ENFANTS TERRIBLES VAI/UN WUNDERKINDER

Marts Pujāts. Tuk tuk par sevi. Rīga: Pētergailis. 2000. 89 lp. ISBN 9984-673-47-2.
Kārlis Vērdiņš. Ledlauži. Rīga: Nordik. 2001. 92. lp. ISBN 9984-675-39-6.

Abi autori ir vairāk vai mazāk "lunieši," t.i., "jaunā literātūras žurnāla" Lunas līdzstrādnieki, kas varētu nozīmēt, ka ar šiem literātiem latviešu literātūra ievirzās vēl daudz nepiedziedātos laukos. Kā viņus īsti ievietot pie saviem līdzbiedriem, ir jautājums, kas atstājams tiem, kas nāks pēc mums. Pagaidām varam tikai teikt, ka šie divi dzejnieki pievienojas tiem, kas grib atšķirties no saviem priekšgājējiem. Ne jau revolucionāri, taču izteikti sava ceļa gājēji, gājēji pa neiemītām tekām. Vērdiņa devumu kritiķis Hermanis Marģeris Majevskis savā recenzijā Literatūra un Māksla Latvijā nosauc par "iepriecinošu un dīvainu grāmatu." Daudzi droši vien tam varēs pievienoties. Par Martu Pujātu, kas nesen atzīmēja savus astoņpadsmitās pastāvēšanas svētkus, Anda Kļaviņa raksta: Līdz šim par Marta darbiem dzirdēts daudz labu atsauksmju arī no atzītiem literātiem. Un ja atzītie atzīst savu sāncensi, tad lietas kļūst aizdomīgas. Abi dzejnieki viens otru savās rindās piemin, šķiet, ar zināmu pieklājīgu cienību. Tā tas kolēģiem pienākas. It sevišķi mūsdienās, kad, kā teiktu Francijā, "citi suņi ir peŗami." Nav vairs okupācijas dienas, kad jaunu dzejas izdevumu gaidot, cilvēki stāvēja rindās, gaŗākās nekā pēc ēdamām un valkājamām deficīta precēm. Dzeja šodien ir atkāpusies. Daudz kas cits kļuvis svarīgāks. Taču te jau varbūt ir runa par "globalizāciju," laikmeta ievirzi, ne jau specifiski Latvijas kultūras pagrimšanu, kā dažreiz jeremiādas novaid. Pirms pusotra gadsimta Viktors Igo, tāpat kā daudzi citi, rakstīja par dzejnieka pienākumiem un sūtību. Prometeja tēls, dažādi variēts un izgaismots, iznira no Igo patētiskajiem aicinājumiem sekot Dzejniekam, cilvēces gaišreģim un vadonim. Mūsdienās šādu aicinājumu nevajadzētu mēģināt sagaidīt. Katrā ziņā mūsdienu Lunas dzejnieks atsakās piepūsties paštaisnā pārliecībā par savu sūtību un pienākumu. Tas gan arī varētu nozīmēt, ka šī dzeja nepievēršas pašām universālākām un traģiskākām tēmām, vairāk pievēršoties ikdienas nevaronīgo cilvēku nebūšanām. Tas nebūt nenozīmē, ka šī dzeja, kas vairs nespēlē uz tautas likteņgaitas stigām, ir nolemta tikai bagatelliskām vārdu spēlēm, tikai iedomām. Arī ikdienišķais un izteikti personīgais var būt dzejas apdziedāts.

Marts Pujāts, līdzīgi citiem luniešiem, negrib uzstāties kā mūsdienu enfant terrible, kaut reizēm viņam tādu tendenci pieraksta, jo viņam daudz kas no tā, ko viņš redz ap sevi, ir nepieņemams. Bet tas pa lielākai daļai izteikts komiskā toņkārtā. Nav tur traģisku vai skaļi patētisku izcēlumu. Viņš, šķiet, atsakās dalīties žestos un pozās, a la Andrejs Eglītis. Es esmu antidziesma - ja kāds vēlas uzzināt, kuŗā groziņā Pujāts glabā savus talantus, un to viņam nav mazums, arī nopietna nodošanās mūzikai. Katram savs iekšējais kāškrusts jānes - tā deklarē dzejnieks. Un viens no viņa krustiem ir atziņa:

neticu vārdiem kas sākās ar a... ar b... ar e
tie ir tie vārdi kas nogalē.

Pujāta neuzticība vārdiem parādās viņa vārdu spēlēs. Semantiskais sabrūk, ko veicina nevērīgi, arī izsmalcināti fonētiski vai sintaktiski grozījumi. Mūsu enfant terrible droši vien līksmojas, rakstot

uz turieni es arī pārvācos
jo noģiedu ja nepārvākšos pārvācos.

Tur ir angļu valodas iestarpinājumi, piemēram, būsim right back. Tie liecina par kultūru sajaukšanos. Le bonheur d'etre balte, kā Alģirdas Greimas apgalvoja un ko daudzi uzskatīja kā mūsu lāstu. Chacun a son gout. Diskontinuitāte, postmodernisma iezīme, raksturo arī Pujāta dzeju. Kaleidoskopiskas ainas, fragmentācija, aprautība, atteikšanās no gaŗiem tēlojumiem tuvina šo dzeju paaudzei, kas vairs nespēj izrādīt cieņu un apbrīnu tradicijām un to kultivētājiem. Nesaistība ar tradicijām un nepiederība pagātnei it bieži ieskanas tuk tuk rindās:

jo laiks
visnežēlīgākais cilvēkēdājs
drupina plucina uzkaisa gadus kā sāli
un šķetina mūs.

Tuk tuk dzeja grib atrasties lasītāja līmenī, ne augstāk par viņu, viņpus liriskās dziedonības, kas iedvesmoja iepriekšējās paaudzes:

nav manī bērzu
visur ir pustumsa
piekautas zvaigznes
ar nolauztiem stariem
(..) ko es redzu
es neko neredzu.

Mūsu dzejā iemūžinātie tēli, tādi kā Tālavas taurētājs vai Beverīnas dziedonis ir nolemti parodijām. Taču blakus sarkasmam un vietām prātvēderībai Pujāts saglabā kaut ko no bērnišķīgā, no nevainīgā. Tas pārliecina lasītāju, ka dzejnieks ir sirsnīgs, patiess, un viņam var ticēt. Ļaunums, skaudība, kas bieži iet kopā ar izsmalcinātību, autoram ir sveši. Nepārsteidz, ka draudzība, vai kā Gēte eleganti teica Wahlverwandtschaften, Pujātam ir izveidojusies ar Vērdiņu. Kādā Vērdiņam veltītā dzejolī lasām:

manā nojausmu lielajā aulā
iepeld tavs attēls slaidajā kraulā.

Kārlis Vērdiņš dzimis 1979. gadā, uzaudzis Jelgavā, iepeldējis dzejā 1997. gadā, cita starpā nododas atdzejošanai no baltkrievu, somu un angļu valodām, darbojas arī Lunas redakcijā. Kāda sava dzejoļa epigrammā viņš citē Pujātu:

sirds jau tomēr paliks vēl
tava galvaspilsētiņa.

Pujāts, daudz neievērojot savu solījumu tuk tuk par sevi, sevi atklāj diezgan maz. Ne jau gluži le moi est haissable ("es" ir nīstams), kā teica Paskals. Bet Vērdiņa tuk tuk ir daudz personīgāks, taču neatradīsim viņa dzejā kādu atklāsmi vai grēksūdzi. Zīmīgi, ka dzejcilvēka balss it bieži paliek neskaidra. "Es" parasti ir vīrietis, bet tas var arī tāds nebūt. Mainīgs un mānīgs, tāds tas parādās dzejolī, kas sākas: ak vai cik stulbi (Vērdiņš visbiežāk neatzīst virsrakstus):

tad atskan zvans
es saucu ESMU NORMALS
UN ZIEMAS UN ROZES MŪŽAM ZIED
un skūpstu roku vīram uniformā
kas man no tevis telegrammu sniedz.

Vērdiņa dzejā var atrast Rokpelņa un Zirnīša motīvus. Ar tiem, šķiet, viņš dalās domās, pārliecībā. Ir jau arī nolūza priedes motīvs, taču tas ieskanas visai ironiski, tāpat kā ziediem rotātās pļavas kļūst par pavulgāru atgādinājumu, ka šāds retorisks inflāts var nosmacēt lirisko sajūsmu.

Erotika ir bieži Vērdiņa dzejas iedvesmotāja. Dzejolis Ledlauži piesātināts ar seksuālu simboliku:

šonakt tu būsi zivtiņa maza
peldēsi manī iekšā un ārā
nevienam no mums nav āliņģis jācērt
pietiks ar dažiem mīļvārdiem bārā...
spodrais palags ir padošanās
redzi - nav neieņemamu ceļļu
pārgrieztām acīm ledlauzis aiztrauc
kāds mani piešļāc ar zivju eļļu.

Citviet

rupja auduma kreklā...
mazi izpletņu lēcēji
aizlido mājvietu meklēt
nelaikā parautas aukliņas
ieaustas tavā kreklā.

Bet ir arī ainas no vulgārās ikdienas dzīves, piemēram, skats auditorijā, kur nesakarīgais profesors, aizmāršīgs kā parasti, noraizējies par savu algu, liek ar nožēlu domāt par izglītības patvarībām un tām neizdarībām, kas pārciešamas viņa studentiem. Ziņģes, kā jau tas tādam žanram raksturīgi, tvertas rotaļīgi un komiski:

bez tevis es ne cepts ne vārīts
ar tevi neglābjami slims
mēs abi kopā - lustīgs pārītis
no mūsu mīlas ziņģes dzims.

Vērdiņam patīk nodoties atskaņu spēlēm, ar kuŗām viņš māk panākt dažādus komiskus efektus un noskaņas. Klasiskā prosodija nosodītu dažus viņa izlēcienus. Pēdējo laiku dzeja jau visā visumā atsakās no atskaņām, Verlēna garā tās uzskatot par lētu grabuli, kas skaists izliekas tikai neizglītotam mežonim. Bet ir arī tādi, piemēram, Vērdiņš, kas uzsvērti meklē visādas skaņu kombinācijas, reizēm, šķiet, lai iespītētos pret pieņemtajiem likumiem. Atskaņas var panākt uzjautrinošas skaņu kombinācijas un lētais zvārguļu efekts piedod dzejolim dzīvīgumu.

Pujāts un Vērdiņš ienes zināmu svaigumu paša pēdējā laika dzejā. Ne jau, ka mūsu dzejai pietrūktu darbinieku, taču palaikam zināma vienveidība it kā sāka pārņemt piedarbu. Jānis Elsbergs, kas piesaistās Lunai kā vecākais brālis, savos ievadvārdos norāda uz citu kulturālu orientāciju pašu jaunāko luniešu darbos, arī Vērdiņa un Pujāta. Viņi visi ir attālinājušies no padomju laika iedēstītām nostājām. Kamēr iepriekšējās paaudzes iemeta pa krievu vārdiņam attiecīgā kontekstā, paši jaunākie iesprauž pa angļu frāzei. Chacun a son gout. Zīmīgi varbūt ir arī tas, ka viņi abi, t.i., Vērdiņš un Pujāts, ļoti daudz nozīmē cits citam (tā apgalvo Elsbergs). Kaut arī viņi neierodas apoteozes izgaismoti un fanfārēm pavadīti, Vērdiņš un Pujāts varbūt būs mūsu kultūras veidotāji. Tuk tuk ir visai pievilcīgs ievads.

 

Juris Silenieks