Jānis Krēsliņš

PĀRDOMAS PAR LATVIJAS MAZPILSĒTU VĒSTURI, LASOT ZVĒRINĀTA RŪJENIEŠA ATMIŅAS

 

Baltvācietis, vecas Kurzemes dzimtas piederīgais Harro fon Hiršheits, kuŗam Vācijā daudzus desmit gadus piederēja lielākais apgāds un antikvariāts, kas specializējās Baltijas valstu vēsturē, pēdējos gados pārcēlis savu apgādu uz savu bērnības pilsētu Aizputi. Nesen viņš klajā laidis kādreizējā rūjenieša, ilggadējā Klīvlandes ārsta Viktora Strauba plašo atmiņu Sava laikmeta liecinieks. Kāda vidzemnieka atmiņas [Aizpute: Apgāds Harro von Hirschheydt. 2001. 202 lp.] pirmo daļu, kas aptveŗ laiku kopš autora dzimšanas, respektīvi gada, kad nodibināja neatkarīgo Latvijas valsti, līdz Latvijas valsts beigu cēliena sākumam 1939. gadā.

Viktora Strauba atmiņas, kuŗas autors rakstījis, lai atstātu liecības par savu un savas ģimenes dzīvi, reizē ir arī svarīgs pienesums Latvijas vēstures literātūrai. Šīs atmiņas ir rakstītas ar lielu godīgumu, cenšoties sniegt ziņas tikai par to, ko autors pats ir pieredzējis. Protams, tās ir subjektīvas, bet tanīs nav nekādu literārizētu izskaistinājumu, kas bieži lasītāju atstāj neziņā, vai autora stāstītais ir tieši piedzīvotais, redzētais, vai safantazētais. Autoram jau nav arī nekādu pretenziju, ka viņš rakstītu daiļliterātūru.

Tā kā atmiņu pirmā daļa ir galvenokārt veltīta autora dzīvei, ģimenei un skolas gaitām Rūjienā, vispirms jāmin kāds sakars Strauba ģimenei ar šo pilsētu. Viktora Strauba tēvs Traugots, ārsts, ir Krievijas vācietis, dzimis Feodosijā, Krimas pussalā, kur dzīvoja diezgan daudz 19. gs. sākumā un jau agrāk ieceļojošo vāciešu pēcteči. I Pasaules kaŗa laikā viņš iesaukts cara armijā, nonācis Rīgā, kur strādājis kaŗa slimnīcā, kas atradusies Rīgas Latviešu biedrības telpās. Tur iepazinies ar Viktora māti, žēlsirdīgo māsu, ko arī apprecējis. Nepārtraukti mainīgo kaŗdarbības un polītisko notikumu sakarā, Straubes nonāk Rūjienā, kur Viktora vecmātei ēdnīca. Rūjienā Viktora tēvs tūlīt uzsāk ārsta praksi, palīdz iekārtot slimnīcu. Ģimene paliek Rūjienā līdz neatkarīgās Latvijas norietam. Šo savas ģimenes, visnotaļ pats savas, dzīves posmu Rūjienā Viktors Straubs apraksta visos sīkumos, sniegdams bagātīgus materiālus neatkarīgās Latvijas laika Rūjienas vēstures pētniekam vai ziņu meklētājam. Ar neparastu precīzitāti Straubs apraksta ne tikai piedzīvotos un pieredzētos notikumus, bet arī vietas, kur tie norisinājušies: skolas, savas mājas, to saimniecības ēkas, dārzus, istabu iekārtojumu − tā sniedzot plašas ziņas novārtā atstātam tā laika pilsētu mājokļu etnogrāfiskam aprakstam. Liecības par Latvijas iedzīvotāju materiālo kultūru nav jāvāc tikai aprakstot zemnieku sētas, bet arī pilsētas iedzīvotāju mājokļus.

Jāmin, ka par Rūjienu, Latvijas galējo ziemeļu pilsētu Igaunijas pierobežā, kas starpkaŗu posmā etniskā ziņā bij viena no vislatviskākām pilsētām un tāda vēl ir joprojām, rodams vairāk publikāciju nekā par lielo vairumu Latvijas pilsētu. Vienu no plašākiem apceŗu un atmiņu krājumiem, kuŗu par Rūjienu bij sakopojuši Ludis Alberings un Eduards Līcis, Andreja Johansona redakcijā klajā laida rūjenieša Jāņa Abuča apgāds Ziemeļblāzma Zviedrijā: Rūjiena: kultūrvēsturisks pārskats par Rūjienas pilsētu un novadu (1978). Plaša informācija par Rūjienu rodama arī Gunāra Ziemas Rūjienā publicētā grāmatā Rūjienas novads: Daba. Iedzīvotāji. Vēsture. Vietvārdi. Izloksnes vārdi. Folklora (1999). Jāmin arī Veltas Grimmas Toreiz Rūjienā (1996), Jāņa Landrāta Rūjienas novads gadu gaitā: notikumu hronoloģija (1999) un Haralda Biezā rediģētais Rūjienas mācītājam Robertam Slokenbergam veltītais piemiņas rakstu krājums Ne ikkatrs, kas uz mani saka... (1975). Jau 1928. gadā tika publicēta Augusta Melnalkšņa grāmata Rūjiena senatnē un tagadnē. Skaistas bērnības atmiņas par laiku, kad viņas tēvs bij Rūjienas ģimnāzijas direktors un skola atradās Eriņu muižā, ir sarakstījusi Zviedrijā mītošā rakstniece Mirdza Čuibe. Daudz par rūjieniešiem rakstījis arī rakstnieks Valdis Rūja, gan agrāk cildinot Rūjienas novada revolucionārus un kpmūnistus, gan vēlāk aprakstot turienes mācītājus, visnotaļ slavenai Bergmaņu dzimtai piederīgos. Ja, rakstot par Bergmaņiem, Valdis Rūja faktus jauc ar leģendām, par pirmo Rūjienā iespiesto latviešu tautasdziesmu krājumu publicētāju Rūjienas mācītāju Gustavu Bergmani (Bergmann), profesors Arveds Švābe Zviedrijā publicēja pirmšķirīgu un labi dokumentētu monografiju Kāda mācītāja dzīve (1958). Rūjienu savos darbos apraksta vācu okupācijas laikā koncentrācijas nometnē ieslodzītais novadnieks un prominentais Padomju Latvijas rakstnieks Miervaldis Birze. Par šodienas Rūjienu plašu informāciju var iegūt laikrakstā Rūjienas Vēstnesis, kuŗā savus rakstus publicējis ir arī Viktors Straubs.

Nozīmīgas, daudzējā ziņā neparastas, ir Strauba atmiņas par savām skolas gaitām. Par pirmo izglītības iestādi Viktora vecāki savam dēlam izvēlējās Rūjienas mazo vācu pamatskolu. Izvēlei viena motivācija bijusi tā, ka tā laika Rūjienas latviešu pamatskolā dominējuši kreisi, pat komūnistiski noskaņoti skolotāji. Bet varbūt vecāki arī vēlējās, lai dēls apgūtu vācu valodu, ko, vācu skolā iestājoties, viņš nemaz nav pratis.

Savu dēlu Leonu, tagad ilggadēju mācītāju Zviedrijā, Rūjienas latviešu pamatskolā līdzīgu iemeslu dēļ nav gribējis sūtīt arī Rūjienas ģimnāzijas direktors un vēlākais Latvijas skolu departamenta direktora biedrs Arnolds Čuibe, kuŗu kopā ar Leona brāli architektu Arnoldu noslepkavoja boļševiki 1941. gada 27. jūnijā īsi pirms vācu armijas ienākšanas Rīgā. Čuibe nav gribējis savu dēlu sūtīt vācu pamatskolā, bet atļāvis viņam mācīties ģimnāzijā, ko Leons beidzis 14 gadu vecumā kā jaunākais absolvents skolas vēsturē.

Nelielā Rūjienas vācu pamatskolā, kad Viktors tur iestājās, vai puse no skolniekiem ir Rūjienas zviedri. Citi skolas biedri tad un vēlāk ir pusigauņi, vietējie vācieši, daži žīdi, krievi, arī latvieši. Ka skola bijusi iecienīta un ka tanī mācījušies daudzi nevācieši, piemin arī Volfgangs Vachtsmuts (Wolfgang Wachtsmuth), vācu skolu nozares vadītājs Latvijas Izglītības ministrijā (1929-1934), savā plašā darbā Die autonome deutsche Schule in Lettland, 1920-1934 (Autonomā vācu skola Latvijā, 1920-1934), kas ir otrais sējums (no trim) krājumā Von deutscher Arbeit in Lettland, 1918-1934 (Par vācu darbību Latvijā, 1918-1934), Ķelnē, 1951-1953.

Rūjienas vācu pamatskola sniedza labu izglītību, sevišķi arī latviešu valodas prasmju noslīpēšanā. Kad Viktors, pamatskolu beidzis, iestājas Rūjienas ģimnāzijā, viņa zināšanas latviešu valodas gramatikā ir pārākas par citu klases biedru zināšanām, arī citos priekšmetos viņš ir labi sagatavots, un visus savus ģimnāzijas gadus viņš ir labākais skolnieks sava klasē.

Vairums Viktora vācu skolas biedru vecāku piederēja baltvācu, reizēm pārvācoto latviešu un igauņu vidusšķirai: aptiekāriem, dzirnavniekiem, veikalniekiem un dažādu profesiju pārstāvjiem. Dažu skolas bērnu ģimenes ir trūcīgas. Skolotājas Irenes fon Menzenkamfas (Mensenkampff) un tās bērnu Ilzes un Justusa, Viktora skolas biedru, ģimenei kādreiz piederējušas Ķoņu un Dīķeru muižas. Menzenkamfi pēc agrārreformas dzīvo Dīķeru muižas kalpu mājā. Ilzes un Justusa tēvam, kas bij šķīries un ar ģimeni kopā nedzīvoja, bij svarīga loma Latvijas baltvāciešu dzīvē − viņš bij lielā Rīgas laikraksta Rigasche Rundschau redaktors. Trīsdesmito gadu beigās ar Vācijas valdības iestāžu slepenu atbalstu šis laikraksts veicināja nacionālsociālistu ideju propagandēšanu Latvijas vāciešos. Viktors šad tad arī viesojās pie Ilzes un Justusa ģimenes Dīķeros. Viesošanās aprakstus ir interesanti salīdzināt ar Dīķeru muižas plašiem un romantiskiem aprakstiem, ko sarakstījis Ilzes un tās brāļa tēvs Ernsts fon Menzenkamfs (Ernst von Mensenkampff) vācu okupācijas laikā Rīgā publicētā grāmatā Menschen und Schicksale aus dem alten Livland (Vecās Lielvidzemes cilvēki un likteņi) (1943). Kādā pirms pāris gadiem Viktoram rakstītā vēstulē Ilze min, ka Dīķeru muižas kalpu mājā pieticīgos apstākļos pavadītie gadi pieder pie viņas jaukākām atmiņām.

Lielu vērību Viktors Straubs velta savam ģimnāzijas gados pieredzētam, piedzīvotam, visnotaļ saviem skolotājiem, klases biedriem. Ģimnāzijas gados Viktors rosīgi darbojas skautu un mazpulku organizācijās, piedalās skautu nometnēs Latvijā un Igaunijā. Savas brīvdienas Viktors bieži pavada mātes radu mājās pie Cēsīm, kur tam izdevība tikties ar tuvo radinieku mākslinieku Romānu Sutu, grafiķa Vidberga ģimeni, citiem radiem un interesantiem cilvēkiem. Kādu vasaru Straubu mājā viesojās kāds somu skolnieks, lai iepazītos ar Latviju un arī lai pamācītos vācu valodu. Viktora brālis Egons savukārt pavada kādas savas brīvdienas Somijā.

Viktora tēvs trīsdesmitajos gados savā īpašumā iegūst mācītāja, rakstnieka un polītiķa Andrieva Niedras māju Cēsīs, un Viktoram jāpiedalās tās remonta darbu pārraudzīšanā. Viktora grāmatā rodami arī Rūjienas sabiedrisko dzīvi vadošo veidotāju − mācītāju, ārstu, aptiekāru, skolotāju un polītisko darbinieku portreti.

15. maija notikumus un Ulmaņa autoritārā režīma nodibināšanos un ar to saistītās pārmaiņas Rūjienā Viktors, atbalsojot varbūt arī sava tēva uzskatus, izvērtē visumā pozitīvi. Viņa uztverē dzīvē visās jomās iestājušās pozitīvas pārmaiņas, ja arī reizēm pārspīlētais nacionālisms ne viņam, ne tēvam vienmēr bijis pa prātam. No Viktora atmiņām spriežams, ka viņš tikai mazā mērā bij pamanījis, ka neskaitāmas reizes radikālākā nacionālisma ietekmē Hitlera Vācijas nacionālsociālisma variācijā trīsdemitajos gados bij nokļuvušas loti plašas baltvācu aprindas. Par 15. maija Latviju Viktors raksta: Neviens gan nevarēja noliegt, ka tautas labklājība strauji uzlabojās, bet nožēlojamā kārtā dažas personiskās tiesības tika ierobežotas. Visās darba nozarēs valdīja liela rosība. Ideāla demokratija tai laikā nevaldīja nevienā Latvijas kaimiņu valstī, par komūnistiskās Krievijas un hitleriskās Vācijas asiņainiem režīmiem nemaz nerunājot.

Pēc ģimnazijas beigšanas, izturot stingru konkursu, Viktors iestājas Latvijas Universitātes medicīnas fakultātē. Atmiņās sīki apraksti par viņa medicīnas studijām un fakultātes mācībspēkiem. Zīmīgi ir viņa tā laika sabiedriskās dzīves apraksti. Viktora studiju sākums sakrīt ar viņa tēva traģisko nāvi, ko viņš smalkjūtīgi apraksta, un arī ar II Pasaules kaŗa tiešo priekšvakaŗu un paša kaŗa sākumu. Hitlera Vācijas un Padomju Savienības līgumu un uzsāktās kaŗdarbības seku sakarā lielo daļu Latvijas vāciešu pārvieto uz Vācijas Polijai atņemtajiem apgabaliem. Aizbrauc arī daži Viktora Rūjienas pamatskolas skolas biedri un to vecāki. Vācijai un Padomju Savienībai okupējot Poliju, Latvijā sabēg daudz žīdu, par ko Viktoram ir savi novērojumi. Ar šo notikumu aprakstiem beidzas atmiņu pirmā daļa.

Īpatnējā veidā savu atzinīgo īsrecenziju par grāmatu Sava laikmeta liecinieks nobeidz Gunārs Ziema Rūjienas Vēstnesī (2001.5.IV): Jāizsaka apbrīna arī par ļoti labu latviešu valodu. Autors taču nebūt nebija filologs, pie tam tik ilgi dzīvojis ASV, kur latviešu valoda tā kā nebūtu vis cieņā.

Žēl, ka izdevējs nav publicējis Viktora Strauba atmiņas visā kopumā. Atmiņu turpinājums, kuŗu manuskriptā ir lasījis šo rindu rakstītājs, apceŗ autora dienestu Latvijas armijā un viņa vienības ietilpināšanu Padomju Savienības bruņotos spēkos. Baigā gada notikumus, vācu okupācijas laiku un studiju turpināšanu un beigšanu Latvijas Universitātē, pieredzējumus leģionā, gūstā un dzīvi pēckaŗa Vācijā līdz izceļošanai uz ASV.

Nobeidzot, pāris piezīmes par grāmatas technisko apdari. Grāmatā daudz foto attēlu. Dažiem gan pievienots kļūdains apraksts. Reproducētais attēls 140. lp. rāda Straubu dzīvojamo māju Rūjienā, nevis Viktora mātes radu māju Stagarus pie Cēsīm. Savukārt, Stagaru māja (168. lp.) nepareizi nodēvēta par Straubu Rūjienas māju. Grāmatas Latvijas redaktori reizēm ir mainījuši arī Viktora izteiksmi. Piemēram, Rūjienas skolām bij rokdarbu darbnīcas, kur zēnus apmācīja galdniecības prasmēs. Rediģētāji šīs darbnīcas nodēvējuši par amatu prasmju darbnīcām. Tas, liekas, būtu nesvarīgs labojums, bet Viktors raksta par starpkaŗu dzīvi Latvijā un lieto tā laika terminoloģiju, nevis šodienas Latvijā ierastos nosaukumus. Lai nerūjienietis spētu izsekot autora ļoti sīkiem Rūjienas dažādo rajonu, ielu, iestāžu un māju aprakstiem, atmiņu sējumā ļoti vēlama būtu bijusi Rūjienas karte.

 

Jānis Krēsliņš vēstures un mākslas vēstures pētnieks, bibliografs, bibliotekārs, dzejnieks, atdzejotājs, recenzents. Šī apcere daļēji publicēta Laikā (2001.16.VI).