Jaunā Gaita nr. 228, marts, 2002

 

 

Kritiens no kroņluktura

Bassler, Gerhard R., "Alfred Valdmanis and the Politics of Survival" (Alfreds Valdmanis un izdzīvošanas polītika), University of Toronto Press, 2000. g. , 472 lpp.

Alfreds Valdmanis bija liels vīrs. No 1938. g. maija (kad viņš bija tikai 29 gadus vecs) līdz 1939. g. oktobrim viņš bija Latvijas finansu ministrs. Atkāpies no šī amata, Valdmanis kļuva uzņēmuma Ķegums galvenais direktors. Veiksmīgi paglābies no izsūtīšanas Baigajā gadā, viņš kļuva tieslietu ģenerāldirektors un Latvijas pašvaldības de facto pārstāvis vācu okupācijas laikā. Nonācis Vācijā, pēc Sabiedroto uzvaras viņš tika ievēlēts par bēgļu organizācijas Latvijas Centrālās padomes prezidentu un 1947. gadā tika iecelts par vienīgo bēgļu tautu pārstāvi Ženevā, starptautiskajā bēgļu organizācijā IRO. 1948. gadā viņš bija ekonomikas un polītisko zinātņu profesors Karltona universitātē Otavā, Kanadā un divus gadus vēlāk viņš jau bija Ņūfaundlendas provinces ekonomiskās attīstības "cēzars" ar vienu no visaugstākām valdības ierēdņa algām visā Kanadā un - slavens visā pasaulē. 1954. gadā Valdmaņa karjera cieta katastrofālu neveiksmi kad Kanadas sarkansvārkotie "mauntīši" viņu apcietināja un viņš tika notiesāts uz četriem gadiem ieslodzījumā par nelikumīgu naudas piesavināšanos. (Viņu atbrīvoja pēc diviem.)

Alfreds Valdmanis bija ārkārtīgi apdāvināts cilvēks. Viņam bija lieliskas runas dāvanas, viņš bija apsviedīgs un nenorgurdināms praktisko darbu vadītājs, smalki izglītots ekonomists un jurists, dziedātājs, klavieru spēlētājs, šaha meistars, tenisa čempions. Viņš brīvi pārvaldīja kādas piecas valodas.

Alfreds Valdmanis nebija nekāds laimes meklētājs. Būdams jauns juriskonsults finansu ministrijā, viņš strauji uzdienēja pateicoties savām spējām spīdoši tikt galā ar nepateicīgiem uzdevumiem. Īsā laikā viņš ar savām unikālām darba spējām bija pielicis roku gandrīz visiem Ulmaņa valdības saimnieciskiem kontraktiem un līdzdarbojies saimniecisko likumu izstrādāšanā un daudzu nacionālo uzņēmumu dibināšanā, tā padarīdams sevi ministrijā neatsveramu. Viņš bija liels egoists bet viņš mēdza teikt, "Es nestrādāju sev".

Alfreds Valdmanis pār visu gribēja būt latviešu vadonis. Viņš nekad nebija īsti populārs bet viņš prata žilbināt un organizēt. Viņam bija stiprs izdzīvošanas instinkts, un viņš nekad savā mūžā neļāva ārējiem apstākļiem sevi aizraut postā. Ar Kārli Ulmani viņš ilgi sastrādāja labi, bet pēc pusotra gada finansu ministra amatā atkāpās pa daļai tāpēc, ka vairs nepiekrita Ulmaņa polītikai un pa daļai tāpēc, ka pareizi saprata pasaulē notiekošo un rūpīgi veidoja kontaktus, lai būtu pamats zem kājām, vienalga, kas notiktu tālāk.

Profesora Baslera stāstījums ir izsmeļošs, līdzsvarots, rūpīgi objektīvs un - aizraujošs. Pirmā grāmatas puse sedz Valdmaņa dzīvi Eiropā, otrā puse - Kanadā. Grāmata sadalīta 12 nodaļās. Pirmās trīs nodaļas veltītas Valdmaņa dzīvei Latvijas brīvvalstī, trīs nodaļas veltītas Valdmaņa darbībai okupētajā Latvijā un Vācijā (divas no tām ir par Valdmaņa divām Janusa sejām: kolaboranta seju un pretestības darbinieka seju). Sestā nodaļa ir par polītiskām cīņām latviešu bēgļu saimē Vācijā. Septītā un astotā nodaļa stāsta par Valdmaņa stāvo augšupeju Kanadā. Devītā nodaļa apskata Valdmaņa attiecības ar latviešu trimdas sabiedrību. Desmitā nodaļā ir iztirzāts Valdmaņa tēls Ziemeļamerikas presē no 1950 - 1954. Vienpadsmitā nodaļā ir sīki iztirzāts Valdmaņa "skandāls" - viņa arests un tiesāšana - un viņa pārdomas cietumā. Pēdējā nodaļā ir stāsts par Valdmaņa centieniem atgūt kaut ko no zaudētā un par viņa mūža noslēgumu, un arī autora paša gala slēdzieni un vērtējumi.

Baslera pētījums ir prasījis daudzu gadu darba meklējot un analizējot informāciju simtos dokumentu no valstu un privātu personu arhīviem, to laiku avīzēm un sekundāriem avotiem angļu, vācu, latviešu, krievu un zviedru valodās. Viņš ir intervējis 40 personas, to skaitā Edgaru Andersonu, Jāni Stradiņu, Heinrihu Strodu un Valdmaņa ģimenes locekļus un Valdmaņa laika biedrus, gan latviešus, gan vāciešus, gan kanadiešus. Grāmatas teksts ir bagatīgi anotēts ar piezīmēm par avotiem u.t.t. un tekstā orientēties palīdz lielisks indekss. Grāmatu rotā 16 fotoattēli.

Baslers, starp citu, pārmet latviešu vēsturniekiem izvairīšanos apgaismot Valdmaņa lomu Latvijas likteņgaitās. Viņš piemina vienīgi Agna Baloža 1991. g. izdoto "Latvijas un latviešu tautas vēsture" kā izņēmumu. Kontroversijas, kas ap Valdmani virmoja kamēr viņš bija dzīvs tagad, šķiet, vairums vēstures pētnieku cenšas aizmirst. Reti kad parādās Valdmaņa vārds latviešu rakstos vispār, un tad tikai lai palīdzētu nospraust dažādu galējību robežas. Piemēram, Brunis Rubess savā autobiogrāfijā "Brīnumainā kārtā" stāsta, ka visi cilvēki ierindojami starp divām galējībām. Vienā galā ir tādi, kas "pazūd tapetēs", un otrā ir tādi kā Alfreds Valdmanis: larger than life, jo kad viņš ienācis zālē, viņš nekad neesot meklējis krēslu, bet gan kroņlukturi, kur apsēsties.

Alfreds Valdmanis savā mūžā izdarīja daudz laba. Baslers pierāda, ka Valdmaņa darbu Latvijas finansu ministrijā, pēc tā laika objektīviem kritērijiem var vērtēt ļoti sekmīgu. Pusotrā gadā viņš panāca stipri uzlabotas attiecības starp Latviju un Zviedriju, dibināja ārējās tirdzniecības departmentu finansu ministrijā, dibināja saimnieciskās racionalizācijas institūtu un zemes bagātības pētīšanas institūtu, izveidoja finansu ministrijā centrālu juriskonsultāciju, dibināja Ķeguma spēkstacījas uzņēmumu, nopietni centās (nokavēti) savest kārtībā un modernizēt Latvijas valsts bruņotos spēkus. Arī kā latviešu pašvaldības de facto galva vācu okupācijas laikā, Valdmanis darīja daudz laba. Viņš gudri un apsviedīgi aizstāvēja latviešu tautas intereses pret okupantu virskungu Alfredu Rozenbergu. Piemēram, viņš panāca latviešu preses, teātra, operas, un universitātes autonomu darbošanos neatkarīgi no Rozenberga centieniem visu pakļaut savai administrācijai. Arī tīri simboliskās lietās viņš nebaidījās rādīt pretestību. Piemēram, viņš izplatīja instrukcijas, ka ierēdņiem nav obligāti jāsasveicinas ar hitlerisko rokas mājienu, bet gan ieņemot mierā stāju bez rokas pacelšanas. Viņš gādāja arī par jaunatnes organizāciju dibināšanu un veicināšanu un panāca, ka vācu okupācijas laikā tās bija nacionalistiski noskaņotas un darbojās pat efektīvāk, nekā brīvvalsts laikā. Valdmanis atklāti un konsekventi un bieži vien diezgan sekmīgi argumentēja, ka vāciešiem atmaksājas atbalstīt latviešu tautas autonomiju, lai vislabāk izmantotu latviešu tautas brīvības alkas pašu nolūkiem. Pats savā prātā Valdmanis bija pārliecināts, ka citādi latvieši neatgūs brīvību kā ar cīņu, un tāpēc latviešiem jāmobilizējas vācu karaspēkos pēc iespējas autonomi, lai neļautu vāciešiem priekšlaicīgi un izšķērdīgi izputināt latviešu tautas dzīvo spēku.

Tomēr daudziem Valdmaņa kolaborācija ar vācu iestādēm izskatījās pēc nodevības. 1941. g. 11. jūlijā, tikko vācieši bija ienākuši, Valdmanis sasauca 51 Latvijas kultūras darbinieku un panāca, ka tie viņu ievēlēja vadīt trīs vīru delegāciju (kopā ar Viktoru Deglavu un Gustāvu Celmiņu) ar tiesībām aizstāvēt latviešu intereses vācu iestādēs. Celmiņš, pērkonkrustiešu vadītājs, devās uz Berlīni, lai tur iesniegtu memorandu, palīdzības piedāvājumu Latviju attīrīt no žīdiem, krieviem un poļiem. Valdmanis pats nosūtīja telegrammu Hitleram. Hitlers neesot saņēmis ne memorandu, ne telegrammu, bet telegrammas teksts publicēts Padomju sponsorētajā izdevumā "Kas ir Daugavas Vanagi?" Baslers Valdmaņa telegramas tekstu citēdams vērtē, ka tā liek Valdmanim izskatīties pēc latviešu fašistu kliķes līdzdalībnieka, kas klanās fīrera priekšā, lai iegūtu vietu viņa pasaules kārtībā.

Taču Valdmanis nekad nav bijis padevīgs kolaborants un ar visiem saviem spēkiem mēģinājis novilcināt leģionāru pulku mobilizāciju tā, lai, Vācijai sabrūkot, Latvijas teritorijā paliktu spēcīga latviešu armija, gatava nosargāt Latvijas valsti. Pēc kara, Valdmanis sīksti un nenogurstoši aizstāvēja leģionārus pret Sabiedroto nosodījuma. Baslers beigu beigās atzīst, ka vienīgā nopietnā vaina, ko Valdmanim visā kara laikā var pierakstīt ir viņa pēckara asociācija ar kara noziedzniekiem caur savu nekritisko leģionāru interešu aizstāvniecību, kuras rezultātā arī Kanadā ielaisti daži latviešu tautības kara noziedznieki.

Alfreds Valdmanis bija autokrāts pēc dabas, nekad nelaipoja, nicināja savus polītiskos pretiniekus un nesavtīgi piedāvāja sevi tautai par vadoni. Visniknākie viņa pretinieki trimdas gados (laikam pat niknāki vēl nekā sociāldemokrati) bija bijušais Ulmaņa Sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērzīņš un Latvijas sūtnis ASV Alfreds Bīlmanis. Bīlmanis pat izplatīja memorandu, kurā viņš nosauca Valdmani par "kvislingu". Lai atspēkotu šāda veida uzbrukumus, Valdmanis 1948. g. zem Boris Zemgaļa segvārda publicēja savas dzīves apoloģiju "Dienas baltas, nebaltas". Nenoliedzams ir fakts, ka Valdmanis lieliski prata sevi prezentēt (piemēram, tas ir fakts, ka Boriss Zemgals bija īsta persona, Latvijas prezidenta Gustāva Zemgaļa brāļadēls, kas Valdmani dedzīgi aizstāvēja un atbalstīja, lai gan grāmatas tekstu, pēc Balsera domām, lielāko tiesu sacerēja Valdmanis pats.) Nenoliedzams ir arī vēl svarīgākais fakts, ka Valdmanis tiešām nebija piesienams ne kara noziegumiem ne antisemitiskiem traktātiem. Tomēr, nodevības apsūdzības nasta bija tik smaga, ka Valdmani jutās spiests atkāpties no polītisko cīņu lauka un jau 1948. gadā emigrēja uz Kanadu.

Kanadā Valdmani drīz ievēroja Ņufaundlendas nule ievēlētais premjers Džo Smolvuds (Joe Smallwood), kam bija lielas ambīcijas panākt Ņūfaundlendas industrializāciju un kam tāpēc Valdmanis šķita Dieva sūtīts. No 1950-1953 Valdmanis strādāja kā pārcilvēks vervējot vācu uzņēmējus un žonglējot finanses, lai Ņufaundlendā triecientempā celtu rūpnīcas. Daudzi latviešu trimdinieki Ņufaundlendā apmetās Valdmaņa aicināti. Kad projekti sāka aizķerties un pietiekoši ātri nenesa solīto pēļnu, Smolvuda polītiskie oponenti uzsāka mērķēt uzbrukumus pret Valdmani, apsūdzot viņu, starp citu, līdzdalībā nacistu ģenocidā - un Valdmanis jau kuro reizi (trešo, ceturto?) savā mūžā bija spiests meklēt atkāpšanās ceļu, lai izdzīvotu.

Tieši tai brīdī atklājās, ka Valdmanis no 1950. līdz 1953. gadam bija pie katras izdevības piesavinājies Ņūfaundlendā projektēto uzņēmumu kontraktu komisijas naudas, viskopā ap $430,000, kas bijušas domātas Smolvuda Liberālās partijas kasei bet nonākušas Valdmaņa personīgajos ieguldījumos. Apraksts par to, kā viņš to izdarījis ir izsmeļošs, šķiet, līdz pēdējam sīkumam .

Baslers pats ir pārliecināts, ka pirms tam Valdmanis nekad neko tādu nebija darījis, bet kara pārdzīvojums viņam bija mācījis, ka vienīgais stabilais dzīves pamats šai pasaulē tādam kā viņš ir liela bagātība. Kādā vēstulē no cietuma Valdmanis rakstīja: "Kāda briesmīga vara mani pērņēma 1950. gadā . . . " Vēlāk Valdmanis uzskatīja, ka viņš savā apcietinājumā un pazemojumā tikai bija izspēlējis polītiska grēkāža lomu, lai paglābtu Smolvudu no polītiskiem oponentiem. Taču, grāmatas noslēgumā Baslers raksta, ka Valdmaņa paša un viņa laika biedru liecības par viņa iekšējo nemieru un vājību liek zem jautājuma zīmes tāda veida pašattaisnošanos. Līdz sava mūža beigām Valdmani mocīja slikta sirdsapziņa izķēmota ar lieluma māniju, tieksmi uz depresiju un citām traumām, ko viņš iemantojis savā vētrainajā karjerā.

Ap Alfredu Valdmani visu viņa mūžu vijās mīti, daži no tiem pašdarināti, par viņa pārcilvēcīgajiem veikumiem. Neskaidrības ap viņa apcietināšanu un izmeklēšanu tiesas procesā un par viņa atzīšanos, līdz ar ko process izbeidzās nenogājis līdz galam, tikai vairo mītu par Valdmani larger than life. Taču Baslera lielisko grāmatu nav iespējams izlasīt bez līdzjūtības pret šo fenomenālo, nelaimīgo latvieti. Viņa kritienu derētu neaizmirst.

Juris Žagariņš