UZSVARS UZ DISHARMONISKĀM STĪGĀM

Jānis Liepiņš. Pretviļņi un bedres. Stokholmā: Memento, 2000. 146 lp.

 

Kaut kad septiņdesmitajos gados (laiku autors nav precizējis) toreiz Vācijas Demokratiskās Republikas (jeb Austrumvācijas) rakstniece un literātūrzinātniece Zigrīda Damme dodas uz Latviju vākt materiālus par Sturm und Drang dzejnieku Jakobu Mihaelu Reinholdu Lencu (Lenz, 1751-1792). Viens no viņas mērķiem ir Cesvaines pils, mācītājmuiža, bet uz turieni padomju valsts modrais drošības dienests nelaiž Austrumberlīnes Akadēmijas locekli. Savu sašutumu Varšavas bloka valsts pārstāve izsaka šādi: Jūs dzīvojat kā dūkstī, vēl sliktāk - kā uz lielceļa, kas nekurp neved, bet uz kā ceļas neganti putekļi, pretvējam turoties (..) Kā jūs spējat paciest tādu varmācību? (52. lp.). Šie vārdi visai precīzi raksturo Jāņa Liepiņa sarkasma un ironijas pārsātināto atmiņu grāmatu, un ne tikai attiecībā uz padomju saules laiku, bet arī uz pēcpadomju neatkarības gadiem. Atšķirībā, piemēram, no Annas Žīgures Es stāstu par Latviju un Māra Čaklā Laiks iegravē sejas, Liepiņš meklē gandrīz tikai disharmoniskas stīgas, izceļ notikumus ar deprimējošu ietekmi, bet vislielāko baudu viņam rada sniegt savam ienaidniekam (..) indes kausu, vai arī - viņš piemetina - tīkot pašam baudīt indes rūgtumu. Nekur gan nav manāms, ka Liepiņš būtu gatavs mērdēt savu miesu. Drīzāk gan paspoguļošanās, papriecāšanās pašam par sevi. Toties ienaidnieku, kas izvirzās visspilgtāk, ir liku likām. Indes kauss jau nu gluži netiek likts pie viņu lūpām. Autoram jāapmierinās ar sulīgiem epitetiem, gan ne vienmēr nopamatotiem ar argumentiem vai analīzēm. Daži piemēri. Bruno Saulītis ir tuklo miesu gorītājs, Dagnijai Zigmontei rakstīšanas mācekļi (ieskaitot Liepiņu) ir zirgkopēji, kas grasās uzdoties par žokejiem vai par staļļmeistariem, Pēteris Pētersons nav nekas vairāk kā statists, kuŗš, būdams Rakstnieku savienības ideoloģiskais sekretārs, cītīgi noņēmies ar tautas ienaidnieku un polītisku kaitnieku ķerstīšanu, Ēvalds Strods - nejēdzīgs gļēva latgalieša, fanātiska katoļa un principiāla komūnista sajaukums, bet agrāk rafaēliskais Einārs Repše tagad kodīgi nodēvēts par ierēdniecisku biedēkli.

Autoram tīk ieplaukāt arī trimdas tautiešus. No neiecietīgā teologa Haralda Biezā Liepiņš vairās tāpat kā no aizgājušu šausmu piesaukšanas.

Par neglītu viņš dēvē Jāņa Veseļa bēgšanu pirms otrreizējās krievu okupācijas, atstājot Latvijā sievu ar trim maziem bērniem, kas prasīja sūru pūlēšanos viņu labā, un arī Anšlava Eglīša vēršanos pret Hildu Vīku, bilstot, ka viņa, savai mantai (gleznām) pieķērusies, kavējusi Viktora Eglīša nokļūšanu Rietumos (..) Vīkai Dobelē taču dzīva bija māte! - izsaucas Liepiņš. Zemiski izrīkojies Mārtiņš Zīverts, rakstīdams, ka Jānis Medenis Tērendē apkrāvies ar mantu, bija bārdu apaudzis, lai, krieviem ienākot, varētu uzdoties par popu, kam prieks aizlūgt Dievu par Staļinu. Liepiņam nepavisam nav pa spalvai Alda Gaujieša (t.i. Radio Brīvā Eiropa darbinieka Pāvila Brūvera) jau padomju gados propagandētā brīvā tirgus laimība, kas neatšķiŗoties no Staļina konstitūcijas mīlīgās saulītes, bet, klausoties Inesē Birzniecē, viņš jutis līdzi augstās dāmas runas traucējumiem, ko nāktos labot speciālistam, līdz apjautis, ka tās bijušas grūtības izteikties latviski. Joachima Zīgerista polītiskājās aktivitātēs ievilktais mākslinieks Juris Soikāns laimīgā kārtā miris, Ulmaņa un viņa neiedomājami lišķīgās ordenšķirējas rātes goda-zīmju neaptraipīts, bet visnepārvaramākās antipātijas autors sajūt pret Latvijai uzsūtītajām trimdas pabirām, īpaši pret tādu nešķīsteni kā Olafu Brūveru, kas iemests vienā maisā ar vēl melnāk nosmērēto rifkabīli Nilu Muižnieku un pasaules brīvo latvieti Pēteri Elfertu.

Ir arī, protams, personas, kas Jāņa Liepiņa dvēselē izraisa pavisam savādākas jūtas. Viņš labi ieskata, pat apjūsmo Tautas dzejnieci Mirdzu Ķempi (par ironisko izturēšanos pret Arvīda Griguļa spītīgo pareizticību un krievu lieliem bariem Rīgā), arī pašnāvnieces dzejnieces Ilzi Kalnāri un Velgu Krili (pēdējās pants mūžīgi mūžam skanēs pāri naudas žvadzēšanai (..) pat Annai Achmātovai un Marinai Cvetājevai nav tāda vienlaidu sprieguma), skulptori Leu Dāvidovu-Medeni, teātŗa aktrisi Bertu Rūmnieci (par kuru latviešiem nav patiesīgākas mākslinieces), valodnieces Rasmu Grīsli, Alisi Lauu, Martu Rudzīti, prāvestu Modri Plāti (ar saviem sprediķiem grāva padomju varas pamatus), deportētos māksliniekus Jāni Pūpolu, Indriķi Zeberiņu, Albertu Silzemnieku, Jurģi Skulmi un Kaukāzā dzimušo Aleksandru ZauerbekuSosijēvu, kuŗš no izsūtījuma bija vēlējies atgriezties Latvijā tikai tāpēc, lai pārmācītu nelietīgo Eduardu Kalniņu.

Sirsnīga sajūsma ieskanas rindkopās par trimdas labvēles, filoloģes un dzejnieces Margaritas Ausalas skaidro, bet padomju dienestu traucēto runāšanu no Minchenes Radio Brīvā Eiropa, un par dzejnieci Valdu Dreimani, kuŗai gan bijusi viena ēnaina īpašība - viņa spējusi atklāties tikai tad, ja baudījusi drusciņ spiritus vini.

Paša dzīvesgaitas atstāstījumos autors iekļauj sevi tādā kā elitārā virskārtā. Spodrinot savu tēlu, pārāk uzkrītoši smērēti darvas melnumā "ienaidnieki," kas, protams, memuāru literātūrā nav nekas jauns. Ārsts, speciālists gremošanas slimībās, diatoloģijā un toksikoloģijā (atcerēsimies indes kausu), kuŗa katrā ziņā nesmādējamā literārajā devumā ietilpst dzejgrāmatiņa Balzamīne, Dantes sonetu atdzejojumi, vairākas grāmatas prozā - stāsti, tēlojumi, esejas, ārstniecības jautājumi. Vecāki deportēti uz sociālisma triecienceltnēm Tālajos Austrumos, bet pašam laimējies izvairīties no lēģeriem. Neesot arī kļuvis par padomju nopelniem bagātu rakstnieku, nav uzņemts komjaunatnē, par partiju nerunājot, nav ievēlēts Saeimā, nav apbalvots ar padomju ordeņiem, kaut arī Padomju Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta direktore gandrīz regulāri Oktobra revolūcijas svētkos iegrūda bedrē, t.i., piešķīra patoloģiskās bezgaumības medali - Udarņik kommuņističeskogo truda (Komunistiskā darba trieciennieks), ko saņēmējs gan bez lielas kavēšanās nometis pie direkcijas durvīm. Liepiņš karsti iestājas par lībiešu tiesībām, bet runāšana un rakstīšana latgaliski viņa ieskatā neesot nekas cits kā māžošanās. Viņš atceras Kokneses pareizticīgo mācītāja (latvieša) 1887. gadā pausto mudinājumu novērsties no latviešu valodas un godāt krievu valodu kā cara, pareizticīgo Dieva un pasaules glābēju valodu. Tādēļ bieži vien izteikta nepatika pret baznīcu un mācītājiem vispār.

Cauri visai grāmatai vijas arī patlabanējās Latvijas krass noliegums, diemžēl, bez jebkādu lielu ideju ģenerācijas vai norādījumiem, kā Latviju darīt atkal šķīstu. Katrā ziņā doktors nav pieskaitāms pie "likteņlēmējiem," pie "bīdītājiem," drīzāk gan pie posta dzeguzēm. Pēcpadomju Latvijā padomju tikumi sajaukušies ar kapitālistu netikumiem, kas žņaudz ikvienu, kam miega artērijas nav no plastmasas. Autors ir vienisprātis ar Oļģertu Kroderu (ko pat Sibīrija nav nobiedējusi), ka Saeima nav nekāda parlamentāra institūcija, bet gan visnepārprotamākā mafija, kamēr par valsts vadītājiem uzmetušies izbijuši komūnistu funkcionāri un čekas darbinieki. Gara dzīves laiks ir pagājis (kā teicis Godmanis) un sācies bezatbildīgais mantas raušanas laiks, kas nevar būt ilgs, ievērojot, ka lielākās vērtības (..) ir jau sadalītas polītisko darbinieku un viņu palīgu - pēcpadomju ierēdņu - starpā. Jaunatne esot garīgi ruinēta, par ko vainojama Eiropas Savienība, bet visvairāk ASV, kuŗu vēsturi ikviens var apgūt pēc neattīstītam cilvēkam domātām sērijfilmām, kas esot sekas kaut kam daudz drausmīgākam par Holivudas bezgaumību, un pateicoties kuŗām (arī rietumnieku lubu literātūrai) zudusi saprotamā kārtā arī cilvēku asprātība, kas padomju gados vēl turējās it jestra. Un tā tālāk, un tā joprojām. Ir jau izteikas, gan pārāk kategoriskas, kuŗām varētu arī pievienoties, bet kopumā par ļoti daudz ko autoram ir visai miglains priekšstats, kas liek domāt par dzīvošanu pārāk šauri noslēgtā vidē.

Šo rindiņu rakstītāja subjektīvajā uztverē Pretviļņi un bedres ir tālu no augstas raudzes literātūras, turklāt, no pēdējā laikā lasītajām latviešu autoru grāmatām grūti atcerēties nospiedošāku, rūgtāku darbu. Tas nenozīmē, ka grāmatā nebūtu arī izdevušās informatīvas rindkopas, citāti - par jau minētajām Kalnāri un Ķempi, par Vilmu Delli, kas iemetusi krāsnī savas grāmatas Par zēnu, kas nenoslīka otru daļu, un keramiķi Elzu Zariņu, kuŗa 90 gadu vecumā taisījusies sasist savus meistarīgos darbus, par gleznotāju Zauerbeku-Sosijēvu, tēlnieci Dāvidovu-Medeni un īpaši par Jāņa Akurātera grāmatu Dienu atspīdumi, kas nejauši nonākusi Liepiņa rokās - ar visiem padomju cenzora svītrojumiem, piemēram, rindkopa, pie kuŗas cenzors pievilcis trīs svītras ar tinti un vēl vienu pa virsu ar sarkanu zīmuli: Karātavas, pilis un cietumi. Lūk, viņa, nolādētā tumšā Krievija!... Valsts, kur nekad pavalstnieku krūtis nav elpojušas brīvi un vaļīgi, kur ik domai jāsatrūd smadzenēs, kur miljoniem, miljoniem neizteiktu, ģeniālu, gaišu domu trūd, kur ir visa daiļā un nelaikā satriektā kapenes. Jā, tikai kapenes(...) Cik savādi, ka tagad, 1924. gadā, pārskatot šīs piezīmes, ir jāliecina tas pats. Krievija ar pēdējo revolūciju 1918. gadā nav gājusi pilsoņu brīvībās ne par matu uz priekšu. Drīzāk tikai atpakaļ. (Droši vien domāts 1917. gads). Līdzīgi Akurāteram izteikušies arī paši krievu rakstnieki un domātāji - no Belinska un Hercena līdz Solžeņicinam, Voinovičam u.c.

 

Rolfs Ekmanis