JG226 Maruta Ray. Latviešu un baltvācu attiecības pagātnē un šodien

Maruta Ray

LATVIEŠU UN BALTVĀCU ATTIECĪBAS PAGĀTNĒ UN ŠODIEN

Latviešu un vāciešu sadzīves pavedieni Latvijā krustojas jau 800 gadu. Viņu attiecības pagātnē galvenokārt noteica apstāklis, ka vieni bija iekaŗotāji, otri − iekaŗotie, vieni bija kolonizētāji, otri − kolonizētie un apspiestie; vieni bija kungi, otri − kalpi un vēlāk vergi. Varētu domāt, ka normālā laika tecējumā šīs attiecības būtu dabiskā ceļā pārveidojušās pēc Latvijas valsts tapšanas. Taču šo procesu pārtrauca vāciešu repatriēšanās uz Vāciju 1939. gadā, II Pasaules kaŗš un, visnoteicošāk, 50 gadu gaŗā krievu okupācija. Latviešu tautas atmiņā un ikdienas dzīvē šī okupācija aizēnoja 700 vācu kolonizācijas gadus, jo krievu pārestības bija aktuālākas nekā gaŗie vācu verdzības gadi. Kādas attiecības valda starp latviešiem un baltvāciem, varam secināt no autoru darbiem par mūsu tik ļoti atšķirīgajām pasaulēm. Baltvācu autori joprojām raksta par savu dzimteni Baltikum. Lasot viņu darbus, varētu domāt, ka aprakstītās vietas atrodas Vācijā un ka tās apdzīvo vienīgi vācieši. Latvieši viņu darbos vai nu nefigurē, vai ir parādīti negatīvā gaismā. Latviešu rakstnieki un zinātnieki, kas pievēršas gaŗās vācu kolonizācijas sekām, savos darbos savukārt apsveŗ, kā ievirzīt ieilgušās un aizsāpējušās savstarpējās attiecības citās sliedēs. Viņi pēta baltvācu iespaidu uz kultūru Latvijā. Šai apcerē es gribētu apskatīt, kā mēs − latvieši un baltvācieši − viens otru esam parādījuši pāris grāmatās, kas izdotas 20. gadsimtā, un papētīt, kā šie darbi atspoguļo pārmaiņas mūsu attiecībās.[1]

Kā latvieši redzēja un vērtēja vāciešus pagātnē, varam lasīt dainās, vēsturiskos avotos un latviešu literātūrā. Vāciešus ienīda un no tiem baidījās. Latvieši viņos saskatīja verdzinātājus un nežēlīgus kungus, kas latviešiem nolaupīja izglītību, labklājību un brīvību. Vācieši bija iekaŗotāji, kuŗi stājās ceļā tautas centieniem pēc brīvības un pēc savas valsts:

Kur, vācieti, tava zeme,
Kur tie tavi kumeliņi?
Kam tu nāci šai zemē
Manus grūtus sviedrus ēst? (31876)

Kungi mani vergu sauca,
Vergu mani turēdami:
Nebij dienu, ne naksniņu,
Kur galviņu man nolikt. (31680)

Ai kundziņ, ai kundziņ,
Tu mūs grūti vārdzināji!
Tevi pelsim dziedādami,
Tevi pelsim runādami. (608)[2]

Vācieši turpretim par latviešiem daudz neizsakās. Vācu vēstures grāmatās, apcerēs, daiļliterātūrā, memuāros un ģimeņu vēsturēs − kuŗas vēl aizvien turpina izdot − latviešus piemin maz. Ja latvieši kur pavīd, tad vācu autors viņus redz ar kolonizētāja acīm. Latvieši tādēļ lielāko tiesu parādīti kā zemākas kārtas pārstāvji − neinteliģenti, neaptēsti, mazvērtīgi. Latvieši ir undeutsch (nevāci) un tādēļ vācieši latviešu īpašības nostāda kā pretstatu savējām. Sabiedriskā skālā vācieši sevi vērtē visaugstāk, latviešus viszemāk. Vāciešu acīs latvieši ir neskolojami. Viņi neprot ne novērtēt, nedz arī radīt kultūru. Un tādēļ, ka latvieši stāv uz tik zema attīstības un kultūras līmeņa, viņiem pienākas būt apspiestiem. Vāciešu nostāja pret latviešiem ir sliktākā gadījumā pārāka un nicinoša, labākā gadījumā tā ir „tēvišķīga” un pamācoša.

Kā visas koloniālvaras, vācieši sevi konsekventi iztēlo par latviešu aizstāvjiem un gādniekiem, par „kultūras nesējiem” (Kulturträger). Latviešu zemniekus, kas it kā būtu šīs augstākās kultūras saņēmēji, vācieši paradoksālā kārtā uzskata par zemcilvēkiem, par bērnišķīgiem, primitīviem darba rūķiem, kas padevīgi un pat aizrautīgi kalpo saviem vācu kungiem, bet nav pietiekoši cienīgi saņemt vācu kultūru. Ņemot vērā, ka vācieši novērtēja latviešus kā savas kultūras necienīgus, „kultūras nešana” nebūs bijis iemesls vāciešu ienākšanai Baltijā, bet tikai mīts, kas ietērpa vāciešu patieso misiju, proti tirdzniecību un kolonizēšanu pieņemamā ideālistiskā motīvācijā.

Lasot vācu zinātniskos darbus un baltvācu ģimeņu vēstures, kas izdotas deviņdesmitajos gados, jāsecina, ka viņu nostājā pret latviešiem nekas nav mainījies. Latvieši atainoti ar vecajām koloniālo stereotipu līnijām. Varētu pat teikt, ka autori noklusē patieso iemeslu, kāpēc vācieši Latvijā bija un kāda iekārta bija pamatā viņu Baltijas kolonijām. Piemēram, techniskais termiņš „dzimtbūšana” (vācu valodā Leibeigenschaft, kas burtiski nozīmē „ķermeņa piederību,” bet ar ko saprot kalpību un verdzību un kas noteica baltvācu saimniecisko un sabiedrisko iekārtu Baltijā) nav atrodams vēsturisko termiņu rādītājā 1990. gadā izdotajā Baltijas vietvārdu leksikonā.[3] Tiem, kas pazīst Amerikas Savienoto Valstu dienvidus, tas atgādina patiesības noklusēšanu, ko piekopj gidi vēsturiskajās dienvidu plantācijās. Vēl šodien daudzās plantācijās nepiemin nēģeru vergus, bez kuŗiem plantācijas nebūtu varējušas pastāvēt. To pašu dara vācieši, kas izdevīgi piemirst, ka viņu muižas un viņi paši nebūtu varējuši eksistēt un kļūt bagāti bez latviešu zemes, bez latviešu darba spēka.

Ja latvieši un igauņi parādās baltvācu memuāros, tad lielāko tiesu tos apzīmē par „zemniekiem” − bez savas īpašas sejas vai personības. Tajos retajos gadījumos, kad viņus apraksta kā individuālas personas, kam ir savi vārdi, tie pa lielākai daļai ir dīvaini un ērmoti tipi, ubagi un lempji. Viņi ir bezpalīdzīgi, nevarīgi, neizdarīgi cilvēki bez visniecīgākām kultūras pazīmēm. Šāda stereotipa persona ir Klibā Līze (Hinke Lise) 1906. gadā izdotajā grāmatā Viens gads Livonijā. Stāsts baltiešu jaunatnei un viņas draugiem[4]. Klibā Līze ir veca, gaŗā pavāja ubadze; viņa vienmēr uzglūn sava kunga ģimenei, lai stundām ilgi to mocītu ar savām muļķībām (35). Vienīgais baltiešu vīrietis kam ir vārds, ir Trulle-Jahn. Viņš ir pakalpīgs, lišķīgs, gandrīz pusidiots. Viena no vācietēm saka: nabaga večuks, radīts pēc Dieva līdzības, bet liktenis viņam licis nogrimt gandrīz līdz pusdzīvnieka līmenim. Tā nebūt nav viņa vaina. Bet varbūt tomēr viņš ir nonācis šajā stāvoklī paša vainas dēļ. Lai arī kā, viņa liktenis ir nožēlojams (109-110).

Šie divi stereoptipi ir ļoti līdzīgi tiem, kuŗus atrodam gandrīz simts gadus vēlāk izdotajos Kamillas von Štakelbergas memuāros Izkaisītās lapas. Atmiņas par veco Baltiju (1992).[5] Autore visvairāk min prātā sajukušus latviešus − kādu vīru, kas izmucis no trako nama un ir apbruņojies ar dunci (49), un vājprātīgo ubadzi, Trako Jūli (50).

Grāmatas Viens gads Livonijā autors piedēvē zemniekiem dažādas nevēlamas īpašības, piemēram, viņi smirdot. Taču cēlonis tam nav netīrība un nemazgāti ķermeņi, bet gan viņu pamatīgi iedarvotie zābaki un aitu smaka, kas izgaro no viņu jērādas kažociņiem. Šīs nepatīkamās smakas ļoti slikti iedarbojas uz kunga delikātajiem nerviem. Arī no zemnieku bērnu matiem, kas ietaukoti ar sviestu, nākot slikta smaka (149), turklāt zemnieku ēdieni smirdot (165). Un − viņi nemāk uzvesties pie galda. Visbeidzot, vāciešu ieskatā latviešiem trūkstot jebkādas daiļuma izjūtas un kultūras. Latviešu tautas tērpi esot bezgaumīgi raibi un vāciešu ausīm latviešu tautas mūziku vislabāk noklausīties pa gabalu. Paradoksālā kārtā šie paši primitīvie, bērnišķīgie, lutaušu latvieši esot pa lielākai daļai padevīgi kalpi, savu vācu kungu dievinātāji. Latviešu sacelšanās 1905. gada revolūcijā pārsteidz Kamillu von Štakelbergu, jo ... līdz tam laikam es latviešus biju pazinusi tikai kā labus un uzticamus kalpus (61).

Kā vācieši raksturo sevi minētajos divos darbos? Konsekventi viņi ir pārāki − izdarīgi, atbildīgi, devīgi un iecietīgi pret mazvērtīgajiem latviešiem un igauņiem. Par to vislabāk liecina Ziemsvētku izdarību apraksti. Zemnieku bērni tiek uzaicināti uz vācu kungu māju eglīti.[6] Rakstītais, kas domāts jaunatnei, atkārtoti, iepotē lasītājiem uzskatu, ka latvieši un igauņi ir primitīvi un nesavaldīgi. Tikai vācieši spēj šos mežoņus pieturēt pie kārtības un ienest viņu dzīvēs kaut kripatu daiļuma. Vācieši dāsni apdāvina zemniekus. Pēc eglītes zemnieki atstāj kungu telpas un, citējot autoru, katrs esot pārnesis mājās drusku svētku prieka (86). Protams, nav minēts, kāpēc zemnieki dzīvo trūkumā, art tas, ka zemniekiem pašiem varētu būt savas Ziemsvētku tradicijas un parašas. Tāda pat pārākuma izjūta vada vāciešu rīcību zemnieku godos, kristībās un bērēs. Mirušā piederīgie tipiski ir bērnišķīgi, bezpalīdzīgi, groteski. Vācu „lielmātei” piekrīt uzdevums izpildīt mirstošās zemnieces vēlmes, jo viņas piederīgie to nejēdz īstenot (93). Lielmāte ir arī tā, kas gādā par bezpalīdzīgo atraitni, likdama kalponēm viņu virtuvē pabarot, un vēlāk noskatās, kā viņš aizstreipuļo mājup. Zīmīgi, ka šajā grāmatā − un baltvācu autoru darbos vispār − neviens zemnieks nestaigā normāli − viņi streipuļo, klibo, velkas, svempjas utt.

Arī kristības nevar notikt bez vāciešu klātbūtnes. Viens no lielākajiem zemnieku bērniem dodas pie kungiem aicināt tos kristībās. Viņš ierodas nepieteikts, basām kājām un jau sen izaudzis no biksēm. Viņš spēj sarunāties tikai zemnieku valodā. Jāpiemin, ka rakstnieks pat neatšķir, vai valoda ir latviešu vai igauņu. Tā autoram ir tikai Landessprache, t.i., tautas valoda (159).

Šī sevis idealizēšana nav mitējusies arī mūsdienās. Bernds von Štādens (Berndt von Staden) 1992. gadā, rakstot priekšvārdus savas mātes memuāriem, uzsveŗ vācisko garu, kas joprojām valdot Igaunijā un Latvijā: Tas, kas šodien apceļo atbrīvoto Baltiju, kas aplūko viņas gotiskās baznīcas un varenos Rēveles mūrus, kas redz bagāto Rīgas birģeru namus un to fasādes būvētas stilos, kas sniedzas no gotikas līdz jūgendam, kas apciemo muižas, vai nu tās būtu vienkāršas vienstāvu ēkas vai pilīm līdzīgas greznas kungu mājas, tas sastop mūsu nogrimušās pagātnes mantojumu, tas jūt, ka tas pats gars, kas iedzīvināja šo pasauli senāk, vēl šodien turpina dzīvot šai zemē, viņas mūros un torņos, viņas ielās un sētās. Bet daudz kas no pagātnes ir atlicis arī šīs zemes iedzīvotājos, kuŗi līdz pat šodienai nenoliedz rietumeiropisko dzīves izpratni, ko viņiem dāvāja un viņos ieaudzināja Baltijas vācieši.[7]

Kamēr ar nožēlu jāsecina, ka vācieši šodien turpina sludināt savu „kultūras nesēju” mītu, atainojot latviešus tāpat kā agrākos gadsimtos, latvieši turpetim sāk dziļāk pētīt vācu koloniālisma sekas. 1997, gadā parādījās divi latviešu autoru darbi par vāciešu pienesumu latviešu kultūrai. Abu autoru viedokļi ir atšķirīgi. Vācu „kultūras nesēju” mītu viņi izvērtē dažādi.

Pirmās grāmatas autors ir rakstnieks Gunārs Priede. Darbs saucas Arhitekts Vilhelms Bokslafs un Rīga. Der Architekt Wilhelm Bokslaff und Riga. (Rīga: Jāņa sēta, 1997). Bagātīgi illustrētā 70 lappušu monografija ir rakstīta abās valodās. Katrā lappusē ir divas slejas. Viena − latviešu, otra − vācu valodā. Grāmatas izdošanu ir atbalstījuši − nav skaidrs, vai pilnīgi, vai daļēji − Bokslafa pēcteči Vācijā. Par saturu Priede saka: Šajā grāmatiņā izmantoti vairāki mani raksti, saguluši avīžu un žurnālu gadagājumu biezajos sējumos. Daudz pastāstījuši arhitekta tuvinieki − gan vēstulēs, gan sarunās (15). Taču Priede vispirms pievēršas latviešu uzskatiem par vāciešiem vispār. Pārsteidzošā kārtā Priede strostē savus latviešu lasītājus par to, ka viņi nepelnīti slikti domājot par vāciešiem. Pirmsākums tam esot meklējams Garlība Mērķēja pret vācu muižniekiem vērstos rakstos: Pagājušā gadsimta otrajā pusē jaunlatvieši, ņemdami palīgā Garlība Merķeļa kaismīgo, pret vācu muižniekiem vērsto publicistiku, izstrādāja viedokli, kas kļuva akslomātisks. Vācieši? Kristietības nesēji ar uguni un zobenu, brīvestības laupītāji, verdzinātāji septiņsimt gadus (9). Izklausās, ka Priede noliedz Merķeļa patiesību un domā, ka jaunlatviešu mērķis bija vāciešu noniecināšana, nevis latviešu pašapziņas celšana un tiekšanās pēc brīvības.

Pievēršoties mūsdienām, Priede cenšas parādīt, kā attiecības ir mainījušās. Bīskaps Meinhards esot iecelts svēto kārtā − kaut gan viņš nesaka, kas viņu tā būtu paaugstinājis; bīskapam Albertam domājot atjaunot pieminekli. Priede apgalvo, ka klaušu laiki un vergu laiks esot aizmirsti: Kur paliek degošie pilskalni? Kur − ‘elle, elle kunga rija’? Viņš vēsta par baltvācu zinātnieku panākumiem un nopelniem, un stāsta arī par latviešu zinātniekiem, kas daudz darījuši pagātnes objektīvākai izvērtēšanai. Viņš min zinātnieku vārdus un secina: Šie un citi nopietni darbi vedina domāt, vai mums savu tradicionāli iesīkstējušo attieksmi pret pagātni nevajadzētu koriģēt, pirmām kārtām labāk iepazīstot šo pagātni (11-12).

Rodas iespaids, ka Priede vēlētos vāciešus „rehabilitēt.” Fakts, ka Priedem ir nepieciešami uzrunāt latviešu lasītājus un viņus norāt par pārakmeņojošos domāšanu, norāda, ka jautājums par attiecībām pret baltvāciešiem vēl aizvien gruzd latviešu zemapziņā. Jānožēlo, ka Priede nesagaida līdzīgu rīcību no vāciešu puses. Kaut gan latviešu zinātnieki raksta par ievērojamām baltvācu personībām, baltvācieši par latviešiem turpina rakstīt tāpat kā pirms simts gadiem. Un tā nu mīklaini pakalpīgā un padevīgā veidā Priede pieprasa, lai tikai latvieši savus uzskatus pārvērtētu. Šāda vienpusīga „pārvērtēšana” patiesībā nav nekas cits kā atgriešanās koloniālajā pagātnē. Rodas arī šaubas par Priedes zinātnisko objektivitāti, jo grāmatas izdošanu taču atbalsta Bokslafu ģimene.

Pēc grāmatas dīvainā ievada seko Bokslafa darbu un dzīves apraksts. Bokslafa celtnes grezno Rīgu, taču arī šeit Priede nekur skaidri nepasaka, ka Bokslafs būvēja tikai vācu klientiem un viņa celtnes kalpoja tikai baltvācu vajadzībām. Taču arhitektūra ir māksla, kuŗas darinājumi spēj ietekmēt, turklāt spēcīgi, arī bez īpašas piedomāšanas no ietekmējamo puses. ‘Zems un smacīgs līdzi būdai / ir tas gars, kas būdā mājo,’ saka Rainis poēmā Ave Sol. Kāds gars tad nu veidojies augstu griestu Mākslas akadēmijā, kuŗas neikdienišķajās noskaņās par māksliniekiem izaugušas veselas mūsu studentu paaudzes? (13-15)

Priede liek lasītājam domāt, ka latviešu mākslinieku gars tiecies augstumos tādēļ, ka viņi skoloti Bokslafa krāšņajā ēkā. Priede nesaka, ka latviešiem bija jāmīt „būdā” tieši tāpēc, ka zemes īpašnieki vācieši viņus tur tīšām turēja. Būtu arī jāņem vērā, ka Bokslafs tagadējo Mākslas akadēmijas ēku uzcēla uz vāciešu pasūtinājuma kā Biržas komercskolu starp 1902. un 1905. gadu. Mākslas akadēmija šo ēku ieguva tikai tad, kad vācieši repatriējās uz Vāciju (1939-1940). Vācu okupācijas gados viņi ēku Mākslas akadēmijai atkal atņēma. Par to stāsta Jānis Siliņš: Vācu okupācijas laikā gandrīz visas šīs telpas akadēmijai atņēma un tai nācās mitināties dažādās maz piemērotās vietās (kā, piemēram, agrāko sinagogu telpās).[8] Priede nesaka, kopš kuŗa gada šī ēka ir kalpojusi Mākslas akadēmijas studentiem. Varbūt būtu godīgāk teikt, ka tikai pēdējos 50 gadus tā kalpo savam tagadējam mērķim un ka mākslinieki, kas izveidojās 20. gadsimta pirmajos 75 gados, izauguši bez Bokslafa iedvesmes.

Tas, ka II Pasaules kaŗā vācieši zaudēja savus agrākos īpašumus, nemaina apstākli, ka, būdami kolonizētāji un iekaŗotāji, vācieši būvēja savām vajadzībām. Tikai tāpēc, ka šodien latvieši dzīvo un strādā bijušās vāciešu ēkās, mēs nevaram sacīt, ka vācu architekti strādājuši latviešu labā. Viņi strādāja uz vāciešu pasūtinājuma un vāciešu vajadzībām. Un tā nu Priedes bāršanās uz latviešu lasītāju liekas nevietā. Sāpīgo koloniālo vēsturi Priede nevar mainīt, nevar likt lasītājam „koriģēt” savu domāšanu. Toties viņa grāmata var lasītāju iepazīstināt ar Bokslafa darbiem, ar Rīgas vācisko pagātni, palīdzēt uztvert Rīgas krāšņos namus ar zinīgākām acīm un dziļāku izpratni nekā līdz šim.

[1] Šim darbam pamatā ir referāts, kas tika nolasīts Baltiešu Studiju (AABS) konferencē (2000.15.VI) Džordžtaunas Universitātē. Konferences virstemats Baltijas valstis un to kaimiņi: attiecību pāvērtēšana (Baltic Countries and their Baltic Neighbors: Redefining Relationships).

[2] Tautas dziesmu citāti ņemti no Latviešu tautas dziesmas. Red. A. Švābe, K. Straubergs, E. Hauzenberga-Šturma. Kopenhāgena: Imanta, 1956.

[3] Baltisches historisches Ortslexikon II. Redaktori: Hans Feldmann un Heinz von zur Mühlen. Sērijā Quellen und Studien zur baltischen Geschichte. Redaktori; Paul Kaegbein un Gert von Pistohlkors. Köln und Wien: Bohlau Verlag, 1990.

[4] Ein Jahr in Livland. Eine Erzählung für die baltische Jugend und ihre Freunde. 2. Auflage. Riga: Verlag von G. Loffler, 1906. Autors anonīms.

[5] Camilla von Stackelberg. Verwehte Blätter. Erinnerungen aus dem alten Baltikum. Berlin: Siedler, 1992.

[6] Ein Jahr in Livland, 84.; skat. arī Štakelbergu, 38.

[7] Verwehte Blätter. Erinnerungen aus dem alten Baltikum, 10-11.

[8] Jānis Siliņš. Latvijas māksla 1915-1940. Daugava: Stokholmā, 1988. 63. lp.

[9] Piedošanas un izlīdzināšanās tematu apskata arī Māra Zālīte rokoperā Livonijas hronika, ar kuŗu Nacionālais Teātris atklāja 2000./2001. gada sezonu. Zālīte, šo darbu sarakstot, uzskata, ka libretā spēcīgi ieskanas piedošanas tema cilvēkos un pašā nācijā. Laiks 2000.4.XI.

[10] Marija Gimbutas. The Balts. London: Thames and Hudson, 1963. 21. lp.

[11] Edward Ball. Slaves in the Family. New York: Farrar, Straus, and Giroux, 1998.

[12] Henry Wiencek. The Hairstons. An American Family in Black and White. New York: St. Martin’s Press, 1999.

[13] Skat. Modris Ekšteins. Walking Since Daybreak. A Story of Eastern Europe, World War II, and the Heart of our Century. Boston & New York: Houghton Mifflin Company, 1999. Šo meistariski uzrakstīto darbu, kas apvieno ģimenes vēsturi ar 20. gadsimta notikumiem, Ekšteins sāk ar stāstu par savu latviešu vecvecmāti, kuŗas bērna tēvs bija vācietis, muižas barons.