Valdemārs Ancītis

LIFTĀ

 

Kādudien man bija izdevies saskaitīt, ka turpat pusgadsimta laikā ar Čeku man iznākušas septiņas „tikšanās.” Tas, protams, nav daudz − caurmērā ik pēc septiņi gadi vienu reizi. Zinu cilvēkus, kas šai iestādē dabūjuši viesoties vai katru nedēļu. Un tomēr. Nekādu labu atmiņu par baismo iestādi man nav, jo aizvien, tiekoties ar čekistiem, esmu juties visai nelāgi. Ja arī viņš man neuzkliedz, ja arī − gluži pretēji − viņš smaidīdams man pasniedz cigareti, pat ar savu šķiltavu to aizdedzina, jā, arī tad − un tad varbūt vēl vairāk − viņš tomēr bija un palika stāvokļa kungs. Man lika apzināties, un es apzinājos, ka viņa priekšā esmu tikai knislis un puteklītis.

Gadījums, par ko šoreiz gribu pastāstīt, notika tai vasarā, kad manās attiecībās ar padomju varu bija iestājusies tāda kā krize. Manas literārās lappuses Saldus avīzītē bija apturētas, manas publicēšanās iespējas, ja arī ne pilnīgi liegtas, tad vismaz pamatīgi ierobežotas. Es jutos atstumts. Un tad vienu pēcpusdienu Saldus čekas priekšnieks man piezvanīja, lai pateiktu, ka rītu pulksten deviņos no rīta jums, biedri Ancīt, jābūt Rīgā, drošības pārvaldē, jūs jau, domājams, zināt, kur tas ir.

Kur tas ir, es zināju gan. Jebšu man nebija līdz tai vasarai vajadzējis Stūŗa mājā ierasties pašam, taču biju latvietis, un kuŗš latvietis gan tais laikos šo Stūŗa māju nezināja?

Tātad rītu...

Visu nakti ne acu neaizvēru. Atcerējos visus savus grēkus pret padomju varu. Un atcerējos arī, ka līdz šim man bija palaimējies iziet puslīdz sveikā. Neskaitījos ne sodīts, ne represēts. Ar tiesām un milicijām man vispār nebija iznācis sadurties. Bet nu iztēlojos, ko man rītu teiks.

−     Jūs, biedri Ancīt, līdz šim esat pasaudzēts. Padomju vara jums ne matiņu uz galvas nav aiztikusi, lai gan pats labi zināt, ko jūs būtu pelnījis. Cilvēki ar vēl mazāk pārkāpumiem nekā jūsējie ir dabūjuši padzīvot gan pa cietumiem, gan pa Sibirijām. Bet ko jūs? Saldū organizējat tikpat kā personisku muzeju, tātad grasāties restaurēt kapitālismu. Un turpat Saldū izdodat tikpat kā nelegālu presi, tātad izplatāt pretpadomju aģitācijas un propagandas materiālus.

Rīts beidzot bija pienācis. Uzcēlos, nomazgājos (atceros, ka torīt mazgājos ilgi, ilgi, lai pēc negulētās nakts justos kaut mazliet spirgtāks), drusku iekodu, bet ne vairāk par obligāto dzeguzes kumosu. Atvadījos no mājniekiem un devos uz autoostu.

Dobelē autobusā sakāpa kāds pusducis vai vairāk miliču. Un man grūti nācās sevi pārliecināt, ka tā ir tikai sagadīšanās, ka miliči ar šo autobusu būtu braukuši arī tad, ja man nebūtu jābrauc. Nevarēju un nevarēju tikt vaļā no iedomas, ka esmu iekļuvis miliču ielenkumā.

Rīgā nokļuvu jau septiņos. Manā ziņā vēl bija divi gaŗas stundas. Rīts bija saulains, un es apsēdos Vērmanītī, ne mirkli nespēdams aizmirst savu gaidāmo „vizīti” Rīgas čekā. Palaidīs mani vai nepalaidīs? Varbūt paņems, un uz mājām vairs netikšu? Vai tad nav dzirdēts? Un ko man jautās?

Desmit minūšu pirms deviņiem cēlos kājās un lēnā, lēnā, it kā pastaigas tempā gāju uz Stūŗa māju. Ieejas durvis − tieši uz stūŗa. Kad tās atvēru un pārkāpu slieksni, atrados nelielā telpā, kuŗai neredzēju ne durvju, ne logu. Bet, tā kā biju precīzi ieradies un arī iestāde, kam Stūŗa māja piederēja, varēja lepoties ar precīzitāti, tad ilgi nedabūju brīnīties. Pavērās it kā siena, un ienāca pajauns, labi kopts vīrs un stādījās priekšā: − Majors NN.

Viņš nosauca arī uzvārdu, bet, tā kā negalvoju, vai to atceros pareizi, tad uzvārds lai paliek neminēts. Un galugalā tas jau arī nav tik svarīgs.

Majors pateica īsi: − Sekojiet man! − Un pēc mirkļa mēs jau stāvējām liftā, kas uzsāka savu augšupgaitu.

Lifts kā jau lifts, par to nebūtu nekas stāstāms, ja tas jau pēc pirmā stāva nebūtu apstājies...

Es pavēros majorā, viņš manī, un pēkšņi es ļoti skaidri apzinājos, ka abi atrodamies vienā liftā. Padomju liftā. Brāķa liftā. Es pasmaidīju. Un redzēju, ka arī majors mazliet pasmaida. Manas bailes vienā rāvienā bija pazudušas. Es nebiju viens. Mēs bijām divi. Divi!

Kad čekas lifts atkal sāka darboties, mēs bez turpmākiem sarežģījumiem nokļuvām augšstāvā un tūdaļ arī „mana” majora kabinetā.

−     Vai jūs pazīstat šo cilvēku? − majors rādīja kāda man pilnīgi sveša vīra fotografijul

−     Nepazīstu un nekad neesmu pazinis.

−     Tas ir jūsu klases un kursa biedrs Rūdolfs Hofmanis.

−     Varbūt viņš ir Rūdolfs Hofmanis, bet viņš nav ne mans klases, ne kursa biedrs. Ar savu klases un kursa biedru esmu kopā mācījies astoņus gadus, pazinu viņu ļoti labi un varu nešaubīgi apliecināt − šis nav tas cilvēks!

Tālākā saruna nav vērta, ka to te atkārtoju. Un es to vairs arī īsti labi neatceros. Svarīgākais bija tas, ko jau atstāstīju. Tas, ka majors varēja lepoties ar manas klases skolnieku un mana kursa studentu sarakstiem, mani nepārsteidza. Es jau no iepriekšējām reizēm biju sapratis, ka čeka zina „visu.” Čeka par mani zina pat vairāk nekā es pats.

Sapratu, ka esmu izsaukts uz Rīgu tīro blēņu dēļ. Ka čekai (bet varbūt mīļotajai partijai?) nav bijis citas vajadzības kā vien tā, lai es vienu nakti pārlaistu nomodā. Par sodu? Laikam gan par sodu.

Man lika parakstīties par pieci rubļi ceļa naudas. Pavaicāja, vai nevajagot izrakstīt izziņu par kavēto dienu. Naudu paņēmu, tā noder vienmēr, bet no izziņas atteicos, jo kam lai būtu rādījis? Es nekur darbā neskaitījos.

Majors mani ielaida liftā, un iekāpa arī pats. Divatā un bez avārijām sasniedzām pirmo stāvu. Čekists sniedza man roku, un ar to mana ciemošanās Stūŗa mājā bija beigusies. Es biju brīvs. Brīvs!

Bet brīvs biju tikai es. Majors palika turpat.

 

 

Valdemāra Ancīša atmiņu stāsts „Liftā” ir no nepublicētā cikla Arī es esmu vēstures liecinieks.