JG226 Laimonis Mieriņš. Maija piezīmes no Rīgas

Laimonis Mieriņš

MAIJA PIEZĪMES NO RĪGAS

Nav šaubu, ka šogad visi ceļi ved nevis uz Romu, bet sirmo Rīgu... Pilsēta ir jau sākusi svinēt savu 800 gadu jubileju. Taču pēdējā laikā archeoloģijas liecības norāda uz vēl dižāku Rīgas vecumu.

Lai nu kā, bet jubileja ir vienreizēja. To arī vērienīgi atzīmē ar izstādēm un neskaitāmiem cita veida kultūras pasākumiem, pievelkot apmeklētājus no visām pasaules malām. Rīga, Eiropas Jūgendstila metropole, tos sagaida tīra un saposta ar savām saulainām un siltām maija dienām.

Brīvības piemineklis gan vēl slēpjas aiz koka stalažām. Tās noņemšot tikai septembrī. Patlaban šī konstrukcija atgādina milzīgu stilizētu alus pudeli. Droši vien tas ir Brīvības Aldaris...

Visur tiek būvēts, pārbūvēts, restaurēts drudžainā steigā, burtiski dienu un nakti, īpaši Vecrīgā. Kādu dienu gadījās iekulties Brīvās Latvijas redakcijā Doma laukumā 1, (tā mitinās kopš 2. maija tikko nopirktā blakus mājā, bijušā viduslaiku noliktavā). Jaunā īpašniece, izdevniecības Elpa vadītāja Mairita Solima iepazīstināja ar notiekošajiem būvdarbiem. Tur būšot jaunā viesnīca, ko saukšot par Gūtenberga viesnīcu, ar kādām 40 istabām. Ņemot vērā būvdarbu stadiju, neticams izklausījās apgalvojums, ka pirmie viesi tur apmetīšoties jau jūnija vidū. Skaista interjera daļa ir atstātā kailā 15. gadsimta mūra siena. Svaiga dvaša no Rīgas pagātnes.

Sevišķi daudz un dažādas ir tēlotājas un lietišķās mākslas izstādes no vietējiem un ārzemju avotiem. Valsts Mākslas mūzejā var aplūkot amerikāņu komerciālās reklāmu mākslas, erotisku filmu un poparta augstā priestera Endija Varhola (Andy Warhol, 1926-1987) sietspiedes un maz pazīstamās viņa mātes Jūlijas Varholas (1892-1972) grafikas. Pēdējās atstāj nemākslotu, patīkami naivu iespaidu.

Varhols ir apveltīts ar varenu humora izjūtu, ieskaitot apskaužamo spēju pasmieties pašam par sevi, ko gan izstādes ekspozīcijā gandrīz nevar manīt. Šai sakarībā nāk atmiņā kāda viņa uzstāšanās televīzijā. Proti, ar šķelmīgi nemainīgu sejas izteiksmi Varhols nopietni stāstīja, ka reiz ieejot tualetē, viņš pacēlis poda vāku un ūdens atspīdumā ieraudzījis savu attēlu: Endij, ko tu tur dari? Un tūlīt nospiedis kloķi... Vienīgi atliek jautāt, ko šeit starp rindām mākslinieks ir gribējis teikt, jo bez aprēķina viņš nekad neko nav darījis.

Pēc Varhola klīniski sterilo sietspiežu apskates blakus mazajā muzeja zālē varēja mierīgi iedziļināties Kārļa Padega (1911-1940) ļoti izteiksmīgajās ilustrācijās Knuta Hamsuna (1859-1952) tēlu ciklam. Lielāku pretstatu būs grūti iedomāties. Cik dažādas pasaules un dažādas pieejas!

Ārzemju Mākslas muzejs pamatoti lepojās ar Marka Šagāla (Marc Chagall, 1887-1985) un viņa skolotāja Jaguda Pena (1854-1937) grafiku klāstu no Vitebskas muzeja Baltkrievijā. Šie darbi tiekot pirmoreiz rādīti ārzemēs, lai gan daļa jau redzēta katalogos un citās publikācijās.

Diezgan kaislīgas debates jeb nesamierināmus viedokļus apmeklētāju un pat dažu kritiķu vidū ir izraisījusi īpaši raibā instalāciju izstāde Utopija muzejā Arsenāls ar latviešu un ārzemju mākslinieku piedalīšanos. Izvietota abās lielajās telpās, tā ir tiešām apjomīga un visādiem pārsteigumiem bagāta. Jau stāvot izstādes durvīs, redzami vairāk nekā divus metrus augsti balti kubiki, kas atgādina lielos transporta konteinerus. Pēc izskata vienveidīgu skulptūru grupa. Vēlāk izrādās, ka kubikos var arī ieiet. Durvju nav. To vietā paveŗami mazi aizkari. Iekšpusē nepārtraukta video vai diapozitīvu sekvenču izrāde, katrā kubikā savādāka. Taču ilgi tur nav fiziski iespējams uzturēties, jo vizuālais materiāls diemžēl neatrodas fokusā. Arī nenoskaņoto mūzikas instrumentu grūti klausīties. Vai situācijai tādai ir jābūt jeb tā ir nolaidība, kas to lai zina. Ziņkārības labad ir vērts pārvarēt greizā fokusa izsaukto reiboni. Vienā kubikā video rādīja tikko manāmā kustībā, dažādu krāsu formu apstarotu, sievietes ķermeņa augšdaļu ar pusatvērtu muti un izaicinoši sarkanām lūpām. Seksualitāte te nenoliedzama... Izrāde turpinās bez pārtraukuma un bez tālāka progresa. Nav gala ne vienā, ne otrā galā... Var jau arī tā.

Kādā citā kubikā arī darbojas nenofokusēts video ar japāņu samuraju, kas gatavojas rituālai pašnāvībai. Bet kulminācijas kā nav, tā nav. Beidzot uzvar apnikums un gaŗlaicība. Kliedzošs pretstats kubiku izrādēm ir efektīvais Modernais Mondrians trīs dimensiju izgaismotās plastmasās. Toties vizuāli klusē, gluži kā nokaunējušās, šur un tur pie sienām izkārtās abstraktās gleznas, it kā viņām tur neklātos būt. Arī pret sienu atslietā uzmontēto sīko fotogrāfiju plāksne īsteni „nerunā” savas sadrumstalotības dēļ. Tomēr izstādi Utopija ir vērts apmeklēt. Nevērīgi nevar paiet gaŗām liela formāta fotogrāfijām, saliktām pamīšus kaudzē uz grīdas starp pagalēm un pelniem. No fotogrāfijām rēgojas vēl nesadegušu cilvēku ķermeņi vai to daļas, citas ar karstumā pārsprāgušu ādu vai līdzīgiem šausmīgiem uguns liesmu bojājumiem. Vizuālais šoks ir absolūts un sāpīgi pārliecinošs. Neparasti skarbais dokumentālais tiešums kā ļauns melns krauklis vēl dienām, nejauki ķērkdams, lido pa atmiņas tālēm. Protams, modernā technoloģija, jauni izteiksmes līdzekļi, jaunas iespējas jāizmanto. Bet viss ir jāpakļauj stingrai kontrolei. Vai izteiksmes līdzekļu izvēle bijusi piemērota jaunrades nolūkiem, vēstījumam, pieņemot, ka māksliniekam tāds vispār ir, tas ir cits jautājums. Utopija instalāciju kopaina izskatās drīzāk pēc bezmērķīgas muļļāšanās. Nav tā asuma un pārliecības, kāda instalāciju veidotājiem bija pirms gadiem desmit. Citiem vārdiem izsakoties, jo laikmetīgāki izteiksmes līdzekļi, jo konservatīvāka māksla, sevišķi mūsdienu panorāmā. Tas ir sava veida paradokss, bet iespējams arī, ka te vairāk darīšana ar ekspozīcijas izvēlētāju gaumi. Nav jābaidās pēkšņi kļūt vecmodīgiem.

Mākslinieku savienības galerijā 11. novembŗa krastmalā izstāde neparasta ar to, ka jaunie latviešu un igauņu mākslinieki maina eksponātus katru dienu vai pat vairākas reizes vienā dienā. Rīcība neparasta, bet loģiska. Tiek atgādināts, ka arī izstāžu noformēšana, tāpat kā jaunrade, ir būtiski nepārtraukts process. Skatītājs šeit vairāk iegūst, nekā normāli statiskā izstādē. Izstāžu telpas grīda cieši noklāta ar avīzēm − it kā te gatavotos uz lielu dekorēšanu vai remontiem. Visur valda gribēta nekārtība. Lielisks pretstats instalācijām Arsenālā. Eksponēto gleznu tēma ir relatīvi nesarežģīta. Tēloti frontāli abu dzimumu mākslinieki vienkopus apģērbušies, bet otrā dienā tajās pašās pozās gluži pliki. Taču plikie vīrieši nekad nav redzami pilnā vīrišķīgā gatavībā uz visu ko... laikam pietrūkusi drosme sabiedrībai rādīt tādus skatus... Mode ir untumaina lēdija. Kas šodien nav pieņemams, tas rītu jau ir. Taču šoreiz būtu bijis pikantāk, ja zem pliko gleznām turpat uz grīdas būtu nomestas arī viņu drēbes. Mākslinieki ir izmantojuši tikai pāris statiskas pozas bez variācijām, kas te varbūt ir nesvarīgi. Tomēr skatītāju tas var mazliet gaŗlaikot. Pārmetums, ja par tādu to var uzskatīt, ar izņēmumiem, ir diezgan tipisks figūrātīvā mākslā.

Negaidītu pārsteigumu sagādāja iegriešanās galerijas Daugava jaunajās telpās Mazā Smilšu ielā. Tur redzama Borisa Bērziņa māksla. Savdabis, monumentāls, ar izkoptu personīgu stilu, bet bez sekotājiem.

Tomēr nekas nestāv uz vietas. Arī Boriss Bērziņš ne. Izstādē, bez „vecajiem” bērziņiem, ievērību pelna divas atšķirīgas, līdz šim atklātībā neredzētas pieejas. Vai nu aiz nejaušības, vai arī labākas salīdzināšanas labad, tās eksponētas viena otrai blakus. Luterāņu draudze ir tumšs, sabiezinātu drūmu krāsu abstrakts veidols ar sudraba papīra fonu vertikāla, gotiska izskata taisnstūrī. Līdzās mazāks tikpat efektīvs darbs. Tur pat redzama liela formāta glezna, pilna maziem veidoliem, ar izteiktu parodisku, romantisku vai tamlīdzīgi ilustratīvu saturu. Šāda sīka veidolu orģija, lai gan veiksmīgi apvienota, ir jauns elements viņa jaunradē. Ja šo darbu būtu redzējis kādā jauktā izstādē, nenāktu ne prātā, ka tas ir Boriss Bērziņš. Pārsteigt skatītāju ir mākslinieka privilēģija, sports.

Šai kontekstā nevar nepieminēt latviešu tēlotājas mākslas prestiža izstādi Maskavā Jaunā realitāte, kas tur esot uzņemta ļoti atsaucīgi. Pārskatot ilustrēto katalogu, jāsecina, ka izvēlēto mākslinieku darbi ir pārliecinoši, to mērķtiecība nepārprotama. Vispārinošā nozīmē nevar neievērot (un te ir jābūt uzmanīgam) zināmu mēra izjūtu, negribēšanu izlēkt, lai gan izņēmumus var atrast.

Būtu vēl jāatzīmē šo piezīmju autora personālā izstāde Rīgas galerijā, Aspazijas bulvārī ar gleznām un sieviešu plikņu zīmējumiem. Projektu atbalstīja Kultūrkapitāla Fonds. Starp izstādes apmeklētājiem bija arī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Imants Freibergs.