JG227 Lalita Muižniece. Aivars Ruņģis 1925-2001

Lalita Muižniece

AIVARS RUŅĢIS 1925.21.IX-2001.20.VII

Domāju par viņiem, par 1920ajos gados dzimušajiem. Daudzi „brīvprātīgi iesaukti ieroču SS” [1] taisnā ceļā no skolas sola. Daudzi krita. Daudzus sakropļoja fiziski un garīgi. Un daži kļuva par latviešu rakstu ļaudīm.

Aivaru Ruņģi pirmo reizi satiku 1954. gada pavasarī. Būdams Kalamazū latviešu jaunatnes kopas priekšnieks, Ruņģis bija iecerējis izveidot kopas žurnālīti un uzaicinājis potenciālus līdzstrādniekus. Mūs sagaidīja gaišmatains jauneklis (ko? viņš precējies? un divu bērnu tēvs?), tik aizrautīgi pārliecinādams sanākušos par žurnālīša vajadzību, ka mēnesi vēlāk iznāca pirmais KLJK Biļetena numurs. Galvenais redaktors gan ar savu vārdu, gan pseidonīmiem pierakstīja Biļetena lielāko daļu. Un spēlēja teātri, rīkoja jaunatnes vadītāju kursus, piedalījās ballēs un izbraukumos, Ungārijas apspiešanas dienās (1956) organizēja protestus, stāvēja ar plakātu pie lielākā Kalamazū vēlēšanu iecirkņa, bija dzinējspēks daudzām piecdesmito gadu Kalamazū latviešu jauniešu rosmēm. Bija Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības valdes loceklis un stāvēja pie Jaunās Gaitas šūpuļa (atbildīgais redaktors 1956-1957, redakcijas loceklis 1955-1959). 1958. gadā bija starp Mazputniņa dibinātājiem un pirmajiem redakcijas locekļiem, pēc tam jaunatnes žurnāla Mēs atbildīgais redaktors un iekārtotājs (196-1969), Studiju grupas biļetena jeb SGB un referātu krājumu redaktors un izdevējs (1963-1976) un humora un satīra žurnāla Rūgtais apinis redakcijas loceklis (1963-1966). Ruņģim bija prasme aizraut līdzdarbiniekus ar neviltoto entuziasmu, bet arī atbaidīt ar ātru aizvainošanos un reizēm pelnītiem, reizēm nepelnītiem pārmetumiem.

Ruņģis Aivars, dzimis Vaives pagasta Kalna Mendēs − rakstnieks, publicists − tā viņu iepazīstina Viesturs Vecgrāvis krājumā Latviešu rakstniecība biogrāfijās. [2] Nebūtu aplam pievienot arī apzīmējumu „žurnālists” − bez darbošanās vismaz piecu žurnālu redakcijās, viņš sarakstījis trimdā vienīgo reportieŗa rokasgrāmatu 6K (LPB 1971 un Grāmatu klubs 1984). Kaut Ruņģis publicējis krietnu skaitu daiļliteratūras grāmatu un brošūru [romānus Vai, balini, tālu jāsi (1963), Pats esi kungs, pats (1967), stāstu krājumu Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas (1969), lugas Piecas minūtes pirms divpadsmitiem (Ceļa Zīmes 1971, 48), Salaspils (krājumā Trīs lugas 1980) un Kā puteklītis pret sauli (1989), gaŗo stāstu Uz tām prūšu robežām (2001), dzejlapu un vairākus verlibrā rakstītus miniatūru krājumus (1975-1997)], liekas, ka dziļāk latviešu kultūrā būs iespiedies Aivars Ruņģis publicists ar vairākiem simtiem rakstu, eseju, interviju daudzos periodiskos izdevumos, rakstu krājumos, brošūrās (1954-2001) un plašajā eseju krājumā ...iet latvieši caur gadu simteņiem (1982). [3] Ruņģa publicistiskie raksti lasāmi kā trimdas, tā Latvijas presē līdz pat autora negaidītajai aiziešanai. Rakstos Ruņģis apceŗ gan latviskās identitātes problēmas, gan polītiskās un kultūras realitātes un jo bieži reaģē uz sabiedrībā vai presē pamanīto. Reakcija parasti ir asa un subjektīva, nereti radot tikpat asu pretreakciju. Sirdsapziņas urdītājs vai gaisa jaucējs? Šie un citi apzīmējumi laiku pa laikam attiecināti uz autoru. Bet varbūt maldos par to, kā Aivaru Ruņģi atcerēsies pēc gadu desmitiem. Viesturs Vecgrāvis, piemēram, saka: Ruņģa proza līdzās I[lzes] Šķipsnas, A[ndreja] Irbes, T[ālivalža] Ķiķaukas darbiem ir latviešu avangarda rakstnieku mākslinieciski nozīmīgs devums sešdesmitajos gados. [4]

Un tad vēl ir feļetonists Ruņģis. Ar pseidonīmiem Toms Konkordijs, Toms Bezmērs, Vilibalds Pāķis, Ostrembskis Jevlampjevs u.c. viņa feļetoni lasāmi sākot ar 1947. gadu Eitinas Latvī, tad DV Biļetenā, Jaunajā Gaitā, KLJK Biļetenā, laikrakstos Laiks, Latvija, Latvija Amerikā, žurnālā Mēs, Rūgtajā Apīnī un gan jau vēl kaut kur.

Ruņģis bija daudzrakstītājs, rakstīšana bija viņa dzīves nepieciešamība. Runātais vārds izskan vējā, rakstītais paliek, viņš mēdza teikt, dusmodamies par savu laika biedru neuzrakstītajiem referātiem un lekcijām.

1944. gadā Ruņģis pabeidza Cēsu valsts ģimnāziju, un tūlīt pēc tam tika iesaukts Latviešu leģionā. Ar 15. divīziju deviņpadsmitgadīgais puisis nonāca Rietumprūsijā. Ielenkums, atkāpšanās cīņas, gūsts, iedragāta veselība. Kopš tā laika visu mūžu esmu pavadījis kā uzgaidāmās telpās, vienas atstādams aiz muguras, otrās ievākdamies, visu laiku esmu atradies kā ceļā, dzīvojis kā uz tilta starp zaudētu paradīzi un neiemīlētu Leiputriju, raksta Ruņģis savās autobiogrāfiskajās piezīmēs. [5] Un, līdzīgi Richardam Rīdziniekam un Valdim Krāslavietim, tā laika pieredze un pārdzīvojumi atkal un atkal atrod vietu Ruņģa literāros darbos, sākot no pirmā romāna Vai, balini, tālu jāsi līdz pēdējam Uz tām prūšu robežām.

Ar ģimnāzijas beigšanu beidzās Ruņģa formālā izglītība. Tas nekavēja viņu visu pārējo mūža daļu pavadīt, lasot, pārdomājot, rakstot, publicējot, lasot referātus, vadot organizācijas, veidojot diskusiju grupas, organizējot sanāksmes utt. 1973. gadā Aivara Ruņģa, Valtera Nollendorfa, Olģerta Cakara un Valža Zepa ierosmē dibināta Latviešu rakstnieku apvienība (LaRA) nule pārkāpusi 25 gadu slieksni. Kopš sešdesmitajiem gadiem Ruņģis sistemātiski sekoja polītiskajiem un kultūras notikumiem Latvijas presē un par dažu labu jautājumu bija zinīgāks par vienu otru „speciālistu.” Un tomēr, kaut kas grauza darbīgo literātu, izpaužoties ironiskās piezīmēs par augstu skolu diplomiem apveltītajiem vai jūs, profesori, nereti noskaitot pantiņu: Drei un zwanzig Profesoren, Vaterland, du bist verloren. Varbūt arī tas lika viņam rakstos un referātos atkārtot, skaidrot savu tezi no vienas puses un no otras un atkal atpakaļ. Vai varbūt tas tikai bija Ruņģa īpatnējais stils?

Kādreiz ir gribējies kaukt kā vilkam pret mēnesi par izārdīto, man nolaupīto dzīvi, turpina Ruņģis savās piezīmēs. Mums, dažiem latviešu emigrācijas autoriem, nonākšana dabiskajā aizmirstībā draudējusi, iekams mūs tauta pat pamanījusi un ievērojusi, ka esam.

1948. gada jūnijā Eitinā, Vācijā, Ruņģis salaulājās ar ārsti (vēlāk literatūrkritiķi, publicisti) Valiju Rubli. Šo brīdi viņš atzīst par savas dzīves būtiskāko pagriezienu. [6] 1951. gadā ģimene (dēls Austris, meita Sniedze) izceļoja uz ASV. 1954. gadā piedzima Raitis. Iztiku ģimenei Ruņģis pelnīja strādādams rūpnīcā, apzinīgi nemeklēdams darbu, kuŗā vajadzētu atdot savu garīgo enerģiju, kas būtu akla beznoteikumu ziedošanās par mēslojumu citas nācijas uzplaukšanai. [7] Garīgā enerģija tika atdota rakstīšanai, latviešu kultūras darbam. Arī Valija Ruņģe ASV neatjaunoja ārstes tiesības, bet blakus ģimenes kopšanai pievērsās latviešu rakstu darbiem. Ruņģu māja kļuva par garīgā latviskuma oāzi, kur sarunas allaž aizvirzījās uz literāriem, valodnieciskiem, dažreiz arī uz sabiedriskiem vai polītiskiem tematiem, kas gan reizēm izvērtās par mīnu lauku, jo par šiem jautājumiem Ruņģiem varēja būt visai krasi bezkompromisu uzskati. Daudzi Kalamazū viesojušies rakstu ļaudis ir izbaudījuši dzirkstīgas sarunas Ruņģu viesmīlīgajā mājā un izcili izkoptajā, skaistajā dārzā.

51 gadu ilgajā kopdzīvē Aivars un Valija Ruņģi bija viens no tiem pāriem, kas ar savām kopīgām garīgajām interesēm balstīja un rosināja viens otru. Valija nosvērtāka, Aivars impulsīvāks, par būtiskiem jautājumiem abi bija vienis pratis. Pēc Valijas aiziešanas (1999.30.XII) Aivars pavadīja nākamo gadu, pārrakstīdams, rediģēdams, izdodams Valijas rakstu krājumu Uzticības rūgtā cena trešo grāmatu, pirms ķērās pats pie sava pēdējā stāsta.

Intensīvi sekojis notikumiem Latvijā savus 30 gadus pirms Latvijas neatkarības atgūšanas, veltījis lielu daļu rakstu jautājumiem par latvietību, latviešu tautu, tās pastāvēšanu, izdzīvošanu, Ruņģis ar pacilājumu sagaidīja 1980. gadu beigas. Kopš 1988. gada jūnija, ko pavadīju Rīgā, esmu dzīvojis līdzi latviešu tautas, latviešu emigrācijas un arī pats savam personīgam augšāmcelšanās procesam, [8] raksta Ruņģis. Ar savu savdabīgo latviskuma traktējumu un vēstures interpretāciju trimdas sabiedrības un arī draugu ne vienmēr saprasts, Ruņģis mazliet nereālistiski sagaidīja, ka Latvijā tas būs citādi. Pēc pirmās eiforijas radās sarūgtinājums. Vientuļais patriots, kā viņu nosaucis draugs Valters Nollendorfs, atdusēsies Matīsa kapos blakus savam uzticamajam dzīves draugam Valijai.

Daļa no dzejnieces un lingvistikas zinātņu doktores Lalitas Muižnieces literārā devuma ir dzejkrājumi Žuburu rota (1970), dzejlapa Rikšiem ziloni es palaidu (1975), Pēdas (1975), arī grāmatas bērniem. Vairāku trimdas periodisko izdevumu redaktore, arī JG (1955-1958). Kopš 1970. gada profesore Rietummičiganas Universitātē (Western Michigan U.) Kalamazū (Kalamazoo) pilsētā.