DARBS, KO VAR TURPINĀT BEZGALĪGI

Janīna Kursīte. Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā. Rīgā: Zinātne 1999. 528 lp. ISBN 57-966-124

 

Kas ir mīts? Mīts - teika, kuŗā izpaužas seno tautu priekšstati par pasaules izcelšanos un dabas parādībām, par dieviem un leģendāriem varoņiem (Svešvārdu vārdnīca. Rīgā: Liesma, 1978). Angļu Collins vārdnīca precizē, ka senās tautas ir bijušas preliterate societies - sabiedrības, tautas, kas vēl neprata lasīt un rakstīt. Vārds ir cēlies no grieķu vārda muthos - vārds, pasaka. Mītam cieši pa pēdām seko reliģija. Vārds no jaunākiem laikiem (no latīņu valodas) religare - sasiet, sasaistīt. Latviešu valodas tekstā autore izvairās tieši savienot latviešu folkloras Jāni ar Jēzu Kristu (172., 175. lp.), bet to dara angļu valodas kopsavilkumā: By discarding the pagan cults and world perception and myth of Janis or the seasonal god or the myth of the dying and resurrecting god almost imperceptibly is transformed and integrated into the myth of the Son of God Jesus Christ... (524). Pieturoties tikai pie mītiem latviešu folklorā, literātūrā, mākslā autore secina, ka latviešu literātūra un māksla pieder pie tām Eiropā retajām, kurās folkloras saknes jūtamas un nemanāmi iet līdzi līdz pat pēdējam laikam (..) tas jāņem vērā (..) mums pašiem, kas vēlas to pārtulkot citiem (337). Šādi novērojumi grāmatā ir vairāki, un gaida, lai kāds tos apskatītu tuvāk. Rietumeiropas kultūra pa lielākai daļai sakņojas Bībelē un grieķu mītos/teikās.

Temats apskatīts plaši un visumā neitrāli. Nāk prātā anekdotisks notikums. Pēc lekcijas par buŗamvārdiem pie runātājas (ne šīs grāmatas autores) pienāk kāds klausītājs: Ziniet, mēs nu gan tiem vairs neticam. Kādreiz liekas, ka tomēr tic, kā stāstā par uguns ceļu: Un tas nebūt nav vienīgais stāsts par mājām, kuŗas vajā ugunsgrēki (62-63). Nodaļā Savvaļas augi un mītiskā tradīcija atstāstīts šāds notikums: senos laikos viens vīrs noskatījies, kā Mārtiņa dienā lācis ēdis kādu zāli un aizgājis. Puisis izdarījis tāpat un nogulējis līdz Kāpostu Mārai, t.i., 25. martam. Ne ar vārdu nav minēts, ka lācis guļ ziemas miegu. Jaunāki pilsētnieki to varbūt nezina. Aprakstā par vecu māti (68) nav doti skaidrojumi par cilvēku reālo dzīvi, par vēstures periodu, kad mīti būtu cēlušies. Ja ir Saules meitas, jumpraviņas (96 - izcēlums mans, A.L.), tad runāts par viņsaules skatījumu jau pēc vācu ienākšanas Latvijā.

Neitrālā atstāstīšana atņem pašos mītos iebūvēto neticību burvestībām un izņēmumiem parastajai pasaules kārtībai. Plaši pazīstams ir Orfeja mīts, viņa mēģinājums izglābt Eiridiki no nāves valstības. Ir noteikums, ka viņš nedrīkst skatīties atpakaļ. Protams, Orfejs neizpilda noteikumu un Eiridike atgriežas veļu valstībā. Līdzīgi tas ir latviešu ticējumā par cilvēka atbrīvošanos no drudža - slimajam jāiet uz mājām, atpakaļ neskatoties (195). Lai iegūtu burvju spēku, jāizpilda grūti, gandrīz neiespējami noteikumi. Amuli nevar vienkārši noraut. Tam ir jāmet ar akmeni vai šautru un jānoķer ar kreiso roku (163). Ja nav burvju spēka, tad kaut kas nav izdarīts pareizi. Ir arī citi šīs neticības piemēri. Pasaku stāstītājs saka:... ēdu, dzēru, tik mutei netika, pa bārdu vien notecēja. Vai arī: Tā uz kāzām nenogāju - paliku turpat, kur vēl tagad esmu (218). Tāpat kā Bībeli un dainas, arī mītus sacerēja daudzi cilvēki ilgā laika posmā un dažiem jau sen bija skeptisks pasaules uzskats.

Lai rakstītu par mītoloģiju, jāņem informācija no daudziem avotiem, kas iet cauri vairākām kultūrām un valodām. Runājot par ķeltu un ģermāņu kaŗavīriem, ir teikts, ka tie pielūdza Matronae Vacallinehae (33 Dž. Frazer - vārds latīniski), bet uzdotais informācijas avots ir angliski. Vērēs uzdots: Zolotaja vetv'. (Sir George Frazer. The Golden Bough), kas celojis caur krievu valodu. Ir neparasti redzēt lietvārdus vācu valodā, rakstītus ar mazo burtu (hure, 388; zukunftsmensch, 404). Derētu rādītāji. Ja lasa laika kavēklim tie nav vajadzīgi, bet, lai mācītos un grāmatā atkārtoti atrastu informāciju, tie būtu noderīgi. Derētu arī glosārijs jeb vārdnīca, kuŗā izskaidroti šim darbam īpaši nozīmīgi svešvārdi, piemēram, htonisks - tas, kas attiecas uz pazemi. Izdevies ir vārds feiklora (336), kas apzīmē folkloras parodijas un kam ir arī mūsdienīgs pielietojums: feiklorā ietilpināmi arī tie no folkloras pārņemtie stereotipi, kas piepilda mūsu svētku runas un rakstus (336).

Latviešu rakstnieki Rietumos apskatīti kopā ar tiem, kas rakstījuši Latvijā. Pieminēts arī Rietumos samērā maz pazīstamā, astoņu sējumu romāna Hernhūtieši (1975) autors, Arturs Baumanis (1905-1989). Varbūt kādreiz nākotnē pienāks brīdis, kad viņam veltīs veselu nodaļu, tāpat kā Jānim Steikam (1855-1932), par kuŗu autore saka, ka tas ir kultūrvaroņa dvīņubrālis triksters (472). Kultūrvaronis ir Rainis, ko visi pazīst. Steiks ir triksters, ko pazīst tikai nedaudzi. Steika populāritātes trūkumu autore skaidro ar zināmu humora izjūtas trūkumu latviešos. Tēlotājas mākslas ilustrācijai ievietoti vairāki attēli, ieskaitot divpadsmit Jūlija Madernieka vinjetes par zalkša temu. Autorei ir ļoti plašas zināšanas par latviešu kultūru, bet vienā grāmatā visu nevar pateikt. Šis lielais darbs rosina skatīties uz latviešu kultūru no mītu viedokļa. Ir apskatītas daudzas tēmas, bet daudzas tikai aizsāktas. Tās gaida turpinājumu.

 

Anita Liepiņa

 

JG līdzredaktore Anita Liepiņa ir aktīva latviešu sabiedrībā Kanadas Ontario provincē. Apcer periodikā kultūras jautājumus.