Jaunā Gaita nr. 225, jūnijs, 2001

 

 

PAREIZA GRĀMATA PAREIZĀ LAIKĀ

Arvīds Purvs. Pa skanošu vasaru. Rīgā: Musica Baltica, 2000. 318 lp.

 

Katru jaunu grāmatu par mūziku tagad saņemam kā siltu maizes klaipu no krāsns - bijīgi un ar acu mirdzu. Jo nav taču vairs nekāda tā saucamā perspektīvā plāna valsts izdevniecībā Liesma, kas savulaik paredzēja regulāru un periodisku (kaut cenzētu) monogrāfiju, leksikonu, nošu izdošanu. (Sen kā vairs neiznāk, piemēram, arī gadagrāmata Latviešu mūzika, kas bija mūsu muzikologu intelektuālā potenciāla rādītāja un mūzikas dzīves atspoguļotāja, hronikas rakstītāja.)

Tādēļ, laižot klajā Arvīda Purva grāmatu Pa skanošu vasaru, noskaņa apgāda Musica Baltica mājīgajās telpās bija kā sirsnīgos svētkos, vienreizīga.

Arvīda Purva vārds ir sinonīms visai emigrācijas latviešu Dziesmusvētku kustībai kā Eiropā, tā aizokeānā. Viņš ir bijis un ir viens no pašiem drošākajiem un jaudīgākajiem tās balstiem blakus Albertam Jērumam, Jānim Norvilim, Robertam Zuikam, Jānim Cīrulim un citiem. Koru un simfonisko orķestru diriģents, triju savu koru ilggadīgs vadītājs, lieliskās Toronto latviešu koncertapvienības vadītājs, komponists ar indevi strādāt vokāli instrumentālās monumentālformās. Saukts par "lietaskoku" latviešu mūzikā, arī par "laimīgo"...

Grāmatas lappusēs Arvīds Purvs, laikabiedru raksturots un vērtēts, galvenokārt reprezentējas pats kā vērtētājs un aprakstnieks. Viņa rakstītāja stils ir rāms, nosvērts, bez "izlēcieniem," taču arī pietiekami precīzs, spridzīgi analītisks, ieinteresēts. Ik vārds savā vietā. Purvs spēj būt arī konstruktīvi "piekasīgs," ja reiz pieķēries lietai, kas ir tā vērta, lai to vērstu labāku. Tomēr grāmatā diezko neatradīsim gardi uzknābājamus "skandāliņus," tas pirmkārt ir godprātīgi veikts darbs, aprakstot darbu. Divās nodaļās aplūkota virkne būtisku latviešu mūzikas šķautņu vēsturiskā distancē un iemūžināti desmit svešatnes Dziesmusvētki. Atsevišķā nodaļā - recenzijas un gadskārtu atceres. Alberts Jērums par Arvīdu Purvu rakstījis: "pareizs cilvēks pareizā vietā." Varbūt tā arī ir galvenā grūtība, šo grāmatu vērtējot, - vēl ko piebilst pie pareizā vietā un laikā pareizi paveikta veicamā. (Mūsu pusē apzīmējumam "pareizs" vienmēr nākusi līdz dala ironijas, bet skat - var būt arī pareizs bez jebkādas smīkņas, īsteni un patiesi pareizs!)

Grāmatas ceturtā - ceļojumu - nodaļa pati gleznainākā un puķainākā, tālab arī saucas "Pa skanošu vasaru." 1973. gads. Neaizmirstamais Dziesmusvētku simtgades gads, kad pie mums Rīgā, atceros, veselu svētku kopkora koncertu novada Leonīds Vīgners, rādot īstus "Herakla varoņdarbus." Šai pašā vasarā Arvīds Purvs ir virsdiriģents 3. Eiropas latviešu Dziesmusvētkos Ķelnē un 5. Vispārējos latviešu Dziesmusvētkos Klīvlandē, ASV. Taču vēl pagūst arī apceļot opermūzikas festivālus Baireitā, Romā un Zalcburgā. 80. - 90. gados Purvs uz šīm vietām dodas atkārtoti, savos maršrutos ietverot vēl arī Minchenes, Veronas un Bregencas festivālus. Par visiem šiem pieredzējumiem - dzirdējumiem top trāpīgi raksturojoši apraksti, lietpratīgi vērtējot iestudējumus, scenogrāfiju, lomu atveidotājus, diriģentus (visu mākslinieku vārdi minēti). Nav apietas arī publikas reakcija, neikdienišķas situācijas, vides īpatnības, kuriozitātes, zīmīgas detaļas (vispār grāmatā caurcaurēm jūtama cieņa pret personībām, faktiem un skaitļiem). 1982. gadā Minchenē Purvam bijusi izdevība noskatīties reti uzvesto Arnolda Šēnberga operu Mozus un Arons. Man, šo operu redzējušam 1998. gadā Grācā, aprakstītos iespaidus lasīt ir īpaši interesanti. Ārkārtīgi grūto kora partiju (koris - tauta te uzskatāms par trešo galveno darbojošos personu), kā raksta Purvs, Bavārijas valsts operas koris, papildināts ar Bavārijas radio kori, bijis apguvis 109 a cappella mēģinājumos un 20 mēģinājumos kopā ar orķestri. Cik mēģinājumu bija Grācas operkorim, papildinātam ar mūsu kori Latvija, - nezinu teikt. Zinu, ka izrādes laikā bez galvenā diriģenta kulisēs darbojās vēl otrs - kora diriģents.

Tomēr grāmatas gaišā kulminācija un "augstā dziesma" ir apraksti par aktivitātēm Latvijā. Te, šķiet, skanošā vasara, kaut caur visnotaļ savaldīgām, līdzsvarotām, askētiskām rindām, izsmaržo pilnziedā. 90. gados Arvīds Purvs - virsdiriģents 20. Vispārējos latviešu Dziesmusvētkos Rīgā un svētkos Kuldīgā, Alūksnē, Gaujienā un citur. Daudzkur kā klausītājs, vērotājs, līdz matu galiņiem izjutējs...

Šķiet, 1993. gada Dziesmusvētkos koncertu starplaikā kāda sūtījuma sakarā satikos un iepazinos ar Arvīdu Purvu. Sarokojāmies un klusēdami nostāvējām pieklājības brīdi, lai nebūtu jāatvadās pārāk strupi. Laikam jau tā izpaudās mūsu raksturu radniecība - zināma kautrība un nevēlēšanās runāt pa tukšo. Lai sāktu runāties, būtu "jāsaostās" ilgāk un pamatīgāk. Un tad sarunai vajadzētu ne vienu stundu vien. Par ko tad runātu? Varbūt par to, ka Dziesmusvētki nekad vairs nebūs tādi, kā iepriekš. Zīmīga liekas Arvīda Purva norāde uz fināldziesmu atšķirību 20. un 21. svētkos (skat. 198. lp.).

Grāmatā iekļautas vēstules no kolēģiem, laikabiedriem, biogrāfijas dati, skaņdarbu saraksts, personu rādītājs. Daudz bilžu krāsās un melnbaltā, cieti, nenovalkājami vāki, labs, balts papīrs. Viss, kā pienākas. Kārtotājai un rediģētājai, Ingai Jērumai šī nav pirmā grāmata par mūziku. Viņa teic, ka starp mūziķiem sākot jau justies kā savējā. Grāmatas konsultants - profesors Tālivaldis Ķeniņš.

 

Imants Zemzaris