Ojārs Krātiņš

SMIETIES VAI RAUDĀT?

PĀRDOMAS PAR ŠO UN TO

 

 

Raimonda Staprāna lugas Nervu galiņi izrāde, kuŗu noskatījos San Francisko, publikai patika. Smējās gardi un bieži. Es arī. Intervijā ar Gvīdo Augustu Staprāns saka, ka luga visvairāk nodarbojas ar ģeriatriku (..) Ķermeņa nolietošanās nav vājums, bet nepielūdzams fakts. Pazūd ķermeņa pievilcība, piemetas arvien vairāk slimību, pat dažas, kas skar cilvēka identitātes jēdzienu. Tā ir luga par izšķiršanos starp baudu un dzīvību. Bet nav jau nekāda nelaime, ja tam visam pieiet ar humoru, ar mazliet farsisku noskaņu. Un tas ir viens no Nervu galiņu nolūkiem. Nolūks acīmredzot tika sasniegts. Bet par ko tad mēs visi īsti smējāmies? Lai to varētu apskatīt, man vajadzēs īsumā atstāstīt lugas saturu.

Vīrs saņem prostāta vēža diagnozi un izstāsta konsekvences Sievai ar kuŗu laulībā pavadījis 39 gadus: ja prostātu izoperē galīgi, pastāv statistiski labākās izredzes izveseļoties, bet jārēķinās ar neglābjamu impotenci. Ja operē saudzīgi, saglabājot „nervu galiņus,” ir iespējas izvairīties no impotences, bet atveseļošanās gadījumu procenti stipri samazinās. Kuŗu eventuālitāti Vīrs izvēlēsies? Ap šo jautājumu vijas lugas sarežģījumi.

Ļaujot Sievai domāt, ka izvēlējies pirmo variantu, Vīrs viņai liek priekšā pēdējos trīs mēnešus pirms operācijas tukšajā dārza mājā atļaut dzīvot kādai Vīra studentei, no kuŗas par labām atzīmēm poēzijas kursā viņš saņems seksu. Pēc zināmas stīvēšanās Sieva piekrīt, jo viņa jau gadu desmitiem ilgi raksta sabiedriskās dzīves lugu un šī situācija viņai interesē „tīri literāriski.” Bet, kad Sieva apmeklē Vīra Ārstu, viņa izdibina, ka izšķiršanās par operācijas variantu beigu beigās ir ķirurga rokās, jo tikai operācijas laikā var skaidri uzzināt, cik tālu vēzis progresējis. Otrā vizītē pie Ārsta Sieva mēģina viņu iespaidot, lai kāds arī prostāta stāvoklis nebūtu, operācijas iznākums būtu Vīra impotence, un ļauj Ārstam saprast, ka viņš var sagaidīt kaut kādu atlīdzību, ko viņš kā vīrietis vēlētos.

No rīvēšanās laulātā pāra starpā jau no lugas sākuma un no Vīra sarunām ar Studenti, publika saprot, ka Sieva dzimumdzīvi ar Vīru nav izbaudījusi gandrīz no laulības sākuma un ka jau gadiem ilgi Vīrs seksuālo baudu gūst caur masturbāciju vannas istabā. Operācijas priekšvakarā sarunā ar Studenti Vīram izsprūk, ka viņš domas par operācijas varianta izvēli ir mainījis un nesagaida kļūt impotents. Kad Studente steidzas Sievu par šo stāvokļa maiņu informēt, Sieva viņu uzņem tik nelabvēlīgi, ka Studente aiziet sakāmo nepateikusi. Ienāk Vīrs, bet uz Sievas jautājumiem par operācijas izvēli tieši neatbild, ļaujot viņai saprast, ka viņas vēlme tiks īstenota − romantiska apmešanās Venēcijā − un ka viņš ar savu turpmāko dzīves stāvokli būs samierinājies. Sieva acīmredzot domā, ka ar Ārsta palīdzību rezultāts, ko viņa vēlas, ir droša lieta.

Tūlīt pēc operācijas Sieva un Studente negaidīti satiekas slimnīcā, un Sieva mēģina Studenti pierunāt braukt viņai līdz uz Venēciju Vīra vietā, jo Vīrs uz operācijas ratiņiem ir tik bāls un nedzīvs kā mironis. Kad abas aiziet, no ratiņiem stāvus slejas pušķis rožu, ko Studente bija uz palaga atstājusi. Aizkars.

Tā beidzās izrāde San Francisko, bet manuskriptā Vīrs pēc operācijas no ratiņiem informē abas sievietes, ka nopircis trešo lidmašīnas biļeti un viesnīcā rezervācijas būs trim personām. Pēc tam kad viņš aizmieg, Sieva uzaicina Studenti, lai tiešām brauc līdz, „iztiksim arī turpmāk.”

Kāpēc mēs visi tā smējāmies? Varbūt tāpēc, ka, kā Vīrs Sievai izskaidro: Katra komēdija ir mākslīgs konstrukts, kam ar īsto dzīvi maz sakara. Jo dullāka tabula, jo baltākiem diegiem šūta, jo stulbajai publikai vairāk patīk. Baltie, saredzamie šuvumi pieder specifiskai komēdijas nozarei, pie kuŗas autors savu lugu pieskaita: Pajēls karātavu farss trīspadsmit ainās. Bet vai tiešam tā ir, ka šim konstruktam ar īsto dzīvi maz sakara? Jeb vai tikai šie baltie diegi − ar citiem vārdiem, situāciju vienkāršošana un kaŗiķēšana − ir tie, kas ļauj cilvēkiem smieties par notikumiem un situācijām, kuŗas ikdienas dzīvē izraisītu nopūtas vai sāpes?

Dzīvē taču nemaz nav smieklīgi, ka vīrs un sieva dzīvo kopā gadu desmitiem, bet gultā nemaz nesatiek. Nav smieklīgi, ka sieva var tikai sapņot par smalkjūtīgu uzmanību, ko vīrs viņai nespēj dot. Un nav arī smieklīgi, ka vīrs masturbējoties fantazē par sievieti, kas viņu kaislīgi gribētu. Nav smieklīgi, ka vīrietis tiktāl identificējies ar savu seksuālo funkciju, ka nespēj dzīvi bez tās iedomāties. Tāpat nav smieklīgi, ka sieviete no savas seksualitātes tiktāl atsvešinājusies, ka tā tai kļuvusi tikai par mantu, ar ko var iztaisīt izdevīgu tirgu. Visi šie apstākļi un vēl daudz citu, kuŗiem luga pieskaras, dzīvē ir ļoti sāpīgi, un tomēr viscaur pasaulē cilvēki turpina savu nožēlojamo kopdzīvi, šajos apstākļos iestiguši, diendienā kašķojas ar savu līdzmītnieku (apzīmējums „dzīves biedrs” šeit neder, kur nu vēl „dzīves draugs”), bet nekādu atrisinājumu neredz. Bet nesmej gan. Kas visam tam varētu būt pamatā?

Gvīdo Augusts intervijā ar Staprānu Ziemelkalifornijas Apskatā (2000.XII) autoram prasa: Vai tu gribi teikt, ka vīriešu un sieviešu attiecībās mīlestība nav iespējama − jo, kā tas tagad plaši pieņemts, abi dzimumi it kā nāk no atsevišķām planētām? Autors atbild: Tas atkarājas no tā, ko tu sauc par mīlestību. Grieķiem bija agape un eross. Pirmā ir, ko māte izjūt pret saviem bērniem un vecākiem vai līdzcilvēkiem. Vīriešu un sieviešu starpā dominē eross, kas savukārt bez agapes piejaukuma balstās, gribi vai negribi, uz seksuālu pievilcību. Tās agapes mīlestības bez erosa drīzi vien beidzas ar šķiršanos. Un šķiršanās, protams, nav lietas atrisinājums, jo augšā minētie apstākļi mēdz atkārtoties jaunajā kopdzīvē.

Bet zīmīgi, ka Staprāns agapes izjūtu piedēvē mātei. Vai tikai tāpēc, ka senie grieķi to tā darīja, vai varbūt tāpēc, ka agape (saudzīga līdzjūtība/spēja iejusties līdzcilvēka situācijā) vēl šodien tiek uzskatīta kā sievietēm iedzimta vai vismaz pie sievietēm vairāk attīstīta spēja, kas vīriešiem vai nu vispār nav, vai nav vajadzīga? Un vai tāpēc, ka sabiedrība, tādam uzskatam ticot, puikas un meitenes izaudzina tā, ka viņi iznāk it kā no gluži citām planētām, nespējot savstarpēji saprasties? Šī audzināšana, kas uzsveŗ jēdzienus sieviete un vīrietis aizmirst, ka ir daudz svarīgāks jēdziens un ne tikvien jēdziens, bet gan daudz pilnīgāka īstenība − cilvēks, kam pieejams un iespējams viss (izņemot dažas bioloģiskas funkcijas), kas pašreiz tiek sadalīts starp sievieti un vīrieti, tādējādi veidojot cilvēkus, kas ir tikai garīgi un emocionāli sakropļoti puscilvēki. Un kas ar savu „sievišķību” un „vīrišķību” dižojas, šos jēdzienus uzskatot par savas identitātes pamatiem.

Komēdijā, īpaši farsā, mēs parasti smejamies par cilvēku attēliem uz skatuves, juzdamies par tiem pārāki − cēlāki, gudrāki, attapīgāki, utt. Vīrieši smejas par sievietēm un otrādi, neredzot, ka abas grupas ir tādi paši cilvēki, kam piemīt tās pašas vājības, varbūt tikai ar nenozīmīgu procentuālu atšķirību starp vienu cilvēku un otru. Un kas mums neļauj šo īstenību saskatīt? Tas ir mūsu es. Šī nekad neapmierināmā apziņas struktūra, kas mums rāda kā patiesību to, ka it kā es esmu kaut kas neatkarīgs, kaut kas īpašs, kaut kas vienreizējs un ļoti svarīgs. Es izlemju, es daru, un pasaule griežas ap manu es kā tās centru. Mans es spēj tikai augt, gribēt, izplesties, vairoties līdzīgi vēzim, tas spēj cīnīties, pastāvēt uz savu, bet vienu ko es nespēju − ir mīlēt. Tāpēc jau es varu smieties par citiem, jo tie nav es, kas esmu citāds. Šis ES slimības galvenais simptoms ir līdzjūtības trūkums, jo līdzjūtība nav nekas cits kā mīlestība. Ja mums līdzjūtības netrūktu, mēs vēl varētu smieties, bet mēs smietos citiem līdzi, nevis par tiem, jo mēs saprastu, ka esam tādi paši kā visi citi, ka mūsu pārākuma sajūtai nav cita pamata kā tikai mūsu ES-slimība. Un tad mēs saprastu, ka smejamies par savu es. Un pēc tam varbūt raudātu par to, cik daudz sāpju līdzcilvēkiem un arī sev ar mūsu es esam sagādājuši. Varbūt tad mēs spētu sākt mīlēt.