JG228 Arvīds Purvs. Trīs komponistu koŗu dziesmu krājumi

Arvīds Purvs

TRĪS KOMPONISTU KOŖA DZIESMU KRĀJUMI

Sākot ar XX Vispārējiem dziesmu svētkiem Rīgā, kad kopkoŗa koncertos un „dziesmu kaŗā” pirmoreiz atskanēja trimdas komponistu dziesmas, visai bieži runāts un rakstīts par trimdas komponistu mūzikas atgriešanos Latvijā. Skaņraži, kuŗu vārdi gaŗajos komūnistu režīma gados bija noklusēti, mūzikas studentiem nemācīti un kuŗu mūzikas atskaņošana bija aizliegta. Par tādu kā „oficiālu” atgriešanos varētu uzskatīt Ērika Biezaiša Mūzikas krātuves pārcelšanos 1995. gadā no Austrālijas uz Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja Mūzikas nodaļu Rīgā, tagad Rakstniecības, teātŗa un mūzikas muzejs. Ar šo brīdi tad nu visa trimdas skaņražu kopējā pūra lāde kļuva atvērta Latvijā un tās saturs katram pieejams.

Bet, runājot par latviešu mūzikā visizplatītāko žanru − koŗa dziesmu, šai pieejamībai reizē ir arī praktiska ierobežotība: cik būs to diriģentu, kas gribēs, vai pat var atļauties, no krātuves pasūtināt nokopēt tūkstošiem nošu lappušu, lai varētu iepazīties ar viņiem nepazīstamām dziesmām? Tādēļ nav šaubu, ka trimdas komponistu dziesmu iekļūšanu Latvijas koŗu repertuāros vislabāk var veicināt ar plašai sabiedrībai pieejamu dziesmu krājumu izdošanu. Pie tam vislabāk, ja tie, kopotu darbu veidā, parāda atsevišķu komponistu dziesmu ražu. Līdz šim Latvijā izdoti reiz trimdā dzīvojošo trīs komponistu − Jāņa Kalniņa, Helmera Pavasara, Ādolfa Ābeles − dziesmu krājumi. To sagatavošanā vairāk vai mazāk piedalījušies Latvijā dzīvojošie mūziķi, bet materiālos izdevumus segušas ārzemju latviešu organizācijas.

Jānis Kalniņš. Koŗa dziesmas a capella. Rīgā: Nordik, 1997. 288 lp. Sastādītājs un redaktors Uldis Kokars, māksliniece Sarmīte Elkenrola, nošu grafika Ilze Reitere. Grāmatas sagatavošanu atbalstījis AVE SOL Canada, Inc.

Cik zināms, krājuma rašanās ir saistīta ar U. Kokara diplomdarbu Latvijas Mūzikas akadēmijā maģistra grada iegūšanai − Jāņa Kalniņa a capella koŗa dziesmas. U. Kokars tad arī rakstījis krājumam priekšvārdus, kuŗos konspektīvā veidā pasniegta J. Kalniņa (1904.3.XI-2000.23.XI) biogrāfija un daiļrades apcere, uzsveŗot gan pēdējās daudzveidīgumu, bet izvairoties no vairāk kā 270 dažāda žanra un apjoma kompoziciju sīkas uzskaites.

Ja autors tomēr īpaši piemin Svētlaimības simfoniju un kantāti Asins tīrums, tad skaidrības labad derēja pievienot arī oriģinālos angļu nosaukumus Symphony of the Beatitudes un The Potter’s Field (tiešā tulkojumā Podnieka tīrums), jo abu skaņdarbu oriģinālie teksti bija angļu valodā.

Kā jau grāmatas nosaukums norāda, tajā ievietotas tikai koŗa dziesmas bez pavadījuma. Jauktam korim 18 oriģināldziesmas un 14 tautasdziesmu apdares; sieviešu korim 2 oriģināldziesmas, 4 tautasdziesmu apdares un 3 tautasdziesmu apdares bērnu korim. Visas, atskaitot pirmo − Lai līgo lepna dziesma, kas Latvijas pirmajos neatkarības gados gandrīz kļuva par otru Latvijas himnu − katrā nodaļā ievietotas chronoloģiskā secībā pēc sacerēšanas gadiem. Te uzskatāmi var redzēt J. Kalniņa dziesmu satura daudzveidību. Oriģināldziesmas patriotiska joma mijas ar romantisku jūtoņu un humoristisku noskaņu. Tieši asprātības dzirksts pavīd viņa darbos vairāk kā citu J. Kalniņa trimdas līdzgaitnieku mūzikā. Un zīmīgi − arī tautasdziesmu apdarēm viņš īpaši daudz lietojis jautro dainu tekstus. Reliģiskai tematikai Kalniņš pieskāries plašāku formu vokāli-instrumentāl-darbos.

Atskaitot jau minēto Lai līgo lepna dziesma, no brīvdabas uzveduma Esplanādē Atdzimšanas dziesma (1934) un kori no operas Ugunī, krājumā nav ietilpinātas dziesmas no Kalniņa skatuves mūzikas, kā piem. lugas Nameja gredzens. Tas arī pareizi, jo J. Kalniņš bija visai stingros uzskatos, ka viņa skatuves mūzika, arī solo dziedājumi no operām, nav koncertos atsevišķi atskaņojama un lietojama tikai skatuviskos uzvedumos. Citādi ir ar dziesmām angļu valodā. Ja krājumā ir ievietota dziesma When Jesus came to Birmingham, tad nav redzama attaisnojuma neievietot arī dziesmas Reflection (James Hogg, 1947) un The Lords Prayer.

Grāmatas beigās atrodams krājumā ievietoto Jāņa Kalniņa a cappella koŗa darbu alfabētisks rādītājs, solot datus par apdari, koŗa tipu, uzrakstīšanas laiku, pirmatskaņojumiem − laiku un izpildītāju, godalgām, rokraksta atrašanās vietu, atskaņojumu Dziesmu svētkos un koŗa diriģentu, ieskaņojumu. Solītie dati gan ir visai trūcīgi un norāda, ka redaktors vismazāk bijis informēts (vai ieinteresēts?) par dziesmām sieviešu korim. Nav uzrādīts, ka dziesma Dzimtene (E. Raisters) ir Toronto DV sieviešu koŗa Zīle pasūtinājums un pirmatskaņojumu pieredzēja 1981.10.V Toronto, šo rindu rakstītāja vadībā, pie kā glabājas arī oriģināls.

Gaŗāks stāsts ir par Putnu šūpļa dziesmu. Patiesībā tā komponēta ar angļu tekstu un saucas The Bird’s Lullaby. Komponēta, domājams, 1948. gadā, jo 1949. gadā tā saņēma pirmo godalgu Kanadas radiofona Montreālā dziesmu konkursā. Dziesmu izdeva Kanadā (The Frederick Harris Music Company Ltd., Oakville). Teksta autore ir indiāņu dzejniece E. Pauline Džonsona (Johnson), kuŗas tekstu Kalniņš izmantojis arī vēl citai dziesmai −Shadow River, kas krājumā nav ievietota. The Bird’s Lullaby latvisku atdzejojumu devusi šajā grāmatā minētā B. Tripodi (it kā autore), kā arī L. Dunsdorfa Austrālijā. Vēl piezīmējams, ka tautasdziesmu apdares Klipu klapu, kaimiņ’ Janka un Dziedam visi vienu dziesmu sacerētas 1979. gadā. Abas pieredzēja pirmatskaņojumu Zīles koncertā Toronto (1980.28.IV), manā vadībā.

Nošu ziņā šis ir lielisks izdevums, skaidri salasāms ar tīru nošu rakstu. Tas varētu būt par labu paraugu turpmākiem nošu grāmatu izdevējiem. Iesiets cietos vākos ar komponista ģīmetni uz priekšējā. Labais iesējums garantē ilgu mūžu, ja arī krājumu lietotu koŗa darba ikdienā.

1994. gada beigās ir izdota Rīgas kamerkoŗa Ave Sol (diriģents Imants Kokars) kompaktdisks ar 17 šajā dziesmu krājumā esošām dziesmām, tā vēl vairāk palīdzot, lai, kā priekšvārdos raksta Uldis Kokars, muzikālā sabiedrība Latvijā rastu iespēju paplašināt savu priekšstatu par nepelnīti maz publicēto un atskaņoto latviešu komponistu − Jāni Kalniņu. Ne jau visas dziesmas, piemēram, balādiskās Pēteŗa gailis, Pirmā nakts, Pamestā baznīca un tikai virtuozam vīru korim ceļamā Pavasaŗa dienas, katram korim būs pa spēkam. Nebija arī trimdā. Bet Latvijā ir profesionāli un izcili amatieŗu koŗi, kuŗu diriģentiem vajaga tikai labu gribu, lai jebkuŗai dziesmai pavērtos ceļš uz koncertzāli pie klausītājiem. To jau pierādījis koris Ave Sol ar minēto kompaktdisku.

Helmers Pavasars. Dziesmas jauktam korim bez pavadījuma. Songs for mixed choir. Kopoti darbi − Collected works. I. Rīgā: Musica Baltica, 1998. 188. lp. Sastādītāja Lilija Zobens: redaktori − Lilija Zobens un Lezlijs Īsts (Leslie East). Grāmata izdota ar Anglijas Latviešu Dziesmu dienu organizācijas komitejas atbalstu.

Atšķiŗot krājumu, vispirms sastopam dziesmu chronoloģisko rādītāju, kas uzskatāmi dod priekšstatu par dziesmu sacerēšanas gadiem un laika posmiem, sākot ar īpaši ražīgo posmu no 1933. līdz 1935. gadam līdz pēdējai dziesmai (1986). Rādītājam seko sastādītājas Lilijas Zobenas priekšvārdi latviešu un angļu valodās par krājuma tapšanas vēsturi, reizē paziņojot plašo mērķi piecos sējumos publicēt Helmera Pavasara (1903.19.V-1998.12.VI) kopotus darbus. Cik zināms, jau otrā sējuma − Dziesmas vīru korim − izdošana atdūrusies pret naudas trūkumu. Varbūt to spēs atrisināt 2000. gadā nodibinātais Helmera Pavasara Piemiņas fonds, kas kā bezpeļņas organizācija, komponista meitas Daces Pavasaras vadībā, darbojas Anglijā.

Tālāk seko prof. Oļģerta Grāvīša ievads. Pārāk pieticīgs apzīmējums, jo autors ar savu ilggadīgo pieredzi mūzikoloģijas laukā astoņās lappusēs sniedz lielisku H. Pavasara dzīves, radošās darbības un muzikālā devuma pārskatu, kā arī jaukta koŗa dziesmu erudītu iztirzājumu. Ievadu angļu valodā savukārt rakstījis Lezlijs Īsts (L. Zobenas dzīvesbiedrs). Grāmatas rakstu posms beidzas ar sīkiem komentāriem par ikkatras dziesmas tapšanu, veltījumiem, publicējumiem un īpašām piezīmēm par toņkārtām un vairāku dziesmu divējām versijām. Kopumā − izcils rakstu virknējums krājumam, kas pretendē uz daļu no kopotu skaņdarbu izdevuma.

Krājumā atrodas 55 dziesmas, no kuŗām 47 oriģināldziesmas, 8 tautasdziesmu apdares un J. Norviļa Daugav’s abas malas harmonizējums. Oriģināldziesmu vidū četras (Bērzi, Rifs, Klusās dienas brīnums, Ārā vakars) iespiestas divējās versijās. Tādas radušās komponistam pēc atmiņas restaurējot agrāk rakstītas dziesmas.

Redaktorei bijusi priekšrocība vēl cieši sadarboties ar pašu komponistu, izlabojot no dažādiem avotiem nākušo nošu materiālu kļūdas un neprecizitātes. Pieminams, ka grāmatas izdošana bijusi domāta, lai apsveiktu komponistu viņa 95. dzimšanas dienā, un viņam pirms aiziešanas mūžībā (pēc divi mēnešiem) vēl bija lemts to apmīļot. Jādomā ar komponista ziņu redaktore pievienojusi dziesmām metronoma zīmes un tempu, kā arī dinamiskās norādes itāļu valodā. Vienīgi pilnīgi nesaprotami, kādēļ visā grāmatā konsekventi nav lietotas legāto zīmes, ar kuŗām parasti savieno uz viena balsiena dziedamās notis. Vai tas kāds anglisks „modernisms”? (Abi redaktori dzīvo Anglijā). Komponists taču tā nerakstīja, ko liecina pie šo rindu rakstītāja esošās H. Pavasara dziesmas oriģināls. Katrā ziņā legāto zīmju iztrūkums apgrūtina nošu lasīšanu kā diriģentiem, tā vēl vairāk dziedātājiem, īpaši vēl ja uz viena balsiena dziedamā frāze sniedzas pāri vairākām taktīm (piem., Svētrītā). Mazliet arī vēl pārsteidz neparasti lielais, smagnējais nošu raksts.

H. Pavasara oriģināldziesmas pēc satura iedalās trīs jomās. Komponists, uzaudzis mācītāja ģimenē un pats bijis ilggadējs ērģelnieks, turpat trešo daļu no dziesmām sacerējis garīgās mūzikas jomā. Daļa no tām korāļveidīgas, bet atrodam arī prasīgākas un plašāk izvērstas partitūras (Kristus uzvara). Otrā joma − patriotiska tema, bieži saistīta ar lirisku dabas apdziedāšanu (Bērzi, Latvijai, Daugavai). Trešā − balādiskums. Šajā jomā tad nu autors bieži ļauj brīvību tīri instrumentālai domāšanai, nošu raksts bagāts ar chromatismiem un izveidē sarežģīts, ka pat Reitera korim Stokholmā, kuŗam dziesmas veltītas (Baigums, Jāapsnieg), tās nav bijušas gluži pa spēkam. Humoristiskai temai Pavasars pievērsies tikai vienā dziesmā (Odu romance). Starp tautasdziesmu apdarēm gan varam atrast vairākas ar jautrākas izteiksmes dainām.

Četrām dziesmām kā teksta autors uzrādīts Vilis Plūdonis. Toronto dzīvojošais dzejnieka dēls Varimants arvien uzsvēris, ka ne viņa, ne vina tēva uzvārds nav Plūdonis, bet Plūdons (bez i).

Grāmata iesieta pusmīkstos vākos, uz kuŗa redzama Viestarta Aistara gleznotā komponista portreta reprodukcija. Vāka materiāla izvēle gan nav bijusi laba, jo grāmatai, kad tā uzlikta uz galda, vāks īsā laikā deformējas un stūri „tiecas pret sauli.” Kopotu darbu turpmākiem sējumiem tas būtu novēršams.

Liela atzinība pienākas L. Zobenai un L. Īstam par lielo rūpi un darbu šī dziesmu krājuma tapšanā. Bez viņu entuziasma diez’ vai tas būtu izdots. Ja daudziem diriģentiem Latvijā Helmers Pavasars ir pazīstams tikai no XX Vispārējos dziesmu svētkos dziedātās tautasdziesmas apdares Mazs bij’ tēva novadiņš, tad lai šis krājums parāda, O. Grāvīša vārdiem, kādas līdz šim plašākai sabiedrībai pilnībā vēl nezināmas muzikālas vērtības piedāvā pašreizējais publicējums.

Ādolfs Ābele. Koŗa dziesmas a cappella Choral Music. Rīgā: Dziesmuvaras Latviešu mūzikas fonds, 1999. 207 lp. Izdevuma vadītājs − Imants Kokars, galvenais redaktors − Arvīds Līdacis, sējuma sastādītājs, ievadapceres un paskaidrojumu autors − Oļģerts Grāvītis, nošu redakcija un datorsalikums − Uldis Kokars, latviešu valodas redaktore − Milda Grīnfelde, latviešu valodas konsultante − Rasma Grīsle, latviešu valodas korektore − Antra Mieze, mākslinieciskais redaktors − Aleksandrs Grīva, māksliniece, datorgrafiķe − Sarmīte Elkenrola, tulkojums angļu valodā − Laima Bērziņa.

Ādolfs Ābele (1889.24.1-1967.2.VIII), ērģelnieks Liepājā, Rīgā, komponists, mācībspēks Latvijas Valsts konservatorijā, Latvijas pirmajos neatkarības gados, tomēr, liekas, vislielāko ievērību guva kā Latvijas Universitātes studentu biedrības Dziesmuvara jauktā koŗa diriģents. Dziesmuvara ar Reitera kori bija tā laika izcilākie amatieŗkoŗi. Ja Reitera koris bija mazāks ar lielāku balsu izlasi, Dziesmuvara bija reizēm pat līdz 100 dziedātāju, bet sastāvs bieži mainīgs un balsu ziņā ne vienmēr izcils. Bet Ābelem ar savu kori bija īpaša sadarbība, un muzikālo uzdevumu veikšanai viņa moto bija: Vajag ticēt, tad varēsit, kam dziedātāji sekoja ar lielu sirdsdedzi. Koŗa darbība kļuva gandrīz vai leģendāra ar saviem gadskārtējiem koncertiem, ārzemju braucieniem, muzikāli prasīgu jaundarbu atskaņojumiem un ar tikai Ābelem raksturīgiem, savdabīgiem dziesmu izstrādājumiem un interpretācijām. Ar šo kori tad arī visvairāk saistījusies viņa koŗa dziesmu tapšana (6 dāvinājumi).

Trimdā bijušie dziesmuvarieši atjaunoja Dziesmuvaras studentu biedrību, bet daudzās zemēs izkliedētiem biedriem nekur neizdevās izveidot koncertēt spējīgu kori. Tomēr mazie pulciņi uzturēja dzīvu Dziesmuvaras garu, kādreizējā koŗa daudzinājumu un diriģenta, Ādolfa Ābeles piemiņu. 1987. gadā nodibināja Dziesmuvaras latviešu mūzikas fondu, kuŗa priekšgalā stājās tā galvenais iedzīvinātājs un līdz šai dienai galvenais dzinējspēks, kādreizējais Dziesmuvaras tenors, Arvīds Līdacis. No daudzajiem fonda pasākumiern kā pēdējais un monumentālākais ir Ādolfa Ābeles koŗa dziesmu izdošana.

Grāmatas pirmajās lappusēs atrodam prof. Ā. Ābeles un trīs Dziesmuvaras foto attēlus, satura rādītāju, Arvīda Līdača ievadu un Oļģerta Grāvīša ievadapceri: „Ādolfs Ābele − mūziķis un cilvēks.” O. Grāvītis sen pierādījis, ka ir Latvijā viens no vislielākiem trimdas komponistu un viņu darbu atklājējiem. Tāpat kā jau minētā H. Pavasara dziesmu krājumā, arī šeit viņš tekošā valodā sniedz Ā. Ābeles mūža ritējuma raksturīgākos datus, simpātisku darbības novērtējumu, reizē pieskaŗoties skaņdarbu klāstam. Viņš grāmatas beigās arī vēl sniedz ļoti plašu un izsmeļošu apceri par katras dziesmas vēsturi. Visi raksti ir latviešu un angļu valodā.

Krājumā Ir 29 oriģināldarbi un 15 tautasdziesmu apdares jauktam korim 4 oriģināldarbi un 6 tautasdziesmu apdares vīru korim, viena oriģināldziesma un viena tautasdziesmas apdare sieviešu korim. Katras dziesmas nosaukums tulkots arī angliski. Visraksturīgākais, kas šo izdevumu atšķir no iepriekš minētiem, ir tas, ka pēc katras dziesmas vēl īpaši iespiests šīs dziesmas teksts dzejas formā un tam vēl blakus tulkojums jeb atdzejojums angļu valodā, ko veikusi kādreizējā Latviešu mūzikas krātuves Austrālijā vadītāja Ērika Biezaiša meita Laima Bērziņa. Kā redzams, šie atdzejojumi gan nav domāti lietošanai kopā ar mūziku.

Liela formāta grāmata (29x20 cm) iespiesta uz ļoti laba papīra un iesieta cietos vākos. Nošu raksts un iekārtojums acīm patīkams, skaidri salasāms. Īsts kapitāldarbs.

Komponists Volfgangs Dārziņš reiz rakstīja: Lai gan tautā Ābele pazīstams ar savu koŗa dziesmu un tautasdziesmu apstrādājumiem (..), savā dziļākajā piederībā Ābele ir simfoniķis. [1] Varbūt tas daļēji atspoguļojas viņa vēlmē radīt krāšņi skanošu mūziku, četras koŗa balsis sadalot vēl sīkāk līdz plaši izvērstai astoņbalsībai. Zīmīgi, ka krājumā astoņbalsīgas ir 6 oriģināldziesmas, bet no 15 tautasdziesmu apdarēm tādas ir deviņas. Katrā ziņā tās korim uzstāda augstas prasības, trimdas koŗu vairumam nereālas. Bet, kaut dzīvodams trimdā (ASV), pats redzēja trimdas koŗu spēju ierobežotību, viņš sacerēja mūziku tādu, ko atzina par labu, neraugoties vai tā tiks daudz atskaņota vai nē. Vairākkārt ir dzirdēts stāsts par viņa monumentālo dziesmu Aizsaules koris (1935), kuŗa pat pašai Dziesmuvarai nav bijusi īsti pa spēkam, un tās pirmatskaņojumā autors šai a cappella dziesmai spēlējis līdz klavieres, lai dziesma nenojuktu.

Var visai droši sacīt, ka trimdas koŗu visvairāk dziedātā Ābeles dziesma ir Lūgšana (Nāc Jēzu), kaut arī tā nemaz tik viegli nepadodas, jo dziesmas pēdējā pantā basu sadalījums zemā reģistrī rada grūtības rast labu visu balsu līdzsvarojumu.

Par Ābeles tautasdziesmu apdarēm komponists Alberts Jērums komentēja: Te viņš atklājas kā suverēns meistars, un, liekas, ka tieši šajā jomā viņa techniskā erudīcija, koŗa pazīšana, personība ir pilnīgi saliedētas un Ābeles labākie paraugi vēl ilgi paliks neaizsniegti. [2] Dziesma Vai būs laime, no visām apdarēm arī komplicētākā, dažkārt apzīmēta pat par augstāko galotni latviešu koŗdziesmā vispār.

Grāmatas ievadā lasāms, ka šeit savākts vienkopus chronoloģiskā secībā kārtotais iespējami pilnīgākais Ādolfa Ābeles a cappella koŗu partitūru mantojums. Tas gluži tā nav, un grāmatas beigās atrodam norādījumu par divpadsmit sacerējumu, dažādu iemeslu dēļ, neievietošanu. Šādas atlases pareizību tomēr varētu apšaubīt, kaut vai Ziemsvētku dziesmas Skan tūkstošbalsīm dziesmas (K. Tarzieris) neievietošanu. Dziesmu, kuŗu acīm redzot pats autors atradis par labu un devis iespiest Jaunatnes Ceļa (1931,12) pielikumā. Vai neiznāk tā, ka izdevēji nosprieduši ko un kā Ābelem nevajadzēja komponēt?

Salīdzinot dziesmu tapšanas gadus, redzams, ka ražīgākais bijis posms no 1927. līdz 1929. gadam kad radušās plašā Ja Tu, Kungs, mūs pie rokas ņem, (vēlāk pārstrādāta jauktam korim, soprānam un ērģelēm ar virsrakstu Dieva gādība) jau pieminētā Lūgšana, tautasdziesmu apdares Trīs meitiņas saderēja, Raibie cimdi, Vai būs laime, kā arī četrdesmito gadu otrā pusē trimdā. Bet bijuši arī daudz pilnīgi tukši gadi. Iemeslu pēdējiem varbūt vislabāk atklāj Volfgangs Dārziņš, rakstīdams: Ābele tomēr vienmēr šķitās neapmierināts pats ar sevi. Šaubīšanās kavēts, viņš dienām un nedēļām varēja krimsties ap kādu frāzi savā jaunajā partitūrā vai ap kādu koŗa dziesmas teikumu, kas, sen bez vainas, viņam pašam likās arvien un arvien vēl nepabeigts, neatrisināts. [3]

Līdztekus šai nošu grāmatai Dziesmuvaras Latviešu mūzikas fonds izdevis šī krājuma 23 dziesmu izlasi kompaktdiskā un audiokasetē. Iedziedājis Rīgas kamerkoris Ave Sol Imanta Kokara vadībā. Neesmu Dziesmuvaru nekad dzirdējis un ir tik daudz lasīts par Ābeles meistarīgi izstrādātiem un raksturīgiem katru dziesmu izpildījumiem, ka neuzdrošinos par Ave Sol izpildījumu pareizību vai nepareizību spriest. Varu gan norādīt, ka maestro Kokars izvēlējies vai pašas grūtākās dziesmas un te īstenojies Alberta Jēruma reiz rakstītais: Dzimtenē ir vismaz ducis tik izcilas kvalitātes koŗu, ka tie kā sērkociņus lauztu visu, kas vien latviešu mūzikā rakstīts, un vēl daudz vairāk. [4] Skaidrs, ka Ave Sol ir viens no tiem, kuŗš, kā nu ieskaņojumā dzirdam, „salauzis” pat Aizsaules kori.

Diriģents un komponists Arvīds Purvs (dz. 1926) kopš 1956. gada dzīvo Toronto. 43 gadus vadījis Sv. Andreja ev.lut. draudzes kori, 30 gadus − latviešu baptistu draudzes kori, 27 gadus − DV sieviešu kori Zīle. Bijis virsdiriģents 30 dziesmu svētkos Kanadā, ASV, Austrālijā, Anglijā, Vācijā, Gotlandē un Latvijā, ieskaitot XX Vispārējos Dziesmu svētkus Rīgā (1990). Komponējis koŗa dziesmas un kantātes, devis tautasdziesmu apdares. Rakstījis kritikas un apceres par mūziku, sastādījis dziesmu krājumus. Rīgā izdota viņa grāmata Pa skanošu vasaru (2000). 33 gadus vadījis Toronto Latviešu koncertapvienību. Kopš 1977. gada Latviešu Dziesmu svētku biedrības Kanadā padomes priekšsēdis. 2001.18.XI saņem PBLA Kultūras fonda Goda diplomu.

1 „Ā. Ābelem septīto desmitu iesākot.” Latvija (1949.20.1).

2 „Ādolfs Ābele − dvēseles noskaņu tvērējs.” Rakstu krājums Ādolfa Ābeles atcerei (1986).

3 Skat. pirmo piezīmi.

4 „Latvju dziesma, pa kuŗu ceļu tālāk?” Dziesmu svētku Vadonis (Kanadā, 1970).