Jaunā Gaita nr. 228, marts, 2002

 

 

 

ĪSTENĪBA SASTOPAS AR MISTIKU

Nora Ikstena. Jaunavas mācība. Rīgā: Apgāds Atēna, 2001.

 

Žorža Latūra glezniecību dēvē par īstenības un mistikas apdvestu un mīklainu. Tā nepārprotami atspoguļo renesanses pasaules mantojumu un harmoniju. Katrs, kas pakavējies Eiropas lielajās mākslas krātuvēs un skatījis kādu no Latūra nedaudzajiem darbiem, būs apstājies un varbūt nereti mēģinājis viņa vārdu iegaumēt. Taču Eiropa ir pilna ar kristīgās ticības iekrāsotiem mākslas darbiem, kas liek apstāties. Nenoliedzami tādi ir arī Pēterburgā un Maskavā. Kam ir acis, tas tos ir redzējis arī padomju laikā. Taču droši ne Latūru. Latūra glezna Jaunavas mācība ir devusi iedvesmi Noras Ikstenas jaunajai grāmatai. Tās skaistais vāks tāpat kā saturs ir svaiga un oriģināla parādība Latvijas grāmatniecībā.

Arī Ikstenas grāmatā sastopas īstenība un mistika. Kristīgās ticības valoda skan lībiešu valodā kā zemteksts aiz raupjas īstenības tēlojuma:

Mīlestība -
Tavs prāts lai notiek -
Radīšana -
Mana dvēsele atstāj mani -
Sit krustā -
Eņģelis -
Un mirs tavs bērns -
Vēl nepaspējot piedzimt -

Ievada beigās gaismā redzam Madonnu ar bērnu.

Īstenība grāmatā ir smaga un chaotiska. Tai grūti izsekot. Ļoti iespējams, ka tā daļēji izraisa citādas asociācijas tiem, kas dzīvojuši savu mūžu Latvijā, nekā man. Tur fragmentāri parādās mums pazīstamie notikumi: Ulmaņa laiki, karš, aizauguši ierakumi, kaŗa dangāti celi, vācu laiks, aizliegumi, izsūtījumi, darba nometnes, kolhozi, ēdiena trūkums un krievu valodas piesārņojumi.

Lielākā tiesa cilvēku parādās fragmentēti, taču kaut cik skaidri var uztvert trīs sievietes: Āriju, Astrīdu, Asnāti - vecmāti, māti, meitu. Ja sievietes ir neskaidri tēli, tad vīrieši tādi ir vēl lielākā mērā. Stāstījums koncentrējas uz sievietes dzīvi, kur uzdzīvo, mīlējas, dedzina dzīvu miesu, nokauj miesas augļus. Tur nav mīlestības (armaztoks lībiešu valodā). Tur ir vientulība, legālie aborti, izvarošana, pārtraukti dzimumsakari, olnīcu vēzis, grūtniecība ar sarežģījumiem, pēcdzemdību depresija, sāpīgas menstruācijas, frigiditāte, psīchisks sabrukums un pašnāvība.

Jaunā ārste Astrīda jautā par sevi: kāds tam visam sakars ar Dievu? Viņa studējusi auglības mechanismu līdz pašam sākumam. Viss ir zināms, viss ir izskaidrojams. Taču tas nav devis vajadzīgās zināšanas dzīvības gramatikā. Pēc izvarošanas parkā Astrīda saslimst. Īstenību noliedzot un sev atkārtojot, ka dzīve ir skaista, viņa tomēr izvēlas dzemdēt, pēc tam nonāk psīchiātriskā slimnīcā Tvaika ielā, kur izdara pašnāvību. Kā klasiskā psīchodināmiskā skatījumā psīchoze seko īstenības noliegšanai.

Astrīdas māte Ārija gādā par bērnu - pārtin, sagatavo pudelītes, vanno, midzina, strādā savu ikdienas darbu.

Kāda vienkārša lauku sieviete, vārdā Marija, arī dara mīlestības darbus: kurina plīti, vāra kartupeļus, palīdz citiem kaŗa laikā. Prot mācīt īstenību: Kas sapratīs, tas piedos un pasargās. Vai: Vārds piedzims ar miesu un asinīm.

Vārds īstenība atkārtojas daudzās lappusēs. Īstenības noliegšana - Dzīve ir skaista - bija izteikta padomju sistēmas sastāvdaļa. Šīs melības pēdas saskatāmas arī tagadnes Latvijā. Protams, melība eksistē arī ārpus tās.

Astrīdas meita Asnāta paaugusies mācās pie Marijas dzīvības gramatikas formas. Atkārto dzīvības gramatiku.

Nobeigumā Ikstena atgriežas pie reālistiski aprakstītas Latūra gleznas. Meitene, kas mācās vecākas sievietes (mātes) grāmatu lasīt. Dievs vēl ir bez vārda. Sauc viņu vārdā. Sauc vārdā (..) Lāpi pasauli.

Grāmata nelasās viegli. Fragmentēts Dievmātes Marijas - patiesības evaņģēlijs krīzes un katastrofas iezīmētā laikā. Vārdi ir kā primārā domu procesā, bieži aprauti un pārtraukti. Chaoss dominē. Šķietami paradoksi klājas kārtu kārtām. Seni kulta vārdi skan tikai izmirstošā valodā. Cik cilvēku zin lībiski? Šie svešās valodas izrotājumi ir visai oriģināli. Aizmirsts, noliegts, aizliegts, noslēpts bijis tik daudz, ne tikai valoda. Domas, ticība, vēsture, sakarības. Jāatgūst, jāsaklausa, jāatrod, lai tās kļūtu daļa no īstenības. Zirgiem un vīriešiem ir bībeles vārdi: Jeremija, Abakuks. Kādas asociācijas tie izraisa lasītājam Latvijā? Bībeles Jeremijas raudu dziesmās atspoguļojas īstenība, ko var attiecināt uz tagadnes Latviju.

Eksaktus citātus no Abakuka grāmatas trešās nodaļas Abakuks lasa pie Astrīdas zārka. Abakuks liekas īsta zelta bedre "postmodernistiskam " rakstniekam. Protams, es neesmu atradusi visus rakstnieces mājienus kolēģiem mājās un ārzemēs.

Neskaidrām asociācijām bagātais vārdu un tēlu chaoss nereti apslāpē interesi, mulsina lasītāju, taču nenoliegšu, mudina arī meklēt tālāk. Pretstats starp vāka gleznu un tekstu ir neizmērojams. Iespējams, tas ir rakstnieces nolūks. Ikstena vairas kļūt didaktiska, tā neatstumjot vēl marksismā skolotu lasītāju.

Ikstenai ir ko teikt. Gribas jautāt, vai šī ir ideāla forma viņas vēstījumam. Manuprāt, tikai daļēji. Gribētos tekstā vairāk no vāka gleznas harmonijas, no Jeremijas raudu dziesmu poēzijas, tomēr atstājot chaosam pienācīgu vietu. Kur Ikstena meklēs ceļa zīmes tālākai gaitai? Gaidīsim viņas nākošo darbu, ko droši vien kāri tvers meklētāji, lībiešu valodas pratēji un nepratēji.

 

Aina Siksna

 

Medicīnas doktore, psichiātrijas speciāliste Aina Siksna ir JG līdzstrādniece jau vairāk nekā trīs dekādes.