 Viesturs Osvalds
Sērija II K. 2000. 15 x 58 x 2,6 cm |
VITRĀŽISTS VIESTURS OSVALDS
Vitrāžists Viesturs Osvalds Šarlotsvillē dzimis, audzis, un studējis mākslu Virdžīnijas Universitātē. Osvaldu ģimenes ceļš veda no Vācijas bēgļu nometnes tieši uz šo gleznaino apvidu, kad Viestura tēvu, astronomu prof. Dr. Valfrīdu Osvaldu, Virdžīnijas Universitātes astronomijas fakultāte aicināja darbā. Vēl students būdams, Viesturs no visiem mākslas novirzieniem visvairāk iemīlēja stikla mākslu. Jautāts, kas viņu tai pievilka, Viesturs smiedamies saka: Prievītes un planētas. Māte viņu mācījusi prievītes aust − latviskā gaumē saliekot krāsas, viņš iemācījies krāsu kompoziciju. Milzīgu pārdzīvojumu viņā izraisījusi planētu apskate caur tēva teleskopu observatorijā − sevišķi Saturns, kā riņķi teleskopā atmirdzējuši siltā krāsu gammā: sarkani, oranži, brūni. Ja leņķis labvēlīgs, varot redzēt visus reizē. Bērnībā Viesturs vēlējies kļūt astronauts, lai varētu izplatījuma brīnumus tuvāk aplūkot. No visiem materiāliem stikls viņam šķiet visskaistākais, vistuvākais kosma mirdzumam.
Tūlīt pēc universitātes beigšanas (1976) par viņa nākošo skolotāju kļūst vitrāžists Leonīds Linauts, kas pieņēmis mācekļus Montonā (Mohnton), Pensilvānijas pavalstī. Tajā pašā gadā Viesturam rodas izdevība strādāt ar meistaru pie liela un atbildīga darba, proti, pie jaunceļamās Vašingtonas evaņģēliski luteriskās baznīcas logiem. Tur tika apgūta ne tikai technika, bet arī liturģiskā kompozicija. Logi ir radīti dalle-de-verre technikā, kas Viesturam joprojām visiemīļotākā. Taču pasūtinājuma darbi bieži jārealizē citās technikās. Viņa logi grezno privātmājas un restorānus. Pateicoties viņa restauratora mākai, Virdžīnijas pavalstī ir paglābti daudzi Tifanija baznīcu logi no bojāejas.
Dalle-de-verre technika radās Eiropā un parādījās ASV īsi pirms II Pasaules kaŗa. Franču valodā dalla-de-verre apzīmē 2 ½ cm biezu, smagu stikla plāksni, ko sagriež vai sazāģē vajadzīgos gabalos. Stikla virsmā iekaļ vai iegrebj šķautnes jeb fasetes gaismas košākai atmirdzēšanai. Kad uz izgaismotā stikla galda izveidotā kompozicija mākslinieku apmierina, formu piepilda ar epoksīdsveķiem, kas stikla gabalus nocietina un iemūžina. Šī technika atšķiras no tradicionālās t.s. stikla glezniecības. Tur mākslinieks vispirms rada zīmējumu, sadalot laukumu mazākos stikla gabalos un ikvienu gabalu ierāmējot metalla ietvarā. Plānos krāsainos stikla gabalus var arī apgleznot. Viss tas prasa lielu precīzitāti un noteiktību no tā momenta, kad zīmējums pabeigts un mākslinieks sāk izgriezt stikla gabalus. Katram gabaliņam ir jābūt pareizā lielumā, lai iederētos tam paredzētā vietā. Trauslo darbu samontē, sekojot zīmējumam. Daldevēra technika atļauj māksliniekam būt daudz spontānākam. Biezos stikla gabalus sakārto rāmī, kas ir paredzētā loga lielumā un tad pārlej ar epoksīdsveķiem, kas satur atsevišķos stikla gabalus kopā. Šāds logs nav trausls, bet masīvi monumentāls un spēj pat balstīt sienas.
Osvalds šo techniku aizvirzījis vēl tālāk. Viņa rokās tā kļuvusi gandrīz rotaļīga bez tradicionālajā technikā radītajām vitrāžām nepieciešamajiem rāmjiem. Osvalda stikla šķautnes brīvi izvirzās ārpus kompozicijas centra. Mākslinieks jūsmo par krāsu dziļumu, to gandrīz ekspresionistisko spilgtumu, viņam patīk gandrīz vai aizvēsturiskā masīvitāte. Pirmie stikla gabali, ko mūsu senči turējuši rokās, taču esot bijuši masīvi sakausēta stikla kluči, kuŗus viņi atraduši jūrmalā. Jautāts, ko viņš nākotnē vēlētos radīt, Osvalds atbild, ka lielākā bauda būtu turpināt radīt dekoratīvus darbus arī publiskām iestādēm, baznīcām. Viņa jaunākie daldevēra darbi bija skatāmi personālizstādē, Šarlottsvilles MekGafija (McGuffey) mākslas centrā 2001. gada septembrī − sakopoti sērijās pēc vadošām krāsām. Vienā dominē tumši zilā krāsa, kas kombinēta ar gaišāki zilo, violeto, ar dzeltenām pieskaņām. Citā sērijā dominē dzeltens, oranžs, sarkans. Un vēl citā − zili zaļais, tumši zaļais un sinepju krāsa. Dzintara sērijas pamatkrāsa ir zaļgani dzeltena ar oranžām un sarkanbrūnām blakus krāsām. Krāsu izjūta viscaur izsmalcināta, gaumīga. Kompozicijas veidotas apaļīgas vai garenas, lielākās no tām gandrīz divu pēdu diametrā. Biezie stikla slāņi vietām gludi, vietām izdobti kā krāteri, vietām pilni ar gaisa burbuļiem. Noapaļotās virsmas mainās ar šķautnainām, vienkrāsainais stikls ar lāsaino, kuŗā iepludinātas citas krāsas. Izstāde apskatāma arī tīmeklī: <http://www.osvaldsstainedglass.com>. Kam interesē šādu vitrāžu technika, var ieskatīties Stained Glass Magazine (1979. gada pavasara nr.) un: Lawrence Lee, Geroge Seldon, and Francis Upton Stained Glass. NewYork: Crown Publishers, 1976.
