Jaunā Gaita nr. 228, marts, 2002

Sandis Laime, Latvijas Universitātes Filoloģijas students. Foto: Ingrīda Bulmane

Sandis Laime

RAKSTI LATVIJAS KLINTĪS

 

Pirms 30 gadiem Guntis Eniņš, pētot Lībiešu Upuralas, atklāja pirmos Latvijas klinšu rakstus (petroglifus). Pēc piecpadsmit gadiem, apsekojot Braslas klintis un alas, viņš nejauši uzdūrās Virtakas ieža lielākajai zīmju grupai − Jumja zīmēm, saulītēm, jumtiņiem, dažādiem krustiem un citām zīmēm, kas daļēji bija pazīstamas no ornamenta. Šis atklājums izraisīja lielu interesi un diskusijas sabiedrībā, tika meklēti un atrasti jauni klinšu objekti. Līdz šim brīdim atklātas apmēram 40 alas un klintis, kuŗās iegrebtas senās burtnieku zīmes. Bez Gunta Eniņa nozīmīgus atklājumus izdarījuši arī novadpētnieki Ansis Opmanis, Imants Jurģītis un Sarmīte Ansberga, kā arī Gaujas Nacionālā parka inspektors Māris Mitrēvics.

Latvijā šāda veida atklājumi bija negaidīti. Ja par nogrimušajām pilīm, zviedru kapiem vai Elku kalniem ir saglabājušās teikas un nostāsti, tad par klinšu rakstiem tautas balss klusē. Vienīgi daži vietvārdi vēl liecina par iespējamo petroglifu klinti vai alu, piemēram, Lībiešu Upuralas, par kuŗām ziņas saglabājušās jau no 1641. gada, kad tās minētas baznīcas vizitācijas protokolā kā vieta, kur zemnieki upurējot. Par upurēšanu liecina arī 1973. gadā alā izdarītie archeoloģiskie izrakumi Jura Urtāna vadībā, kas atsedza 35 senlietas (saktas, gredzenus, zvārguļus, kaula adatas utt.) un 628 monētas, kas kaltas 14.-19. gs. Atrastas arī olu čaumalas, zivju asakas un zvīņas, vaska gabali un putnu kauli. Petroglifi atrasti arī divās Velnalās, kas bijušas kulta vietas. Tomēr visinteresantākie ir vietvārdi, kas saistīti ar rakstīšanas tēmu. Viens šāds objekts atrodas Slīteres Nacionālajā parkā, kur atrodama Rakstu grava un Rakstu mājas, otra vieta atrodas Gaujas Nacionālajā parkā, kur bez Rakstu klints, kuŗu apskalo Rakstupe (Rakšupe), netālu atrodamas arī Rakstu mājas. Jāpiebilst, ka valodnieks Konstantīns Karulis vārda „rakstīt” izcelsmi saista ar vārdu „rakt,” tātad ar rakstīšanu sākotnēji varēja saprast zīmju skrāpēšanu (ierakšanu) klintī. Saglabājies pat ticējums: „Kas cūkas šņukuru ēd, tas mācēs labi rakstīt.” Cūkas šņukura saistība ar rakšanos komentārus neprasa.

Atrodot Virtakas klinti, atradās arī daudzi tās rakstu tulkotāji. Tā kā astoņdesmito gadu beigās citi nozīmīgi klinšu raksti netika atklāti, Virtakas ieža zīmes nebija ar ko salīdzināt. Tāpēc arī publikācijās par šo objektu izskanēja visdažādākie viedokļi − zīmēs tika saskatīti tautasdziesmu teksti, tās tika piedēvētas 30to gadu dievtuŗu aktivitātēm, zīmes tika uzskatītas par robežu sargājošu svētvietu vai novada pirmiedzīvotāju tiesību pieteikumu uz šo zemi. Tomēr šķiet, ka jau toreiz vistuvāk patiesībai bija archeologa J. Urtāna novērojums, ka šīs zīmes ļoti līdzīgas agrāk plaši lietotajām īpašuma jeb dzimtas piederības zīmēm.

Vislielākos maldus, šķiet, izraisīja apgalvojums, ka Virtakas ieža petroglifi sagrupēti stabiņos, kas pie tam lasāmi no lejas uz augšu saistot tos ar Pasaules koku. Toreiz tika saskatīti seši šādi stabiņi. Šo apgalvojumu apgāza vēlāk atrastie klinšu rakstu objekti, kuŗos vairs netika konstatēts zīmju kārtojums stabiņos.

Kad 1993. gadā sāku interesēties par Latvijā atrastajiem klinšu rakstiem, bez Virtakas ieža bija atklāti arī citi nozīmīgi objekti. Jau pavirša zīmju apskate dažādās vietās ļāva saskatīt ļoti lielu dažādību gan zīmju skaita ziņā (no vienas līdz 500 zīmēm), gan to formu dažādībā (piemēram, Krustu klintī dominē galvenokārt parastais krusts, kamēr Režģu klintī zīmes ir ļoti dažādas). Bija skaidrs, ka nevar runāt tikai par vienu noteiktu zīmju iegrebšanas iemeslu.

Lai labāk izprastu klinšu rakstus, sāku interesēties par zīmēm, ko cilvēki kādreiz lietojuši dažādās situācijās. Līdz šim apgūtais materiāls ir ļāvis izdarīt pirmos secinājumus par zīmju iegrebšanas motivāciju. No formu dažādības skatu punkta zīmes varētu iedalīt vairākās grupās. Jāpiebilst, ka ir tādas zīmju grupas, kuŗās ievērota zināma formu izvēles konsekvence, šīs grupas es ņēmu par paraugu dažādo stilu nodalīšanai. Attiecīgā stila iezīmes tiks aprakstītas zem spilgtākā parauga nosaukuma. Tomēr lielā daļā objektu sajaukušies dažādu stilu petroglifi.

 

1. att. Krustu klints lielākās grupas zīmes.

1. Krustu klints.

1999. gadā atklātā sabiedriskā fonda „Dabas retumu krātuve” biedri Sarmīte Ansberga, Guntis Eniņš un Ansis Opmanis strādāja pie krusta koku izpētes projekta. Krusta koki ir interesanti mītoloģisko priekšstatu atspoguļotāji, kas mūsdienās saglabājušies territorijā starp Madonu, Smilteni un Gulbeni. Kādreiz (dažviet pat vēl tagad!) valdīja uzskats, ka, vedot uz kapiem mirušu cilvēku, jāpiestāj pie krusta koka vai noteiktas meža daļas, kuŗā bija vairāki krusta koki, un jāiegriež kokā krusts, lai mirušā cilvēka dvēsele neatgrieztos pie dzīvajos palikušajiem. Lai gan koki aug, mirst un sapūst, dzīvajā kokā iegrieztie krusti vēl ilgi stāv koka mizā. Ilgākā laika posmā kokā tika sagriezti daudzi krusti.

Šāds ilgi kalpojis krusta koks ļoti līdzinās Krustu klints zīmju grupām. Lielajā Krustu klintī ir apmēram 10 zīmju grupas, lielākā no tām sastāv no vairāk nekā 70 krustiem (1. att.). Krustu līniju analīze rāda, ka vienā laikā nav iegrebti vairāk nekā 3 krusti, lielākoties ir ieskrāpēts tikai viens krusts. Tātad šī grupa izveidojusies no apmēram 60 apmeklētāju atstātajām zīmēm.

Būtu vilinoši domāt, ka arī šīs zīmes iegrebtas, baidoties no mirušo dvēselēm. Tomēr jāatzīmē, ka šī klints neatrodas ceļmalā, bet gan vientuļā vietā, stāvu Gaujas senkrastu ieskauta. Šeit gribētos atgādināt šādu tautasdziesmu:

Es, kaŗā aiziedams,
Krustu cirtu ozolā:
Lai neraud tēvs, māmiņa,
Lai raud krusta ozoliņš.

Tātad krustu varēja cirst kokā (varbūt arī klintī?) gadījumos, kam liela nozīme cilvēka dzīvē − aiziešana kaŗā, miršana, varbūt arī dzimšana un sociālā stāvokļa maiņa (pārtapšana no jaunieša pieaugušā cilvēkā). Lai saprastu, kāds gadījums pamudinājis iekāsīt klintī krustu, liela nozīme ir zīmju variācijām. Piemēram, jumta krusti atgādina senāk lietotās kapu zīmes, kas varētu norādīt uz bēru rituālu. Velnalas klintī un Kaŗa klintī atrastas individuāli papildinātas jumta krusta formas − pirmajā gadījumā krustam pielikta trepjveidīga kāja (5.a. att.), kas norāda uz saikni ar pazemi, otrajā gadījumā krusts apvienots, domājam, ar Dzīvības koku (5.b. att.).

 

 

2. att. Lielās klints raksti.

2. Lielā klints.

Lielās klints un Virtakas ieža petroglifi skaidri pierāda, ka klintīs skrāpētas arī dzimtu piederības zīmes. Tādas zīmes kādreiz lietotas, lai apzīmētu konkrētai dzimtai (sētai) piederošos priekšmetus, kā susekļus, tīklu pludiņus, muciņas, grābekļus utt. Pašlaik es esmu iesaistījies kopējā projektā ar Gunti Eniņu un Sarmīti Ansbergu, mēģinot muzeju fondos un jūrmalas mājās savākt atlikumus no kādreiz katrā sētā bijušajiem mazajiem dzimtu ģērbonīšiem.

Šo zīmju vākumi pierāda, ka ir daudzas sakritības formas ziņā starp īpašuma zīmēm un klinšu rakstiem. (6. att.) Tomēr paliek neskaidrs, kādi bijuši grebšanas iemesli. Kādreiz kapu zīmēm uz kājas iegriezuši piederības zīmi. Vai arī klintīs būtu atzīmētas mirušo cilvēku īpašumu zīmes? Bet kāpēc tās tik reti atkārtojas? Varbūt klintī veikta kāda apkārtnes māju uzskaite? Arī šie jautājumi vēl noskaidrojami, vācot materiālus par zīmju lietošanu.

 
3. att. Fragments no Režģu klints petroglifu ainas.

3. Lībiešu Upuralas. Augstā klints.

Lībiešu Upuralas jau minētas iepriekš saistībā ar archeoloģiskajiem izrakumiem un bagātīgajiem upurēto lietu atradumiem. Alas sienās atrastās zīmes varētu nosaukt par švīkājumiem. Bieži var redzēt, ka vāji izteiktās zīmes iešņāptas ar viegliem rokas vēzieniem, tātad varam secināt, ka šajā darbībā galvenais ir nevis iegrebtā zīme, bet gan tieši zīmēšanas process. Un tagad ieklausīsimies tautasdziesmā:

Cērt, cērt dūrēm
Zobena krustu.
Cērt vellu, cērt skauģus,
Cērt raganas!
Cērt Laimu iekšā,
Nelaimi ārā!

Bieži buŗamvārdos sastopam līdzīgu prasību − tik un tik reizes uzvelk krustu utt. Domāju, ka šie švīkājumi ir tiešā veidā saistīti ar buŗamvārdiem. Iespējams, ka šādu švīkājumu jūklī nākotnē varēsim atpazīt kādu buršanās formulu.

Lībiešu Upuralas, izdarot šos švīkājumus alas sienās, tātad izpildot kādu buršanās formulu, ticis arī ziedots, iespējams, lai kādas dievības nodrošinātu buršanās iemeslu piepildīšanos.

Citādāks buršanās petroglifu piemērs atrodams Augstajā klintī. Tur vairāk nekā 2 m augstās karātavās iekārts desmit reizes mazāks cilvēciņš (7 att.). Un atkal kāda tautasdziesma novēl dzert apšu sulu burvim un augstas karātavas zaglim.

 
4. att. Virtakas ieža kalendārs.

4. Režģu klints.

Šī rakstu klints ir viena no vispārsteidzošākajām un vislabāk saglabātajām, jo to sedzis klints nobrukums, līdz zīmes atraktas. Šeit vairāk nekā 8 m garumā un 2 m augstumā klinti nepārtrauktā joslā klāj dažādas zīmes (3 att.). Šim klinšu rakstu tipam raksturīgs motīvu internacionālās formas. Tie ir režģi, dažāda skaita sektoros dalīti apļi, bedrītes (tās konstatētas arī 1. tipa objektos) u.c. Pašlaik ir grūti nosaukt konkrētu šo zīmju iegrebšanas mērķi, tomēr šo rakstu semantika ļauj nojaust zīmju mītisko raksturu. Piemēram, Augstajā klintī iegrebts vairāk nekā 2 m liels Pasaules koka modelis (5.c. att.), Režģu klintī un citur atrastie Saules riņķi un režģi liek domāt par laika un telpas jēdzieniem, kāpņu simboli liek atcerēties garo pupu jeb pārvietošanos starp dažādām pasaulēm, tāpat kā čūskas (?) schematisks attēlojums Augstās klints, alā.

5. att.
A. Apdarināts jumta krusts no Velnalas klints.	B. Apdarināts jumta krusts no Kara klints.	C. Pasaules koka attēls no Augstās klints.

5. Virtakas ieža kalendārs.

Virtakas iezī atrasts līdz šim iespaidīgākais senā Mēness deviņdienu kalendāra paraugs (4. att.). Šādam vertikālo svītriņu grupu skaidrojumam piekrīt arī profesore Janīna Kursīte.

Šādi iespējamā kalendāra piemēri atrodami arī divās vietās Režģu klintī.

Šie pieci Latvijas petroglifu stili, kā jau teikts, atrodami gan tīrā veidā, gan sajaukti savā starpā. Protams, ka pētījumi neapstāsies pie šiem apgalvojumiem. Gaidot vasaru, kad varēs doties ekspedīcijās pa Latvijas rakstu klintīm, esmu izveidojis anketas, kuŗās apkopošu informāciju par katru atsevišķu petroglifu, tādējādi sākot vākt materiālus petroglifu tematiskā kataloga izveidei. Tomēr nepietiek tikai ar zīmju fiksēšanu vien. Skaidrošana būs nākamais lielākais darbs pēc kataloga izveidošanas. Tāpēc man gribētos lūgt Jaunās Gaitas lasītājus neturēt savas domas un komentārus par Latvijas klinšu rakstiem pie sevis. Ja Jums ir kādas ziņas par jebkāda veida zīmēm vai vietvārdiem, kas varētu būt ar tām saistīti, vai ja Jums vienkārši rodas jautājumi, lūdzu rakstiet: Sandim Laimem, ASF „Dabas retumu krātuve,” Latvijas Zinātņu akadēmija, Akadēmijas laukums 1, LV-1524, Rīga, Latvija.

 

6. att.
A. Viens no Virtakas ieža zīmju „stabiņiem”	B. 14. gs. lībiešu īpašuma zīme.

 

7. att. Iegrebjot šo petroglifu, kāds šim cilvēkam vēlējās nāvi