Jaunā Gaita nr. 226, septembris, 2001
Rolfs Ekmanis
VERONIKA JANELSIŅA 1910.20.V-2001.29.V
Izsmalcināts, nedziestošas guns piesātināts, mākslas pasaulē dzīves ideālu meklētājs kultūras cilvēks - tāda bija Veronika Janelsiņa. Tas bija manāms jau Cēsu Valsts ģimnazijā. Tad Latvijas Mākslas akadēmijā - prof. Ģederta Eliasa figūrālajā meistardarbnīcā, ko beidz (1938) ar diplomdarbu Uz svētkiem, kas karājies Rīgas pilī pie ieejas prezidenta Kārļa Ulmaņa reprezentācijas telpās (aptuveni divus gadus vēlāk to, kopā ar citiem "bīstamiem" mākslas darbiem, iznīcinājuši Lielajam Tēvam un Skolotājam padevīgie "mākslas eksperti"). Jaunajā un daļajā LMA absolventē ieskatās Anšlavs Eglītis, toreiz stāstu krājuma Maestro autors un Jaunāko Ziņu korespondents. Tas notiek Parīzes Luvrā (Louvre), kur Veronika apgūst gleznu restaurēšanas māku. Pēc atgriešanās Latvijā restaurātores darbs Rīgas Pilsētas vēstures mūzejā, piedalīšanās mūksaliešu un Kultūras fonda rīkotajās gleznu izstādēs.
Bēgļu gaitas 1944. gada rudenī noved, vispirms, Berlīnē, tad - pēc apmešanās vietas sagraušanas un visa no dzimtenes līdzpaņemtā mazuma zaudēšanas sabiedroto trakā uzlidojumā - skaistās Dienvidvācijas trakoti garlaicīgajā švābu mazpilsētiņā Tailfingenā, kam (nu jau amerikāņu okupācijas zonā) seko pārcelšanās uz mazo Latviju jeb Eslingenas bēgļu (Displaced Persons) nometni. Atkal piedalīšanās kopizstādēs vācu pilsētās un starptautiskās bēgļu mākslinieku izstādēs Parīzē, Amsterdamā, Hāgā. DP nometnēm likvidējoties, Lielā izklīšana un trimdas turpinājums ASV (1950) - Ņujorkā, Oregonas pilsētiņā Selemā (Salem) un pēdīgi, kopš 1952. gada, Losandželosas ("eņģeļu pilsētas" Los Angeles) priekšpilsētā Pasifika Palisādēs (Pacific Palisades). Vairāki maizes darbi, piemēram, peldkostīmu šūšanas rūpnīcā, arī amerikāņu "labo aprindu" pārstāvju smuku portretu darināšana. Un līdztekus tam - pašai sava māksla un pateikšana pie velna! līdzšinējai reālistiskajai glezniecībai un sekošana, pašas vārdiem izsakoties, nepieciešamībai un iekšējai prasībai pēc abstraktas mākslas, tīrās mākslas. Kopizstādes un arvien vairāk solo izstādes (pirmā jau Rīgā, 1944. gadā) - gleznas, arī telpiskas konstrukcijas Selemā, Losandželosā, Milvokos (Milwaukee), Čikāgā (Chicago). Iestāšanās Amerikas Latviešu mākslinieku apvienībā.
71 gada vecumā māksliniece top arī par rakstnieci, turklāt ražīgu. Pirmā grāmata Kaķi, ja tu būtu cilvēks (Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1981 - ar Anšlava Eglīša ilustrācijām) ir kāda kaķa stāstījums, kas lielā mērā uzlūkojams kā peons par godu l'art pour l'art. Nākošajā grāmatā kaķis nomainīts ar tās nosaukumā ietvertiem trim citiem varoņiem - Divas jakas un taksido (GD, 1982 - arī ar Anšlava Eglīša zīmējumiem). Fantastiskajā romānā Nozagtais eņģelis (GD, 1984), kur laikā un telpā (krievu okupācijas gados) plivinās miruša jaunekļa gars un no viņa kapakmens nozagtais eņģelis, sevišķi asi dzēlieni vērsti pret padomju varas idiotismiem, bet ne tikai. Darbs lasāms arī vispārcilvēciskā plāksnē. Es, zilais putns (Toronto: Amber Printers & Publishers, 1991) - "citronkoka putna pārdomās un lidojumos" (apakšvirsraksts) šaustītas ačgārnības vai visās dzīves jomās - no polītikas, mākslas, organizētas reliģijas, komūnisma, Marksa, Ļeņina un Gorbačova (blēdis ar zīmi pierē) līdz filmām, televīzijai, trimdas-Latvijas sakariem, bērnu audzināšanai, pat angļu (arī latviešu) pareizrakstībai. Dzīve Latvijā okupācijas laikā atainota romānā Ar un bez rožainiem stikliem (GD, 1988). Cilvēks un es (Losandželosā: Jāņa Zītara grāmatnīca, 1995) sastāv no 30 tēlojumiem, lugas Lukrecija Buti un 40 zīmējumiem pa visu lapu grāmatas beigās. Kopš 1996. gada četras grāmatas, kas kļuvušas par bibliografisku retumu mazā metiena dēļ, klajā laiž literātes un redaktores Astras Mooras vadītais apgāds Astra Kalifornijā. Divkauja paradizē (1996 - ar autores ilustrācijām krāsās) noris starp diviem kaķiem - Anšlava Eglīša un Paijas, kuŗas kaķa sludināto mācību, protams, par mākslu svētlaimīgi klausās arī Ernesta Hemingveja kaķi. Daudz autores zīmējumu rotā Pašsarunu (1996). Nākošais stāstījums Bet uz Mochavi (1997 - ar 14 krāsu ilustrācijām) lielākoties pievēršas ģenerālim Patonam (George Patton, 1885-1945), kuŗš II Pasaules kaŗa laikā Eiropā komandēja amerikāņu Septīto un Trešo armiju, un rakstnieces ieskatā būtu atbrīvojis Baltijas valstis no Maskavas jūga, ja vien Vašingtona būtu viņam devusi rīcības brīvību (Jānis Krēsliņš gan pierādījis Janelsiņai, ka viņas apjūsmotais, neapšaubāmi leģendārais ģenerālis nekad nebija pat dzirdējis, piemēram, par kaut kādu Igauniju...). Apgāds Astra izdod angļu valodā Two Plays (Divas lugas, 1995) ar Janelsiņas Cleopatra of Zuma Beach un Anšlava Eglīša Leo. Rokrakstā palikusi luga Kas dārzā, kas dārzā (ko latviešu dziesmu svētkos Losandželosas piepilsētā Pasedenā 1977. gadā izrāda kā Anšlava Eglīša lugu!). Janelsiņas dzīves laikā pēdējā publicētā grāmata ir Atceroties (Rīgā: Zinātne, 2000), kur ietilpināti stāsti, tēlojumi, atmiņu dzirkstis - gan par sevi, gan par sastaptiem cilvēkiem, bet visvairāk sarunas ar un par vīru, par Anšlavu Eglīti. Nedaudzi īsprozas darbi un tēlojumi iespiesti arī periodikā.
Veronikas Janelsiņas personību cita vidū raksturo plaša domu pasaule, elegance, spēcīgs raksturs, atklātība, neparasts prasīgums, spēcīgs patriotisms, gan smalks un apslēpts, gan arī ass un dzēlīgs izsmiekls, asprātīga un dažkārt draiskulīga "Velna dzīšana," kam nereti pievienojas aizspriedumainība, augstprātība (ļaudis viņai tīk iedalīt zempierēs, vidējās pierēs un augstpierēs). Tas viss atbalsojas visā viņas literārajā devumā. Palaikam Janelsiņas spriedumiem raksturīgs bezierunu kategorisms:
Mākslinieka prestižs kopš renesanses ir slīdējis tikai uz leju.
Mākslas skolas un akadēmijas mākslai neko daudz nedod. Vienīgi sagādā izdevību (..) salīdzināt savu varēšanu ār blakus stāvošā censoņa varēšanu.
Laba māksla bija vienkārša. Nekāda filozofiska muldēšanās, ne tukša pļorzēšanās tai nelīdzēja. Māksla bija vai māksla nebija.
Spriedelēšana par to, kas mēs esam, no kurienes nākam, kurp ejam - tas viss mūsu dienās skan vairāk vai mazāk pēc negribēta joka.
Spriedelēšana par kritiku ir bezjēdzīga. Īsti objektīvas kritikas nemaz nav. Vienādu uzskatu cilvēki vienmēr labvēlīgi "aprakstīsies" savā starpā un apkaŗos pretējos uzskatus. Tā tas vienmēr ir bijis un būs. Un tas nav nekāds joks. Tā ir nopietnība.
Pēdējā grāmata Atceroties radusies sirmā vecumā un, kā autore mēdza teikt, no domraksta fragmentiem, no atmiņu lapiņām, kas tikušas piesūtītas kārtējās vēstulēs pa gliemežpastu Janelsiņas ļoti cienītajam, pat dievinātajam, kaut arī nekad vaigā neskatītajam, Rīgā mītošajam akadēmiķim, prof. dr. Viktoram Hausmanim. Trīs no šīm lapiņām, atjaunojot JG abonementu 1999. gada beigās, tiek atsūtītas publicēšanai JG ar piezīmi: Fragments no stāsta par Anšlavu Eglīti, ko izdod izdevniecība Zinātne Latvijā. Salīdzinot fragmentu ar grāmatā iespiestajām rindkopām, jāsecina, ka tikai daļa ir iespiesta tā, kā to rakstījusi autore. Daļa, liekas, ir pārveidota un pārvietota uz grāmatas beigām, bet daļa aizgājusi, tā teikt, gaŗu ceļu. Saturiski darbs no tā droši vien necieš, tomēr, gribot negribot, uzmācas jautājums, cik no atmiņu lapiņām ir iespiestas grāmatā Atceroties tieši tā, kā tās pierakstījusi autore, un cik ir iespiestas pēc lapiņu saņēmēja Viktora Hausmaņa (vai varbūt redaktores?) gaumes un patikas?
