Dagmāra Vallena
SAVA GADSIMTA NONŠALANTAIS VEIKSMINIEKS
Helmārs Rudzītis 20.VI 1903 - 12.VII 2001
Helmārs Rudzītis
Viņš bija it kā izkāpis no kāda Anšlava Eglīša romāna, kur varoņi arī atrod neparastus veidus, kā panākt neiespējamo. Ja jautāsim − kas bija Helmārs Rudzītis, saņemsim dažādas atbildes. Viens teiks: viņš bija Grāmatu Draugs, cits − neparasti darbīgs, ar laimīgu roku apveltīts rakstītā vārda apgādātājs, vēl cits − paradoksālā kārtā, pielietodams amerikāņu metodes, viņš stiprinājis latviešu kultūru.
Katrā ziņā jāatzīst, ka Helmāra Rudzīša ietekme mūsu tautas likteņos bijusi daudz spēcīgāka nekā parastam grāmatu apgādātājam, kaut polītikā viņš nekad nav darbojies un no sabiedriskiem amatiem bēdzis ar līkumu. Savā atmiņu grāmatā Manas dzīves dēkas (Grāmatu Draugs, 1984) H. Rudzītis uzsveŗ, ka iecerētos mērķus viņš mēdzis izstrādāt un iedzīvināt viens, pēcāk rūpīgi sameklējot piemērotus darbiniekus to tālākai attīstīšanai.
Jānis Krēsliņš Helmāram Rudzītim veltītā piemiņas rakstā (Laiks 2001.21.VII) par Rudzīša sekmju atslēgu min viņa prasmi izvērtēt saimnieciskos apstākļus un izprast latviešu caurmēra lasītāja vēlmes. Tā arī ir, bet tomēr der izsekot, cik daudzām norisēm un apstākļiem Helmāra Rudzīša dzīvē bija jānotiek zināmā secībā, lai izveidotos viņa vienreizējā personība.
Noenkurošanās grāmatu pasaulē notikusi jau bērnībā. Viņš dzimis un uzaudzis Rīgā, kur ikdiena toreiz prasīja bez latviešu valodas zināt arī vācu un krievu, tāpēc viņam jau no mazotnes bija pieejami cittautu klasiķu un moderno autoru tulkojumi. Rudzītis atceras, ka tieši vēlēšanās sagādāt šo saistošo lasāmvielu tautiešiem, kas nepārzin citas valodas, likusi viņam apsvērt iespēju dibināt apgādu, kas lielos metienos izdotu tulkotus darbus.
Kaut arī Rudzīša vecāki bijuši pilsētnieki, viņā iedzimusi vairāki zemniekiem raksturīgi tikumi: pirmkārt jau, uzskatīt dzīvi un darbu par sinonīmiem; nostāja kungam pretī nerunāt, bet darīt pēc sava prāta; spēja ar jūsmas neapmiglotu skatu aplēst plānu izdošanos. Savādāk viņš ir īsts pilsētas puika un lepojas, ka ar rakstīto vārdu sācis nodarboties no pašas apakšas − būdams avīžu zēns Pēterpilī, kur viņa ģimene kaŗa laikā nonākusi. Pēterpilī sākas arī viņa aizraušanās ar teātri un operu, kas lika viņam vairākus gadus ziedot statista darbam.
Helmāra Rudzīša skolas gaitas bijušas raibas, sakarā ar kaŗu, revolūciju un dzīvi Pēterpilī. Atgriežoties Latvijā 1920. gadā, viņš nonāca Rīgas Valsts technikumā, kas izrādījās viņam pagalam nepiemērota mācību iestāde. Vienīgais labums, ka viņš tur sāka izdot skolas žurnālu Saturns, kur par galveno līdzstrādnieku kļuva skolas biedrs Valdemārs Kārkliņš − kas palika H. Rudzīša labākais draugs un palīgs visu mūžu.
Vidusskolu Helmārs Rudzītis beidza kā eksterns, lai tūdaļ iestātos Latvijas Universitātē. Studijas ieilga, tās kavēja dažādi pasākumi (to starpā uzsākt un sekmīgi izveidot tolaik Austrumeiropā mazattīstītu nozari − skaņuplašu rūpnīcu, ar nosaukumi Bellacord Electro), bet 1939. gadā H. Rudzītis ieguva tieslietu maģistra gradu.
Par viņa galveno sūtību izvērtās apgāds Grāmatu Draugs, kam gatavojoties viņš izmēģināja roku dažādos līdzīgos pasākumos, it kā meklēdams savu nišu, bet vienlīdz gūdams pieredzi par saimniecisko pusi un iztaustīdams publikas intereses. [1] Laika biedri viņa pieteiktās lata grāmatas sākumā pēluši par sekošanu amerikāņu tirgošanās veidam, bet vēlāk dažs nesekmīgi lūkojis to atdarināt.
Līdz 1944. gadam Grāmatu Draugs izdevis apmēram 1500 grāmatas latviešu valodā (kaut arī padomju režīms 1940. gadā apgādu likvidēja un vācu okupācijas laikā to izdevās atjaunot tikai ierobežotā veidā).
Šķiet, ka iepazīšanās ar Rietumeiropas literātūras slavenākajiem paraugiem, kas, pateicoties Grāmatu Draugam, tik neiedomājami plašā mērogā izplatījās mūsu tautā varbūt palīdzēja tai saglabāt savu seju arī padomju režīma 50 gadus, kad ne Helmāru Rudzīti, ne viņa apgādu nebija ieteicams pieminēt (kaut arī daži tulkojumi tika pārspiesti, apmainot vienīgi izdevniecības nosaukumu).
Tāpēc, pat ja H. Rudzīša darbība būtu apstājusies līdz ar Latvijas atstāšanu, arī tad viņam pienāktos mūsu pateicība un godināšana. Taču, 41 gadu vecumā dodoties bēgļu gaitās, H. Rudzītis uzsāka otru, tikpat brīnumainu karjeru, vispirms Vācijas bēgļu nometnē Eslingenā, pulcinot ap sevi Rietumos nonākušos literātus un izdodot žurnālu Laiks. Nonākot Ņujorkā, viņš 1949. gadā uzdrošinājās ar tādu pašu nosaukumu uzsākt laikrakstu, kas domāts visos pasaules vējos izklīdušo trimdinieku kopā turēšanai. Neraugoties uz pesimistiskiem pareģojumiem, Laiks vēl aizvien iznāk, augstākās izplatības gados piedzīvojis pat 13 000 metienu. To nostiprināt palīdzēja vēl pirmskaŗa Latvijā skolotie žurnālisti Kārļa Rabāca vadībā.
H. Rudzītis Ņujorkā atjaunoja arī Grāmatu Drauga darbību, ar to pašu apgāda zīmi, ko pirmajai grāmatai 1926. gadā darinājis Sigismunds Vidbergs. [2] Gluži tāpat kā izdodamo grāmatu izvēlē H. Rudzītis vadījās no publikas gaumes, tā arī laikraksts Laiks galvenajās ievirzēs turējās pie zelta vidusceļa, atteikdamies no iespējas kļūt par polītisku vadītājspēku, vai jaunāku literātu meklējumu atbalstītāju. Jauno paaudzi šāda nostāja nereti saniknoja, taču Helmārs Rudzītis, aizvien tīkams sarunu biedrs, prata bez liekiem jūtu uzplūdiem izskaidrot, ka laikraksts trimdas apstākļos ir gandrīz vienīgais kopējo domu izteicējs, tāpēc tam jāvairās no krasu virzību izpausmēm.
Kaut Rudzītis nav kandidējis uz sabiedriskiem amatiem, apstākļu spiests viņš tos veicis it sekmīgi. Tūliņ pēc kaŗa viņš izglāba veselu bēgļu grupu no atdošanas krieviem un, nonācis ASV, ar sava laikraksta palīdzību vadīja kampaņu, lai bijušie leģionāri varētu ieceļot. Reizumis viņš bijis devīgs mecenāts. Viņa prasmi aprēķināt risku pierāda kāds koncerts trimdas sākuma gados, ko H. Rudzītis apņēmās sarīkot. Kaut visi − kā rīkotāji, tā dalībnieki − paredzēja smagus financiālus zaudējumus, tas noslēdzās ar $70,25 atlikumu. Šāds iznākums bija iespējams vienīgi pateicoties reālistiskiem aprēķiniem. Arī šī Rudzīša prasme jāievēro, meklējot viņa sekmju atslēgu.
Un beidzot − pats cilvēks Helmārs Rudzītis, kas atmiņās parasti pavīd kopā ar dzīvesbiedri Austru (dzim. Plūci), kuŗas atbalsts un labie padomi daudz palīdzējuši viņa gaitās; viņa lepnums par to, ka dēls − un vēlāk arī vedekla un mazmeita − iesaistās viņa darbā; viņa uzticība veciem draugiem, ar ko viņš mēdza sazināties līdz pat mūža pēdējām dienām. Aizvien labā omā, neuzkrītoši eleganti ģērbies, ar labdabīga humora dzirksti acīs. Helmārs Rudzītis, plaši cienīts un slavēts.
[1] 1926. gada rudenī viņš ievietoja laikrakstā Jaunākās Ziņas sludinājumu, piesolot abonentiem 24 grāmatas gadā par vienu latu gabalā, piegādājot grāmatu mājās. Sludinājumam bija pievienots pasūtinājuma kupons (toreiz neparasta lieta). Tulkoto darbu vidū viņš minēja gan Balzaka un Strindberga, gan Mopasana un Dekobrā romānus, par pirmo izraugoties Bernharda Kellermaņa Idiots. (Toreiz līdzīgas grāmatas Rīgā iznākušas pāris tūkstoš eksemplāros un maksājušas 5 latus). Idiots sasniedza 18 000 metienu, un revolūcija latviešu grāmatniecībā bija sākusies. Svešvalodu nepratējiem pavērās pasaules literatūras durvis, un jau pirmajā gadā abonenti saņēma ne tikai 20 tulkojumus, bet arī 4 latviešu autoru − Pāvila Rozīša, Kārļa Jēkabsona, Aidas Niedras un Eduarda Vulfa oriģināldarbus. Drīz tiem pievienojās populārzinātniski izdevumi: Brēma Dzīvnieku valsts, Pasaules vēsture, Mākslas vēsture, Mūzikas vēsture, Modernās dzejas antoloģija, Teātŗa vēsture, Rīgas vēsture, Veselības leksikons, Mājturības leksikons un taml., ievērojamu personību virsredakcijā; un grāmatas igauņu, poļu un krievu valodā. Sekoja Lielo Ziemeļnieku − Hamsuna, Lagerlefas, Unsetes − darbu sērijas, un latviešu rakstnieku kopotie raksti: Pāvils Rozītis, Plūdons, Eduards Vulfs; tāpat jaunu autoru debijas − Jānis Sārts, Pāvils Klans, Jonass Miesnieks u.c. Zenta Mauriņa specializējās pasaules dižgaru biogrāfijās. Apgāds izdeva arī jaunatnes enciklopēdiju un svešvalodu pašmācības grāmatas. Tulkošanas smagumu iznesa Valdemārs Kārkliņš, bet daudz strādāja arī Roberts Kroders, Lizete Skalbe, Voldemārs Dambergs, Zelma Krodere, pat Eduards Virza u.c.
[2] Ņujorkas posmā apgādā Grāmatu Draugs izdoti vairāk nekā 700 darbi − Anšlava Eglīša, Gunara Janovska, Jāņa Klīdzēja, Teodora Zeltiņa, u.c. grāmatas. Sevišķa vieta šai rindā ierādīta H. Rudzīša jaunības draugiem − Valdemāram Kārkliņam, Aidai Niedrai, Marisam Vētram, Zentai Mauriņai. Publicēti arī tulkojumi un Latvijas laikā izdoto grāmatu pārspiedumi. Dzejoļu krājumu, vēsturisku, filozofisku, reliģisku grāmatu vai memuāru šai klāstā nav daudz. Izņēmums ir Ņujorkas latviešu dzejnieki, Alfreda Bērziņa grāmatas, tāpat pusaudzes Rūtiņas U. atmiņas par izsūtījumu Sibirijā (angļu valodā). Kaut parastie amerikāņu apgādi šo grāmatu nebija pieņēmuši, Grāmatu Draugs atkārtoja iespiedumu septiņas reizes, jo latvieši pirka, lai dāvinātu to saviem amerikāņu draugiem. Ja šis atgadījums nebūtu nācis tik vēlu H. Rudzīša karjerā, ar to varbūt sāktos viņa neparasti sekmīgās darbības trešais posms un latviešiem būtu pašiem savs apgāds angļu valodā...
Dagmāra Vallena − Radio Brīvā Eiropa latviešu redakcijas Ņujorkas biroja vadītāja no paša sākuma (1975) līdz aiziešanai pensijā 90. gadu sākumā un avīzes Laiks līdzstrādniece. Dzīvo Ņujorkā.
