva sejā un tēvs to saņēma ar tikpat nemaldīgu skatu, kāds bija raidītais. Vīrieši sasveicinājās sarokodamies, nekādi lāča apkampieni, ne skūpsti uz abiem vaigiem nenotika, tāpat ar mani un Ņinu, par kuŗu man vajadzēja paskaidrot, ka viņa ir mana draudzene un mēs dzīvojam vienā dzīvoklī, ko tēvs viņai vēstulēs noteikti nebija pieminējis. Ņina Gustavu vai acīm apēda, es pamanīju, citi noteikti ne, un kas to varēja viņai pārmest, Rīgā tādu vīrieti reti kad varēja sastapt; tikai nedaudz īsāks par Andrejonkuli, kuŗu visi apzīmēja par ļoti gaŗu, un gaŗāks par tēvu; milzīga, bet notušēta pašapziņa, nevainojams matu griezums, tādā kā sporta jakā, it kā drēbes un to piedotais atbalsts pašapziņai un uztveramam tēlam, viņam nebūtu nepieciešams. Rūpīgās kustības un acu skati pret māti vai pret visām sievietēm jautāja Ņinas skats? Apmulsu, kad sniedzu viņai roku, ar puķu klēpi jau palīdzēja Ņina, viņa pastiepās mazliet uz pirkstgaliem un noskūpstīja mani uz vaiga, un pirms atradu vārdus, viņa teica: es esmu Zenta, un tēva pirmie vārdi bija: skolā tevi sauca par Mazozentu, uz ko viņa atbildēja: tas bija sen atpakaļ. Bet varbūt arī ārā spīdošā saule salauza ledu, mēs visi iesmējāmies. Nepaspēju teikt, ka es esmu Berta, bet to viņa noteikti zināja, jo līdzinās tēvam un ne tikai mazliet.
Citi atbraucēji un sagaidītāji grupiņās jau virzījās uz izejas pusi, radi radu rokas turēdami, plecus apkampdami; tikai mēs vēsāki un viens pret otru atturīgāki, jo vienīgie, kuŗi viens otru jau agrāk, sen atpakaļ pazinuši - viņa un mans tēvs - kaimiņu bērni, skolas biedri. Viņas senču mājas tur vairs nav, kaŗa laikā nodegušas, neviena rada arī vairs nav, tēvs vienīgais laika biedrs, kas vēl daudzajās Dundu mājās dzīvo, un viņi sarakstījušies tikai pēdēja gada laikā.
Kopā ar viņiem braucām uz Latvijas viesnīcu, tā viņi vēlējās, un autobusa šoferis neiebilda, tur viņiem bija paredzēta apmešanās. Divdesmitā stāva stūra istabā, kuŗu, izskatījās, ar pārbīdāmo durvju palīdzību varēja sadalīt divās, viņš pasūtināja šampanieti, kafiju un maizītes. Mēs ar tēvu tādus hoteļus bijām redzējuši draudzīgajās republikās, bet Ņinai un Andrejonkulim, it sevišķi Ņinai, tas izlikās kā sapnis, kā pasaka. Skaidri atceros, kā viņš aizsūtīja apkalpotāju prom, pats ielēja šampanieti un aicināja mūs saskandināt uz satikšanos; kā viņa ielēja kafiju un piedāvāja maizītes un izturējās kā mājasmāte.
Šogad viņš atbrauks viens un es viņu sagaidīšu viena pati; Andrejonkulis no Dundām nebrauks, ārzemniekiem vairs nav jāapmetas Rīgā, viņš apmetīšoties tuvāk Dundām, Tukumā, un tad viņi redzēsies, un Ņinu es līdzi neņemšu.
Viņš nesaprot. Viņš vienkārši nesaprot. Zvanīt uz muzeju! No Helsinkiem! Tikai lai pateiktu, ka lidmašīna kavējusies, ka ieradīsies tik vēlu, ka vakar mēs vairs nevarējām tikties.
Direktors man ziņu atnesa pats personīgi. Tagad viņš sevi sauc par direktoru un nolaižas tik zemu, ka atnāk pie muzeja viszemākās darbinieces, tekstiliju restaurētājas, lai nodotu viņai birojā saņemto ziņu; kaut arī no ārzemnieka un no Helsinkiem sūtīta, bet nodod pats.
Nu, jā, brīvība izsludināta, Maskavā sarkanais karogs nolaists, krievu armija vācas ārā, privātīpašumi tiek atjaunoti. Bet tomēr. Direktors nekad uz mani labu prātu nav turējis. Viņš pats, šā vai tā, bet viņa augstākie; tik smalki zināja par manu tēvu, tēva tēva lielo saimniecību un siltumnīcām un grantsraktuvēm Kurzemē; nemaz nerunājot par manu nepaklausīgo dabu, ko laikam esmu mantojusi no tēva, vienmēr mācēdama palikt aiz tās robežas, pār kuŗu grūti pieķerties. Man tomēr bija jāatbild, ka zvanītājs ir mans radinieks un ka pagājušo gadu viņš un viņa māte Latvijā jau ir viesojušies.
Direktors ienāca taisni tad, kad strādāju pie - kā kolēģi teica - ārzemnieces gobelēna. Viņi to atveda pagājušā gadā un viņa māte to atstāja muzejam. Mēs, rokdarbnieces un tekstīlnieces tūlīt redzējām, ka tas ir mākslas darbs, bet direktoram un vēl vienam otram tas ir kā dadzis acīs. Vēl joprojām nevaru izrēķināt, vai tādēļ, ka to darinājusi ārzemniece, vai tādēļ ka viņi baidās tur saskatīt attēlotus pagātnes notikumus. Viņi domā, ka gobelēns nozīmē tikai audumu un stāsta tikai par prinčiem, princesēm, svētajiem un mitoloģiju, un nezin nekā par vecām aplikāciju un izšūšanas technikām, nemaz nerunājot par mūsdienu notikumu pārvēršanu gobelēnu mākslā. Ne jau, ka es rulli atritināju, par viņa ierašanos domādama. Tas man nedod miera. Ne tikai tanī parādās viņa mātes un vecmāmiņas likteņi, ko viņa pagājušā gadā nedaudz pieminēja, bet līdzīgi kā franču un spāņu iepriekšējo gadsimtu gobelēnos attēlotās bildes un zīmes un Lielvārdes jostas raksti, liekas, glabā vēl citus noslēpumus.
Domu, ka pati neesmu ne tuvu līdz galam izdomājusi, neesmu nevienam pieminējusi un arī netaisos to darīt. Ja vispār, tas būtu jāsaka viņam. Viņš ir gobelēna īstais mantinieks, un man nebūtu tiesības iejaukties tur izšūtajā stāstā. Tomēr brīžiem nagi niez to turpināt, lai gan par tā iepriekšējām veidotājām zinu tik maz un par viņu vēl mazāk.
Tur nav daudz ko restaurēt. Izliekos ar to knibinoties, bet vairāk pētu dizainu, materiālus, dūrienus, aplikāciju izvietojumu, izšuvumus, papildinājumus. Nevaru beigt brīnīties par dizaina smalkumu, izvēlētiem materiāliem, aplikāciju izvietojumu, šūšanas techniku. It sevišķi, kā viņa stāstīja, vecmāmiņa pirmā pasaules kaŗa laikā, kad dzīvojusi lielā trūcībā un gobelēnu uzsākusi, šuvēja būdama, strādājusi tikai ar šuvējas darba pārpalikumiem. Viņa pati darbu turpinājusi - atkal kaŗa laikā - un atkal trūcībā, sāpēs un bailēs. Jautāju sev, kas notiktu, ja tagad kāds darbu turpinātu?
Dēls par mātes un vecmāmiņas rokdarbu likās zinis maz un saprot vēl mazāk. Ja vēl nebūtu noticis viss, kas notika pagājušo vasaru. Viņa māte un mans tēvs noslīka Dundu ezerā. Tēvs, kaŗa invalids, brīžiem staigāja ar protēzi, kādreiz brauca ratiņos; viņa neuzmanību vainoja braucamo ratiņu kuŗos viņi abi esot sēdējuši, ieslīdēšanu ezerā. Tēvs bija pārgalvīgs, jaunībā, pārnācis no kaŗa, kuŗā aizgāja astoņpadsmit gadu vecumā ar pēdējo leģiona iesaukumu, ar vienu kāju esot pat jājis. Dundenieki vienmēr bijuši zirgu audzētāji, un padomju laikā tēvs darīja to pašu, tikai zem lielās valsts zirgaudzētavas nosaukuma.
Tas, ka mans tēvs Jūlijs un viņa māte, toreiz saukta Mazāzenta, bijuši ne tikai skolas draugi, bet vairāk nekā draugi, pareizāk sakot, mīlējuši tik cieši, cik vien sešpadsmit un deviņpadsmit gadu vecumā pirmo reizi mācējuši, tas bija skaidri tēva acīs saskatāms, kad viņš man pirmoreiz to pieminēja, toreiz, kad viņi sāka apmainīties vēstulēm pēc turpat četrdesmit pieciem gadiem, tēvs atgādināja un skatījās manī, manu nākošo jautājumu gaidīdams, ko pēc īsas pauzes arī uzstādīju: vai tas nozīmē, ka viņš varētu būt mans pusbrālis? Mums ar tēvu ne bērnībā, ne agrā jaunībā, nedz kopš esmu pieaugusi nav bijis temata, ko mēs nepārrunātu, un tēvs palocīja galvu, jā, tā tas varētu būt... pasmaidīja savu mazliet greizo smaidu un piebilda, ka ar vienu vienīgu viņu saplūšanas reizi varēja pietikt, lai mēs būtu pusbrālis un pusmāsa. Bet kad es taustījos pēc tālākam ziņām, tēvs padarīja manus turpmākos jautājumus liekus: nē, viņš nezina, vai Gustavs tiešām ir viņa dēls, viņa nav apstiprinājusi, ka viņu vienreizīgā sakara rezultāts, īsi pirms viņu šķiršanās pašās kaŗa beigās, ir šis dēls; nav rakstījusi, vai bijusi precējusies, vai viņai bijis, vai ir vīrs, vai ir vēl citi bērni. Kādas tiesības viņam bija to prasīt; mana māte, gadījuma izprieca, tāpat bija nozudusi, atstādama mani tēvam. Vienīgais par ko tēvs nešaubījās, viņi bija viens otru mīlējuši un gaidīja, kad viņi tiksies.
Domājot par iespēju, ka esam pusbrālis un pusmāsa, brīžiem mani pārņem liels siltuma vilnis; brālis, pusbrālis, mūsu kopīgās saites ar tēvu Jūliju, bet nākošajā brīdī atsalstu: mana tēva mīlestība pienākas tikai man, mums nav nekādu kopīgu atmiņu par bērnību, par pagātni, par kopējiem priekiem un bēdām, bet tad atkal, ja nu tēvam, mūsu tēvam un viņa mātei bijusi tāda mīlestība, kādu tēva acīs varēja saredzēt, tad cits viss bija nesvarīgs. Tā ilgi svārstījos pēc viņu noslīkšanas un Gustava aizbraukšanas, kamēr viņu ciemošanās laikā bijām velti gaidījuši, ka viņi mums izstāstīs savu saprašanos, atklās, un mēs zināsim, kas mēs esam, bet tā nenotika. Dundu ezers dziļš un bīstams, viņu līkus nekad neatrada, un atstāja mums neatbildētus un neatbildamus jautājumus.
Kad jaunā valdība sāka organizēt īpašumu pieprasīšanu un atdošanu bijušiem īpašniekiem un mantiniekiem, un galvenais pēc tam, kad biju redzējusi nedaudzās fotogrāfijas un lasījusi vēstules, ko viņa māte bija rakstījusi manam tēvam uz fronti, to, ko tēvs bija teicis par mīlestību un kaislību, es sapratu. Izlēmu, atzīstos, bez īstas pārlikšanas, tikai mūsu ar tēva saskaņu visos dzīves svarīgos jautājumus izjuzdama, rakstīju viņam, ka viņa mātes un mana tēva mīlestības vārdā mēs esam pusbrālis un pusmāsa un ka tādēļ viņam jāsaņem puse no mūsu tēva īpašumiem, tas ir, meža māja - saukta Stiklapils no tiem seniem laikiem, kad tur bija stāvējis stikla ceplis, pie tā piederošais grants un smilšakmens karjers, un apgalvoju, ka tas būs taisnīgi, jo īstās tēva mājas Meždundas, padomju laikā zirgu audzētava, paliks man.
Viņš rakstīja, ka viņam nekas nepienākas un nav vajadzības pēc īpašuma Latvijā, un es atbildēju, ka tas nav tikai īpašums, tā ir mūsu tēva un viņa mātes mīlestība. Varbūt taisni tādēļ man gribētos gobelēnu turpināt? Iešūt arī viņu, kur tam pienākas būt: ar visu viņa gudrību, viņš nenoliedzami ir gudrs cilvēks; ar viņa atturību, lai neteiktu aukstumu, ko viņš sakās iemantojis kopā ar anglisko izglītību; ar viņa nesaprašanu, jo viņš nesaprot, tāpat kā tik daudzi rietumnieki nesaprot. Pagaidām tikai knibinos. Šuju paraudziņus, mēģinādama apgūt veco šūšanas techniku, taisu dizaina uzmetumus, par nākotni cenšos nedomāt, kur nu to vēl pieminēt kādam citam, sapņoju par īstām gobelēna stellēm.
Ja arī viņš būtu ieradies agrāk, šodien mums nekāda satikšanās nebūtu iznākusi. Man jāzvana Rutai uz tirgu reālizatoru birojā un - jāatgādina, ka viņa solīja man nolikt divus cāļus; ar vienu iešu pie Signes, kur viņa savas letes aizmugures plauktā man taupa pudelīti vācu parfīma, ja laimējas, varbūt divas. Drēbju veikalā Aijai tad atstāšu otru un viņa man pārdos no tumšzilā auduma pietiekami, lai Ņinas puikām iznāk siltas jaciņas, ko Ņina pati uzšūs uz jaunās zviedru šujmašīnas. Jā, un Rutai jāpaprasa, kuŗā ielā Igors šodien tirgo banānus; Igora tirgošanās vietas mainās tikpat bieži kā viņa cenas.
Ceru, ka viņš paliks hotelī un gaidīs, kamēr es viņu rītdien uzmeklēšu. Pēc pāris dienām man sākas atvaļinājums un tad mēs brauksim uz Kurzemi un saņemsim mūsu senču mantojumu. Būtu labi, ja Signei būtu izdevies pataupīt vēl trešo pudelīti; kopš zirgu audzētava sāka brukt tāpat kā kolhozi un tēvs vairs zirgu darījumos uz draudzīgām republikām nebrauca, man nav bijis ne pilītes labas, neuzbāzīgas smaržas.
* * *
Helsinku lidlaukā Gustavs pie bāra uzmetas uz ķebļa un pasūtina alu. Uz blakus ķebļa apsēžas mazāka auguma vīrelis un arī vēlas glāzi alus. Gustavs jau no jaunām dienām apzinājies, ka ir slaids un brašs un tagad nepilnu četrdesmit piecu gadu vecumā izskatās jauneklīgs trīsdesmitgadnieks, blakus sēdētāju uztver kā necilu, pelēku, gadījuma pēc blakus nonākušu, nenozīmīgu ceļošanas starpgadījumu.
Viens otru atskārtuši ar pirkstā mirdzošā Nameja gredzena palīdzību, viņi vienojas, ka gaida mazo lidmašīnu uz Rīgu, bet tad klusē. Tie laiki bija pagājuši, kad latvieši pasaulē viens otram krita ap kaklu tādēļ vien, ka abiem pirkstā bija Nameja gredzens. Neilgajā klusuma brīdī kaut kas nedefinējams stalto brūnmati un apaļīgo plikpauri kopīgi piesien pie bāra Helsinku lidlaukā. Viņi izdzer vairāk Baltā Lāča alus nekā ceļojot būtu vēlams; pārrunā Budveisera un Pilsnera atšķirības, bet atturas vienu vai otru nolikt vai slavēt. Par alu tāpat kā par reliģiju un polītiku rietumu zemēs nav pieklājīgi izteikties kategoriskā manierē.
Kad viņi nonāk pie īstas iepazīšanās Valdemārs, Valdis, Voldis, Volijs par sevi stāsta daudz čaklāk nekā viņa jauneklīgais ceļa biedrs.
Latviešu valodā kristītais Valdemārs angliski neilgā laikā pārvērtās par Valdi vai Voldi un no Valda vai Volda bija tikai viens elpas vilciens līdz Val vai Vol. Atpakaļ latviešu valodā Vāls vai Vols neiederējās, grozies kā gribi, Volijs vien iznāk. Vārdu galotnes Valdemāram bija skaidras no pēc kaŗa latviešu bēgļu nometnes skolā iegūtajām zināšanām, pārējo varēja pielikt vai atņemt pēc patikas. Viņš palika pie Volija.
Pēdējo divdesmit gadu laikā pasaulē nebija noticis neviens nozīmīgāks latviešu pasākums, kurā Volijs nebūtu ņēmis dalību. Dziesmu svētki, kultūras dienas, teātru festivāli, rakstnieku dienas, inženieru satikšanās, bijušo lokomotīves vadītāju piemiņas sarīkojumi, Vulkāna un Vefa bijušo darbinieku brokastis, pusdienas vai vakariņas; Amerikas rietumu un austrumu krasta latviešu saiešanās, Anglijas un Vācijas dziesmu svētki, Austrālijas kultūras dienas, jā, pat Brazīlijas un Venecuēlas latviešu pasākumi Volijam nebija sveši. Volijam patika būt starp tautiešiem, izjust svētku pacilāto gaisotni, iejukt pūlī, kurš tomēr nav pūlis, bet vienota tauta ar kopēju virzienu uz vienu vai otru sarīkojumu, zāli, stadionu, namu vai baznīcu, kur atkal varēja pārdzīvot kopību un pacilātību, kas aizdzen vientulību. Vientulība ir briesmīga lieta.
Ne par savu, ne citu izskatu vai izturēšanos Volijs nekad nebija daudz domājis. No bērnu dienām samierinājies, ka viņš ir mazs un apaļš, ka kājas un rokas viņam īsas ar vēl īsākiem pirkstiem, ka apaļā seja vienmēr nosvīdusi, un tagad austošais, gandrīz pilnais mēness galvas vidū, lika visiem citiem viņa acīs izskatīties garākiem, lielākiem, iznesīgākiem un izskatīgākiem. Bet ne grudrākiem. O nē. Par savu gudrību Volijs varbūt šaubījās tikai senajos skolas gados; vienalga latviešu vai angļu valodā, viņš ātri atklāja, ka skolas divnieks, vai kā citādi divnieku neapzīmēja, nebija pareizā mēraukla, ar ko mērīties dzīves cīņas laukā.
Par savām dzīves cīņām Volijs varētu sarakstīt grāmatu. Daudzi klaidus tautieši to dara, varbūt viņš arī tā rakstīs: kā pēc bēgļu nometnēm Eiropā, Amerikā skolā gājis tikai kādu gadu; sācis strādāt naglu un skrūvju fabrikā par mācekli, kā kāpis uz augšu, ieguvis pats savu dzelzslietu veikalu, paplašinājies, kā uzsācis vairumtirdzniecību un kļuvis turīgs un kā, tikai nedaudz pāri pusmūžam, varēja īstenot savu lielāko kaislību - ceļošanu, kam pēdējos gados pievienoja vislielāko kaisli - ceļot uz Latviju.
Helsinku lidlaukā Volijs slauka sviedrus no pieres, kaut arī gaŗajos gaiteņos, daudzajos sēdvietu nodalījumos, veikalos, veikaliņos un bāros nevarēja būt karsts. Klimata kontroles mašīnas temperatūru nemitīgi tura vienā un tajā pašā līmenī, ziemu un vasaru, dienu un nakti. Tas vienīgi varēja būt patīkamais, ne gluži atklātais uzbudinājums, kas atšķir ceļošanai atdevušās dvēseles no tām, kas ceļošanu uzskata tikai par pārvietošanos no vienas vietas uz otru. Bet varbūt arī uzbudinājumu izsauca jautājums, ko Volijs patiesībā negrib sev uzstādīt: vai šoreiz būs citādi? Iepriekšējās reizes, Rīgā iebraucot, viņu sagaidīja tūristu gide. Neviena rada, cik viņš zināja, kas varētu nākt viņu sagaidīt, viņam nebija, bet šoreiz gides arī nebūs, jo Latvijā ir izsludināta neatkarība. Kas būs?
Volija ceļabiedra stāsts neatklājās ne tuvu tik saistoši, kā Volija stāsts. Viņš stāsta, ka bērnību pavadījis Austrālijā, pieaugušos gados klīdis pa visu pasauli, strādājis šur un tur. Liekas, ka viņa stāsti, salīdzinot ar Volija dzīvi, nebija īstas cīņas un panākumu stāsti. Kompjūteru speciālists? Kibernētiķis? Programmētājs? Datorus Volijs pazina, ļoti noderīgi rēķinvedībā, darījumu un līgumu noformēšanā, mobilais telefons tāpat; bet par sazināšanās technoloģijas nākotnes izredzēm viņš nebija interesējies.
Rīgas lidmašīnā viņi pat samainīja sēdvietas, lai varētu sarunas turpināt. Biznesmeņu uzvalkos un šlipsēs tērptie un atašeja koferīšiem apbruņotie vācu, krievu un latviešu darījumu kārtotāji, rietumu līdzīgo darījumu kārtotāju ceļošanas sporta tērpus nicinādami, bet tomēr viņu angļu valodu augsti vērtēdami, to viņiem labprāt atvēlēja.
Rīgai tuvojoties, kā ceļa biedri to bieži dara, viņi viens otram apliecina, ka Latvijā nevajadzētu pazaudēt kontaktu, vajadzētu vēl tikties. Volijs dosies uz viesnīcu, Rīgā neviens viņu negaida, Latvijā vispār neviens viņu negaida. Gustavs arī meklēs viesnīcu, kur pārgulēt. Viņi ieradušies par vēlu, lai traucētu radiniekus vai lai dotos uz laukiem, bet viņi vēl tiksies.
Neskatoties uz ārēji saredzamām atšķirībām, bet iekšēji nojaušamām saitēm, viņi katrs atsevišķi jūt, ka ceļabiedru tik bieži izteiktā doma, atkal tikties, nebūs tikai tukši vārdi.
Kad Gustava stāstāmais apsīka, Volijs paņēma vēl vienu alus glāzi un turpināja pats. Par īstām saknēm un atgriešanos, par jēgu un atdošanu dzimtenei - atkal Dzimtene ar lielo burtu - atdošanu dzimtenei to, ko no tās saņēmis. Volija uztverē nekas, kas būvēts no akmens, koka, bleķa vai tērauda, ja vien to var saturēt kopā ar stieņiem, skrūvēm, naglām, bultām, āķiem, cemmēm, tapām, nav neatjaunojams. Un turpināja par dzimtenes sirdī nešanu un neaizmiršanu. Sākumā to varēja iztulkot kā ārzemju latviešu svētku runās saklausītā atkārtošanu; trimdinieku kolektīvā vainas apziņa par to, ka palicis dzīvs, par atvainošanos, ka dzīvo ērti un bez sevišķām rūpēm. Gustavam paša latviskums bija apstājies reizē ar aiziešanu no latviešu skolas, kas sakrita ar viņa aiziešanu no skolas vispār. Volija entuziasmā klausoties, atmiņā nāk toreizējās izjūtas. Mājā viņu mātes nekad par dzimtenes sāpēm un līdzīgiem tematiem nerunāja, un ja viņas savā starpā to pieminēja, tad viņš tur nebija klāt. Pie tam viņas bieži savā starpā sarunājās vāciski, tā viņas bija mācījušās jaunībā. Neilgu laiku viņš un viņa latviešu biedri aizrāvās ar varoņstāstiem un varoņdarbiem, ko mācījās svētdienās, bet ja viņš Nameja, Lāčplēša vai leģionāru stāstus atkārtoja mājās, mātes neizrādīja ne tuvu tik lielu entuziasmu, kādu manīja stundās, aktos un publiskās runās, lai gan nekad arī viņas tos nenonicināja vai nenoliedza. Tālākajā dzīvē studijas, darba piedzīvojumi neitrālo nostāju, atturību un vēso saprātu attīstīja tālāk. Bet kad viesnīcā pienāca Volija pieminētie pirmie gaiļi, viņš juta, ka maldījies. Volijam bija taisnība. Kaut kam bija jāpieķeras ar visu sirdi, jāatdodas bez atlikuma. Kur citur radās Volija saistība, pārliecība, aizraušanās?
Viņš jutās priecīgs un atvieglots, ka saticis un iepazinies ar īstu latvieti. Tik pacilāts viņš bija juties tikai pagājušā vasarā, kad viņi skatījās mātes rokdarbu, un tikai īsu brīdi, bet tas, atgriežoties Amerikā, ātri aizmirsās.
* * *
Ak, tad atbrauca gan, Meždundu virtuvē saka vecā Katiņa un noliek telefona klausuli. Virtuve, kādreiz sen atpakaļ saucās par saimes ķēķi, tad ilgus gadus par komunālo virtuvi, un, laikiem mainoties, tagad kad saime sen aizmirsusies un komūnas vairs nav, telpa palikusi tikpat kā bez vārda un gandrīz vai bez nozīmes. Tomēr ap lielo, nomelnējušo galdu sēdošie mājas iedzīvotāji uzreiz saprata, kas zvanīja, kas atbraucis un ko nozīmēja vecās Katiņas Ak, tad... Zvanītāja bija Berta no Rīgas un atbraucējs tas otrs Meždundu mantinieks no ārzemēm.
Pie galda sēdētājiem kā filmā gar acīm aizslīdēja pēdējo gadu notikumi. Gandrīz jau apraduši ar kolhozu brukšanu un dalīšanu, dažu dūšinieku saimniecību uzsākšanu, krievu garnizona promvākšanos no Dundu pievārtes, vietējo varas vīru titulu mainīšanas uz citādiem, jauniem, kaut gan daži saka, ka uz vecajiem, komunistu laikā noliegtiem. Katiņas ak, tad Meždundu ļaudis atsit atpakaļ uz pārmaiņu trepju pirmā pakāpiena: kad jaunie skrēja uz Rīgu pirmos ārzemniekus skatīties, kad kādam kaut kur esot atbraukuši radi, atveduši dāvanas krāsainos plastikāta maisiņos; kad stāsti klīda par ārzemniekiem, kādi tie izskatās, kā uzvedas, kā iznesas citādi nekā tie no draudzīgām republikām, kas brauca uz Meždundu valsts zirgu audzētavu zirgus pirkt vai apskatīt un kuŗus Katiņa pati bija uzņēmusi un cienājusi. Līdz atklīda ziņa, ka uzradusies arī Dundu šuvējas meita. Toreiz skuķis, vairāk par sešpadsmit nevarēja būt, un vecie pilsētiņas iedzīvotāji atceras, kā viņas - meita, māte un vecāmāte - pašās kaŗa beigās aizlaidās kopā ar vāciešiem. Tagad, turpat pēc četrdesmit pieciem gadiem atbrauca kopā ar pajaunu vīrieti, kuŗš esot viņas dēls. Kas par sievišķi! Vai nu tā nebija tā pati Dundu šuvējas meita saukta Mazāzenta, jo vecomāti godāja par Lielozentu, vai arī tur ārzemēs ar sieviešiem notika kaut kas pavisam jocīgs? Vismaz sešdesmit, tik daudz viņai vajadzēja būt, staigāja apkārt ar tik slaidu vidukli, spožiem matiem, baltiem zobiem, tas neklājās. Vēl dzīvo ļaudis, kas atceras, ka bērnībā un pusaudzes gados gan bijusi varen smuka, tāpat kā māte, kad no pilsētiņas nāca uz Lejasdundām pie radiem ciemoties. Bet tomēr. Dēls arī vairs nebija nekāds jaunietis, lai gan uzvedās un iznesās it kā viņam būtu divdesmit; ģērbās tā savādi, nekad ancukā, vienmēr bez šlipses, un brīžiem smaržoja drīzāk pēc svešām, rūgtām puķēm nekā pēc sviedriem, kā tas ar vīriešiem bija parasts.
Pagājušā gadā likās, ka viņu ierašanās satrauks dundeniekus tikai ziņkārības līmenī. Meždundās visi, no visvecākā līdz visjaunākam bija iekārtojušies un nogruntējušies. Pie tā liels nopelns bija Jūlijam, kuŗam kādreiz vajadzēja kļūt Meždundu saimniekam, bet kad dibināja kolhozus un Meždundas kļuva par valsts zirgu audzētavu, Jūlijs pats savā mājā pārvērtās par priekšsēdētāju, uztaisīja lielus zirgu staļļus, dzīvojamo māju sadalīja dzīvokļos saimniecības strādniekiem, veterinārārstam, birojam un vel šim tam. Jūlijs vispār izvērtās par labu priekšnieku. Tas nekas, ka pēc kaŗa, jaunības trakulībā svešai meitai piedzīvoja bērnu, tā gadās. Bērnu atrada pamestu pie Meždundu durvīm, bet Jūlijs zīdaini pieņēma. Bertiņa mājas iedzīvotājiem kļuva kā pašu bērns.
Tad kaut kur tālumā sabruka Berlīnes mūris. Maskavā un Rīgā notika puči, cēlās barikādes un nošāva cilvēkus. Sajūtas viļņojās kā Dundu ezers vējainā rudens naktī. Bet pašās Meždundās valdīja parastais miers un kārtība, lai arī sākās runas par kolhozu noārdīšanu un zemes īpašnieku atgriešanos. Ja citos kolhozos tas izsauca lielu neziņu un baiļošanos, tad Meždundu zirgu saimniecības iedzīvotāji jutās vēl jo drošāki. Zemes un mājas mantinieks bija viņu pašu Jūlijs, un ja jau Jūlijs, kā vecie atcerējās, arī tanīs laikos bija mācējis tikt galā un nevienam nekāds īsts posts nepienāca, tad kādēļ lai tagad Jūlijs tāpat netiktu galā? Gan viņš ceļu parādīs, gan izkārtos, gan pateiks, kas jādara. Tas nekas, ka Jūlijam tāpat kā viņa laika biedriem mati sirmojās un mugura līka, Jūlijam varbūt mazāk nekā citiem, viņš vēl vienmēr turējās braši; tas nekas, ka karstgalvji sauca šo vai to par jauniem laikiem un brīvu Latviju, Meždundas pastāvēs.
Bet nu Jūlija vairs nav, viens otram acīs skatīdamies domā Meždundu iedzīvotāji.
Un atbrauks Jūlija un tās otrās dēls, domā Katrīna, nevienam acīs neskatīdamās.
Rakstnieces Ainas Vāveres izvēlētie pēdējā nepublicētā romāna fragmenti norāda gan uz saturu, gan arī stila izvēli - darbs rakstīts no trim dažādiem viedokļiem. Tā sarakstīšanu atbalstīja Dienvidaustrālijas valdības Kultūras Padome. Autore dzīvo Austrālijā apm. pusgadu - otru pusi Latvijā.
