Juris Silenieks
PROKRUSTA GULTU MEKLĒJOT LUNIEŠU GULDINĀŠANAI
Amanda Aizpuriete, Inga Ābele, Irbe Treile
Savos ievadvārdos trešajam Jaunās literātūras žurnāla numuram Luna Jānis Elsbergs, žurnāla korifejs, lai neteiktu barvedis, iedala, protams, grosso modo tos, kas pulcējas ap Lunu, vairākos apakšgrupējumos, sākot ar Bereli, Repši un citiem veterāniem, kuŗi jau ir sasnieguši profesionālu līmeni, publicējušies un kronēti, un nobeidzot ar pirmo pēcpadomju paaudzi, kuŗā pieskaitāmi citu vidū Ieva Melgalve, Marts Pujāts. Šī klasifikācija, protams, nav stabila, it sevišķi jaunāko galā, jo tur chronoloģija attīstās ar neparedzamu ātrumu un dinamiku. Ja 1999. gadā Elsbergs vēl nepiemin Irbi Treili, viņas iegrāmatošana ir jau notikusi. Chronoloģijas jautājumus varētu nokārtot bez pārliekām grūtībām. Daudz grūtāk sameklēt kopsaucējus un apzīmējumus šai brālībā (kur māsas, šķiet, ir pārsvarā). Visneitrālāk būtu klasificēt šajā Lunas druvā strādājošos pēc vecuma. Arī visneizteiksmīgak.
Amanda Aizpuriete īsti labi luniešu pulkā neiederas. Viņas oeuvre ne tik vien uzrāda plašumu un pieredzi, ietveŗot dzeju, prozu, un it sevišķi tulkojumus, bet atšķiras arī ar savu ne tik radikālu atšķelšanos no priekštečiem, arī ar savu aistētisko (ja tas ir tas pareizais vārds mūsdienās) novirzi, kuŗu faute de mieux (ja labāk nemāk) varētu apzīmēt kā neoklasicismu, protams, izteikti sui generis un ļoti, ļoti nosacīti. Lasot Nakts peldētāju[1] kas izceļas ar savu kopto stāstījumu, nāk prātā Gustava Flobēra (kuŗš gan nebija klasicists) teiciens: hors de style, point de salut (ārpus stila glābiņa nav − parafrāzēta katoļu baznīcas ortodoksija doktrīna). Aizpurietes stils ir apsvērts, tīrs, bet ne uzmācīgi neuzbāzīgs. Romāns piesaista lasītāja uzmanību ar savu stilistisko vienkāršību un atturību. Darbību nevirza uz priekšu ne homēriski varoņdarbi, ne briesmu pilnas kosmiskas avantūras. Romāns attīstās uz cilvēka attiecībām, uz izjūtu dinamiku, uz cilvēka vajadzību pēc līdzcilvēku tuvuma, kas noved gandrīz neizbēgami pie konfliktiem. Kā jau virsraksts varētu norādīt, lielākā daļa romāna darbības notiek jūras tuvumā, jūrā vai jūrmalā. Neizlēcība, kaut tikai stila ziņā, varētu būt viena no klasicisma iezīmēm. Taču daudzējādi citādi Aizpuriete neiekļaujas klasicisma ielokā.
Romāna centrālā figūra ir Vita, romāna sākumā pusaudze, beigās šķirtene un divu meitu māte, kuŗai jācīnās, lai uzturētu savu ģimeni un lai varētu nodoties izvēlētai nodarbībai − rakstīšanai. Vita ir arī romāna galvenā stāstītāja. Viņa mīl jūru un it bieži jūt vajadzību pabēgt no cilvēkiem, ko viņa panāk, iepeldot jūrā aiz bojām, kur peldēšana nav atļauta un kur tikai retais iemaldās. Darbība iesākas padomju okupācijas laikā ar īsiem atskatiem uz pagātni, kad Vitas agrāko dienu draugs Diks tiek aizvākts par dezertēšanu no armijas, kas viņu taisījusies sūtīt uz Afganistānu. Jūrmalā Vita sastop krievu rakstnieku Vladu, kas pametis sievu, lai izbaudītu brīvdienas Latvijā. Abi kopā apmeklē un labi iederas mākslinieku, narkomānu un bohēmiešu sastapšanās vietās. Bet Vitu pastāvīgi kārdina jūra un, šai epizodei beidzoties, viņa aizpeld aiz bojām.
Romāna otrā grāmata it kā atsāk stāstījuma pavedienu vairākus gadus vēlāk, kad Vitai ir jau divas meitas un viņa pati gatavojas braukt uz Austrāliju pie savas vecāsmātes. Stāstījums tiek pārtraukts, jo Vita ir pazudusi, un iestādes, izjautājot viņas paziņas, mēģina izzināt, kas ar viņu noticis. Stāstījums atķer pagātnes notikumus, nesavirknētus kaut kādā chronoloģiskā vai loģiskā secībā. Uzvīd dažādas Vitas dzīvē epizodiski parādījušās personības. To vidū atrodams tīri internacionāls paklīdeņu bars − kāds Krišnas apziņas sekotājs, Marsels, francūzis, grāmatu uzpircējs, anglis Marks, kuŗš bija un nebija ar viņu kopā. Tekstā iepītas frāzes angliski un franciski. Viss migtā tīts. Vita beigās, šķiet, nozūd jūras viļņos.
Stāstījums, it sevišķi tuvojoties beigām, kļūst visai sarežģīts, galvenokārt pateicoties dažādiem stāstījuma viedokļiem un veidiem − es stāstījumi ir izvilkumi no Vitas dienasgrāmatas, citviet izmeklēšanas protokoli. Lietuviešu semiotiķis Algirdas Greimas savā laikā runāja par le bonheur d'être balte (laimība būt baltietim, ko gan daži ir uzskatījuši par lāstu). Greimas par baltiešu laimību uzskatīja valodu un kultūru bagātību, kas saplūst Baltijā. Aizpurietes romāns to daļēji ilustrē.
Luniešu attiecības ar krievu kultūru un valodu var izlikties paradoksālas. Katrā ziņā luniešos nevarēs atrast to sašutumu, lai neteiktu histeriju, ko citos izsauc apziņa, ka krievi kaimiņos. Kad Vita ir kopā ar Vladu, viņa pārsviežas no vienas valodas uz otru, it kā neapzinoties, jo viņa ir pilnīgi iedzīvojusies savā divvalodnieces lomā. Aizpuriete tādejādi atdalās no tik daudziem iepriekšējo paaudžu rakstniekiem un arī pašiem jaunākajiem luniešiem, uz ko norāda arī redaktors Elsbergs. Lunieši krievu valodu un padomju terminoloģiju tikpat kā nepazīst. Daudziem luniešiem valodnieciskā tīrība ir nesvarīga. Lunas 4. numurā ir īss Jāņa Kalves prozas skečs Hakers, kur aprakstīta robežu pārbraukšana ar nelegālām precēm, izteiksmīgi komiski, lietojot daudz krievu vārdu, lai pastiprinātu traģikomisko situāciju. Katrā ziņā lunieši izliekas uztveŗam valodas problēmas un pārkrievošanās briesmas Latvijā ar zināmu nevērību, kā kaut kādu pašsaprotamu situāciju, kas neizsauc to bezspēcīgo sašutumu, ko var just citu kultūras sargu aprindās. Plašs ir Tā Kunga zvēru dārzs.
Līdzīgi Aizpurietei, Ingu Ābeli nevajadzētu uzskatīt kā enfant terrible starp luniešiem. Ābelei jau ir savs lasītāju pulks, ko radīja viņas stāstu krājums Akas māja, un droši vien palielinās nupat kā publicētais romāns Uguns nemodina. Viņas dzejas krājums Nakts pragmatiķe[2] formas ziņā ir tikpat nenoformējams kā daudzi viņas laikabiedru darbi. Tematikā, daļēji atšķirīgi no saviem vienaudžiem, viņa neatsakās pieskarties sociālām problēmām, kuŗas daudzi ir ignorējuši, taču viņa neuzstājas arī kā soģe vai praviete. Ābeles dzejdarbos redzam zināmu pilsētas un lauku iztēles saplūdumu, kas notiek it kā nemanot, tādejādi noliedzot daudzu dzejnieku un dzeju uzsvērto kontrastu. Viņas dzejas locus var būt kāpņu telpa, Rīgas ielas vai krogi. Viņa gribētu braukt līdzi maizes izvadātājam, kad saule ar gaŗu un zeitainu mēli / izlaiza rasu no trotuāriem es gribētu piepildīt ēnas ap sevi / kūpošām maizes smaržām (70 lp.) Dzejniece gribētu būt tas vīrs / kas izvadā maizi pa ielām / tik izmisušām / tik lielām (71). Taču Ābele nav tipiskā hic et nunc vērotāja. Pa laikam viņas skats aizmaldās pāri zemes un laikmeta robežām. Rēgi no pagātnes, kas it bieži parādās latviešu rakstnieku iztēlē, piemēram, vācu barons un viņa muižas kalpotāji, it kā atmodināti no tautas kolektīvās zemapziņas, spokojas iztēlē vēl šodien: tu / kaut kur tumsā ap drūpošām pilsdrupām klīsti... tu / es / ja mēs būtu dreļļi − / mēs atgāztām galvām ...ai atgāztām galvām ... / nu mēs tūristi / ne mēs vergi atkal un atkal / citu mīlestības krāvumus apbrīnodami (36). Pavīd šodienas kontrastējošas ainas pie dzīru galdiem un bezpajumtnieku cīņas par minimālu izdzīvošanu. Skats nav iepriecinošs. Šodien uz ugunssārta stiepj / pat labo gribu (42). Dzejniece iejautājas: kas esi tu mana mīļā nakts pragmatiķe / tumsa gredzenos vīns un sensens klavesīns stūrī (68). Pasaules sāpes un netaisnība pret cilvēkiem un dzīvniekiem, apkārtnes piesārņošana, daudzu citu nelietību un netaisnību vidū, liek dzejniecei kritiski vērot savu laiku un sabiedrību: uguns kristīti stārķi / sodrējos pelēki nokūp / kā strādnieku sievas pēc rieta (51). Ābele nav ieslēgusies savā ziloņkaula tornī, kā savā laikā apzīmēja tos, kas gribēja tikai kultivēt savu mākslu, atsakoties iesaistīties ikdienas dzīvē un mērkt rokas mēslos un puspatiesībās. Dzīšanās pēc materiālām vērtībām un lētas atzinības liek aizmirst šodienas cilvēkam citas vērtības: tirgi pasaules mūžīgie tirgi / ēdam ubaga asinis kopā ar maizi / un saucam par Kristu / ko mīli to nopērc to saplēs un aizmet / dzer sieviete − bāli mākoņi šolaik modē (64).
Ābeles dzeja, kaut arī kritiķu apstrādāta, ir daudzskaitlīga un grūti ievietojama Prokrusta gultā. Viņa nav pārliecīga svētbilžu grāvēja arī formas ziņā, un pat atļaujas lietot atskaņas, izteiktus ritmus un konvencionālu sintaksi. Savu dzeju viņa nosauc par īso un smīnīgo dzeju (38). Tā labi iederas jaunās literātūras ietvaros. Līdzīgi saviem laikabiedriem, viņa neuzņemas vadīt kaut kādu revolucionāru virzienu. Ja pašreiz Ābeli grūti iespiest kādā gultā, par to nebūtu daudz jābēdājas. Gan jau kritiķi, viņas devumam pieaugot, pavisam priecīgi atklās kā to veikt. Arī Irbei Treilei, vienai no jaunākajām lunietēm, vajadzēs padoties zināmai guldināšanas ceremonijai.
Treile ir nākusi klajā ar prozas darbu Princese atver acis[3], kas apzīmēts par romānu miniatūrās. To varētu uzskatīt kā apvērsumu žanra vēsturē, ja jau pirms aptuveni gadsimta Andrē Žids nebūtu atzinis, ka romāns ir zināma gaŗuma prozas darbs, tādējādi secinot, ka šī žanra tradicionālās formas ir pulverizētas. Treiles teksts brīžiem ir visai dzejisks ar ritmiem un skaņu modulācijām. Taču šādas, parasti dzejai pierakstītas īpašības var piedēvēt gandrīz ikvienam labam prozas darbam. Princese atver acis, protams, atšķiŗas no tradicionālās romāna formas. Katrai no 36 miniatūrām ir sava tematiskā ievirze un sižets. Vienotājs ir stāstītājs, pa laikam es, kas arī šad un tad piedalās stāstījuma darbībā. Teksts iesākas: Klau, draugi, nerimtīgi smaidošie, šī pilsēta mūs sevī iesaukusi... Bet pilsēta ir meitene, kas nogalina... Un tai dienā, kad es miršu, it visi jūsu sapņi piepildīsies (9). Seko kaleidoskopiskas ainas, reālas un izteikti sirreālas, variācijas par temām, kur ieskanas folkloristiski motīvi, citāti no pasaules literātūras ar refrēniem un atbalsīm no radniecīgiem darbiem. Reizēm stāstījums ir virspusīgi naīvs, gluži kā Senteksiperī mazā prinča skatījiens, taču vienmēr izteicot kādu dziļi apslēptu patiesību, kas zudusi tiem pieaugušiem, kuŗi nespēj redzēt lietu būtību zem to virspuses mānošā spīduma. Bērnišķīgi vienkāršajam iet blakus kaut kas traģiski sirreāls un komiski biedinošs. Nāve ir mūsu slaucamā gotiņa... Tu ej slaukt gotiņu, Viņas piens ir apelsīni, kuŗus tu pārdosi tirgū un saņemtos biljonus, nevienam nesakot paslēpsi manā nabā (21). Treiles dabas ainavas slēpj pārsteigumus. Tur ir gaisma, kas dursta, dīgstošs betons, tur upes krastā sēž neviens (80). Liriskas ieskaņas var kļūt brutāli pretīgas. Apvemtas rokas uzšķērž vēderu, lai tiktu pie tur paslēptiem dārgakmeņiem. Miniatūrā par dzīvniekiem un putniem Zani un Margarētu, kas valkā saplīsušas zeķes, domas un smaržas, sava veida sinestēzija, saplūst. Teiksmā viņi abi, kur viņa ir kaŗalaika sieviete un viņš kaŗa lidotājs, stāstītāja atzīstas − man šķiet, ka esmu salikta no dažādām sajūtām kā mozaīka, vai arī, ka esmu kaleidoskops (100). Treile it bieži spēlējas ar neloģiskiem, pretrunīgiem izteicieniem un parodijām − Mēs mīlēsim Annu līdz kapa dibenam. Redzam braucējus bezriteņa divriteņos un cilvēkēdājam veģetārietim krūtīs ir izdīguši burkānu asniņi.
Kā daudzi mūsdienās, Treile cīnās ar sajūtu, ka valoda ir nepietiekama, lai izteiktu savu sakāmo: Valoda ir mana ienaidniece. Turpmākie notikumi norisināsies pagātnē. Iespējams, es gribētu rakstīt vienlaicīgi visos laikos. Tāpēc − lasiet kā pagadās (47). Citviet rakstniece atzīstas, ka sižets ir salūzis (48). Mēģinot rakstīt lugu ar divām personām, rakstītāja abas nosauc par A. Līdz ar to dialogs kļūst par atkārtotām frāzēm. Pa vidu iejaucas arī tulkotājs, kas atsakās turpināt, jo teksts esot kļuvis pārāk gaŗlaicīgs. Tad pieteicas kritiķis, kas atrod nepareizus tulkojumus 50 vietās. Rakstniece sūdzas: Vārdi, ko jūs ar mani darāt? Esmu aizrijusies ar vārdiem (93). Kad absurdistiem aizrādīja, ka viņi taisās nojaukt valodu, kaut paši nekautrējas to lietot, Samjuels Bekets esot atbildējis: Bet ko ta' cita? Mums jau nekā cita nav.
Šķiet, autore tiecas satraukt, traucēt, kaitināt savu lasītāju, it sevišķi to lasītāju, kas pieradis pie labi iepazītām formulām. Treiles romāns liek domāt par diviem pazīstamiem literāriem tēliem − Raiņa Saulcerīti un Senteksiperī Mazo Princi. Varbūt letarģiskā Raiņa Princese, atmodināta un novesta no stikla kalna, sastapsies ar Mazo Princi, bet varbūt arī, kā stāstītāja vienā no pēdējām miniatūrām uzbļaus: Ellē, mans mīļais, ej ellē. Mūsdienās jau gan saka, ka pēc viņi apprecējās un dzīvoja laimīgi tālāk, kā nobeidzas pasakas, visas nelaimes tikai sākas. Bet varētu jau arī pieņemt, ka viens otrs atrod laimi ellē.
Kādreiz franču rakstniekam Polam Valerī esot jautāts: Kurp dodas mūsdienu kritika? − Uz savu galu, es ceru, esot atbildējis rakstnieks. Līdzīgu jautājumu jau varētu uzstādīt luniešiem par viņu nākotnes izredzēm. Varētu sagaidīt, ka atbilde būtu: Bet par to taču mums nav nekādas daļas. Lai darās prokrustieši! Mēs rakstām. Prokrusta leģendai ir vairākas interpretācijas. Pēc vienas versijas Prokrusts nemaz neesot bijis brutāls laupītājs, kas savā slavenajā gultā nomaitājis nelaimīgus ceļiniekus, kam gadījies būt razbainieka tuvumā. Citi domā, ka Prokrusts ir bijis cienīgs vīrs ar izteiktu, varbūt drusku pārspīlētu, kārtības sajūtu un neapspiežamu vēlēšanos redzēt skaidrību, kad individuālisms pārņem cilvēka prātu. Pēdējā versija izliekas visai prātīga, un mūsdienās jau netrūks piekritēju šādai nostājai. Prokrusta gulta tiek bieži sadauzīta, bet tikpat bieži arī salabota.
[1] Amanda Aizpuriete. Nakts peldētāja. Rīga: Daugava, 2000.
[2] Inga Ābele. Nakts pragmatiķe. Rīga: Atēna, 2000.
[3] Irbe Treile. Princese atver acis. Rīga: Daugava 2000.
