Tonija Krūka

IMANTS SAKSS − VĪRS AR POZITĪVU STRĀVOJUMU

 

Mūsu dziesmas ir vairogi seni,
ja mēs tās par pagalvi liksim −
ne sapnī, ne mūžos neaizmigsim.

(Vitauts Ļūdēns)

 

Pie Staburaga saule riet un vēl ilgi rietēs, kamēr vien būs latviešu koŗi un Dziesmu svētki.

Kaut arī šī nav tautas dziesma, jo pēc komponista Imanta Sakša atziņas, latviešu tautas dziesma ir latviešu tautas asinszāle, taču grūti atcerēties Dziesmu svētkus, kuŗos tā nebūtu atskanējusi.

Ikviens skaņdarbs ir gabals no vesela cilvēka, no viņa radītāja, bet

Viena dzīve cilvēkam,
Dziesmai ir trejas dzīves:
Tā kas bija, tā, kas ira,
Tā, kas būs mūžībā. (Rainis)

Imants Sakss mira 1991. gada 15. februāri, tā sakot, Kanadas devīto Dziesmu svētku „priekšvakarā.” Rakstnieku cēlienā pie manis pienāca Jaunās Gaitas ilggadējais galvenais redaktors Laimonis Zandbergs. Viņš pastāstīja par savu nodomu veltīt īpašu izdevumu Imantam Saksam par atzinību ilgo gadu līdzdarbībai žurnālā, uzlūkojot un vērtējot veikumus trimdas mūzikas kultūras dzīves norisēs. Zandbergs vēlējās, lai arī es ko uzrakstot Imanta Sakša piemiņai, kam arī piekritu. Diemžēl, galvenais redaktors nespēja savu nodomu īstenot, arī viņa dzīves pavediens pārtrūka pēkšņi, negaidot.

Manu atmiņu klāstu sākšu ar komponista ilgu piepildījumu 1989. gada maijā, apciemojot savu dzimto zemi un sētu, tikšanos ar Latvijas mūzikas dzīves vadītājiem un darbiniekiem, par ko Imants Zemzaris Literatūrā un Mākslā rakstīja: Maijā mūsu viesis bija Imants Sakss, komponists, ērģelnieks, diriģents, kritiķis no Kanadas. Stingrs, nosvērts, domās spridzīgs, gaišs ir šis sirmais, staltais vīrs. Personība, kas klātesošos pakļauj savam pozitīvajam starojumam (..) 21 gadu līdz šaibaltdienai Imants Sakss ir Kanadas latviešu apgādātās Jaunās Gaitas mūzikas daļas redaktors, aktīvs kritiķis. Un tad – skicējumi par izcilajiem latviešu mūziķiem svešumā. Impresijas par Helmeru Pavasaru, Bruno Skulti, Jāni Norvili, Volfgangu Dārziņu un daudz citiem. Gan gluži anekdotiski, gan skumji un līdz kaulam patiesi, izcila stāstnieka un raksturotāja, plašas erudīcijas kultūras cilvēka teikti (..) Kopīgiem spēkiem mēs varētu panākt tādu latviešu mūzikas uzplaukumu, kāds vēl nav pieredzēts, sacīja Imants Sakss.

Imants Sakss man kādreiz teica: Varu iedomāties, ko par mani domā un runā kollēgas komponisti, ka es „blēņojos” ar zaldātu dziesmām, bet man, tāpat kā Jānim Norvilim, kaŗavīri un viņu liktenis vienmēr bijis tuvs.

Šeit gribu iespraust Anšlava Eglīša esejas Latviešu strēlnieki mūžības gaismā vārdus: Kas aizmirst savus cīnītājus, iet arī pats pretim aizmirstībai. Apsveicams ir katrs mēģinājums atraut aizmirstībai faktus un atmiņas par mūsu kaŗotājiem. Tagad, ja vēl būtu mūsu vidū Aleksandrs Grīns, rakstītu par leģionāriem − strēlnieku un atbrīvotāju tiešajiem mantiniekiem.

Imants Sakss pret latviešu bijušajiem kaŗavīriem arvien izturējās ar lielu cieņu. Kaŗavīru dziesmas viņš dēvēja par deviņvīru spēku: Tās kaŗa laikā palīdzēja, kad citur vairs palīdzību nevarēja rast. Tagad ar tām mēs gribam parādīt latviešu kaŗavīru priekus un bēdas Otrā pasaules kaŗa nežēlīgajā fonā. To darām par godu kritušajiem cīņu draugiem nezināmos kapos.

Imants Sakss Daugavas Vanagu vīru korim Kanadā bija sirds un dvēsele. Lielu pārdzīvojumu viņam sagādāja ceļojums 1978. gadā ar kori uz Eiropu. Piepildījās viņa vēlēšanās aiziet pie Franča Šuberta kapa Vīnē un satikt īstenu kaŗavīru − pulkvedi Kārli Lobi Zviedrijā.

Pēc tam pulkvedis koŗa priekšniekam Elmāram Krūkam vēstulē rakstīja: Nekas nepazūd! Mūsu cīņa, mūsu laikmets ir leģendu laikmets, tāpēc darbojieties! Lūdzu sirsnīgi, sirsnīgi sveicini savu dziesmoto pulku, bet īpaši dziesmu meistaru Imantu Saksu, lai viņiem netrūktu spēka pārcelt tautiešus pāri vienaldzības upei. (1979.5.X).

Imants Sakss apbalvots ar DV zīmotni zeltā, 1975. gadā Baznīcas virsvalde piešķīra īpašu atzinības rakstu, 1982. gadā DV vīru koris ievēlēja viņu par goda diriģentu.

Tautas paruna saka: Viņš mira karaļa nāvē, kas, domājams, pēkšņi un negaidot. Arī par Imanta Saksa aizsaukšanu mūžībā sakāms tas pats. Viņš tikai atlaidies uz vāļas „atpūsties,” bet šī „atpūta” viņu novedusi Aizsaules dārzos pirms nu jau vairāk nekā desmit gadiem.

Ja pret saules rietu
es ar griežu seju:
gaišs mans mantojums,
gaišs mans ceļš, kurp eju.

(Teodors Zeiferts)