Gunārs Gulbis

NEATLIEKAMO REFORMU DIENA

(Ultraīsais stāsts)

 

Ar grāmatām ir tāpat kā ar cilvēkiem. Mums ir gan daudz paziņu, tomēr tikai Nedaudzus izvēlamies sev par draugiem.

Ludvigs Feierbachs (Ludwig Feuerbach)

 

Mazo vienistabas mājokli Zvaigžņu ielā Vilis mantoja no mirušās saimnieces, pie kuŗas viņš mitinājās visus studiju gadus. Buša kundzei radinieku nebija, un Vilim bez dzīvoklīša palika arī viņas pāris tūkstoši grāmatu, ko mūža garumā vientuļā grāmatvede, atteikdamās no pasaulīgiem vilinājumiem, bija sakrājusi. Grāmatas bija rūpīgi sarindotas šim nolūkam pasūtītos plauktos, kas aizņēma trīs sienas no grīdas līdz griestiem, un atgādināja lauku ciema bibliotēku. Buša kundze bija pārspējusi visas sāncenses-bibliofīles, jutās bagāta un nomira laimīga. Vilis septiņos gados ir ne vien izpētījis visus šos kartona būrīšos iesprostotos gara lidojumus, bet piedevām vēl sasirdzis ar lasīšanas kaiti, sācis pats it bieži grāmatas pirkt. Tā ir īpaša kaislība − ne vien grāmatu izlasīt, bet par katru cenu iegūt to sev.

Saulainā svētdienas rītā, pamodies un izberzējis acis, Vilis kritiski aplūko savu nelielo dzīves vidi. Grāmatas veselām kaudzēm ir uzmācīgi apmetušās uz galda un tam visapkārt uz grīdas. Grāmatas draud pilnīgi atņemt jau tā tik mazo telpu un ierobežot cilvēka brīvību. Ir pats pēdējais laiks pārvarēt kollekcionāra slimīgo žēlumu, izdarīt izvēli un šķirties no plašās kollekcijas mazvērtīgākās daļas.

Vilis mīl filozofēt un diskusijās mēdz iesaistīt nelaiķes mīluli Muri, kas saritinājies snauž uz platās palodzes. Muris šais dubultmonologos parasti pārstāv Viļa paškritiku un sirdsapziņu. Un šorīt, vairāk kā citreiz, ir vajadzīgs Mura viedoklis.

−     Junkuriņ, vai tu zini, kas ir brīvība? − Vilis jautā.

−     Mm – jā − uzrunātais izstaipās, kas liecina, ka jautājums nav viegls.

−     Brīvība nozīmē iespēju izvēlēties, bet tieši izvēle ir atslēga visam − skaidro Vilis.

−     Uz kādām autoritātēm tu vari atsaukties? ķepu laizīdams jautā Muris;

−     Vai ar Puškina rindu: Vien izvēle gudro no muļķa šķiŗ! − tev pietiek?

−     Varbūt tu esi gudrs diezgan, lai kā Donkihots cīnītos ar grāmatām par brīvu telpu, bet dzīvē tu izvēles brīvību neizmanto. No visām, kas mani ir glaudījušas, tu nevari izvēlēties sev sievu! −

−     Tu aizej no temas. Es runāju par grāmatu izvēli, bet tu − par laipnu saimnieci, kas tev gādās pienu − Vilis atbild un vēro silto, pūkaino kamolu, kas miegaini murrā, un diskusija ir galā, jo oponents guļ. Pārlaižot skatu vienam no plauktiem, pazib doma par izvēles kritērijiem. Atsacīties nāksies no tām grāmatām, kuŗas otrreiz lasīt vairs negribas. Ir dzirdēts sakām, ka grāmata, kas nav vērta, ka to divreiz lasa, nav arī vērta, ka to lasa vienreiz.

Peldbiksēs, neēdis, neskuvies, šķaudīdams Vilis, pielecis no gultas, nikni uzklūp tuvākajam plauktam un krāmē šos vienmēr tīrītos un vienmēr apputējušos literāros produktus. Kaudze pa labi, kaudze pa kreisi. Darbiņš nav no vieglajiem. Ir jāatceras saturs, galvenā ideja, varoņi un tikai tad var subjektīvi spriest: man patīk, man nepatīk, ir jēga, nav jēgas. Un drusku ir žēl, un drusku ir jādomā par Buša kundzi. Bet galvenais − ir jāizcīna dzīves telpa.

Laiki ir mainījušies. Ieaudzinātā bijība pret grāmatu kā neapstrīdamu, stabilu vērtību technikas laikmetā ir mazinājusies. Vilim pēc pāris gadiem uz galda stāvēs Internetam pieslēgts dators, un tūkstošiem bibliotēku kļūs viņam pieejamas. Jau 9. gadsimtā radās Lotāra aksioma: Tempora mutantur, et nos mutamur in illis* kas pastāvēs līdz pasaules galam.

Rāpodams starp grāmatu kaudzēm, Vilis, ar uzmācīgu vainas apziņu apsēsts, meklē loģisku attaisnojumu savai rīcībai, bet tas nav viegli, jo viņš pats ir audzis tai laikā, kad ap katru grāmatu bija svētuma oreols. Beidzot viņš sevi mierina ar domu, ka grāmatu nozīme nekad nezudīs, bet vienmēr mainīsies viņu atbilstība un pielietojamība noteiktam laika posmam. Jaunāko laiku grāmatām nav jāstāv uz grīdas tādēļ, ka pussimts padomju varas gados izdotie zeltītie sējumi ar pavāju, apnīkstoši tendenciozu saturu gozējas plauktos. Daudzi autori, redzot šo Viļa kultūras revolūciju, laikam gan nāvīgi apvainotos, jo katrā grāmatā noteikti var atrast dzīvus, diedzējamus graudus, tikai dažās to ir pārāk maz, un sēnalu ir vairāk. Un tad to var saukt par daiļliteratūru vienreizējai lietošanai.

Skūdamies Vilis paraugās uz kādām pussimts grāmatām un ir apmierināts ar Kalegulas cienīgo, nežēlīgo lēmumu. Oponents uz palodzes gan vēl pieceļas un kā jautājuma zīmi uzmet savu visdižāko kūkumu.

− Vili, Vili! − viņš it kā jautā. Kas tu esi par soģi un kur ir tava bijība par agrāko laiku kultūras lieciniekiem? − Kad runcim ir paskaidrots, ka visas mīļās grāmatas ir savos plauktos un ka viņu vērtība ar katru gadu pieaug, Muris nomierinās un saritinās siltā kamoliņā.

Mazgabarīta virtuvē, no kārbas izgrabinājis „Tūristu brokastis,” Vilis kaut cik līdzsvaro konservu apšaubāmo vērtību ar lielu šķēli īstas rudzu maizes. Ēdot Vilim nākas lauzīt galvu par noniecinātā grāmatu klāsta likvidācijas veidu. Antikvariāts šīs grāmatas pretī neņems, jo nebūs kas pērk. Un vai gan būtu ētiski pārdot to, kas tev licis vilties? Muris šai domai piekrīt, jo klusu ieņaudas un Vilis par viedokļu sakritību viņam piešķir piena tasi. Nodot skaisti iesietas grāmatas makulatūrā arī būtu žēl.

Tīrot kurpes, ideja kā velniņš laikam izlec no melnās smēres kārbiņas. Savu subjektīvo vilšanos var uzdāvināt. Tad neviens tevi nevainos, jo tas, kas nav pieņemams tev, var it labi patikt kādam citam.

Pēc stundas Vilis jau sēž vilcienā, kas brauc uz Ogri, un lasa Vēl reiz zem krievu zābaka? − šo lielisko Visvalža Lāča brošūru. Tā būtu jāizlasa visiem pasaulē izklīdušajiem latviešiem, lai visi zinātu, kā jūtas latvieši Latvijā. Vilis atceras šī rīta pārdomas par izvēles iespējām, ko dod brīvība. Latvija tagad ir brīva un neatkarīga, bet izvēles iespējas pamatnācijai ir teorētiskas. Vilim blakus pie loga uz grīdas ir rūpīgi iesaiņoti divi palieli saiņi. Vilis ir izlēmis krāšņi iesietās grāmatas veltīt nezināmam adresātam. Varbūt gaŗos ziemas vakaros tās lasīs sirma māmiņa, bet varbūt lasīšanā vingrināsies spurains skolas zeņķis. Kāds jau tās noteikti izlasīs, un dažam tās varbūt pat patiks.

Pirms Ikšķiles stacijas Vilis pieceļas un dodas uz vagona priekštelpu uzpīpēt. Kupejā sēdošajiem nav šaubu, ka saiņu īpašnieks tūlīt atgriezīsies savā vietā. Bet Vilis nenāk atpakaļ. Ikšķilē viņš izkāpj no vilciena, smaidīdams vēro to aizbraucam un jūtas kā sīks blēdis poļu kriminālfilmā. Blēdis, kam izdevies viltīgs pasākums: divi saiņi tālāk ceļo bez viņa.

Vilis iet Daugavas virzienā, lai papriecātos par „rudens zeltu,” kā apnicīgi bieži literāros „šedevros” dēvē mīļās, skumjās, siltās saules glāstītās dzeltenraibās gobu, bērzu un kļavu lapas. Vējš tās virpuļo gaisā kā tauriņu spietus, atgādinādams par laika nepielūdzamo tecējumu, kas nosaka dabas un cilvēku nemitīgo mainību. Krāšņākā no visām, ir dabas grāmata, kas ik gadu iznāk jaunā izdevumā un bez maksas ir pieejama visiem.

 

* Tempora mutantur, et nos mutamur in illis (lat.) − Laiki mainās, un mēs līdz ar tiem.

 

Skat. arī ārsta un publicista Gunāra Gulbja rakstu par Jāni Milzarāju JG 226:43