Jaunā Gaita nr. 225, jūnijs, 2001

 

 

TAUTA NOTEIKTI IZDZĪVOS

Anna Žīgure. Es stāstu par Latviju. Rīgā: Karogs, 2000. 304 lp.

 

Grāmatas pirmā daļa Tomēr tik tuvu vispirms izdota somiski Somijā, kur šī grāmata kļuva par bestselleri un arī izdota, tāpat kā Rīgā, trīs izdevumos. Tās nosaukums ņemts no citāta Ģen. Vija Tuompo grāmatā Somu jēgeri (1918): "Kuŗš gan pazīst Kurzemi? Un tomēr tā ir tik tuvu mums somiem. Tikai aiz jūŗas!" Tāds pat liktenis, kāds bija Baltijas valstīm, sākot ar 1939. gadu, tikpat labi varēja piemeklēt somus. Tāpēc tāda interese viņiem par Žīgures grāmatu.

Anna Žīgure, pirmā vēstniece Somijā pēc jaunās Latvijas atdzimšanas, tulkotāja, rakstniece, Latvijas Rakstnieku savienības sekretāre Jāņa Petera laikā, nāk no slavenās Stērstu dzimtas (vecvectēvs Andrejs Stērste, vecmāmiņa Elza Stērste, vectēvs Edvards Virza). Tēvs Jānis Žīgurs savlaicīgi Latvijas leļļu teātŗa direktors, kam māte bija igauniete.

Sākumā rādīta kādas meitenes izaugšana, kuŗas vecmāmiņa, dzejniece Elza Stērste, izsūtīta uz Sibiriju, bet tēva brālis tur "bēgot nošauts." Dažiem trāpīgiem izteicieniem Žīgure pateic daudz, piem., par dzīvošanu Rīgas jūrmalā: Mūs visus iemācīja aizmirst, ka jūŗai ir arī otrs krasts (..) Jūŗai varēja tuvoties tikai noteiktā vietā un laikā. Katru dienu plūdmales smiltis uzara. Un gar krastu patrulēja robežsargi.

Barikāžu laiks aprakstīts dienasgrāmatas veidā - dienu pa dienai subjektīvā skatījumā. Šīs lapaspuses nevar lasīt bez saviļņojuma un reizē lepnuma, ka latvieši bez ieročiem stājās pretī padomju kaŗaspēkam ar gara spēku, un šis spēks apturēja krievu tankus, kas neuzdrošinājās latviešus un lietuviešus samalt. Iedzimts stāstītājas talants no saviem vecākiem un vecvecākiem palīdz autorei aizraut līdzi katru lasītāju, vai tas latvietis vai soms. Manuprāt, pasaules komūnisma sabrukums sākās ar asiņainām 1991. gada janvāŗa dienām Latvijā un Lietuvā.

Starp agro bērnību, vecmāmiņas Elzas Stērstes izsūtīšanu un barikāžu laiku nāk skolas gadi. Varbūt tieši tāpēc esam tik stipri, ka augām grūtos apstākļos. Skolotāju lielākais nopelns, ka viņi prata mūs izvest cauri padomju laika ideoloģijai, pionieŗu un komjaunatnes gadiem, nepiesārņojot jauniešu smadzenes un dvēseles. Seko Tartu Universitāte 1966. gadā - tāda sajūta, ka te var brīvāk elpot. Igaunijā, kur dzīvo mazāks skaits krieviski runājošo cilvēku, joprojām uzskata, ka latviešiem trūkst mugurkaula, tāpēc mūsu problēmas lielākas. Pēc universitātes beigšanas (1972) trīs mēneši Budapeštas Universitātē, lai papildinātos ungāru valodā.

Vēlāk Žīgure kļūst par Latvijas Rakstnieku savienībās sekretāri palīgos priekšsēdim Jānim Peteram. Kad Peters grasās izdot Virzas Straumēnus astoņdesmitajos gados, Arvīds Grigulis ietiepjas: Pār manu līķi! Un tiešām Straumēni iznāk tieši tanī nedēļā, kad apglabā Griguli. Latviešu valodas biedējošā situācija arī bija viens no iemesliem, kāpēc 80. gadu beigās Rakstnieku savienība kļuva par pārmaiņu laika centrālo virzošo un balstošo spēku. (..) Latvijā pārvērtības iesākās pamazām, un lielā mērā tās bij Rakstnieku savienības ierosinātas. Kad Jānis Peters kopā ar Raimondu Paulu iezvana 3. latviešu tautas atmodu, pa tālruni nāk draudi. Draud netikvien Peteram, bet sola atriebību arī viņa ģimenei. Tas viss sekretārei Žīgurei jāpiedzīvo.

Astoņdesmito gadu beigās Žīgure apprecas ar Pēteri Zvaguli - toreiz franču valodas studentu un žurnālistu. Kad Zvaguli piekomandē kā tulku latviešu sportistu grupai Alžīrā, viņam izdodas izbēgt un nokļūt ASV. Pienāk brīdis, kad pa aplinkus ceļiem caur Somiju Annai arī būtu izdevība vīram pievienoties un nokļūt Amerikā.

Ciemojoties pie Elzas Stērstes Rīgā, iepazinos personīgi ar Annu. Kad satikāmies Somijā viesnīcā, viņa iekrita gultā raudot. Vīrs telefonā pasacījis: Ja tu ierodies Ņujorkā un pie manis palieci, tad brauc. Ja ne, ja gribi uz Latviju atpakaļ, paliec, kur esi!

Es palieku. Esmu Latvijai vairāk vajadzīga kā viņam, viņa caur elsām atzīstas izšķirošajā naktī. Šie vārdi man nāk prāta, kad lasu: 1992. g. 4. aprīlī Anna Žīgure akreditējas kā ieceltā pirmā brīvās Latvijas vēstniece Somijā pēc II Pasaules kaŗa. Draudzenes aizdotā kažokā viņa stāv prezidenta pils pagalmā, kad atskan Latvijas himna un mastā uzvijas Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Es stāvu un neraudu - Žīgure citē savas izjūtas. Man piepeši pārveļas visi bijušie gadi, agrākie un pēdējie, visi notikumi un līdz ar to apjausma par notikušo. Pirmoreiz aptveŗu, ka es tiešām stāvu te, un man Latvijai par godu skan mūsu himna.

Vēl pirms sava vēstnieces darba atstāšanas 1995. gada aprīlī Žīgure Helsinku operā izkārtojusi Rīgas operas orķestŗa, koŗa, solistu un vīru koŗa Gaudeamus viesošanos kopskaitā ap 200 cilvēku. Pēc koncerta Somijas prezidents Koivisto teicis: Tauta, kuŗai ir tāda kultūra un gara spēks, noteikti izdzīvos.

1993. gadā Žīgure apprecas ar somu žurnālistu Juku Rislaki, kuŗš iemācās latviski un tagad ir piesaistīts kā Baltijas korespondents lielam somu dienas laikrakstam. Nezinu neviena, kas savu zemi un tautu mīlētu tik ļoti kā Anna - par savu sievu izsakās soms Juka Rislaki.

Grāmatas otrā daļa Latvijas zeme un debesis arī tulkota somiski un vispirms iznākusi Somijā. Bet arī mums tā dod dziļāku ieskatu par mūsu zemi. Latvija tiešām atrodas ceļu krustojumā. Te saskārušās baltu, Baltijas somugru, ģermāņu un slāvu intereses un savstarpēji ietekmējušas šo tautu kultūras. Tagadējā Latvijas teritorijā kaŗojušas dāņu, krievu, leišu, poļu, vācu, zviedru un franču armijas. Visus konfliktus galvenokārt izraisījusi mūsu priekšteču dzīves telpa, mūsu zeme vienmēr uzskatīta par stratēģiski visnozīmīgāko Baltijā. Lielvalstu savstarpējo cīnu sekas parasti ir bijušas tādas, ka Latvijas zeme un iedzīvotāji kā balva par uzvaru nonākuši vienās, otrās vai trešās rokās. (..) No visiem laikiem, kuru pēdas atrodas Latvijā, visnelāgākās sekas cilvēkos un vidē atstājis Otrais pasaules kaŗš un tiem sekojošie gadi. (..) Trešā daļa pirmskaŗa iedzīvotāju pirms laika nonāca viņsaulē vai tika aizdzīti uz Austrumiem vai Rietumiem (..) bet visus vieno īpašības, kuŗu saknes ietiecas gadu tūkstošu dziļumā - tā ir gaišā dzīves uztvere, optimisms un labvēlība, ko māca tautas morālais pamats - dainas. Tieši šīs īpašības ļāvušas mums izdzīvot līdz jaunajam gadu tūkstotim.

Tomēr tik tuvu lasās kā aizraujošs romāns no sākuma līdz beigām. Grāmata būtu jābūt grāmatu plauktā katram latvietim, kam Latvija vēl mīļa, lai mācītos dziļāk saprast pagājušo un tagad notiekošo.

 

Kārlis Zvejnieks

 

Rakstnieks un ārsts Kārlis Zvejnieks ir septiņu grāmatu (gan dzejā, gan prozā) autors. Romāns Nemiera negaisi (par 1905. gadu) izpelnījies trimdas latviešu Kultūras Fonda atzinību (1997).