MAINĪSIES, KAS PASTĀVĒS, UN PASTĀVĒS, KAS MAINĪSIES

JAUNĀKIE KAROGA NESĒJI

 

Literātūras mēnešraksts Karogs, gribētos teikt, ir saaudzis kopā ar tautu, ar tās bagāto un mocīto pagātni, ir kļuvis par Latvijas kultūras tiešāko paudēju, katrā ziņā par vienu no tiem. Žurnālam, protams, nav gājis viegli, savā laikā balansējot uz pieļautā un nosodāmā robežas, cīnoties ar Kangariem un citiem mošķiem. Okupācijas gados varas vīri skatījās uz redakciju ar aizdomām, taču lāgā neuzdrošinājās publicēšanu apturēt, jo spalva jau esot nāvīgāka par zobenu. Tie laiki nu ir pāri, bet nāk jauni laiki ar jaunām grūtībām - lai nebūtu jāiestieg pašapmierinātībā. Karogam ir bijuši slaveni, reizēm varbūt bēdīgi slaveni, redaktori, bet ne jau pēdējā laikā, kad seglos sēdēja Māra Zālīte, kas it kā apstiprināja nolikumu, ka šādam žurnālam, ja tas grib īsteni būt "literātūras mēnešraksts," par redaktoru nedrīkst būt birokrats vai polītiskais Jasagers. Kā nekā literātūra ir tā, kas protestē - tā vismaz daži saka - un būtu grūti apgalvot, ka tam tā nevajadzētu būt. Pēdējās manāmās pārmaiņas nāca ar redaktoru maiņu, kad nerimstošais darba rūķis, Māris Čaklais, kas piedalās visur, kur ir kas veicams, pārņēma vadību. Pats manāmākais pagrieziens nāca ar "taustāmu" pārtapšanu: smags, ciets krīta papīrs, radot pārsūtīšanas cenas palielināšanos, bet savukārt drusku "iemūžina" lapas, kas agrāk bija padotas samērā ātrai dzeltēšanai. Ar nemirstības iegūšanu nāk arī izdaiļots vāks, parasti ar kāda izdevumā izceltā rakstnieka portretu. Ir gan lasītāji, piemēram, Stokholmā mītošais Gunars Irbe, tīri iecienīts rakstītājs un zinīgs lasītājs, kas vaid, ka papīrs ir par daudz spīdīgs un padara lasīšanu pagrūtu acīm, kas spožumam nav pieradušas. Bet visiem jau nevar izpatikt, kā to ilustrēja Lafontēns ar savu fabulu - klausoties ceļmalā stāvošo aizrādījumos, tēvs ar dēlu stiepj pār kārti pārmestu ēzeli uz tirgu ēzelim par lielu prieku, ka viņš nav vienīgais ēzelis.

Vāku iekšpusē tagad jauns iedalījums ar jauniem nosaukumiem: rakstnieks, teksti, raksti un apskats, kuŗi savukārt sadalās vairākos apakšvirsrakstos. Katrs mēneša numurs veltīts kādam rakstniekam. Tie gandrīz izlīdzinoši sadalīti starp Latvijas un "Ārlatvijas" autoriem. Pa vidu kādreiz iemaldas kāds vispārējs tematisks kopsaucējs. Starp izredzētajiem - Aleksandrs Čaks, Andris Kolbergs, Olafs Stumbrs, Astrīde Ivaska un vēl daudzi citi. Kā jau varētu sagaidīt, žurnāls vairāk orientējas uz rietumiem nekā uz citām debesu pusēm. Rietumi visbiežāk izbeidzas pie Atlantijas okeāna. Maija numurs (2001) nodēvēts "Rakstnieks un Eiropa." Protams, ir izņēmumi, turklāt daudzi, taču Jaunās pasaules mīlētājus jāmeklē ar zināmu neatlaidību, par ko varbūt nebūtu jābrīnās, jo pārokeāns ir tālu un reizēm jokains. Tūliņ jāaizrāda, ka, piemēram, Birkerti - architekts Gunars, daudzu celtņu plānotājs Latvijā un citur, un viņa dēls Svens, ASV visai ievērots kritiķis, kas gan latviešu literātūrai pirkstu nepieskaŗ - ir it bieži pieminēti. Redakcija cenšas un pārcenšas, lai nesaņemtu pārmetumus par aizspriedumainu vadlīniju. Ja nu katrā ziņā jāatrod kāda nosliece, tad varētu norādīt, ka pārsvarā ir jaunāko gada gājumu pārstāvji un maz kronēto. Tūdaļ gan jāpiebilst, ka saulrieta literātūras darbinieki gluži vairs tik daudz neproducē. Nesens numurs veltīts Aleksandram Čakam, un viņam līdzās saulītē iecelto vidū ir veterāņi Ilze Indrāne, Zigmunds Skujiņš un nesen mirušais Gunārs Priede. Vēl viena tendence ir zināma neformālitāte. To var attiecināt uz redaktoru pašu, arī uz akadēmiska žargona pamešanu. Bet gandrīz ikvienam vispārinājumam jāpievieno daļējs atsaukums - daudzskaitlis ir valdošā pieeja, kā tas pienākas ikvienam godīgam iespiedumam. Varētu vēl norādīt, ka metropole aizēno provinci, kā tas tik izteiksmīgi parādās citās kultūrvēsturēs (protams, ar izņēmumiem). Orientācija rietumu virzienā jo īpaši piemīt jaunajiem - viņu izglītība vairs netiek vadīta no senāku laiku pieņēmuma ex oriente lux, kam nesenā pagātnē bija jābūt, arī latviešu kultūras vadlīnijai. Pirmajos neatkarības gados vēl daudz uzmanības piegrieza krievu kultūrai, sevišķi kritikai. "Rakstnieks un Eiropa" numurs uzsvērti apliecina šīs paaudzes pievēršanos Rietumeiropai. Krievijas kultūras ministrs Mihails Švidkojs kādā nesenā intervijā Karogam deklarēja: Mūsu izpratnē rīdzinieki vienmēr ir skatījušies uz Rietumu pusi, klausījušies citu radio, dzīvojuši citā kontekstā. Mēs uz Rīgu braucām ieelpot 'gandrīz vai brīvības' gaisu. Rīga ir bijusi (..) rietumu megapole. Kad rietumos valdīja barbaru hordas, gaisma nāca no austrumiem. Tagad turpretim tā ir uzplaiksnījusi rietumos un dienvidos.

Laimība ir būt baltietim savā laikā sacīja lietuviešu semiotiķis Algirdas Greimas. Daži gan par tādu vientiesīgu īsredzību speŗ zemes gaisā, sevišķi tie, kam dzīve Baltijā ir maz laimības devusi. Protams, pagātnes rēgi vajā šodienas rakstnieka iztēli, bet ar mazāku intensitāti. Bez tam daudzi no mūsdienu autoriem tos laikus vairs neatceras un negrib nodarboties ar pagātnes lāstu. Karogs cenšas ietilpināt aktuālos dienas notikumus, publicē lasītāju vēstules, arī interneta ziņas, it kā elektroniskā informācija nekonkurētu ar Gutenberga izgudrojumu. Svens Birkerts savās esejās Gutenberga žēlabas neuzskata datora konkurenci par bīstamu grāmatai, nepievienojoties iepriekšējo gadu jeremiādēm, kas paredzēja kultūras pagrimšanu un iznīcību līdz ar kino un televīzijas populāritātes uzplaukšanu. Gutenbergs dzīvos un grāmatu lasīšana turpināsies. Daži Karoga numuri tiekot ātri izpārdoti. Lai dzīvo Karogs un tās sirsniņas, kas to mīlē!

 

Juris Silenieks