JG225 Lilita Zaļkalne: NO REPATRIĀCIJAS LIDZ KULTŪRAS SAKARIEM

Kopš baltiešu bēgļus likumīgi vairs nevarēja repatriēt ar varu no Rietumu zonām, padomju iestādes centās panākt repatriāciju ar aicinājumiem, solījumiem un pierunāšanu. Spilgts piemērs padomju varas solījumiem ir redzams minētajos Izvestijas un Pravdas rakstos, kur tika apsolīts ne tikai darbs un iztika, bet specifiski: "5 000 līdz 10 000 rubļu aizdevums jaunbūvēm (..) 15 000 rubļu aizdevums personīgas pajumtes iekārtošanai (..) trūcīgiem izsniedz vienreizēju financiālu pabalstu (..) arī apavus, drēbes un apakšveļu...".

Ciešā sadarbībā ar Valsts drošības ministriju pierunāšanas un solījuma akcijās pret latviešiem ārzemēs tika arī iesaistīta Latvijas PSR polītiskā, kultūrālā un sabiedriskā elīte, kā arī jau repatriējušies tautieši. 1947. gada 5. aprīlī Cīņā parādījās LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja profesora Dr. A. Kirchenšteina "atklāta vēstule," aicinot latviešu DP atgriezties dzimtenē. Tajā paskaidrots, ka DP ir "ar varu un viltu atrauti no savas dzimtenes." Repatriantiem tiek solīts, ka tie "pilnīgi baudīs visas padomju pilsoņu tiesības un brīvību, līdz ko pārbrauks savas zemes robežu (..) un nevienu nevajās tikai par to, ka viņš kalpojis vācu armijā."⁴³

Neilgi vēlāk nometnēs tika izdalīts LPSR valdības uzsaukums latviešiem okupētās Vācijas rietumu zonās, ko parakstījuši Kirchenšteins un LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis.⁴⁴ Tajā ne tik vien mudina uz repatriēšanos. bet arī brīdina pret tālāk emigrēšanu:

"...Tieši tagad - jūs, mūsu tautas daļa esat atrauti no savas dzimtenes un tautas. Jau vairāk nekā divus gadus jūs svešā zemē kalpojat svešiem kungiem un ēdat svešu kungu maizi. Ar varu un viltu jūs pašlaik grib aizvilināt vēl tālāk no dzimtenes.

Vai tiešām godīgiem latviešu tautas dēliem un meitām šodien jābūt bezpajumtniekiem, kas spiesti meklēt bāru maizi svešās zemēs? Vai tiešām viņiem nav dzimtenes, kur viņus gaida māja un tuvinieki, gaida darbs un tauta? Vai tiešām viņu ceļu nosaka dažu hitlerisko rokas puišu - Dankera, Bangerska, Valdmaņa u.c. vaina? Vai tiešām šodien jums, latvieši, kas atrodaties okupētās Vācijas zonās, ir pa ceļam ar šiem reakcijas landsknechtiem, kuri slapstās no taisnīgas tiesas? Nē, un tūkstoškārt - nē! (..) Griezieties pie padomju sakaru virsniekiem, lai jums palīdz nokļūt atpakaļ Latvijā! Neklausiet provokatoru solījumiem un draudiem! Atsakieties braukt projām uz zemēm, kur klimats un darba apstākli nozīmē bojā eju jums un jūsu ģimenēm! (..) Padomju valdība garantē jums brīvību un neaizskaramību! ..."

Repatriācijas veicināšanas nolūkos tika saražotas vairākas grāmatas, piem., Dzimtene sauc, ⁴⁵ ko Latvijas Valsts izdevniecība izdeva 1947., 1948., un 1949. gadā. Nav uzdots nedz redaktors, nedz arī metiens. 1949. gada Dzimtene sauc laidienā izdošanas gads nav uzdots, toties beidzamā lapā rakstīts "Maksā 3 rbļ." un pieminēts, ka tā iespiesta "Latvijas Poligrafijas tresta 1. tipografijā Cīņa Rīgā, Blaumana ielā 38/40," tātad turpat kur augšā minētais "LPSR valdības uzsaukums."

Dzimtene sauc bija domāta izplatīšanai latviešu vidū ārzemēs. Tur iespiestas repatriantu liecības un vairāku latviešu kultūras darbinieku, inženieŗu un technisko darbinieku uzaicinājumi saviem agrākiem darba biedriem atgriezties Latvijā, kā arī raksti, kas apliecina, ka ikdienas dzīve Padomju Latvijā ir daudz labāka un vērtīgāka, nekā dzīve nometnēs, kur ir darba trūkums un nabadzība, un kur valda "Hitlera pakalpiņi, kuru rokas aplipušas tautas brāļu asinīm."

Plašas diskusijas bēgļu nometnēs izraisīja repatriēšanās uzsaukumi tautiešiem svešumā. Vienu tādu uzsaukumu - "Latviešiem DP nometnēs!" - parakstījuši Aleksandrs Čaks, P. Birkerts, Ed. Smiļģis, Jāzeps Mediņš, J. Madernieks, A. Jessens, Berta Rūmniece, V. Sauleskalns, P. Dāle un daudzi citi kultūras darbinieki, kuru lielākā daļa baudīja cieņu un respektu tautiešos.⁴⁶ Līdzīgas diskusijas izraisīja "Profesora Jāņa Endzelīna uzruna latviešiem svešumā," kas parādījās 1948. gada Dzimtene sauc laidienā.

1951. gadā iznāca grāmata Patiesiba par Padomju Latviju,⁴⁷ kas izskata ziņā ir līdzīga iepriekšējiem Dzimtene sauc izdevumiem, bet satura ziņā galvenokārt slavina Latvijas PSR ekonomiskos un kultūras sasniegumus. Repatrianti ir pieminēti vārda pēc, arī ievietotas dažu viņu fotografijas, bet viņu liecības galvenokārt ir par labiekārtotajiem dzīvokļiem, ideāliem darba apstākļiem un augstvērtīgo kultūras dzīvi, ko viņi izbauda Latvijas PSR.

Samērā gaŗš raksts ir veltīts lauku kolektīvizācijai, kas Padomju Latvijā iesākās 1947. gadā. Tiek konstatēts, ka sākumā kolektīvizācijas kustība bija samērā gausa, bet tagad "kolchozos jau ir apvienojušies gandrīz visi Padomju Latvijas darba zemnieki." Tālāk: "Tik straujš pagrieziens uz kolektīvizācijas pusi nav nejauša parādība. Tas kļuva iespējams, pateicoties padomju valdības un personīgi biedra Staļina palīdzībai jaunajiem kolchoziem..." un, tikai pateicoties Mičurina-Viljamsa-Lisenko mācībām, kolchozi ieguva "tik augstas ražas, kādas agrāk viensētnieki neredzēja arī vislabvēlīgākos apstākļos."

Bēgļu nometnēs šīs propagandas grāmatiņas nebija cieņā, un tikai retais trimdinieks tās uzglabāja. Rodas iespaids, ka liela daļa tās aizmeta prom, vai deva bērniem izkrāsošanai un sagriešanai. Lamāties par trimdas sabiedriskiem darbiniekiem vai piesaucot Lisenko mācību, par ko visā Rietumu pasaulē smējās, nebija pareizais veids, kā atvilināt repatriantus uz Latvijas PSR. Bez tam, nosaukt 1949. gada deportācijas par "Staļina palīdzību veidot jaunos kolchozus" ir klaja nelietība.

1947. gada 12. martā Latvijas PSR radiokomiteja Rīgā uzsāka "raidījumus latviešiem ārzemēs" divreiz nedēļā, kur lika uzstāties repatriantiem un atsevišķiem cilvēkiem, kuŗi aicināja mājās savus radus vai darba biedrus. Piemēram, 1948. gadā kādā radio pārraidē uzstājās režisors Voldemārs Pūce. Viņš uzrunāja tieši savus draugus, kas atradās Rietumvācijā, un sīki pastāstīja par Rīgas mākslas dzīvi. Citā raidījumā likts uzstāties skatuves māksliniecei Bertai Rūmniecei. Pēc kāda liecinieka nostāsta, viņa esot bijusi ar mieru nolasīt tekstu, ko cits iepriekš sagatavojis. Teksta sākuma daļu - kur aicina trimdiniekus atgriezties Latvijas PSR - viņa nolasījusi. Taču viņa atteikusies nolasīt runas beigas, kur teikts, ka viņai neesot dotas lomas "buržuju valdības laikos." Šo raksta daļu viņa esot ar sarkanu zīmuli pārstrīpojusi.⁴⁸ Pēc pāris gadiem radio pārraides samazināja un 1951. gada 30. novembrī raidījumus izbeidza.⁴⁹

Ziņas par čekas vienību brutālo apiešanos ar repatriantiem ātri izplatījās bēgļu nometnēs. Liecības no repatriantiem, kuŗiem laimējās izsprukt atpakaļ uz Rietumiem, vēsta par brutālitāti un psīchisku terroru: repatriantiem nedeva ēst, atņēma pulksteņus, drēbes, zābakus utt. Bijušiem vācu bruņotos spēkos mobilizētajiem klājās pavisam grūti - ar viņiem apgājās kā ar noziedzniekiem.⁵⁰

Latviešu bēgļu lielākais vairums pamatoti šaubījās par Padomju Savienības solījumiem, jo pirmais padomju okupācijas gads un 1941. gada deportācijas bija vēl pavisam svaigas tautas atmiņā. Bēgļi instinktīvi izprata, ko nozīmēja Staļina zenofobija un Padomju Savienības Komūnistiskās Partijas vadlīnija "neko neaizmirst, neko nepiedot."

Kaut gan statistika ir pieejama, pārskats par to, kā Padomju Savienība izrīkojās ar pēckaŗa latviešu repatriantiem, vēl nav publicēts. Taču literātūrā atsevišķu repatriantu likteņi šur tur ir pieminēti.⁵¹ Ka sadarbība ar padomju okupācijas varu neaizsargāja nevienu no apsūdzībām noziegumos un ka solījumi par "neaizskaŗamību" netika ievēroti, uzskatāmi parāda repatriants Eduards Veldre. Minētajā LPSR valdības uzsaukumā viņu izmanto kā pozitīvu repatriācijas piemēru: "...kādreizējā Aviācijas pulka virsleitnants Eduards Veldre, kas no 1944. gada dienēja par lidotāju vācu armijā, tagad kopā ar sievu un bērnu no kādas DP nometnes atgriezies mājās. Veldres ģimene jau pilnīgi iekārtojusies dzīvei. Pats viņš strādā par meistaru lielā auto remontu darbnīcā, bet viņa sieva - pēc specialitātes ārste - Rīgas bērnu slimnīcā." Šis pats Eduards Veldre ar sievu Zentu Veldri un meitiņu Ināru vēlreiz tiek cildināts 1947. gada Dzimtene sauc izdevumā, kur īsais raksts par viņa gaitām papildināts ar divām lielām fotografijām: viena, kur "meistars Veldre apspriežas ar darba biedru, kā labāk izpildīt uzdevumu," un otra, kur ārste Zenta Veldre "izmeklē mazo pacientu Rīgas Pilsētas bērnu slimnīcā."⁵²1949. gada Dzimtene sauc izdevumā Zenta Veldre ir viena no 34, kas paraksta Padomju Latvijas sieviešu aicinājumu latviešu sievietēm Vācijas un Austrijas rietumu zonās, visām latviešu sievietēm svešumā. Neskatoties uz šīs ģimenes izmantošanu propagandas nolūkos, Eduardu Veldri arestēja 04.19.53 apsūdzot par saistību "...ar amerikāņu izlūkdienestu, kuŗa uzdevumā 1947. gada janvārī atgriezās Latvijā."⁵³

Cits piemērs ir Voldemārs Pūce, kas repatriējies 1947. gadā no angļu okupācijas zonas Blombergas nometnes. 1948. gada_. Dzimtene sauc izdevumā ievietots pagaŗš raksts ar Pūces parakstu. Virsraksts - Atjēdzieties! Atklāta vēstule tautiešiem Vācijas un Austrijas rietumu okupācijas zonās. Cita starpā, rakstā tiek stāstīta "patiesība" par to, kā vācu propagandisti Rīgas okupācijas laikā safabricējuši filmu Sarkanā migla. Raksta beigās Pūce mudina tautiešus atgriezties un sekot viņa piemēram: "Draugi, atjēdzieties!... noraidiet visus riebīgos melus un nejēdzīgos izdomājumus par mūsu dzimteni... Neļaujiet sevi ietekmēt tiem, kas jūs traucē atgriezties dzimtenē pie tuviem un mīļiem cilvēkiem, kuri gaida jūs mājās."

Pūci arestēja 1948. gada 10. oktobrī ar apsūdzību, ka viņš "vācu okupācijas laikā strādāja Rīgas kinostudijā, uzņēma pretpadomju filmas,"⁵⁴ par ko viņu arī uz ilgāku laiku deportēja. Lielākā nekrietnība šai sakarā ir, ka minētā Dzimtene sauc rakstā tiek ironizēts par tautiešu Rietumvācijā rūpēm, ka Pūce "kritis par upuri bolševika teroram" un ka atgriešanās dzimtenē var beigties ar "izsūtīšanu uz Sibiriju."⁵⁵

Raksturīgs piemērs tam, ka tie, kas bijuši ārpus PSRS, tomēr ir un paliek neuzticami, aizdomīgi elementi, ir pasaciņa par mazo sivēnu, kas šais gados parādījās Latvijas PSR presē un radio raidījumos: "Reiz mazs sivēns priecīgs dzīvojies un rukšķējis savā aizgaldā, bet tad gadījuma pēc kādu dienu izsprucis laukā un devies pasaulē. Kad sivēns pēc kāda laika atgriezies, tas jau bija kļuvis par lielu cūku. Vecajā aizgaldā šai cūkai vairs nav bijis pa prātam. Tā visus noniecinājusi un staigājusi apkārt, bezkaunīgi rukšķēdama. Galu galā saimniekam neatlicis nekas cits, kā bezkauņu nokaut."⁵⁶

Padomju Savienības repatriācijas centieni bēgļu nometnēs stingri samazinājās piecdesmito gadu sākumā. Tam iemesli varētu būt dažādi. (a) Ja līdz šim dažos bēgļos vēl bija klusa cerība, ka, neskatoties uz krievu okupāciju, dzimtajā zemē tomēr ir labāk nekā svešatnē, tad 1949. gada deportācijas sagrāva beidzamās illūzijas latviešu DP. Ticamība Padomju Savienības solījumiem izbeidzās. (b) Līdz 1950. gada beigām ap 800 000 DP, ieskaitot vairāk nekā 100 000 latviešu, ar IRO palīdzību jau bija pārvietoti ASV, Kanadā, Anglijā, Austrālijā un citās valstīs. Padomju iestādēm nevarēja vienmēr būt zināms, kur adresēt brošūras un citus repatriācijas propagandas materiālus ārzemēs dzīvojošiem DP. Vācijas nometnēs bija palikuši tikai ap 175 000 DP,⁵⁷ no kuŗiem apmēram 12 000 bija latviešu bēgļu - desmitā daļa no 1945. gadā piereģistrētiem latviešu DP. (c) Aukstais kaŗš starp Rietumiem un Austrumiem saasinājās sakarā ar Berlīnes krīzi un Vācijas Demokratiskās Republikas dibināšanu 1949. gadā. PSRS CK prioritēja citas nopietnākas problēmas.

Padomju varas repatriācijas centienu rezultāts latviešu DP starpā bija gaužām niecīgs. Latviešu Centrālās kartotēkas statistika rāda, ka līdz 1949. gada 1. oktobrim repatriējās tikai 2 242 latvieši, t.i., 2-3 procenti no visu latviešu DP skaita.⁵⁸

Lai apslēptu savu lielo repatriēšanas neveiksmi, Padomju Savienības valdība atkārtoti apvainoja ASV un Lielbritāniju par to, ka abas lielvalstis it kā tīšām apgrūtinājušas padomju pilsoņu vēlēšanos repatriēties. Šāda veida nepatiesi apvainojumi bija tik absurdi un tika piesūtīti tādos daudzumos, ka Sabiedroto virspavēlniecība atbildēm jau iepriekš bija sagatavojusi "atbilžu veidlapas," bet ASV Ārlietu ministrija vispār neatbildēja uz šāda veida atsevišķām sūdzībām.⁵⁹

Mīts par bēgļu grūtībām repatriēties tika izplatīts arī Padomju Latvijas saražotos propagandas materiālos. Katrā Dzimtene sauc ievietotā repatrianta stāstā ir norāde par grūtībām, kuŗas nācies pārvarēt, lai apietu reakcionāro latviešu nometnes vadību, kas likusi visādus šķēršļus repatriantiem. Piemēram, leģiona ārsta Vidvuda Kalniņa stāstā ir aprakstīts viņa it kā repatriēšanās gaita Putlosas nometnē, Vācijā: "Ja kāds no latviešiem izteica vēlēšanos braukt mājās uz dzimteni, viņu nekavējoties arestēja, nežēlīgi piekāva ar gumijas stekiem un ilgāku laiku nedeva uzturu. (..) Citās nometnēs angļu, amerikāņu un franču zonās bijušas pat mežonīgas izrēķināšanās un linču tiesas gadījumi, kam par upuri krituši latvieši, kuŗu vienīgais "noziegums" bija - vēlēšanās atgriezties mājās - dzimtenē."⁶⁰

Līdzīgi nostāsti ir gandrīz vai katrā Dzimtene sauc repatriantu stāstā. Balstoties uz daudzajām repatriantu liecībām N. Tolstoja un M. Vīmana grāmatās, šķiet, ka šāds apraksts drīzāk atbilst tam, kā Padomju Savienība mēdza apieties ar repatriantiem, "kuŗu vienīgais noziegums bija - vēlēšanās atgriezties mājās - dzimtenē." Melīgais apgalvojums, ka "Rietumvalstu iestādes un emigrantu reakcionārās organizācijas visādi centās aizkavēt padomju pilsoņu atgriešanos dzimtenē," parādās Latvijas PSR presē vēl Ādolfa Talča 1984. gadā iespiestā rakstā "Par atgriešanos dzimtenē."⁶¹ Interesanti pieminēt, ka šai pašā rakstā, runājot par repatriantu skaitu, Talcis gandrīz vai rezignēti izsakās: "Neteiksim, ka neatgriezās neviens! Bija cilvēki, kas interesējās, rakstīja, atgriezās."⁶²

Varētu likties, ka vājais repatriācijas rezultāts uz visiem laikiem apstādinātu visus tālākos Polītbiroja plānus par trimdinieku repatriēšanu. Bet šī doma nebija atmesta - tā tikai pārziemoja lielās jukas un maiņas, kas valdīja piecdesmito gadu sākumā Padomju Savienības Iekšlietu un Drošības Ministrijās. Pēc Staļina nāves 1953. gadā un zem Chruščova 'jaunā virziena' izkārtnes repatriācijas doma ieguva jaunu aktuālitāti: padomju vara taču nevarēja samierināties ar to, ka ārzemēs atradās spēcīgas trimdinieku grupas, kas aktīvi darbojās dažādu valstu sabiedrībā pret PSRS interesēm.

1955. gadā Austrumberlīnē dibinātā "Komiteja par atgriešanos Dzimtenē," no jauna vērsās pie trimdiniekiem ar aicinājumu atgriezties Padomju Savienībā. Komitejas dibinātāju pulkā oficiāli bija kādi 20 pazīstami padomju kultūras, zinātnes un sabiedrisko darbinieku pārstāvji,⁶³ no kuŗiem Komitejas priekšsēdētājs bija Padomju armijas ģenerālmajors Nikolajs Filipovičs Michailovs. Dibināšanas Aicinājumā rakstīts: "Mēs lūdzam Padomju valdību atļaut mums nodibināt brīvprātīgu komiteju, lai veicinātu patriotisko kustību par tādu pilsoņu, kā jūs atgriešanos Dzimtenē, un Valdība mums to atļāva. Mēs griezāmies pie VDR Valdības, un tā deva mūsu Komitejai iespēju izvērst savu darbību Vācijas Demokratiskās Republikas teritorijā. Mūsu Komiteja uzskata par savu uzdevumu palīdzēt jums pareizi izprast savu stāvokli, izklīdināt šaubas, ko jums iedvesuši Padomju zemes ienaidnieki... Mēs lūgsim par jums Padomju valdību, lai jums dotu iespēju atgriezties Dzimtenē un nodoties godīgam, brīvam darbam." Aicinājuma tekstā parādās arī dīvainais salīdzinājums: "...svešatne ir tikpat kā nikna pamāte. Kaut vai uz vēdera rāpo viņas priekšā, tomēr viņa ir tava ienaidniece. Bet Tēvija - īstā māte. Viņa sapratīs katru savu bērnu un piedos tam."

Lai pārliecinātu trimdiniekus, ka viņiem vairs nedraud deportācijas sods atgriežoties Padomju Dzimtenē, 1955. gada 17. septembrī PSRS Augstākā Padome izdeva Dekrētu, pasludinot amnestiju visiem padomju pilsoņiem, kas 1941. -1945. gada Lielā Tēvijas kaŗa periodā sadarbojušies ar okupantiem." Pēc Dekrēta izdošanas padomju vara sagaidīja, ka lielākais vairums trimdinieku atgriezīsies Padomju Savienībā, jo vadoties no viņu loģikas, trimdā taču paliktu tikai patiesie kaŗa noziedznieki.⁶⁴

Komiteja "Par atgriešanos Dzimtenē" izdeva avīzīti Par atgriešanos Dzimtenē krievu valodā, ko paralēli tulkoja vairākās citās valodās, arī latviešu. Redaktors bija ukraiņu rakstnieks un Staļina prēmijas laureāts Igors Ļeontjevičs Muratovs. Zīmīgi, ka informācija par to, ka šī avīze iznāk vairākas valodās nekur avīzes slejās neparādās. Tāpat netiek minēti to darbinieku vārdi, kas strādā vai nu Komitejā vai avīzes redakcijā. Netiek minēta arī tirāža. No vēlāko gadu Latvijas PSR preses izdevumiem uzzinām dažus Komitejas latviešu darbinieku vārdus, piemēram, Adolfu Talci⁶⁵ un Brūno Zēbergu.⁶⁶ Imants Lešinskis savā serijā Kalpības gadi min arī dažus citus Komitejas un Par atgriešanos Dzimtenē redakcijas darbiniekus, piemēram, Žani Zakenfeldu un Ivanu Pavloviču Pavlovski (Krišu Krūmiņu).

Avīzes pirmie numuri atgādina "biļetēnu" - tā arī šo avīzi dēvē vēlākajā padomju presē.⁶⁷ Avīze galvenokārt sastāvēja no mudinājumiem un aicinājumiem repatriēties, ko parakstījuši Komitejas dibinātāji un kuŗu fotografijas arī ilustrē attiecīgos rakstus. Pirmajā gadā četru lappušu izdevums iznāk neregulāri - apmēram divi reizes mēnesī. Sākot ar 1956. gadu Par atgriešanos Dzimtenē sāk iznākt reiz nedēļā, bet pēc pusgada, 1956. gada jūlijā, iznākšanas biežums nostabilizējās uz divām reizēm nedēļā. Sākoties atstaļinizācijai un Berklava valdīšanas laikam, Par atgriešanos Dzimtenē bija ieguvusi "latviskāku" vaigu. Raksti bija bagātīgi ilustrēti ar fotografijām un vinjetēm. Rakstu saturs - tendenciozs, bet raibs un daudzveidīgs. Raksti par trimdas 'būšanām un nebūšanām' dzīvi atspoguļoja tās vietējās trimdas sabiedriskās norises, par kuŗām vienā vai otrā ceļā informācija vai baumas bija aizklīdušas līdz Rīgai. Ieturētais stils pret trimdiniekiem un trimdu bija prasts un personīgi apvainojošs. Un kā tāds, piemēram, Rietumu valstīs droši vien izraisītu daudzas tiesas prāvas par goda aizskaršanu.

Biļetēns Par atgriešanos Dzimtenē nebija pieejams lasītājiem PSRS. Paskaidrojumu, kā šo avīzi izplatīja trimdinieku vidū var atrast avīzes 13. numurā, 1955. gada oktobrī, kur izskaidrots, kādā veidā Komitejas Par atgriešanos Dzimtenē veicināšanas grupas aktīvizē savu darbu. "Šīs grupas veic plašu izskaidrošanas darbu Arģentīnā, Brazīlijā, Beļģijā. Atzinīgu novērtējumu pelnījusi bijusī Minchenes grupa, kas izaugusi par Bavārijas rajona grupu. Šīs grupas locekļi izplata Dekrētu pa pastu, pievienojot arī viņu pašu uzrakstītu personīgu vēstuli." Līdzīgi kā pirmajos pēckaŗa gados, arī 1950. gadu vidū saražoja rindu propagandas publikāciju ar mērķi pierunāt ārzemēs dzīvojošos latviešus atgriezties PSRS.⁶⁸ Turklāt šai laikā no Austrumberlīnes uzsāka radio pārraides latviešiem ārzemēs, kur galvenais mērķis bija veicināt repatriāciju.

Bet velti - visi šie otrreizējie repatriācijas centieni latviešu trimdiniekus neiespaidoja. Līdz sešdesmito gadu sākumam uz Latvijas PSR atgriezās ne vairāk kā saujiņa tautiešu.⁶⁹ Šķiet, arī citu tautību trimdinieku grupās (ukraiņu, krievu, armēņu, igauņu, lietuviešu u.c.) panākumi repatriēt trimdiniekus bijuši nesekmīgi.

Pēc trīs repatriantu skaita ziņā neveiksmīgiem gadiem 1958. gada sākumā Maskava saprata, ka ar repatriācijas piedāvājumiem nevarēs kontrolēt ārzemēs esošās trimdinieku masas. Bija jāmaina taktika pret šiem polītiski bīstamiem grupējumiem. Tika pieņemts lēmums repatriācijas kampaņu pakāpeniski samazināt, turpmāk izmantojot "kultūras un draudzības sakaru" taktiku, lai izjauktu trimdinieku pretpadomju aktivitātes.

1958. gada maijā avīze Par atgriešanos Dzimtenē mainīja vārdu un turpināja bez pārtraukuma iznākt kā Dzimtenes Balss. Padomju presē šī nosaukuma maiņa aprakstīta kā kaut kas vairāk - it kā būtu notikusi maiņa no "biļetēna" uz "laikrakstu."⁷⁰ Šādam apgalvojumam nevar piekrist, jo redakcionālā satura un izskata ziņā maiņas nebija. Turpinājās prastā ķengāšanās par trimdu un tās vadošajiem darbiniekiem. Pārveidojās tikai avīzes "galva." Nopietnākas maiņas, kā jau minēts, bija pakāpeniski veiktas iepriekšējos gados, kad Par atgriešanos Dzimtenē kļuva par neatkarīgu "latvisku" avīzi, un nebija vairs tiešs tulkojums no krievu valodas, kā tas bija sākuma posmā.

Šī izdevuma izplatīšana bija aizliegta PSRS līdz 1968. gadam, kad Dzimtenes Balss 'legalizēja.' Dzimtenes Balss "attīrīja" no antitrimdnieciskiem rakstiem, tos ievietojot pielikumos, kas divdesmit gadu posmā piedzīvoja vairākas vārdu maiņas, piem. Svešatnes Atspulgi, atziņas un pārdomas (ar mazo sākuma "a") utt. Tādā veidā Padomju Latvijas pilsoņus nosargāja no 'bīstamās' informācijas, ko varētu izlobīt no ķengu rakstiem par svešatnes latviešu darbību ārzemēs. Bet pielikumos varēja turpināt lamāšanos un prastības, jo pielikumi bija liegti vietējiem Latvijas PSR iedzīvotājiem.

1960. gada janvāŗa beigās Dzimtenes Balss izdevējs Komiteja par atgriešanos Dzimtenē" pieņēma lēmumu pārdēvēt sevi par "Komiteju repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Savu jauno darbības mērķi komiteja izklāsta šādi: "...Lielum lielā svešatnes padomju pilsoņu daļa ir īsti savas sociālistiskās Dzimtenes patrioti. Tie Komiteju uzskata par savas dzimtenes nelielu daļiņu, par labu un tuvu draugu, uz kuru allaž var paļauties. Tāpēc nav nejaušība, ka tagad Komitejas darbā aktīvu dalību ņem vairāki desmiti tūkstoši padomju pilsoņu ārzemēs, tai skaitā arī latvieši (..) Līdzās palīdzībai tiem tautiešiem, kas vēlas repatriēties uz dzimteni, Komitejas darbā arvien lielāku nozīmi gūst kultūras sakari un audzināšanas funkcijas. Ārzemēs mītošo dažādu nāciju padomju pilsoņu vajadzībām tā izdod avīzes mātes valodā, organizē radiopārraides, palīdz mājas bibliotēku komplektēšanā, izsūta daiļliteratūru, ābeces, mācību grāmatas, padomju dziesmu krājumus padomju pilsoņu skolas vecuma bērniem, palīdz tautiešiem nodibināt kontaktus ar saviem piederīgajiem dzimtenē (..) Jāatzīmē, ka komitejas nosaukuma maiņa nav vienkārša viena nosaukuma nomaiņa ar otru. Pašu tautiešu ierosinātā nosaukuma maiņa izsaka tās lielās pārmaiņas viņu apziņā, kas notikušas pēdējos gados; (..) Nav taču nevienam noslēpums, ka, mūsu zemes lielo uzvaru iedvesmoti, tūkstošiem un tūkstošiem svešatnes tautiešu aktīvi aizstāv savu dzimteni, droši atmasko ienaidnieku apmelojumus un to prettautisko darbību, tai vai citā patriotiskajā pasākumā griežas Komitejā pēc palīdzības un atbalsta. (..) Komiteja kā sabiedriska organizācija arī turpmāk uzturēs jo ciešus kontaktus ar visiem godīgiem un labas gribas tautiešiem, plašāk izvērsīs kultūras sakarus, centīsies apmierināt viņu intereses un vēlmes, atbalstīs to vai citu svešatnes padomju pilsoņu patriotisko pasākumu."⁷¹

Šī deklarācija atkārtoti apstiprina, ka latvieši trimdā tiek uzskatīti par "padomju pilsoņiem." Komiteja neslēpa savus mērķus skolot un audzināt trimdas sabiedrību sev vēlamā virzienā - lai tā atbalstītu Padomju okupācijas varu Latvijā.

Četrpadsmit mēnešus vēlāk Rīgā, 1961. gada maijā, dibināja Komitejas repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Latvijas nodaļu kuŗas tiešā pārziņā pārgāja Dzimtenes Balss ar redakcijas sēdekli Rīgā. Paziņojuma⁷² virsrakstā paskaidrots, ka "jaundibinātās Latvijas nodaļas galvenais uzdevums ir veicināt kultūras sakaru tālākattīstīšanu un paplašināšanu starp svešatnes latviešiem un dzimteni." Tālāk ziņojumā teikts: "Kultūras sakaru veicināšana, ko visnotaļ vēlas un lūdz mūsu tautieši ārzemēs, tādējādi kļuvusi par Komitejas darba pamatu." Nav arī aizmirsts motivēt atdalīšanos no Komitejas repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem Austrumberlīnē: "...Komitejas darba apjoms Berlīnē sakarā ar straujo kultūras sakaru paplašināšanos tiktāl izaudzis, ka pašreizējā organizātoriskā struktūra šo sakaru veicināšanā ar latviešiem ārzemēs kļuvusi par šauru. Lūk, tieši šo kontaktu straujā paplašināšanās radīja nepieciešamību dibināt īpašu Latvijas nodaļu Rīgā, lai tādējādi sekmīgi varētu veicināt svešatnes latviešu tieksmi tuvināties dzimtenei un uzturēt ar to ciešus un draudzīgus kultūras sakarus. (..) Tai pašā laikā mūsu pārstāvis paliek arī Berlīnē un ar ārzemēs mītošajiem tautiešiem turpmāk sadarbosies tāpat kā līdz šim."

Tātad komitejas gaŗais un neveiklais nosaukums neatbilda tās darbības mērķiem, jo informātīvajā dibināšanas paziņojumā vārds 'repatriācija' neparādās, un komitejas plānotā darbība šai jomā nav izskaidrota. Turklāt raksti Dzimtenes Balsī par atsevišķo repatriantu dzīvi Latvijas PSR spēji saruka 1960. gada sākumā, bet aicinājumi "atgriezties dzimtenē" pazuda pavisam. Likumsakarīga bija "Komitejas repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Latvijas nodaļas" pārdēvēšana par "Komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs," ko, it kā atsaucoties uz ārzemēs mītošajiem latviešu lūgumiem, dibināja Rīgā, 1964. gada 10. septembrī. Ar šo tad nu formāli beidzās padomju varas centieni repatriēt trimdas latviešus.

Aplis: Komitejas Par atgriešanos Dzimtenē (dib. 1955. gadā) novietojums Behrenstrasse 65, Austrumberlīnē, netālu no slavenā Brandenburger Tor. Te atradās pati Komiteja, avīžu redakcijas (krievu, latviešu, u.c.), un radio redakcijas. Komiteja piederēja lielajam ēku kompleksam, kas aizņēma veselu pilsētas kvartālu, kur bija novietotas ari citas ar KGB saistītas iestādes. I. Lešinskis min savā rakstā "Kultūras sakari vai etniskā spiegošana," ka ēku kompleksā 1950. gadu beigās strādāja tūkstošiem darbinieku, jo padomju vara bija sagatavojusies masveidīgai repatriācijai. 1963./64. gadā Komiteja pārsaucās par Rodinu ar novietni Unter den Linden ielā. Vēlāk šai ēku kompleksā atradās ari Vācijas Demokratiskās Republikas Iekšlietu Ministrija. Patlaban (2000. gadā) šajās ēkās ir novietots tautā iesauktais Gauka Departaments, kas organizē, pēta un archivē tūkstošiem izglābtus dokumentus par bijušo slepenā dienesta Stasi darbību.