Ko darīt Rītdienai?

 

Liels paldies Jānim Peniķim par uzņemšanos iedziļināties mūsu grupiņas Rītdienai eksistenciālās problēmās! Šķiet vairums iedomājas, ka tā ir tāda īslaicīga organizācija, kas pastāvēs tikai līdz tam laikam, kad vēlēšanu sistēma tiks nomainīta ar tautas referendumu. Liekas, ka pat mūsu statūtos tā stāv rakstīts. Domāju, ka tas ir mazliet bezatbildīgi. Būsim procesu uzsākuši un, vienalga vai tā sauksies Rītdienai vai kādā citā vārdā, tāda vēlētāju ‘sargsuņa’ bezpartejiska apvienība būs allaž vajadzīga. Tas nebūt nenozīmē, ka visiem rītdienniekiem jau tagad jāpierakstās uz mūžu, bet, kaut pati drusku baidos, cik tas no manis prasīs nākotnē, jūtos, ka esmu tik tālu iedziļinājusies šai projektā, ka atpakaļceļa vairs nav − būs jāturpina.

Šeit apmēram ir Rītdienai ieteikumi, no kuŗiem, cerams, varēsim darba kritērijus izveidot tā, lai priekšlikumus racionāli spētu novērtēt..

1. Vēlēšanu likumam ir jābūt viegli saprotamam.

2. Neradīt izmaiņas uz slikto pusi.

3. Stipra saite starp vēlētājiem un viņu pārstāvjiem ir vajadzīga, lai veicinātu atbildību pret vēlētāju un garantētu ģeogrāfisku pārstāvniecību, kas būtu panākams, ja deputāts ievēlēts no vienmandāta apgabala.

a. Kandidāts drīkst kandidēt tikai vienā apgabalā.

b. Jāizveido kancelejas/reģistri, kas būtu starpnieki starp deputātiem un vēlētājiem.

c. Dot iespēju atsaukt deputātus, ja viņi nepilda solījumus.

d. Ministram jāatstāj Saeima, t.i., nepieļaut vienlaikus būt kā ministram, tā arī deputātam.

4. Likt šķēršļus nenopietniem kandidātiem.

5. Veicināt valdības stabilitāti tā, lai nebūtu jauna valdība katru gadu, kā ir bijis līdz šim.

6. Veicināt sabiedrības integrāciju.

Tas ir apmēram tas, par ko esam runājuši un rakstījuši. Ko vēl būtu palaiduši gaŗām?

Elizabete Rūtena <RUTENS@aol.com>

 

 

 

Elizabete ir ieguldījusi milzīgu darbu, sakopojot materiālus par vēlēšanu likuma maiņas iespējām un problēmām mājas lapā Rītdienai (<http://faculty.stcc.mass.edu/zagarins/rit.htm>)  [2014. gadā attiecīgā saikne ir <http://zagarins.net/ritdienai>]. Bet, jo vairāk es domāju, jo skaidrāk man kļūst tas, ka nezinu, kā palīdzēt, tādēļ ka man nav skaidrs, ar kādu priekšlikumu vai priekšlikumiem Rītdienai griezīsies „pie tautas”? Ir, kā es saprotu, trīs iespējas.

1. Rītdienai izstrādā jaunu vēlēšanu likumu, savāc parakstus no vienas desmitdaļas Latvijas vēlētāju un iesniedz prezidentam, kas to nodod apspriešanai Saeimai. Satversmes 78. pantā tālāk teikts: Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai.

2. Rītdienai izstrādā nevien jaunu vēlēšanu likumu, bet arī citas maiņas Satversmē. KĀDAS? (Tālākais process ir tāds pats, kā iepriekš.)

3. Rītdienai nodarbojas ar sabiedrības urdīšanu un informēšanu par jauna vēlēšanu likuma (un, varbūt, Satversmes maiņas) vajadzību, bet pati nemēģina īstenot iepriekšējos divos punktos minētās iespējas.

Jānis Peniķis <jpenikis@iusb.edu>

 

 

Sākotnēji Rītdienai tika ierosināta kā tautas kustība polītiskās dzīves uzlabošanai Latvijā. Paraugam tika lietota ASV pazīstamā Sieviešu līga. Līdzšinējās darbības laikā notika izšķiršanās par vēlēšanu likuma reformas veicināšanu − kā stāvokļa uzlabošanas sākumu, jo polītiķu izdarības pašlaik ir tādas, ko vispārējais uzskats vaino šodienas stāvoklī. Līdzšinējais stāvoklis mūsu grupā liecina, ka uz darbību lielāku atbalstu nekā pašā Latvijā var gūt Rietumos. Varbūt neesam atraduši pareizo pieeju sava aicinājuma izgaismošanā? Pieņemot, ka tas tā varētu būt, man priekšlikums šovasar izmantot 3x3 nometnes, kur polītisko ieviržu dalībniekos varētu nedēļas laikā izveidot šūnas − Rītdienai mērķu atbalstītājus. Ja kaut daži no Rietumu sveikotājiem piedalītos, un kāds no Latvijas, panākumi neizpaliktu.

Ričs Spuris <RSpuris@aol.com>

 

 

Man personīgi vislabāk patīk Jāņa trešais variants (Rītdienai nodarbojas ar sabiedrības urdīšanu un informēšanu). Domāju, ka Riča priekšlikums par 3x3 kustības pielietošanu šādā urdīšanā un informēšanā ir laba doma, lai gan nemaz nav vajadzīga organizēta urdīšana, lai panāktu pašu lektoru uzmanības pievēršanu vēlēšanu likuma maiņas vēlamībai. Kad biju Raunā pērnvasar, Jānis Peniķis un Andris Tomašūns ļoti veiksmīgi urdīja un informēja tautu arī bez mūsu palīdzības.

Juris <Zagarins@stcc.mass.edu>

 

 

Piedāvāju arī savu atbildi, ko aicinu papildināt pārējos Rītdienai biedrus. Galvenokārt ceru uz ierosinājumiem − ko, kā, kāpēc darīt. Esam vienojušies, ka mēģināsim īstenot Jāņa uzdoto 3. punktu, bet, ja spētu, arī pirmo (ne otro).

Faktiski līdz šim un arī šobrīd mūsu darbība ir improvizācija, skatoties pēc iespējām, resursiem un reālās situācijas. Lai raksturotu Darba grupu Rītdienai, būtu vispirms jāiepazīstina ar to, ko līdz šim, sešos mēnešos, kopš iesākām, esam paveikuši. Par mūsu darbību zina samērā augstas un ietekmīgas personas, arī radošās inteliģences pārstāvji, kas būs gatavi pieslēgties, ja mūsu darbs nonāks „kādā gatavības” stāvoklī. Ir informētas VAK nodaļas Latvijā, noslēgti sadarbības protokoli ar 11 zemnieku pagastu apvienībām un ar vienu sabiedrisku organizāciju, atrasti vairāki sponsori, kas darbībai seko un to atbalsta. Ir bijuši raksti Lauku Avīzē un Dienā, kā arī visos rajonu laikrakstos. Piedaloties konkursā par Sorosa atbalstu, necerējām uz uzvaru, jo nebija toreiz laika pienācīgi sagatavoties, bet panācām, ka informācija par mums tiks ievietota jaunajā portālā. Lielu darbu, neapšaubāmi, ir darījusi Elizabete un Juris, sastādot informatīvos materiālus mājas lapā Rītdienai. Cītīgi strādā arī Māris Darbonis un Viesturs Ragže. Esam uzsākuši sarunas ar studentu organizācijām, cerībā koordinēt sadarbošanos.

Lai arī mūsu mērķis ir skaidrs, mēs esam spiesti strādāt ar tām iespējām, kādas ir. Aizvakar TV uzstājās polītoloģe Ilze Ostrovska, kas, manuprāt, vienmēr pasaka visu tieši un atklāti. Uz jautājumu − ko darīt, organizēties, cīnīties, protestēt? − viņa atbildēja, ka pēc viņas pieredzes tautas aktivitāte diemžēl ir ļoti zema. Mana pieredze rāda, ka faktiski tā nav tik daudz neaktivitāte, kā neticība tam, ka varam kaut ko izdarīt. Taču priekšnoteikumi pārmaiņām ir nobrieduši. Ja mēs vai kāds cits spētu paveikt tik daudz, ka varētu redzēt „gaismu tuneļa galā,” bez šaubām rastos plašāka tautas aktivitāte. Nākotnē domājam rīkot semināru/diskusijas, kuŗās varētu par šiem jautājumiem izrunāties, jo, gatavojoties uz referendumu, neskaidrības ir „jāizvāra un putas jānosmeļ,” lai tad neskaidrības neviens nevarētu izmantot kā ieroci pret pārmaiņām.

Alnis Freibergs <alnis@lis.lv>

 

 

 

Mēģināšu tagad atbildēt uz Elizabetes jautājumiem par iespējamu „jaukto” vēlēšanu sistēmu, iespējamām maiņām Satversmē u.c.

 

I  Par Darba grupas Rītdienai pieņemtajiem kritērijiem.

1. Vēlēšanu likumam jābūt viegli saprotamam. Neiespējami. Viegli saprotamiem ir jābūt vispārējiem likuma principiem, aprakstam, ko var izstāstīt dažos teikumos.

2. Neradīt izmaiņas uz slikto pusi. Jā, protams, bet − kā mēs zināsim, ka esam to izdarījuši?

3. Stipru saiti starp vēlētājiem un pārstāvjiem...

a. ...tikai no viena apgabala. OK.

b. Jāizveido kancelejas/reģistri... Deputātam pašam viena no galvenajām funkcijām ir būt par starpnieku starp vēlētājiem un valdību. Bet, ja domāts birojs katrā vēlēšanu apgabalā, kur deputāts varētu bieži satikties ar sava apgabala iedzīvotājiem un kur varbūt dežurētu kāds deputāta palīgs, tad tā ir ļoti laba doma. Jo vairāk deputātus var izvilkt laukā no Rīgas, jo labāk.

c. Dot iespēju atsaukt deputātus? Nē. Vai vismaz padarīt atsaukšanas procedūru ļoti, ļoti grūtu. Neredzu nekā laba atsaukšanas principā. Deputātus nevajag padarīt par viegli iebiedējamiem ķipariem.

d. Ministru un deputātu amati nav savienojami? Te nav nekādu universāli atzītu principu vai prakses dažādās konstitucionālās iekārtās. Bet par šo jautājumu vēlāk.

4. Šķēršļi nenopietniem kandidātiem? Pašreizējā Ls 1 000 iemaksa partijām − nu nezinu, ir vai nav nopietna barjera? Var jau ieteikt to paaugstināt uz diviem vai trim tūkstošiem? Vairāk? Nezinu.

5. un 6.  Stabilākas valdības un polītiskā integrācija. Ļoti svarīgi temati, bet par tiem arī vēlāk.

 

II  Galvenie principi „jauktās” vēlēšanu sistēmas izveidošanai

1. Pusi no Saiemas locekļiem ievēl no vienmandāta velēšanu apgabaliem.

2. Otru pusi no Saiemas locekļiem ievēl no politisko partiju sarakstiem.

3. Iedzīvotāju (nevis pilsoņu vai vēlētāju!) skaits katrā vienmandāta vēlēšanu apgabalā nedrīkst būt lielāks vai mazāks par vidējo skaitli, kas rodas, sadalot visus Latvijas iedzīvotājus ar vēlēšanu apgabalu skaitu (50?).

4. Katra politiskā partija drīkst uzstādīt ne vairāk kā vienu kandidātu katrā vēlēšanu apgabalā. Katra partija drīkst uzstādīt ne vairāk kā 50 (?) Kandidātus ‘Valsts sarakstā” (t.i., no visas Latvijas ievēlamo kandidātu listē). Atsevišķo apgabalu kandidāti drīkst kandidēt tikai vienā apgabalā un nedrīkst kandidēt valsts sarakstā.

5. Katra partija sarindo kandidātus savā valsts sarakstā tādā secībā, kādā tā vēlas. Ja partija iegūst Saeimas vēlēšanās pietiekamu balsu skaitu, tās kandidāti ieiet Saeimā tādā secībā, kādā tie sarindoti partijas valsts sarakstā.

6. Saeimas vēlēšanās katram vēlētājam ir divas balsis: viena balss par sava vēlēšanu apgabala deputātu un otra par sev vēlamās partijas valsts sarakstu.

7. Balsis skaitot, vispirms jākonstatē, (a) cik vēlētāju piedalījušies vēlēšanās visā Latvijā; (b) cik balsu nodotas par katras partijas valsts sarakstu visā Latvijā; un (c) cik balsu nodotas par katru kandidātu katrā vēlēšanu apgabalā.

8. Saeimā deputātu vietas saņem tās partijas, (a) par kuŗu valsts sarakstiem balsojuši vismaz 5 procenti no visiem vēlēšanās piedalījušamies Latvijas vēlētāji, vai (b) kuŗu kandidāti uzvarējuši vismaz 5 vēlēšanu apgabalos.

9. Katrā vēlēšanu apgabalā uzvarējis tas kandidāts, kuŗš ieguvis vairāk balsu nekā citi kandidāti. Bet šis uzvarētājs kļūst par Saeimas deputātu tikai tādā gadījumā, ja (a) viņa partijas valsts saraksts ieguvis vismaz 5 procentus balsu visā Latvijā, vai (b) viņa partijas kandidāti uzvarējuši 4 citos vēlēšanu apgabalos. Ja ne viens, ne otrs no šiem noteikumiem nav izpildīts, tad par deputātu kļūst nākamais kandidāts, balsu vairākuma secībā, kuŗš atbilst šiem noteikumiem. Ja balsis diviem vai vairākiem kandidātiem ir vienādas, tad uzvarētāju nosaka ar lozi.

10. Katras partijas deputātu skaitu Saeimā noteic sekojošā formula.

(a) Ja kādas partijas valsts saraksts saņēmis 5 procentus vai vairāk no visā Latvijā nodotām balsīm, bet partijas kandidāti nav uzvarējuši nevienā vēlēšanu apgabalā, tad partija saņem tik daudz deputātu vietu, cik tai pienākas pēc proporcionalitātes principa, samērā ar tiem visu citu partiju valsts sarakstiem, kas kvalificējušies iekļūšanai Saeimā.

(b) Ja kādas partijas valsts saraksts saņēmis 5 procentus vai vairāk no visā Latvijā nodotām balsīm, un partijas kandidāti uzvarējuši vienā vai vairākos vēlēšanu apgabalos, tad partija vispirms saņem tos deputātus, kas uzvarējuši kādā apgabalā, un piedevām tik daudz deputātu vietu, cik tai pienākas (a) punkta paredzētajā kārtībā.

(c) Ja kādas partijas valsts saraksts saņēmis mazāk nekā 5 procentus no visā Latvijā nodotām balsīm, bet partijas kandidāti uzvarējuši 5 vai vairāk vēlēšanu apgabalos, tad par partijas deputātiem vispirms kļūst apgabalos ievēlētie kandidāti, un piedevām partija saņem tik daudz vietu, cik tai pienākas (a) punkta paredzētajā kārtībā.

 

III  Piezīmes un paskaidrojumi

Mans principu uzmetums jauktai vēlēšanu sistēmai ir aptuveni veidots pēc Vācijas parauga (ar dažām maiņām). Līdzīga ir arī Lietuvas iekārta.

Par 3. punktu. Kādēļ vienmandāta apgabali sadalāmi pēc iedzīvotāju, nevis pilsoņu vai vēlētāju skaita? Pirmkārt, tādēļ, ka demokrātiskais pieņēmums ir, ka deputāts pārstāv itin visus sava apgabala iedzīvotājus, ieskaitot bērnus, nepilsoņus, utt. Otrkārt, tādēļ, ka tas ir vienīgais īsti praktiskais sadalījuma veids.

Par 8. un 9. punktu. Kādēļ tādi ierobežojumi, kā 5 procentu slieksnis partijai un vismaz 5 atsevišķo apgabalu uzvarētāji? Tādēļ, lai būtu darba spējīga Saeima un valdība. Latvijai jau ir nelaba pieredze no 1920. gadiem ar vien- un div-deputātu „partijām.” (Un pašlaik tāda pieredze ir arī, piem. Izraēlai un šur tur citur.) Šis, protams, nav jauns ierobežojums; 5 procentu slieksnis partijām ir arī pašreizējā Latvijas likumā.

Vēl par 9. punktu. Kādēļ par apgabala deputātu kļūst kandidāts, kas ieguvis visvairāk balsu (nevis tāds, kas dabūjis 50+ procentu, vai kāda cita formula)? Šis ir t.s. pluralitātes princips, ko, starp citu, lieto arī Vācijā, Anglijā, ASV. Kādēļ? Galvenokārt tādēļ, ka tas ir visvienkāršākais un praksē arī lētākais vēlēšanu veids.

Doma par 5 apgabalu minimumu, lai partija iekļūtu Saeimā, man radās, apsveŗot Vācijas paraugu. Vācu likumā ir divi veidi, kā kāda partija var iekļūt Bundestāgā: ja partijas saraksts saņem vismaz 5 procentus no visām balsīm; VAI ja kādas partijas kandidāti uzvarējuši vismaz trijos vēlēšanu apgabalos. Tādā gadījumā partija saņem šīs trīs (vai vairāk) deputātu vietas, plus tik procentu vietas no partijas saraksta, cik tai proporcionāli pienākas (pat ja tas ir tikai viens vai divi, vai vienalga cik procentu). Tā kā Bundestāgs ir skaitliski liels, tad šie sīko partiju panākumi īstenībā nekā nemaina politisko spēku samēros.

Latvijas gadījumā ir citādi. Atļaut sīkpartijām (pat ne partijām, bet atsevišķiem uzņēmīgiem un naudīgiem cilvēkiem) neierobežotu iespēju iekļūt Saeimā caur apgabalu vēlēšanām nozīmētu atgriezties pie 1920. gadu sliktākās pieredzes. Nevajag nekādu gaišredzību, lai iedomātos, ka tas būtu tikpat kā atklāts piedāvājums kādam jaunam Kārlim Ulmanim − nāc un glāb mūs no mūsu „demokrātijas”!

Šis pats arguments, starp citu, attiecas uz vienmandāta apgabalu vēlēšanu sistēmu (ko Latvijā aplami sauc par „mažoritāro” sistēmu). Ja visus 100 Saeimas deputātus ievēlētu no atsevišķiem apgabaliem, kādēļ tad Latvijā nevar rasties dučiem uzņēmīgu, naudīgu cilvēku, katrs ar savu „partiju,” kas sev varētu nopirkt kāda apgabala vēlēšanas, t.i., vietu Saeimā? Šīs sistēmas aizstāvji parasti iedomājas, ka tā dos stabilu, divu lielu partiju iekārtu Latvijai, resp., ka Latvija automātiski kļūs par Ameriku vai Lielbritāniju. Bet kādēļ? Latvija tikpat labi var kļūt par Franciju... un tad, lai padarītu Latviju tikpat stabilu, kāda tagad ir Francija, Latvijai būtu jāmaina visa Satversme − spēcīgi jāierobežo Saeimas tiesības, jāpieņem pusprezidentālā iekārta, utt. (Vai arī Latvijai jāatrod savs Charles DeGaulle, kas „ieved kārtību”...)

Par 10. punktu un vispār par jaukto sistēmu. Te ierosinātie principi jaunam vēlēšanu likumam mainītu spēles noteikumus partijām (un to finansētājiem). Dažus rezultātus var diezgan viegli paredzēt, citus ne.

Ierosinātie principi joprojām atļautu Saeimā iekļūt samērā mazām partijām − tādām, kas tikko pārvar 5 procentu slieksni visas valsts mērogā, vai tādām, kam izdodas piesaistīt sevišķi izcilus kandidātus vismaz 5 apgabalos.

Lielākām partijām − tādām, kas grib nopietni ietekmēt polītiku, piedalīties valdības veidošanā, un taml. − jaunie noteikumi padarītu dzīvi grūtāku, bet arī dotu lielākas iespējas izvērsties. Tām (piem. Latvijas Ceļam, Tautas partijai, utt.) nepietiktu tikai ar dažām pievilcīgām „lokomotīvēm” partijas saraksta priekšgalā, lai ievilktu 20 vai 30 deputātus Saeimā. Tās būtu spiestas sameklēt arī pietiekami spēcīgus kandidātus vēlēšanu apgabalos − un „spēcīgs kandidāts,” teiksim, Liepājā vai Valmierā, parasti nebūs tas pats, kas „spēcīgs kandidāts” Rīgā. Bet gudrai un tālredzīgai partijas vadībai jaunie noteikumi dotu iespēju palielināt savu deputātu skaitu tieši ar šādu reģionālo talantu piesaisti.

Par vietu sadalīšanu Saeimā te ir divas iespējas.

a.    Ja noteikti negrib mainīt Satversmes 5. pantu („Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem”), tad jāatrod attiecīga aritmētiska formula, kā sadalīt tās 50
deputātu vietas, kas pienākas partijām pēc proporcionalitātes principa − tās, ko partijas ieguvušas no saviem valsts sarakstiem. (Pirmās 50 vietas − tās ko
partijas ieguvušas no atsevišķiem vēlēšanu apgabaliem − jāatstāj neaizskaŗamas. Citādi jauktajai vēlēšanu sistēmai nav jēgas.)

Bet šādā sadales metodē var rasties zināms „netaisnības koeficients” tādēļ, ka būs jāsadala arī to partiju vietas, kas nebūs kvalificējušās iekļūšanai Saeimā. Tādēļ...

b.    Var paredzēt maiņu Satversmē. Piemēram: „Saeima
sastāv no tautas priekšstāvjiem, kas ievēlēti vēlēšanu
likuma noteiktajā kārtībā.”

Šāds formulējums tad atstātu iespēju pielāgot precīzo Saeimas deputātu skaitu pēc katrām vēlēšanām tā, lai tas iespējami cieši atspoguļotu to vēlētāju procentu, kas balsojuši par katras partijas valsts sarakstu. No apgabaliem ievēlēto deputātu skaits paliek nemainīgs (50), bet no sarakstiem ievēlēto skaits reizēm varētu būt arī 51, vai 52, vai 53 − tā apmēram.

 

IV. Par vēlēšanu apgabaliem

Ja puse no Saeimas locekļiem tiek ievēlēti atsevišķos apgabalos, tad ir ļoti svarīgi zināt, kādi šie apgabali būs, pēc kādiem kritērijiem tie veidoti un kas to visu noteiks.

Vispirms, ko darīt ar tām pilsētām u.c. vietām, kur latvieši ir mazākumā (piem. Daugavpilī u.c.) − vai mēģināt radīt īpašus etniskos vēlēšanu apgabalus? Manuprāt, būtu nepieņemami vēlēšanu apgabalus veidot pēc tautību kritērijiem. Latvijas apstākļos vilkt apgabalu robežas pēc tautībām atvērtu slūžas nebeidzamiem problēmu plūdiem. Bez tam, tas arī nav īsti vajadzīgs. Ja ātri paskaitļo, iznāk, ka caurmēra vēlēšanu apgabalā vajadzētu būt ap 48 000 iedzīvotāju (Latvijas 2,4 miljoni iedz., dalīti ar 50 apgabaliem). Pat ja atļauj samērā augstu variāciju, teiksim, plus/mīnus 10 procentu, šie ir diezgan lieli apgabali. Latvijā nebūs ļoti daudz vietu, kur starp 48 tūkst, iedzīvotājiem latviešu tautības pilsoņi būs mazākumā.

Tātad pēc kādiem kritērijiem vilkt vēlēšanu apgabalu robežas? Manuprāt, tā būtu pilnīgi veltīga laika nosišana mēģināt uzstādīt kādus abstraktus standartus. Latvijas valdības, pašvaldības, utt. tagad desmit gadus nevar vienoties par administratīvo robežu pārdali. Un nesen ierosinātais jaunais sadalījums diez vai būs pēdējais. Svarīgais, man šķiet, būtu ierosināt tādu vēlēšanu apgabalu komisiju, kuŗai kaut cik var uzticēties. Un arī tādas radīšanai vajadzēs likumu, un tas nozīmē polītiskus lēmumus, un tas nozīmē polītiku.

Varētu, piemēram, iedomāties šādu izkārtojumu: Trīs komisijas locekļus ieteic Saeima; trīs ieteic Ministru kabinets; trīs ieteic valsts prezidents. Saeima balso par komisijas sastāvu un piešķir tai nelielus līdzekļus. Komisijas noalgo dažus speciālistus-padomdevējus (piem. no statistikas institūta, no universitāšu demografiem). Komisija vienojas par apgabalu robežām, publicē rezultātus un dod mēnesi laika sabiedrības apspriešanai. Pēc mēneša komisija pārskata sabiedrības ieteikumus (ja tādi ir) un tad publicē galīgo lēmumu.

Robežas laiku pa laikam būtu jāpārskata − varbūt pēc katras tautas skaitīšanas.

 

V. Par Satversmes maiņām u.c. smagiem jautājumiem

Ir interesanti padomāt par izpildvaras stabilitāti (t.i., cik bieži mainās ministru kabineti utt.), par to, vai Saeimas deputātiem kļūstot par ministriem, jānoliek savs deputāta mandāts, vai būtu jāparedz tiesības atsaukt no amata atsevišķus deputātus utt.

Tie visi ir jautājumi, kas skaŗ iespējamas maiņas Satversmē. Tādēļ arī savā iepriekšējā vēstulē vaicāju − ko īsti grib darīt kustība Rītdienai? Ja Rītdienai negrib ķerties pie Satversmes maiņas projektiem − un mana izpratne no atbildēm, ko esmu saņēmis uz savu iepriekšējo vēstuli, ir tāda, ka Rītdienai dalībnieki visumā negrib ar Satversmes maiņām nodarboties, vismaz pašlaik ne − tad nav jēgas par šiem jautājumiem daudz debatēt. Gribu piebilst, ka tāda ir arī mana personīgā pārliecība − t.i., ka Satversmi vajadzētu mainīt pēc iespējas minimāli un pakāpeniski.

Jā, ir slikti, ka ‘Valdības krīzes” notiek katru gadu vai biežāk. Un to nevarēs salāpīt arī ar jaunu vēlēšanu likumu. Vaina ir Satversmē, kur tās autori 1920.-1922.g. nokopēja toreiz populāro Francijas Trešās republikas un Vācijas Veimāras republikas parlamentāro modeli. Tas koncentrē „suverēno” varu parlamentā un atstāj izpildvaru bezspēcīgu, tiklīdz parlamentā mainās kādas partijas vai pat dažu atsevišķu deputātu uzskati. Pēc Satversmes ne premjeram atsevišķi, ne ministriem kopā nav nekādu līdzekļu, ar kuŗiem pretoties, ja, piemēram, kādas partijas vadoņi izlemj (vienalga kāda iemesla vai iegansta dēļ) balsot par neuzticības izteikšanu valdībai. Atkarībā no partiju spēku samēriem Saeimā, tādi lēmumi var nākt bieži vai reti. Tāds iekārtojums nebija labs jau pirms 80 gadiem, bet tagad tas kļuvis vēl sliktāks. Valdību, un sevišķi izpildvaru, loma vispār ir radikāli mainījusies kopš 20. gadsimta vidus, un stabilu valdību loma kļuvusi daudz svarīgāka nekā agrāk.

Kādēļ tad neierosināt Satversmes grozījumus, lai to panāktu? Tādēļ, ka es nevēlētos vēl vairāk nostiprināt tagadējo partiju vadoņu un viņu finansētāju ietekmi Latvijas polītikā. Man gribas cerēt, ka vispirms varētu mainīt Saeimas vēlēšanu likumu un ka tas ienestu jaunus spēkus un jaunus cilvēkus Latvijas polītikā. Un tad varētu domāt par nākamo soli − par stabilāku izpildvaru.

Nav, protams, nekādas garantijas, ka vēlēšanu likumu varēs mainīt. Un, ja arī varētu, nav nekādas garantijas, ka tas pēkšņi ieviestu jaunus spēkus polītikā. Pamazām gan. Bet esmu Latvijas polītiku vērojis diezgan cieši nu jau kādus desmit gadus, un šajās lapās izklāstītie slēdzieni nav radušies kādas pēkšņas atklāsmes rezultātā.

 

Jānis Peniķis <ipenikis@iusb.edu>

 

Publikāciju sagatavojis Juris Žagariņš