Jaunā Gaita nr. 225, jūnijs, 2001
VISS IR VIENS
Vīksna, Ingrīda. Kad jāsadeg. Toronto: Amber Printers & Publishers Ltd., 1999. 105 lp.
Daudzkārt apbalvotā dzejniece un proziste Ingrīda Vīksna dzejkrājumā Kad jāsadeg sakopojusi liriku, kas sarakstīta no 1990. līdz 1999. gadam. Piecās nodalās bagātīgs dzeju klāsts plašā vērienā - no trimdinieces sāpēm, ilgām un dusmām līdz personīgām un metafiziskām temām. Sižeti ir gan individuāli, gan no ģimenes un draugu vides, gan Zemgales un Latvijas, gan universāli. Tomēr "viss ir viens," jo to caurstrāvo tā pati apziņa, tā pati skaidrības meklēšana.
Pirmā daļa saucas "Ir tāds laiks" un tās motto - "...bet vēl uz pleciem tam palika seno dienu sapņu nasta" nāk no dzejoļa "Jūras dziesmas," kuŗš parādās trešajā daļā, un tas rada sējuma iekšējo saiti, kas vēl lieku reizi uzsveŗ, cik cieši šīs šķietami dažādās temas saskaŗas un ir atkarīgas cita no citas. Gaisma - saule un zvaigznes, mājas, personīgā atbildība par būšanu nomodā par "tiem, kuŗus mīli." "Kur ir tas zobens, kas spēj gaismu šķilt?" dzejniece vaicā. Varētu atbildēt, ka viena smēde, no kuŗas tas varētu nākt, ir dzeja. Apziņa - ne tikai skaidra un godīga, bet saasināta līdz pēdējam - ir asmens. Kad jāsadeg sludina ne tikai nomodu, bet tik piesātinātu intensitāti, ka
Katrai dienai ir jābūt
kā ugunskuram liesmās.Daudzi no dzejoļiem šajā daļā ir tieši par sadegšanu, šo totāli apzināto liecību:
("Kad akmeni brēc")Kas klusē, tas savu
zemi un asinis nododun kas balstās uz bībeliskā "remdenos izspļauj" ("Līdz pusei"). "Drusku mīlēt un drusku ciest nav pietiekoši" ("Var jau"). Vārds parādās kā iespēja tuvībai, bet ieskanas arī brīdinājums pret valodas piesārņošanu un tās pretējo, šķelšanu ("Mēs te, jūs tur").
"Tāds laiks" atsaucas uz universālu ētikas un labestības krīzi, bet, kā daudzi dzejoļi šajā krājumā, visvairāk uz specifiski latviskām problēmām (to var skaidri redzēt atskanu pārī "dubļos/rubļos"). Ētiskais moments atgriežas dzejoļa beigās ar jautājumu, kas vijas cauri, izteikts vai neizteikts, visam sējumam:
Vai spēsim piedzimt
no jauna rīt?Domas par Latviju var būt skaudri rūgtas ("Suminājums" par partijas kartīti), skumji nostalģiskas ("Ausekļa ielā četri") vai izteiktas polītiskā alegorijā ("Prusaki"). "Man logā deg uguns," otrā daļa, ir māju temas kulminācija. Tā sākas ar vairākām dzejām no Grieķijas piezīmēm, un jau no pirmās ("Mūžības ceļš") redzam, ka, lai gan mājas reizēm ir patiesi mūžīgas un universālas - šeit senā Grieķija, Delfu oraklis un tempļi - zemteksts vienmēr ir Latvija. Olimpa uzvaras ceļā sastopam ganu ceļu un vectēva bišu dravu. Bet mājas var arī būt rakstniecei vajadzīgā vientulība:
Šī sala ir mana.
To atņemt man nevar neviens.
Tur ir smieklu līcis,
skumības bērzs un pārdomu klints...Un, protams, arī otrā cilvēkā:
Visu dienu, visu nakti
man logā deg uguns,bet šeit dzejniece izspēlē interesantu paradoksu:
Man logā deg uguns, lai tu neaizej tumsā
sev gaŗām.Identitāte nav tik vienkārša - tā pilnveidojas savstarpējā attiecībā. Tāpēc arī dzeja par vientulību beidzas ar "kur sastapties." Šīs attiecības savā daudzveidībā un kontrastos arī parādās vairākos dzejoļos - starp tuvuma gavilēm un atsvešināšanos:
Kur tālums sākas un beidzas -
tu esi man klāt."Uz mājām" (teksts Jāņa Kalniņa kantātei 1991. gada dziesmu svētkiem) svinīgi vainago šo temu, bet, kā pamats visam krājumam, tā turpinās arī nākošās nodaļās.
Gaisma un mūžības jausmas, arī nospiestība un sāpes -
Baltā krusa sakapā ziedus,
melnā - dvēseli kapā.Bet arī tām ir vieta:
visvairāk sāp
kad nekas vairs nesāp.Arī "Jūras dziesmās" pagātne, nostalģija, sapnis par mājām dominē. Cilvēks pamazām grimst jūrā,
bet vēl uz pleciem tam
palika seno dienu sapņu nasta.Arī indivīda atbildība, šīs beidzamās ir vissvarīgākās mājas un gaisma logā, brīdinājums, kā agrāk, neaiziet sev gaŗām, atskan šeit:
("Aizejot")Pamet skatu atpakaļ pār plecu kad tu atkal, atkal
tālāk ej,
tikai tālu, pārāk tālu prom no sevis neaizej. -
Beidzot bargā skaidrībā raugies sevī:
redzēs cilvēks, redzēs Dievs
šajā bridi tevi."Teika par Ķirkučiem: vēlējums Latvijas mūžībai" ir savdabīgs episki lirisks intermeco, kas balstās uz Sesavas pagasta ģimenes rakstiem. Bet arī šeit, kā redzams no virsraksta, runa ir tai pašā laikā par vienu ģimeni, vienu pagastu, Zemgali un Latviju. Gaisotne vietām tīri Virziska ar smagnēji seksuālas auglības svinēšanu:
Vīriem spēki briest gurnos, un sievas
klājas kā smaržīgas pļavas
Medainiem ziedu kausiem.Idillisku lauku pilnība briest no 1787. līdz 1940. gadam, tad hiatus, īsi ietverts trīslīniju nāves un posta gadu piemiņā, tad vēlēšanās tikt atkal "auglības klēpī" un gaviles par atmodu:
Gaišās balsis dziedāja audzes jaunās
Stilbu galiem dubļainiem
mālos brida tupeņu racēji,
ticētāji, jauno cilšu sācēji.Pēdējā daļā daudzas dzejas veltītas kāzām, bērēm, iesvētībām. Arī tās ir kvalitatīvas, ieturētas un liecina par dzejnieces ciešajām saknēm ģimenē, draudzē, latviešos. Pēdējā dzeja "Baltais rīts" interesanti noslēdz sējumu ar vīziju par rītu, kad viss ir
kluss, tāls un balts
un nolīdzināts ar smiltīm,kas varētu likties kā vīzija par nāvi, bet izrādās vairāk augšāmcelšanās, jo beidzamie vārdi ir:
Visa dzīve
jāsāk no gala.Jo, patiesi, viss ir viens - vienaldzīgs, bet vienlīdzīgs, svarīgs, nozīmīgs.
Stilistiski dzeja ļoti veikla un gudra; arī labi variēta, no brīva vai pusbrīva panta līdz cieši strukturētam. Interesanta un suverēna spēle ar atskaņām un pusatskaņām un skaņu reminiscencēm un kontrastiem. Arī ritmi dažādi - viegli var saprast, kāpēc Vīksnas dzejas tik bieži komponētas. Tām jau "iedzimtas" suģestīvas ritmiskas iespējas un skaņu nokrāsas. Arī vārdu un fražu atkārtojumi, vienmēr ar variācijām, bieži šķiet mūzikāli.
Grāmatu bagātina Ērika Dzeņa vāks un zīmējumi. Varētu vēlēties mazāk drukas kļūdu.
Inta Miške Ezergailis
Vācu literātūras profesore Kornella (Cornell) Universitātē, Inta Ezergaile, grāmatas Nostalgia and Beyond: Eleven Latvian Women Writers (University Press of America, 1998). Autore ir JG līdzredaktore.
