TUR STAIGĀJA DIEVA DĒLI

Aivars Ruņģis. Uz tām prūšu robežām. Stokholmā: Memento, 2001. 260 lp. Mākslinieka Teņa Graša vecākā vāka zīmējums un ilustrācijas.

 

Karš bija tāds nepārtraukts eksistences stāvoklis, kas nenovēršams apnēma no visām pusēm, pārņēma cilvēka prātu ar galvu reibinošiem notikumu virpuļiem, kuri izpaudās kā uzbrukumi, atkāpšanās, bēgšana, nāvējot citus vai mirstot pašiem. (32.lp.)

Aivars Ruņģis savu grāmatu nosaucis par stāstu, citkārt par literāru darbu, tomēr sacerējuma īpatnējā struktūra, kur literārajā tēlojumā lāgu lāgiem iespraucas kaŗa chronikas plaša un pārskatāma uzskaite, laikam vislabāk atbildis apzīmējumam - dokumentālā proza. Latviešu literātūrā tas, liekas, ir līdz šim nemēģināts ceļš. Var piebilst, ka, piemēram, amerikāņu prozists, pazudušās paaudzes pārstāvis Dospassos (John Dos Passos, 1896-1970) savu triloģiju USA (1937) veidojis ļoti līdzīgā veidā, pretstatīdams literārā tēlojuma fragmentiem toreizējo kino nedēļas chroniku notikumus un pats savus komentārus ar virsrakstu Caur foto kameras aci.

Aivars Ruņģis Leģiona laikā (1944).
Teņa Graša darināts zimējums (ari 66. lp.) no Uz tām prūšu robezām.

Tā būtu it kā atbilde Aivara Ruņģa pārdomām, vai viņa sacerējums ir novātorisks darbs (116).

Darba centrā ir kaprāļa Kociņa telefonistu būvgrupas skarbie pieredzējumi un pārdzīvojumi 15. divīzijas 50 dienu ilgajā kaŗa gājienā pa Rietumprūsiju - Polijas koridoru un Pomerāniju. Spilgtās krāsās no gadījuma uz gadījumu autoram izdevies iezīmēt sakarnieku grupas vīru tēlus. Kareivis Ansis Roga, kas sākumā ir "jaunskungs no laukiem," reižu reizēm ar bailēm cīnīdamies, tomēr beigās izaug par cietu un rūdītu jaunekli. Tur ir kaprālis Kociņš, vīrs ar kaŗa lauka pieredzi - uzrunājot savus padotos, viņš vienmēr šķielē sāņus. Kareivis Īlens - vienīgais, kas visur nēsā sev līdz savu daiļavu foto attēlus, un, šad tad tos aplūkojot, nevar atturēties no sulīgām piezīmēm. Sīciņais Vilis Dukāts darbojies radiofonā par aktieri, kuŗam ikviens apģērba gabals ir par lielu - šādā izskatā viņš gribot negribot kļūst par grupas klaunu. Bet tieši viņa pārdomas un izjūtas pieškiŗ īpašu nokrāsu grupas vīru bīstamajām un dēkainajām gaitām. Granātas šķemba Ansi Rogu ievaino galvā, viņu paņem ievainoto transports, bet Dukātu tēlojuma beigās ķeŗ eksplodējošas mīnas šķembas. Ar šķembu pārplēstu mēteli, asinīm noplūdis, viņš paliek kaut kur Svinamindes tuvumā jūŗas liedagā gujot.

Lasītājs ir pārliecībā, ka viens no sakaru grupas dalībniekiem bijis pats autors, ko viņš arī apliecina, pastāstīdams, ka Meklenburgā pie Neubrandenburgas iznācis no Pomerānijas ielenkuma, stāvēdams sardzē savas vienibas novietojumā, rotas komandierim, vācu virsleitnantam ziņojumu beidzot, kā pavēlēts, latviski uzsaucis: Galvenā kaujas līnija ir aiz oderes! Jaunākais sauklis toreiz bijis, ka galvenā kaujas līnijas ir aiz Oderas upes - Berlīnes pievārtē (195).

Ir diezgan neparasti, ja lasot kāda rakstnieka darbu, lasītājs var uzzināt par viņa bažām un nodomiem, darbam topot. Tā lasītājs uzzina, ka autors jaunos gados jau uzrakstījis vienu kaŗa romānu (Vai, bāliņi, tālu jāsi?) un cik populārs tas bijis, un savās piezīmēs apraksta Uz tām prūšu robežām pakāpenisko, bet ilgo tapšanas gaitu, ari bažas, vai tikai šis darbs būs izdevies.

No gandrīz neaptveŗamā materiālu krājuma visgrūtāk izvēlēties to, kas visbūtiskāk papildina 15. divīzijas kaŗavīru pieredzi, parāda notikumu vietas un kaŗa dalībniekus - še autors, šķiet, runā par Chronista piezīmju materiāliem, kas aptveŗ turpat simt lappušu, un no tiem min: Latviešu kaŗavīrs Otrā pasaules kaŗa laikā 6. grāmatu (turpmāk "Latviešu kaŗavirs"), pulkveža Viļa Januma aprakstu Mana pulka kauju gaitas, majora J. Ķīlīša atmiņas Es kaŗā aiziedams, kā arī virspulkveža A. Silgaiļa grāmatu Latviešu leģions.

Silgailis savā militārajā, lakoniskajā stilā sniedz lasītājam daudz svarīgu notikumu, taču reti kad viņš piemin to izcelsmi vai cēloņus. Latviešu kaŗavīrs Otrā pasaules kaŗa laikā krietni vaļīgākā valodā, citkārt ar laikmeta dalībnieku liecībām, apraksta ne tikai norises, bet bieži vien apgaismo to izcelsmes iemeslus. Piemēram, abi darbi piemin, ka jau 1945. gada 25. janvārī, tikai pāris dienas pēc 15. divīzijas vienību iesaistīšanās galvenā kaujas līnijā pret uzbrūkošajiem sarkanarmijas spēkiem Rietumprūsijā, notiek 32. kājnieku pulka komandieŗu maiņa. Pēc Latviešu leģiona informācijas ieradās 32. k. p. štābs ar jauniecelto pulka komandieri maj. Rubeni, kas turpat kaujas laukā pārņēma pulka komandēšanu no pltn. Celles (195). No Latviešu kaŗavīrs 6. grāmatas uzzinām drusku vairāk: Vandsburgā pulka kompunktā 25. janvāra rītā pienāca divīzijas komandiera pavēle par pltn. Celles atbrīvošanu no pulka komandēšanas. Kā iemesls tam bija pltn. Celles nervu sabrukums, kautgan divīzijas pavēlē to neminēja (70-71). Abas grāmatas sacerētas varbūt kādus desmit gadus pēc kaŗa. Turpretī Aivara Ruņģa Chronists uz II Pasaules kaŗu un leģionāru gaitām Rietumprūsijas frontē raugās no turpat piecdesmit gadu atstarpes, kas dod viņam lielāku brīvību vielas apstrādē, citu avotu izpētē un 15. divīzijas traģiskā ceļa izvērtējumā. It kā raugoties no putna lidojuma perspektīvas, viņš skata frontes līniju un abas tās puses visā gaŗumā: no Silēzijas līdz Baltijas jūŗai. Kāda karšu schēma rāda vācu fronti ar sarkanarmijas uzbrukumu virzieniem, cita - 15. divīzijas kauju telpu. Chronists min sarkanarmijas ģenerāļus, kuŗi komandē kaujas spēku galvenās grupas, to mērķus Vācijas teritorijā, kaujas grupu skaitlisko sastāvu un apbruņojumu (38-41).

Ja Chronista spalva nodarbojas ar norišu pieminēšanu lielos vilcienos, tad literārā plūsma, kas bieži pārtrauc lietišķos skaidrojumus, paveŗ lasītājam leģionāru pieredzi un pārdzīvojumus tuvskatā - visos sīkumos. Chronikas notikumi un literārais leģionāru pieredzes notēlojums, viens otru papildinot, organiski saplūst vienā veselā vienībā.

Tas, ka Aivars Ruņģis neatklāj visus avotus, varētu dažā labā lasītājā varbūt izraisīt šaubas par faktu autentiskumu un precīzitāti, īpaši sarkanarmijai veltītajos aprakstos. Chronists piemin kāda sarkanarmijas Atsevišķā autobataljona saimniecības priekšnieka Jāņa Grīnvalda (dz. 1897, gadā, bijis skolotājs) dienasgrāmatu, ko viņš slepus rakstījis, šad un tad arī reģistrēdams savas vienības sarkanarmiešu varoņdarbus sieviešu izvarošanā, atsevišķi pieminot, kā klājies latviešu bēglēm (117-119). Taču paliek noslēpums, kā autoram pie šīs dienasgrāmatas izdevies piekļūt.

Darbs Uz tām prūšu robežām sniedz uzbrukuma un aizstāvēšanās kaujas, lielākas un mazākas sadursmes, ielenkuma briesmas un gandrīz nepārtrauktos pārgājienus aizraujošā secībā. Chronistam nepaiet secen arī SS un SD majora Arāja īslaicīga izniršana 34. pulka 1. bataljona komandieŗa amatā un tāpat 15. divīzijas komandiera SS Oberfīrera Burka latviešu virsnieku un instruktoru noniecināšanas mēģinājums. Taču pāri visam darbs iespaidīgi attēlo 15. divīzijas vienību grūto atkāpšanās posmu, vienībām reizēm esot pilnīgā ielenkumā. Aivars Ruņģis ir spējis patiesā atainojumā, bez uzspēlētas varonības parādīt 15. divīzijas kaujai nesagatavoto, trūcīgi apģērbto un daudzkārt bez jebkādas apgādes palikušo latviešu leģionāru izmisuma pilno, traģisko cīņu par savām kailajām dzīvībām. Un noliekot grāmatu, lasītāju turpina tirdīt autora jautājums: lr briesmīgi mirt ar jautājumu uz lūpām: par ko? Vai tas nav tas pats, kas ļaut sevi nokaut? (67).

Tur aizgāja, tur palika
Uz tām prūšu robežām.
Tur staigāja Dieva dēli,
Dvēselites lasīdami.

 

Auseklis Zaļinskis

 

Auseklis Zaļinskis ir grāmatas Bez ienaida un bailēm - Latviešu gūstekņi Otrā pasaules karā (1991) autors. Dzīvo Kalamazū (Kalamazoo), Mičiganas pavalstī.