Jaunā Gaita nr. 227, decembris, 2001

 

Jānis Elsbergs

 

TRĪS RĪGAS

Manas pilsētas skati −
kā jums tie patīk?
Ja nepatīk −
varat tālāk patīt.

Iz kāda latvju hiphop gabala

 

Vidusmēra tūrista Rīga

Nēderlande, pieņemsim, ir štrunts. Pundurvalstiņa, uz pusi mazāka par Latviju. Vilciens stundas laikā aizved no galvaspilsētas uz otru galveno pilsētu, no Amsterdamas uz Roterdamu, un pa ceļam aiz loga pazib Hāga, Leidena, Delfta. Rūpīgi plānojot vilciena pārbraucienus, vienas dienas laikā varētu apskatīt visas šīs valsts „ievērojamākās vietas.”

Izlidojot no Amsterdamas (vai − vienalga − no Frankfurtes, no Kopenhāgenas...) uz Rīgu, var pēdējo reizi uzlūkot svešās zemes pārnovadus un iebraukt mākoņos ar sajūtu, ka esi ticis ārā no skudru pūžņa. Blīvi apsaimniekota un apgūta ir Rietumeiropa, un ir tāda bijusi jau vairākus gadsimtus. Tās kultūrvēstures mantojums tiek intensīvi kopts, pētīts un tūrisma vajadzībām popularizēts.

Ielidojot Latvijas gaisa telpā, varētu nākt prātā Sibirija (protams, tikai tādam, kas tur nav bijis) − milzīgi meži, plaši purvāji, šur tur kāds lauksaimniecībā izmantots zemes pleķītis, šur tur kāda māja, paretam dīvaini dzeltenas ceļu stīdziņas... Potenciāla ekotūrisma paradīze. Vidusmēra tūrists biežāk alkst pēc vides, kur uz katra stūra − architektūra (J. Baltvilks), pēc iespējas senāka, un kur arī attiecīga infrastruktūra − pasaules valodu zinoši viesmīļi un viesnīcnieki, pa kādai pārskatāmai un iekārtojuma ziņā saprotamai ēstuvei ar ne pārāk piegānītu mazmājiņu... Tas tāds elementārais minimums. Un šā reģiona vidusmēra apceļotājs, uzlūkojot karti un ceļvedī iepazīstoties ar galvenajiem statistikas datiem, secina, ka skats pa lidmašīnas logu nav bijis mānīgs: priekš viņa ir tikai Rīga un nekā cita Latvijā nav.

Tad nu Rīga. 800. Tā nekas. Paveca pilsēta. Ne gluži kā Roma vai Atēnas, bet var iztikt. Vēl kāda druska iz vēlīniem viduslaikiem redzama. Nav tik svaiga kā Helsinki.

Pēdējā laikā šad un tad iznācis papļāpāt ar Rīgā pabijušiem kolēģiem no Rietumu zemēm. Viņi izstaigā Vecrīgu. Vienīgais mūzejs, kas viņiem skaidri un nepārprotami gadās ceļā un kas ik dienu vaļā, ir Okupācijas mūzejs. Viņi izstaigā to un iznāk gan emocionāli, gan faktoloģiski informēti par Latvijas neseno vēsturi. (Starp citu, reiz Dienā rakstīju par šo ēku kā „Melno kluci” un tālaika diskusijā iestājos par tās nojaukšanu. Skaistāka tā, protams, nav kļuvusi, bet tās saturs − Okupācijas mūzejs − ar katru gadu, ar katru mēnesi apliecina sevi kā vienu no galvenajām Vecrīgas vērtībām, tāpēc aizcelt to prom nedrīkst. Vispār: kaut Vecrīgā galvenais akcents būtu uz fundamentālu restaurāciju, nevis tikai jaukt un celt!)

Nūja, bet bez Okupācijas mūzeja un vietumis skaistās architektūras Rīgas centrā nav pamanāms nekas tāds, kas nebūtu arī citur. Valsts mākslas mūzejs? Diemžēl, mūsu mākslas popularizētājiem nav izdevies plašajo pasauli pārliecināt, ka tā būtu kaut kas sevišķs, pietiktu pārliecināt par vienu mākslinieku. Leišiem vismaz ir Čurļonis, kuŗam aiziet uzmest aci arī tie, kas nejūsmo. Norvēģiem − Munks. Dažs latvietis ir vismaz līdzvērtīgs, kaut vai Pauļuks, bet tas ir jāiestāsta. Vai arī pa bildei vien jāsāk Latvijā iepirkt plašāk pazīstamu mākslinieku darbus. Pats esmu tā uzķēries − sev zināmo „pasaules” klasiķu klātbūtnes pievilināts, ieklīdis Stokholmas un Helsinku mūzejos un konstatējis, ka arī šo zemju vietējo aborigēnu māksla ir visnotaļ interesanta, ka, piemēram, viņu modernisma kopaina ir raiba, augsta līmeņa un daudzējādā ziņā radniecīga latviešu mākslai (nekādi to nepārspējot).

Nupat kāds paziņa, zviedru izdevējs, ieradās Rīgā īsā darba un atpūtas vizītē. Piektdien nokārtojis darba darīšanas, sestdien apskatījis kas apskatāms Rīgas centrā, viņš man prašņāja, kur varētu svētdien mierīgi, viens pats, aizbraukt, pastaigāt, paēst pusdienas, pievakarē atgriezties Rīgā. Viņu bija ieinteresējušas Cēsis un Jūrmala. Uz kartes izskatās tuvu. Paskaidroju, ka autobuss uz Cēsīm aizbrauc divās stundās. Turp un atpakaļ? Nē, vienā virzienā divās stundās. Un vilciens? Arī divās stundās, tikai vilcieni iet daudz retāk. Nu, labi. Jūrmala. Viņu interesējot nevis pludmale, bet koka architektūra, vecās villas utt. Saku, no infrastruktūras viedokļa visdrošāk braukt uz Majoriem, no t.s. autentiskuma viedokļa − diez vai. Paziņas vārdos neizteiktais secinājums − IR tikai Rīga. Vienas dienas Rīga otrā dienā.

 

Rīdzinieka Rīga

Neba nu tūrista dzīve tik bēdīga, kā mālēju. Galvenais, laikam, ir jušana − vai šai pilsētā ir patīkami uzturēties, pabūt. Man allaž Rīgā bijis it labi. Vismaz Rīgas pēc nekad neesmu juties čābiski.

Patīkama dzīvošana manus pirmos pārdesmit gadus bija Valdemāra ielas tālākajā galā. Tiesa, kopš deviņdesmito gadu sākuma iela kļuva ar katru gadu skaļāka un smirdīgāka, bet daudzi jaukākie kaimiņi izprivātizējās no saviem ērtajiem centra dzīvokļiem uz citurieni, un viņu vietā saradās turīgāki un svešāki ļaudis. Palikušie vecie mītnieki ar jaunajiem tikpat kā nav pazīstami.

Pats jau piekto gadu dzīvoju Čiekurkalnā, Čierī, kam sens un skarbs tēls tautas apziņā, bet realitātē, cik esmu manījis, ar to saskan vien šejienes biežākais grafiti − krievu burtiem – Čekur-sila, proti, Čiekurspēks. Ja tā ir banda, tad labi konspirējas. Čiekurkalns ir klusa un ļoti patīkama dzīves vieta un tādiem mājstrādniekiem kā man arī darba vieta. Blakus mājā mīt Jaunās Gaitas lasītājiem labi zināmais mūziķis Andris Vītoliņš.

Manai Čiekurkalna izjūtai svarīgi bija uzzināt, ka jaunībā te dzīvojis Dzintars Sodums. Grāmatā Savai valstij audzināts viņš raksta: kā „Bekona Eksporta” direktora dēls pāris gadus mitinājies fabrikas veikala ēkā Atlasa ielā 5. Tagad tas ir „Rīgas Miesnieks” ar adresi Atlasa ielā 7, un šī iela joprojām ir Rīgas kartē, bet faktiski tā viscaur atrodas gaļas kombināta territorijā un parastā pastaigā nav sasniedzama. Vistuvākā ir Tēraudlietuves iela, kas beidzas ar slēgtiem vārtiem un caurlaides posteni.

Savā ielā es jau pazīstu suņus, kokus, bērneļus, vecīšus, ielas galā viņpus sliedēm Čiekurkalnā tirgū pazīstu pārdevējas. Vakaros mani iemidzina vardes, kas kurkst pa pus Čieri jaunā dīķī aiz izputējušām siltumnīcām, rītos modina kaiju brēkas.

Rīgā mani nebeidz fascinēt dažnedažādi architektoniski sīkumi un greznas vai savdabīgas detaļas. Jau gadiem vai katru nedēļu ieraugu ko jaunu. Pirms simt gadiem šis guberņas miests tiešām celts par lielpilsētu ar iedvesmu, atbilstoši tagadējās jubilejas sauklim. Pēdējos desmit gadus pilsēta strauji pārtop, bet drīzāk ar spēku, nevis ar iedvesmu. Piecdesmit gadus biznesa badā noturētā Rīga tagad ceļ un dara, lai būtu: pašiem, nevis piecgades plāna izpildei. Nebūtu viegli saskaitīt, cik māju atjaunots, cik uzcelts, cik ielām un ietvēm jauns asfalts vai glaunais bruģītis uzlikts, cik jaunu veikalu, pakalpojumu, iespēju rīdzinieki rīdziniekiem sagādājuši... Bet cik mājas atjaunotas rūpīgi, ar pietāti pret pagātnes liecībām? Cik no jaunajām ir tādas, kas organiski iederas vidē un arī paliek atmiņā, un liek domāt par architektūru kā mākslu? Ielas atjaunojot, tagad veido uzbrauktuves bērnu un invalīdu ratiņiem, bet cik ir tādu, kas izveidotas kvalitatīvi un tiešām derīgas šim nolūkam? Atbilde zināma − pamaz. Pāris riteņbraucēju celiņu nomalē...

Rīga, vismaz tā Rīga, kuŗu ir sasniedzis lielais bizness, patlaban ir nevis individuālas iedvesmas, smalkuma un radoša gara pilsēta, bet gan spēka un tempa, fiziska un financiāla apliecinājuma un izaugsmes pilsēta. Tas, protams, tikai vispārīgi ieskicēts. Neba viss tik vienkārši. Tomēr man, vienkāršam rīdziniekam, Rīga ir laba diezgan, un basta.

 

Jubilejas Rīga

Par svinībām jau rakstījuši un vēl raksta tik daudz un daudzi, ka, samērojot to ar paša pieredzēto, neapšaubāmas šķiet tikai divas patiesības: 1) šīs trīs dienas, sevišķi 18. augusts, bija tik blīvi piepildītas ar dažnedažādiem notikumiem un pasākumiem, ka vienam cilvēkam un arī vienam medijam (pat Dienai vai Latvijas televīzijai) nebija pa spēkam aptvert visu notiekošo; 2) tie bija SVĒTKI visiem rīdziniekiem un citiem sabraukušajiem Latvijas iedzīvotājiem, un laikam tad arī trimdiniekiem. Kā jau tik milzīgā pasākumā, dažiem varbūt gadījās kādas nelāgas ķibeles, kas pārmāca prieku, bet lielais vairums noteikti jutās tāpat kā es un visi citi, ar ko gadījies pēcsvētku dienās runāt, − laimīgi un lepni par savu pilsētu. Mums Rīga ir pašvērtīga. Dienā lasu atreferējumus no citvalstu preses, sevišķi krievu un zviedru, par jubilejas norisi. Parasti pievēršu tam uzmanību − kā mūs novērtē „pasaulē.” Šoreiz varu teikt plašajai pasaulei − I couldn’t care less, ko tā domā. Man par šo notikumu ir SAVAS zināšanas.

Kā lai definēju šīs savas zināšanas? Nezinu, vai izdosies šīs radošās grūtības pārvarēt. Tikai nosaukšu, kādi bija mani svētki: četri vakari un četri svētki.

16.  augusts. Garīgās mūzikas koncerts Domā. Publikas vairākumam kulminācija bija, kad Inese Galante demonstrēja, cik spožas viņa tur sava dzelzs repertuāra galvenās naglas: Albinoni Adagio un Kačīni Ave Maria. Man šī vakara virsotne bija Mocarta Laudate dominum Ingas Kalnas un Doma zēnu koŗa izpildījumā. Tomēr svētki bija gandrīz viss jau minēto un arī Antras Bigačas, Ilzes Urbānes, Egila Siliņa, Mārča Kūļa sniegums. Ērģelniece Jevgeņija Ļisicina gan tikai kā pavadītāja, ne kā soliste. Programma: visa vienoti klasiskā un rietumeiropeiskā. Nebija slikti arī Rahmaņinovs un Loids Vēbers, tomēr tie jauca kopainu un šķita piekabināti katram gadījumam − lai apmierināti itin visi.

17.  augusts. Džeza koncerts Doma laukumā. Džezisti šķiet pašpārliecinātāki par klasiskās mūzikas izpildītājiem. Viņi nedomā, ka, lai noturētu publiku, par maktes vari jāspēlē tikai vispopulārākās melodijas. Igauņu, leišu un mūsu pašu blices spēlēja savu nebūt ne vienkāršo mūziku. Viņi muzicēja šā vārda visdzīvākajā nozīmē. Šoreiz mani iespaidi saskanēja ar publikas vairākumu: visvairāk priecājos par flautisti Ilonu Kudiņu, grupu Time After Time un kopīgo improvizāciju noslēgumā.

18. augusts. Izdrūzmējušies cauri Rīga dzied pūlim pie „Laimas” pulksteņa, dodamies uz krastmalu. Vienuviet gadās priekšā policijas barjera, kas norobežo pieeju it kā pārpildītības dēļ. Bet neba tā rīdziniekiem problēma. Apejam kā nieku. Krastmalā pop- un rok- koncerts. Domāju, ka pirkstos koda tie, kas mazo honorāru dēļ atteicās spēlēt, − Prāta Vētra un daži citi. Šādi svētki un šādi koncerti ir iespējami tikai ļoti nedaudzas reizes latviešu rokgrupas mūžā. Vecākie rokmūziķi ko tādu varbūt atceras no Atmodas laika, varbūt kas tāds atkārtosies, kad svinēsim Latvijas uzņemšanu Eiropas Savienībā un/vai NATO, bet varbūt tikai 2018. gadā būs iemesls rīkot tikpat vērienīgas svinības − par godu neatkarīgās Latvijas simtgadei. Liela atbildība un lielas iespējas atkailina mākslinieka varēšanu.  Iespējas bija − cik nu varēju kā profāns spriest, visu koncertu techniskais nodrošinājums bija augstā līmenī. Skanēja labi. Kas skanēja? Dzirdēju Lingas dzelzs repertuāru, dzirdēju Arni Medni − viņš, manuprāt, krietni uzspodrināja savu reputāciju, dzirdēju Autobusu debesīs: šie simpātiskie jaunekļi pagaidām turas uz Imanta Kalniņa mūzikas kvalitātes. Pašu ģitārspēles trūkumus jaudīgā aparatūra simtkāršoja. Tomēr ne tik ļoti, lai sabojātu svētkus. Lielā uguņošana − lielā integrētāja − laikam tak patika visiem. Skatījāmies, priecājāmies. Krievu jaunieši aiz muguras sajūsmu pauda, brīžiem griezīgi svilpjot, brīžiem bijīgi nosakot nu-u, pizģec, bļa... Un es pilnīgi piekritu šai atziņai, kuŗu tomēr latviski netulkošu.

19. augusts. Diena paiet atpūšoties un bažīgi klausoties radio. Liels atvieglojums − pusotra miljona pūlī iepriekšējā vakarā nav gadījušies nekādi nelāgi notikumi, nekādas provokācijas, visi dzīvi, sveiki un veseli. Kārtējo reizi jāsecina, ka starpnacionālā spriedze Latvijā ir daudz niecīgāka par cilvēku vēlmi pēc mierīgas, parastas dzīves. Varbūt svētku zonā Rīga mēro spēkus vajadzēja uzrīkot boksa maču starp Aivaru Gardu un Alfrēdu Rubiku, sponsori būtu Slucis un krievu specdienesti... Baidos tomēr, ka tautas vairākums nesaprastu, patriektu šos ākstus latviski, patriektu krieviski un beigās vēl fingeru parādītu. Lai nu pret ko, bet pret vājām izrādēm nav žēlastības. 19. augusta pievakarē svētku inerce tomēr izvelk no mājas. Aizbraucam uz Jūrmalu. Mierīgs, skaists saulriets. Turp un atpakaļ ceļā palūkojam, kas notiek Rīgas centrā: mierīgs, skaists vakars arī tur. Rīga gandrīz jau sakopusies. Tikai vietumis vēl pārpildītas miskastes. Daugavmalā atkritumi sastumti lielā kaudzē, un rīt tās vairs nebūs.

Pēdējā piebilde. Liels ir prieks par atjaunoto dzelzceļa staciju, arī par lidostu un autoostu. No Rīgas vienmēr var aizbraukt. Var − atgriezties.

 

 

Dzejnieks un tulkotājs Jānis Elsbergs Latvijas Universitātē studē angļu literātūru. Pēdējā laikā pievērsies salīdzinošai literātūrzinātnei. Sakarā ar 32. Starptautisko dzejas festivālu Rotterdamā, Holandē, š.g. jūnijā tur publicēta mazgrāmatiņa ar desmit viņa dzejoļiem divās valodās − latviešu un angļu.

 

 

 


Ingmāra Balode

 

RĪGAS VĪZIJAS

 

Rīga − Iedvesmas pilsēta. Jubilejas gadā bieži izskanējušie vārdi guva piesaisti un attaisnojās trīs svinību dienās Rīgas pilsētā. Kvalitatīva mūzika, jaunas izstādes, vairāku pieminekļu uzstādīšana, svētku zonas Rīga dejo, Rīga dzied, Rīga svin, Rīga ēd un citas šķita pārsteidzam un ielīgsmojam gan rīdziniekus un viesus, gan bruģa akmeņus, torņu smailes. Svētki bija izdevušies. Par Rīgas attīstības iespējām un pagātnes zīmējumiem Rīgas sejā tika runāts vienā no iedvesmā uzplaukušiem svētku pasākumiem − konferencē Rīgas Vīzijas, kas notika Rīgas Kongresu namā, 2001. gada 17. augustā.

Kas ir rīdzinieks? − savā referātā jautāja Zigmunds Skujiņš, rodot atbildi, ka rīdzinieks ir katrs, kuŗš pievieno savas dvēseles daļu Rīgas dvēselei − tāda neapšaubāmi IR.

To, kādu redzamu daļu Rīgai devuši dažādi tās iedzīvotāji, bija pētījis akadēmiķis Jānis Stradiņš, savu referātu Daži slaveni rīdzinieki iesākdams ar vārdiem: ir grūti saskaitīt lakstīgalas, ir grūti sasēdināt latkstīgalas, ir grūti pateikt, kuŗa lakstīgala skaistāka. Jāpiebilst, ka tieši Jānim Stradiņam bija uzdots izraudzīties 100 slavenus rīdziniekus, no kuŗiem daži arī piedalījās konferencē. Savā referātā Stradiņš pieskārās vairākiem desmitiem rīdzinieku, − no bīskapa Alberta līdz Jānim Reiteram, Krišjānim Baronam, Bernhardam Dīriķim, Rainim, kuŗš, tāpat kā daudzi citi latvieši, tikai „daļējs rīdzinieks,” jo, kā izteicās Zigmunds Skujiņš, katrs no mums joprojām jūtas saistīts ar laukiem. Pirms tikt līdz Čakam un jaunākiem slaveniem, Rīgai būtiskiem rīdziniekiem, kā Imants Ziedonis, Vizma Belševica, Roalds Dobrovenskis, Dr. Stradiņš blakus Rīgā dzimušiem, Eiropā un Pasaulē zināmiem architektiem, zinātniekiem, filozofiem, pētniekiem uzskaitīja arī pāris „odziņas” − kā Jeļenu Bulgakovu, Mihaila Bulgakova sievu, kuŗas rīdzinieciskās īpašības ieguvusi Meistara Margarita... Ja nopietni − par latviešu mazākumu slavenu rīdzinieku uzskaitījumā sarauktās pieres nogludināja atziņa, ka rīdzinieks − tā nav tautība, bet piederības zīme, kas bieži nes labumu iedzimtiem rīdziniekiem un visai tautai.

To, cik Latvijā rīdzinieku un cik Rīgā latviešu, vāciešu, ebreju, krievu un citu tautību pārstāvju bijis dažādos laikaposmos, pētījis mūsdienu statistikas struktūras Latvijā veidotājs Oļģerts Krastiņš. Viņš pieminēja Marģera Skujenieka, pirmā lielā statistiķa, arī valstsvīra, devumu Latvijai, kā arī ieteica, šķiet, vismierīgāko risinājumu sasāpējušai problēmai, ko skāra gandrīz visi konferences referenti − Kārļa Ulmaņa pieminekļa izveidošanai. Oļģerta Krastiņa prāt, vislabākais piemineklis Ulmanim būtu viņa kopotu rakstu izdošana. Jānis Stradiņš turpetī ieteica pieminekli izveidot tēlniecības formās, bet par godu 18. novembŗa, nevis 15. maija Ulmanim. Tas varētu būt tāds jauns agronoms, kas dodas uz Nacionālo teātri, sacīja Jānis Stradiņš, bet neizklausījās, ka viņš kā rīdzinieks nerastu dzīvesprieku arī bez šī „nerīdzinieka” pieminekļa.

Pieminekļu Rīgā netrūkst − tā varētu secināt pēc Ojāra Spārīša iespaidīgā un interesantā stāstījuma Pieminekļi un piemiņas zīmes Rīgā. Bet varbūt tomēr trūkst, − lai gan dienās pirms konferences uzstādīti pieminekļi šachistam Mihailam Tālam un zinātniekam ķīmiķim Vilhelmam Ostvaldam, un naktī pirms konferences trīsdienu vizītē ieradies Pēteris I uz zirga.

Pirmie divi priecē Vērmanīša baudītājus un gājējus, trešais vienubrīd kļuva par fotoobjektu un, bērnuprāt, riskēja palikt bez zirga...

Tas, ka pieminekļi nerod savu vietu un atbalstu sabiedrības, ētikas un estētikas likumu acīs, nozīmē, ka tie nav savā laikā un vietā nākuši, un jācer, ka tādi netraucēs rīdzinieka un viesa acīm klīst pilsētas apstādījumos un vēl brīvajos laukumos.

Par laukumiem, − aizņemtajiem, izpostītajiem, vēl brīvajiem un zem architektu lupas paliktajiem savā apcerējumā Futuruloģisks pareģojums runāja architekts, Rīgas Tehniskās universitātes mācībspēks Ingurds Lazdiņš. Viņš šķietas piederam pie tās architektu un rīdzinieku daļas, kas neuzskata, ka visi laukumi (kaŗalaika u.c. robi − pēc otras daļas architektu un rīdzinieku domām) iespējami drīzāk jāaizpilda. Ingurds Lazdiņš attēloja arī vairāku savu kolēģu viedokli, piemēram, jautājumā par Ķīpsalas nākotnes apbūvi, − liela daļa architektu šķiet šaubāmies, vai tai jāizskatās kā pamazinātai Manhetenai, bet kuŗš cits, ja ne architekti, ir radījuši šo iedomu tēlu, kas „sašķeltu Rīgu divās daļās kā ābolu.” Lieki piebilst, ka abas puses, visticamāk, nobrūnētu. I. Lazdiņš ierosināja nākotnē uzcelt tur studentu pilsētiņu, − urrā, jo šāda doma ir iešāvusies prātā arī dažam studentam, pabrīvākā vakarā uz krastmalas kāpnītēm sēžot.

Otrā tema, par ko lauza prātus nevien architekti, bet parastie pilsētas ainavas baudītāji, ir tā saucamā modernā apbūve un vēsturisko celtņu atjaunošana. Pie Rīgas implantētās sirds − Melngalvju nama − fotografējas un pulcējas tūristi un iedzimtie, ģipša Rolanda pakājē sēž jaunieši, bet daži iet gaŗām, īgnumā viebdamies, un nav samierināmi, tāpat kā nav mierā Okupācijas muzeja ēkas apkarotāji. Var saprast tos, kam ar Melngalvju namu ir atdzimusi viena no bērnības Rīgas ainavām, un var saprast tos, kuŗiem mūzejklucis traucē justies kā no jauna dzimušā Latvijā. Pēdējiem gan nupat ticis mierinājums, jo Gunārs Birkerts izstrādājis Okupācijas muzeja jauniedzimšanas projektu, kas, domājams un cerams, samierinās gan pilsētniekus, gan ēkas savā starpā.

Bet Ingurds Lazdiņš runāja arī par nesamierināmām ainavas detaļām, − noliekot blakus divas izteiksmīgas fotografijas, − kolonnas no jaunuzceltā, bet ārēji vēsturiskajai īstenībai daudz līdzīgākā Rātsnama ieejas un „kolonnas” no nesen uz Audēju ielas pie Universālveikala uzslietās tērauda konstrukciju „stalažu mājas,” kur atrodas pāris veikalu un tukšas (mākslinieku?) darbnīcas/studijas. Jādomā, visi piekritīs, ka apdzīvotai pilsētai vajadzīgais architektūras veids atrodas „kaut kur pa vidu” šīm abām galējībām − uzpucētā vēsturiskā un raupjā rūpnieciskā. Jācer, ka Rīga paturēs savus vaibstus un ka tie, kas nāks klāt, būs dabiski, neizķēmojoši. Jo Rīga taču nav klīrīga 800 gadīga jaunkundze, kas savu šarmu steidz saglabāt tikai ar kosmētikas palīdzību. Rīga ir dzīva.

Vai esmu sapnis, ko Rīga sapņo?, kādā savā darbā jautā Margita Gūtmane. Gribētos, lai mēs tādi būtu − un labi sapņi. Šī jubileja, šis gads lika saprast, cik ļoti svarīgi tomēr pilsētai cilvēki. Cik bieži nav licies, ka pilsēta − tā ir tikai mašīnas, rēkoņa, bizness. Bet arī tajā ir cilvēki.

Jācer, ka Rīga plauks un zaļos, − gan ar namu fasādēm, gan saglabātiem parkiem, gan ar ļaudīm, kuŗi svētku laikā, šķiet, no jauna atklājuši un iemīlējuši savu pilsētu, galvaspilsētu. Lai Rīga vienmēr paliek Iedvesmas pilsēta! − tā skanēja viens no biežākajiem vēlējumiem Rīgai. Iedvesmas pilsētai mīlestībai, mākslai, priekam. Arī augšanai.

 

 

Divdesmitgadniece Ingmāra Balode dzimusi Aucē, augusi Bauskā, tagad dzīvo Rīgā, kur studē Latvijas Kultūras akadēmijā poļu valodu un kultūru. Kopš dzejas kopas Atmodā Atpūtai (15 gadu vecumā) regulāri publicēti viņas dzejoļi, stāsti un raksti, pēdējā laikā arī tulkojumi no angļu valodas.

 

 

Jaunā Gaita