Jaunā Gaita nr. 229, jūnijs 2002

 

 

Raimonds Staprāns

POSTĪTĀJS

(MELI UN TO PIEDOŠANA)

Romantiska drāma piecpadsmit ainās.

 

Atkal viens likteņstāsts? Vai nav jau simtiem tādu dzirdēti? Pirms vairāk kā desmit gadiem klausījos kādā savā radiniekā, kuŗš bija vietējās izpildkomitejas loceklis traģisko 1949. gada deportāciju laikā. Traģiski, bet tas neattiecas uz mani. Bija jāpaiet vairākiem gadiem, līdz nejauši uzšķīru Skaidrītes Gailītes likteņstāstu par savu māti padomju okupācijas pēckara posmā. Un atkal atmiņā uzgailējās kādreiz stāstītais. Cik daudz līdzību ar iepriekšējo! Bet bija arī kas vairāk. Gailītes atmiņas saturēja visus ziepju operas elementus: mīlestību, nodevību, krāpšanu, afēru. Kaut arī viss jau dzirdēts tūkstošām reižu literatūrā apviļāts, taču šoreiz tā bija tīra patiesība un turklāt latviešu vidē. Izvēlējos Gailītes stāstu par pamatu lugas fabulai. Arī vēl palīdzēja Anatolija Gorbunova intervija Dienā, kā arī dažu čekistu intervijas šajā pat laikrakstā. Vēl citi raksti un dzīvo atmiņas. Un tā, savelkot visu kopā, man acu priekšā pamazām veidojās toreizējais padomju latvieša tēls.

Lugā darbojas:

GAIDA. Sieviete vēlos četrdesmitos. Vietējās izpildkomitejas darbiniece.

LĀSMA. Sieviete trīsdesmitos. Mežsarga mājas saimniece.

VALDIS. Vīrietis četrdesmitos vai piecdesmitos. Kādreizējais aizsargu priekšnieks, tagad mežsargs.

KAZIMIRS. Viņa brālis. Kādreizējais skolotājs.

JURIJS ČERŅIKS. Glīts vīrietis vēlos divdesmitos vai trīsdesmitos. Čekas pilnvarotais.

KLAUDIJA. Sieviete divdesmitos vai trīsdesmitos. Krieviete.

 

Darbība norit mežsarga mājā, Liepājā vai arī vietējās izpildkomitejas birojā 1949. gada pavasarī, deportāciju laikā.

 

PIRMĀ AINA

 

Čekas kabinets vietējās izpildkomitejas telpās. Pie galda sēž Jurijs. Viņš lasa un pārcilā aktu kaudzes. Istabas otrā pusē sēž Gaida un raksta uz mašīnas. Viņa apstājas rakstīt, paņem rakstīto un pieiet pie Jurija.

GAIDA: Jūsu rokrakstā - lūk, te maza neskaidrība.

JURIJS: Es zinu. Pagaidiet!

GAIDA: Ja jums nekas nebūtu pretim, es gribētu iespējami ātri pabeigt.

JURIJS: Atmet ar roku. Uzrakstiet - es vēlāk izlabošu.

GAIDA: Tad man atkal būtu lieku reizi jāpārraksta. Viss pārējais man ir skaidrs. Tikai tos pāris vārdiņus...

JURIJS: Atgāžas krēslā. Jums taisnība. Bet redzat šo papīru kaudzi? Un kas?

GAIDA: Neprasiet man. Birokrātija.

JURIJS: Nē! Sūdzība pēc sūdzības par ģimenēm, kuras it kā , IT KĀ atbalstot bandītus un pat ļaujot tiem pārgulēt savās mājās. No kurienes tās denunciācijas nāk? No jūsu pašu ļaudīm. Ja es tās visas ņemtu par pilnu, man būtu jāpārvieto uz zemes iekšieni vismaz puse no pagasta.

GAIDA: Es gan nevienu ģimeni nepazīstu, kas vēl šodien atbalstītu baltos.

JURIJS: Bandītus.

GAIDA: Bandītus.

JURIJS: Tad kāpēc man te tā papīru kaudze?

GAIDA: Kā lai es to zinu! Dažs no sūdzētājiem droši vien metis aci uz sava kaimiņa lopiem, iedzīvi.

JURIJS: Latvieši! Vai tad viņiem tas neienāk prātā, ka viss atstātais tiks aprakstīts un piederēs valstij?

GAIDA: Kādam jau vienmēr kaut kas atlēks.

JURIJS: Atlēks! Fakts tomēr paliek, ka jūsējie bandītus tomēr paslepšus atbalsta -citādi viņi jau sen būtu badā nomiruši. Loģiski?

GAIDA: Loģiski.

JURIJS: Es, redziet, gribu būt taisnīgs - es nepiederu pie tiem, kas vajā nevainīgus cilvēkus... Dodiet man šurp to papīra gabalu, un es izlabošu.

GAIDA: Jūs gan esat viens labs cilvēks. Es jums te pastrīpoju.

JURIJS: Labo. Krecelīgais rokraksts - tas man no tēva... Nu, esat apmierināta? Jurijs nosviež papīrus un berzē acis.

GAIDA: Jums slikts miegs?

JURIJS: Nav jau tikai gulēšanas vaina. Tās pāris nedēļas, kopš es esmu šeit... tīrā elle. Un jūsu gastronoms, ja to par tādu var vispār saukt...

GAIDA: Es jau pati arī nekāda lielā vārītāja neesmu.

JURIJS: Un esat apmierināta ar to, ko šeit dod?

GAIDA: Man ir draudzene.

JURIJS: Cik laba?

GAIDA: Mūsu starpā nav noslēpumu.

JURIJS: Un laba saimniece?

GAIDA: Noteikti labāka par mani.

JURIJS: Iepazīstiniet!

GAIDA: Viņa jau precējusies ar diviem bērniem.

JURIJS: Nav svarīgi! Iepazīstiniet!

GAIDA: Tā uz ātro? Viņa tūlīt prasīs, kāpēc es tādu kā jūs viņai uzgrūdu.

JURIJS: Sakiet taisnību, ka te ir viens, nupat no Krievijas atbraucis, vientuļš latvietis, kurš vēlas iepazīties.

GAIDA: Ar sievieti?

JURIJS: No Dieva puses, nē! Ar godīgu, krietnu latviešu ģimeni.

GAIDA: Es jums iedošu viņu telefonu.

JURIJS: Lai turētu mani aizdomās, ka esmu nācis izspiegot? Nostādiet to lietu tā, lai nerastos nekādas šaubas.

GAIDA: Tad jau labāk jūs pats.

JURIJS: Kamēr es esmu te, jūs strādājat priekš manis. Un tagad tūlīt aizmirstiet, ko es jums nupat teicu.

GAIDA: Es saprotu.

JURIJS: Ladno! Tikai tā starp citu dzirdēju jūs vakar ieminamies, ka meklējat jaunu kaprona zeķu pāri.

GAIDA: Jūs gan visu ko dzirdat.

JURIJS: Vai tad es būtu pārklausījies?

GAIDA: Man šeit maksā algu. Vai tas būtu jāuzskata kā kukulis?

JURIJS: Teiksim, kompensācija par personīgiem ārpuskārtas pakalpojumiem.

GAIDA: Vai es jums nupat neteicu, ka viņa ir mana labākā draudzene?

JURIJS: Tieši tāpēc viņa neturēs jūs aizdomās.

GAIDA: Nē, es nevaru. Mana sirdsapziņa to neatļauj.

JURIJS: Kā tā? Vai tad viņai kas slēpjams?

GAIDA: Nē. Nu, kāpēc jūs tūlīt tā?

JURIJS: Nu, tātad.

GAIDA: Laikam jau vaļā no jums netikšu. Kad iznāks aiziet, es ar Lāsmu parunāšos.

JURIS: Ne jau kad iznāks... Šodien!

GAIDA: Jūs zināt kāds ārā laiks? Es negribu saslapināt pēdējo zeķu pāri.

JURIJS: Dabūsiet no manis divus vietā. Tikai neaizmirstiet, ka šovakar deviņos ir ārkārtējā izpildkomitejas sēde.

GAIDA: Un ja es netieku laikā atpakaļ?

JURIJS: Tiksiet! Šovakar apspriedīsim pārvietojamo ģimeņu sarakstu. Jums kā loceklei obligāti jābūt klāt.

GAIDA: Es mēģināšu.

JURIJS: Nemēģiniet, bet esiet. Jokodamies. Citādi uzliksim jūs pārvietojamo saraksta pašā augšgalā. Gaida gatavojas iešanai. Un atcerieties, ka sēde ir slepena.

 

OTRĀ AINA

 

Dažas stundas vēlāk. Mežsarga māja. Pie galda, gludinādama veļu sēž Lāsma. Ienāk Gaida, nervoza, apsēžas, tad atkal pieceļas un staigā pa istabu, pieiet pie loga, skatās ārā, tad pagriežas pret Lāsmu.

GAIDA: Vai es varētu dabūt glāzi ūdens?

LĀSMA: Pasmel te, no spaiņa , bet tas vēl no vakardienas.

GAIDA: Ka tik ūdens.

LĀSMA: Tev nervi?

GAIDA: Jā, nervi! Nākot pie tevis uzdūros ceļa malā nosviestam, nošautam meža brālim. Galva lodes sašķaidīta, viena roka karājas. Tikai piedurknē. Izdzer glāzi vienā rāvienā, tad apsēžas. Gandrīz uzkāpu viņam virsū...

LĀSMA: Uz kaut ko tādu ir spējīgi tikai krievi!

GAIDA: Izlikuši pašā ceļa malā - par biedinājumu. Taisni kā četrdesmit piektajā. Ja Ļeņins būtu dzīvs, tas nekad nebūtu noticis.

LĀSMA: Tu vēl tam patiešām tici?

GAIDA: Tu netici?...

LĀSMA: Parausta plecus. Tu izskaties, it kā nebūtu nedēļu gulējusi.

GAIDA: Mēnesi! Un pagastmāja pilna ar krievu virsniekiem. Un šiem katram sava vajadzība.

LĀSMA: Regulārā armija?

GAIDA: it kā tu nezinātu, ka sākusies pēdējā, lielā mežu tīrīšanas akcija?

LĀSMA: Es taču domāju, ka pēc Staļina amnestijas izsludināšanas tādas lietas vairs nenotiek?

GAIDA: Visi jau nav tik gudri kā tavs cēlais vīra brālis Kazimirs. Kādus desmit kilometrus no šejienes partizāni sašāvuši armijas kravas mašīnu. Izlaupīti ieroči, kādi pieci krievi pa tīro. Es tos latviešus nesaprotu - tas viss šķiet tik bezcerīgi.

LĀSMA: Par to domājot vien man sažņaudzas sirds. Katru reizi, kad es dzirdu tālumā automātu ietarkšķamies... jauni latviešu zēni, un par ko? Un nu jau vairākus gadus.... Jautri. Runāsim labāk par ko priecīgāku - citādi es nevarēšu naktī gulēt... Piemēram: es ceru, ka tu vismaz esi metusi aci uz kādu skaistu, jaunu virsnieku.

GAIDA: Es ar tādiem nemazgātiem, neizglītotiem gan nekrāmējos.

LĀSMA: Tu pati, komuniste, izpildkomitejas locekle tā izturies pret mūsu gaismas nesējiem?

GAIDA: Ja tu vēl teiksi vienu vārdu, es atteikšos, un manā vietā nāks kāda resna krievene... Bet nu gan pietiek. Man tev ir pārsteigums.

LĀSMA: Un tu nāci visu to gabalu aukstumā un vējā lai to man pateiktu?

GAIDA: Neironizē! Es tikai gribēju tevi iepriekš brīdināt.

LĀSMA: Mūs atkal spaidīs?

GAIDA: Nu nē taču! Šoreiz kas labs un interesants.

LĀSMA: Sakarā...?

GAIDA: Ar tevi.

LĀSMA: Un tu man neteiksi?

GAIDA: Šķelmīgi. Neteikšu!

LĀSMA: Kas tu par draudzeni!

GAIDA: Tu pati redzēsi... Viņš...

LĀSMA: Viņš?

GAIDA: Nu redzi kā es sevi nodevu.

Ienāk Valdis. Kažokā. Rokā tam paka ar šķiņķi, ko tas nomet uz galda.

LĀSMA: Kā tas nākas, ka tu jau tik ātri mājā?

VALDIS: Vai tu esi vīlusies?

LĀSMA: Parasti pēc apgaitas tu ierodies tikai vakarā.

VALDIS: Tu esi vīlusies!

LĀSMA: Kā tu to zini?

VALDIS: Es zinu un ar to pietiek. Uz Gaidu. Un jūs, biedrene - kas jauns izpildkomitejā?

GAIDA: Kā parasts - normāli. Un lūdzu nesauciet mani par biedreni.

VALDIS: Kā normāli, biedrene? Tā jau ir vienīgā vieta, kur kas notiek!

GAIDA: Man jau neviens nekā nesaka.

VALDIS: Vai tad jūs sēdes neapmeklējat?

LĀSMA; Iejaucas starpā. Liec Gaidu mierā. Un starp citu, tu man vēl neesi pateicis, kāpēc esi tik agri mājā.

VALDIS: Pazīsti zilos?

LĀSMA: Nu, un tad?

VALDIS: Aāā! Blakus zilajiem redzēju regulārās armijas patruļas. Jums, biedrene, protams, par to nekas nav zināms?

GAIDA: Tikpat daudz kā jums.

LĀSMA: Netincini Gaidu, bet atbildi manu jautājumu?

VALDIS: Tāpēc, ka atļāvu kaimiņam nocirst pāris kokus, par ko viņš man iedeva šo te labi žāvēto šķiņķi.

GAIDA: To sauc par spekulāciju, tautas mantas izšķērdēšanu.

VALDIS: Mīļā biedrene! Kamēr ar izpildkomitejas gādību vietējā pārtikas veikalā nekas labāks nav dabūjams par sāli, petroleju un naglām...

LĀSMA: Kad tevi reiz ķers, tu mūs visus iegrūdīsi nelaimē.

VALDIS: Kā tu to uzminēji? Tepat pie mājām uzskrēju virsū istrebīķeļiem. Kā traki suņi izvandīja ratus, meklēja ieročus. Uzgāja šķiņķi, tincināja vai nevedot bandītiem.

LĀSMA: Trakais!!

VALDIS: Klusu! Un jūs arī, biedrene, klausaities. Kad nedevu, iegrūda automātu ribās - prasīja, kur dabūju. Izmelojos, ka vedu izpildkomitejai. Uz Gaidu. Minēju, biedrene, jūsu vārdu.

GAIDA: Ja jūs vēlreiz lietosiet vārdu biedrene...

LĀSMA: Tas bija neatbildīgi no tevis...

VALDIS: Vai es tagad drīkstu turpināt... Paldies... Beidzot pienāca tāds kā virsnieks.

LĀSMA: Ar zilo?

VALDIS: Ar ko tad citu. Pamāja ar roku lai iet.

GAIDA: Viņiem bija tiesības jūs uz vietas arestēt.

LĀSMA: Un tas viss tava stulbā šķiņķa dēļ!

VALDIS: Tu tā runā, it kā es to priekš sevis.

LĀSMA: Neesi nu tik jūtīgs. Tu jau esi vienmēr mums sagādājis visu vajadzīgo, un nesaki, ka es to vienmēr neesmu augsti novērtējusi.

VALDIS: Tikai es to pārāk bieži neesmu manījis.

LĀSMA: Tu gribi lai es tavā priekšā metos ceļos?

GAIDA: Viņa man vienmēr ar pateicību ir pieminējusi, cik jūs esat labs apgādnieks un ģimenes tēvs.

LĀSMA: Gaida! Es pati protu sevi aizstāvēt! Un, starp citu, tu man esi atbildes parādā. Un tu, Valduci ? Izsalcis?

VALDIS: Tu vēl jautā!? Iet uz durvju pusi.

LĀSMA: Uz kurieni tu?

VALDIS: Iesviedīšu to nolādēto gaļas kluci pagrabā, lai kaķi neapēd... Aiziet.

LĀSMA: Redzi, kāds viņš...

GAIDA: Viņa vietā es būtu tik pat uztraukta... Un, ja man būtu tāds labs apgādnieks kā tev...

LĀSMA: Vai es tev esmu par Valdi kādreiz sūdzējusies?

GAIDA: Nē!

LĀSMA: Nu, tātad... Klusums. Lāsma rīkojas.

LĀSMA: Labāk pastāsti par „viņu.”

GAIDA: Pavisam piemirsu. Rīt ap pusdienas laiku. Es tev viņu atvedīšu... Protams, ja tu arī mani uzaicināsi.

LĀSMA: Vai man atkal jāvāra?

GAIDA: Citādi jau es nenāktu.

LĀSMA: Krievs? Latvietis?

GAIDA: Tu pati redzēsi...

LĀSMA: Un vai drīkstu jautāt, kāpēc?

GAIDA: Skatās pulkstenī. Ak Dievs! Es neiedomājos, ka jau tik vēls.

LĀSMA: Nu paliec taču vēl brītiņu - patenkosim.

GAIDA: Šovakar komitejas sēde.

LĀSMA: Nestāsti man, ka tu vienreiz nedrīksti iztrūkt.

GAIDA: Piekodināja, ka visiem bez izņēmuma jābūt klāt.

LĀSMA: Sakarā ar?

GAIDA: Neteica... Man tiešām jāiet... Nu, tad līdz rītam.

LĀSMA: Tev neteica, jeb tu negribi lai es zinu.

GAIDA: Līdz rītam.

LĀSMA: Es saprotu.

GAIDA: Nervozi iesmejas. Tu nekā nesaproti. Līdz rītam.

 

TREŠĀ AINA

 

Nākošās dienas pēcpusdienā. Valdis, viņa brālis Kazimirs. Lāsma vāra pusdienas.

VALDIS: Uz Kazimiru. Kā veicas ar darba meklēšanu?

KAZIMIRS: Ko tu gan vari no bijušā meža brāļa sagaidīt... Cilvēki vairās.

LĀSMA: Mīļais Dievs! Tev taču piešķīra amnestiju.

KAZIMIRS: Un putna brīvību!

LĀSMA: Tas nu gan nav tiesa. Gaida man vēl nesen stāstīja, ka pagastā kā ar uguni meklējot skolotāju.

KAZIMIRS: Skaidrs, ka meklē! Pārzinis pieņēma, bet izpildkomitejā, ieskaitot tavu draudzeni, neviens par mani neiestājās.

LĀSMA: Viņas pagātne arī nav nemaz tik tīra kā tu iedomājies.

VALDIS: Kā tu negribi saprast, ka Kazimirs ir uz mūžu apzīmogots!

LĀSMA: Un tu, Valduci? Tu arī esi tas mūžīgais pesimists. Kopš tu novilki savu spīdīgo aizsarga uniformu, tu esi pavisam cits cilvēks.

VALDIS: Spīdīgo gan! Nezinu kā tu justos, ja tev neatļautu strādāt tavu iemīļoto darbu.

LĀSMA: Nu, būt par mežsargu jau nav tik briesmīgi.

VALDIS: Tev, protams, kā vienmēr, taisnība.

LĀSMA: Un es varētu tīri labi iztikt bez tava sarkasma.

VALDIS: Piedod, bet šoreiz es to domāju no sirds.

LĀSMA: Un tu man atkal piedod, ka es lieku reizi nozākāju tavu nelaimīgo uniformu.

KAZIMIRS: Pamiers?

LĀSMA: Pamiers!

KAZIMIRS: Un tagad, vai es drīkstu pastāstīt, ko man teica izpildkomitejā?

LĀSMA: Drīksti! Un neņem ļaunā, ka tev jāklausās kā mēs kārtējo reizi kašājamies.

KAZIMIRS: Laikam jau kā visiem laulātiem... Bet runājot par... Viņi jau labprāt būtu mani pieņēmuši darbā, ja tikai viņiem nebūtu nācis mājiens no augšas. Un kad es prasīju, kas tie viņi ir, tie iesāka stomīties, un es skaidri redzēju, ka kāds no mūsējiem atkal mani kārtējo reizi nosūdzējis. Un tad es savā muļķa prātā nodomāju...

VALDIS: Vai tu vari uz acumirkli apstāties?... Izklausās kā mašīna.

Dzird piebraucam mašīnu.

LĀSMA: Droši vien Gaida.

VALDIS: Ar mašīnu?

LĀSMA: Neprasi man!

VALDIS: Es iešu paskatīties.

LĀSMA: Paliec! Valdis aiziet.

KAZIMIRS: Kam tad te ir mašīna?

LĀSMA: Izpildkomitejas vecim ir.

KAZIMIRS: Vai tad tev ar viņu...?

LĀSMA: Kāpēc tūlīt ar mani? Varbūt, ka ar tevi. Ienāk Gaida, Jurijs čekista uniformā.

GAIDA: Jautri. Vedu ciemiņu. Iepazīstieties! Jurijs Čerņiks. Jaunatsūtītais čekas pilnvarotais.

Pauze. Visi viens uz otru saskatās.

JURIJS: Nevajadzēja jau tik formāli. Un tas čekista vārds man pavisam nepatīk.

GAIDA: NKVD izklausās vēl formālāk... Lai jau visi zina ar ko darīšana. Smejas.

JURIJS: Nav jau šodien tas populārākais amats.

GAIDA: Amats paliek amats... Un šī te ir Lāsma - mana labākā draudzene... Jurijs ir Krievijas latvietis, viens bez draugiem un pazīstamiem. Tāpēc domāju, ka būtu labi ar jums, maniem labākiem cilvēkiem, viņu iepazīstināt.

JURIJS: Uz Lāsmu. Patiesībā tā bija mana doma. Viņa tik ilgi par jums runāja un slavēja līdz es viņai teicu...

LĀSMA: Labāk uzmanieties. Man ir vīrs un viņš tepat ir klāt un klausās. Jurijs satver Lāsmas roku un ilgi skatās viņai acīs.

JURIJS: Priecājos! Un man par visu jāpateicas jūsu draudzenei.

LĀSMA: Es ceru, ka neesat manī vīlies. Nolaiž acis un aizskrien uzlikt lūpu krāsu, sabužināt matus. Nevarēdama atrast krāsu, tā sarīvē lūpas ar pirkstiem, lai izskatītos sārtākas.

GAIDA: Un šis te ir Valdis, mājas saimnieks.

JURIJS: Piedodiet manu uniformu. Es parasti gan eju civīlā, bet kopš šīs akcijas...

VALDIS: Vai jūs nebijāt tas, kuŗš vakar mani uz ceļa paglāba?

JURIJS: Ja jūs tā sakāt.

VALDIS: Tad laikam esmu jums paldies parādā.

JURIJS: Lūdzu. Neērts klusums. Gaida liek traukus uz galda.

GAIDA: Runājiet, runājiet kamēr es palīdzu Lāsmai.

VALDIS: Tad jūs no Krievijas...

JURIJS: īsts latvietis. Tēvs, māte - no Pirmā Pasaules kaŗa. Mājā runājām tikai latviski. Mans kristītais vārds ir Juris, bet darbā mani sauc par Juriju - tā esmu tagad pieradis.

VALDIS: Mans brālis Kazimirs.

JURIJS: Es jau tā domāju. Jūs izskatāties jaunāks nekā jūsu fotouzņēmumā, un es to domāju kā komplimentu.

KAZIMIRS: Kur jūs to redzējāt? Cietumā?!

VALDIS: Kazimir!!

JURIJS: Atvainojiet, bet mans darbs ir iepazīties ar visiem...

KAZIMIRS: Neuzticamajiem!

JURIJS: Jums ir amnestija, tādēļ manās acīs jūs esat kā jebkurš katrs padomju pilsonis.

KAZIMIRS: Izpildkomitejā tā nedomā.

JURIJS: Izpildkomiteja ir civils iestādījums, kas ir ārpus manas kompetences loka. Neērts klusuma brīdis.

VALDIS: Jūsu vecāki vēl dzīvi?

JURIJS: Abus nomocīja vācieši.

VALDIS: Atļauts izteikt līdzjūtību?

JURIJS: Nevienu dienu nevaru aizmirst kā vācieši viņus abus pielika pie sienas par partizānu atbalstīšanu.

KAZIMIRS: Es varu iedomāties...Un jūs te tagad esat atsūtīts darīt ko?

JURIJS: Viens, bez draugiem, un jūsu cienītā draudzene man teica, ka jūs visi esat goda cilvēki ar kuŗiem būtu vērts iepazīties.

VALDIS: Uz tā pamata tad varam saskandināt glāzes... Lāsma, kur tu esi?!

LĀSMA: Pieskrien. Tūlīt, tūlīt, man tikai vēl...

JURIJS: Manis dēļ jums gan nevajadzēja pucēties.

LĀSMA: Nu tā taču nevar - augsti viesi.

JURIJS: Es droši vien maldos, bet man šķiet, ka es sadzirdu ironiju jūsu balsī... Pavisam piemirsu. Attin pudeli. Labākais armēņu konjaks - eksporta.

KAZIMIRS: Tādu gan mēs, peškas, te nedabūjam.

JURIJS: Kā redziet, manai uniformai ir arī dažas priekšrocības.

LĀSMA: Atnes glāzes. Jurijs salej visiem. Sadzersim?!

JURIJS: Uz latviešiem visā plašajā pasaulē!

KAZIMIRS: Arī Amerikā?

VALDIS: Kazimir, bez provokācijām!

JURIJS: Visiem godīgiem latviešiem, kur arī tie nebūtu. Saskandina glāzes ar visiem, bet pie Lāsmas, kā pēdējās, apstājas un pieskaras tās rokai ar pirkstu.

GAIDA: Nu, vai nav labi, ka es tev viņu atvedu?

LĀSMA: Gaida, neliec man justies neērti! Valdis pieceļas uz iešanu.

VALDIS: Kazimir? Nāksi līdz?! Abi aiziet.

GAIDA: Vai viņš vienmēr tāds?

LĀSMA: Es viņu pazīstu. Droši vien aizgāja uzsmēķēt.

GAIDA: Tik nepieklājīgi?

LĀSMA: Neuztraucies! Būs pēc brīža atpakaļ!

GAIDA: Tā nevar - mums viesis un viņi...

LĀSMA: Es teicu, ka būs atpakaļ!

GAIDA: Es viņiem to lieku reizi vēl atgādināšu.

LĀSMA: Neatstāj mani vienu! Uz Juriju. Piedodiet biedri Čerņik, bet es tā nedomāju.

GAIDA: Tikai uz minūti! Aiziet.

JURIJS: Ja mana klātiene jūs apgrūtina, tad es, protams...

LĀSMA: Nu nē, taču nē! Cilvēki vienkārši kādreiz nemāk uzvesties... Vai drīkstētu jums vēl drusku ieliet?

JURIJS: Pagaidīsim pārējos.

LĀSMA: Kaut ko citu?

JURIJS: Paldies, bet nē.

LĀSMA: Kāpēc jūs tā skatāties? Vai ar mani nav kas kārtībā?

JURIJS: Varbūt tas mans treniņš, bet es nevarēju neievērot kā jūs pie spoguļa uzlikāt pūderi un sarīvējāt lūpas, lai izskatītos sārtākas. Tas man par godu?

LĀSMA: Jūs sevi pārāk augstu novērtējat.

JURIJS: Es negribēju jūs apvainot - piedodiet.

LĀSMA: Jūs mani neapvainojāt... Es tagad nezinu kā to lai jums pasaku.

JURIJS: Tad nesakiet nekā.

LĀSMA: Tad arī neteikšu nekā. Neērta pauze. Abi skatās viens otram acīs.

JURIJS: Jums kā saimniecei pirmais vārds.

LĀSMA: Jums tumšas acis. Latviešiem parasti tādas nav.

JURIJS: Jūs neesat pirmā, kas to ir ievērojusi... No mātes puses. Kad Napoleona kaŗaspēks gāja caur Kandavu uz Maskavu, tur bija apmeties kāds melno pulks. Un tālāko jūs varat pati iedomāties.

LĀSMA: Nu, jūs gan stāstāt niekus.

JURIJS: Tā ir patiesība. Kopš es ienācu jūsu mājā...

LĀSMA: Kopš jūs ienācāt...

JURIJS: Nē, es labāk neteikšu - jūs mani pārpratīsiet.

LĀSMA: Es tagad nelikšos mierā kamēr jūs man pateiksiet.

JURIJS: Jūs neņemsiet ļaunā?

LĀSMA: Apsolu!

JURIJS: Kopš tā brīža, kad es ienācu jūsu mājā, es ne acumirkli neesmu varējis no jums savas acis novērst.

LĀSMA: Tagad jūs man patiešām liekat justies neērti.

JURIJS: Tad es ņemu savus vārdus atpakaļ.

LĀSMA: Neņemiet gan.

JURIJS: Jūs ilgi precējusies?

LĀSMA: Ļoti!

JURIJS: Laimīgi?

LĀSMA: Valdis ir tas godīgākais, labākais apgādnieks, kādu vien sieviete var šinīs laikos vēlēties.

JURIJS: Un jums ar to pietiek?

LĀSMA: Jūs gribat visu... jūs esat viens no tiem vīriešiem, kuŗi... nu, kā lai to saka...

JURIJS: Jūs mani nepazīstat.

LĀSMA: Pazīstu gan!... Kāpēc es tā teicu?

JURIJS: Jūs teicāt...

LĀSMA: Ar pirmo brīdi, kad jūs ieraudzīju, mani pārņēma tāda sajūta it kā es jau jūs pazītu vismaz tūkstoš gadu... Varbūt man vajadzēja turēt muti ciet.

JURIJS: Jūs ņemat savus vārdus atpakaļ?

LĀSMA: Apjukusi, pārcilā šķīvjus. Viens šķīvis nokrīt zemē un saplīst. Jurijs notupas un palīdz salasīt lauskas. Redziet kāda nu es esmu! Jums nevajadzēja te nākt! JURIJS: Vai dzīsiet mani projām?

LĀSMA: Jūs mani izprovocējāt.

JURIJS: Jūs mani arī, tādēļ esam līdzīgi. Kvit!? Neērta pauze.

LĀSMA: Kur viņi tik ilgi kavējas? Es iešu pasaukt.

JURIJS: Neejiet!!

LĀSMA: Vai jūs man pavēlat?

JURIJS: Pavēlu!!

LĀSMA: Tad es neiešu.

JURIJS: Jūs nemaz neesat tāda kādu es jūs iedomājos.

LĀSMA: Jūs arī ne! Labāk pastāstiet, kāpēc jūs te nācāt.

JURIJS: Vienkārši. Esmu šeit vientuļš.

LĀSMA: Vai tad jums Gaida nepatīk?

JURIJS: Jūsu draudzene ir brīnišķīga sieviete.

LĀSMA Bet ne pietiekoši brīnišķīga.

JURIJS: Man stāstīja, jūs arī esot vientuļa.

LĀSMA: Gaida - tā pļāpa!

JURIJS: Man nebija nekādas tiesības jums to teikt. Jums vīrs...

LĀSMA: Vīrs pa dienu projām. Es viena mājās. Dzīve jau neiegrozījās gluži tāda kā jaunībā sapņoju - bet kam tad ir?

JURIJS: Dažiem ir... Un tagad pastāstiet kaut ko par sevi.

LĀSMA: Es jums savu dzīvi vienā teikumā esmu izstāstījusi, bet par jums es nezinu nekā, izņemot...

JURIJS: Izņemot, ka esmu čekists.

LĀSMA: Parasti šim postenim taču sūta krievus.

JURIJS: Es esmu krievs - tikai ar latviešu mēli.

LĀSMA: Lai labāk varētu mūs izspiegot?

JURIJS: Atklāti runājot - jā.

LĀSMA: Valšķīgi. Tad man, jums klātesot, jāuzmanās, ko es saku.

JURIJS: Ja jums kas slēpjams - noteikti.

LĀSMA: Man daudz kas slēpjams. Bet es jums to neteikšu.

JURIJS: Es to zinu tāpat bez teikšanas. Kāpēc jūs pēkšņi nosarkāt?

LĀSMA: Ak Dievs, vai tas tiešām rādās?

JURIJS: Dodiet man savu roku.

LĀSMA: Nedošu! Jurijs satver viņas roku. Pauze.

LĀSMA: Ak Jurij, Jurij... Istabā, priecīgi trokšņojot, iedrāžas Valdis, Kazimirs, Gaida.

VALDIS: Uz Lāsmu. Tev nu gan ir laba draudzene. Mēs abi ar Kazimiru gribējām biedreni izpumpēt, kas vakar pārrunāts komitejas sēdē, bet viņa tikai nē un nē..

GAIDA: Tik gaŗlaicīgas saimnieciskas lietas, ka taisni nelabi metas, bet viņi man netic. Jurij, jūs bijāt vakar sēdē klāt - palīdziet taču man.

JURIJS: Biedrenei Gaidai Janovnai taisnība - absolūti gaŗlaicīgas saimnieciskas lietas.

GAIDA: Paldies, biedri, un tagad runāsim par ko interesantāku.

LĀSMA: Vai tu man vakar neteici, ka sēde ir slepena?

GAIDA: Nu, ja jau tu gribi piesieties pie vārda, visas mūsu sēdes ir vairāk vai mazāk slepenas... Lāsmiņ, mīļā, ja tu zinātu, cik es esmu izsalkusi, un virtuvē tik labi smaržo.

JURIJS: Gaida jau jūs visu ceļu uz šejieni tā slavēja, ka esot pagasta labākā vārītāja.

GAIDA: Jā, Lāsmiņ, neatstāj mani kaunā, ka es esmu Jurijam sastāstījusi tīrus niekus.

LĀSMA: Uz Gaidu. Tu esi neiespējama!... Biedri Čerņik, lūdzu, lūdzu pie galda.

JURIJS: Mans kristītais vārds ir JURIJS.

LĀSMA: Atvainojiet, Jurij. Es tā nedomāju. Galda, Kazimirs, Valdis zīmīgi saskatās.

 

CETURTĀ AINA

 

Čekas birojs. Pie galda sēž Jurijs. Ienāk uztraukusies Lāsma. Jurijs pieceļas un viegli apkampj Lāsmu.

JURIJS: Es zinu, ko jūs teiksiet, tāpēc jau iepriekš atvainojos.

LĀSMA: Tik formāli? Tagad es nezinu kāpēc es vispār esmu te.

JURIJS: Piedod man... tu... tu! Tā bija pilnīgi automātiska reakcija.

LĀSMA: Es tev piedodu. Bet tas vēl neizskaidro...

JURIJS: Tu esi te tāpēc, ka es tā pavēlēju.

LĀSMA: Kad saņēmu izpildkomitejas pavēli ierasties uz nopratināšanu - un vēl ar tavu parakstu - man sirds sarāvās.

JURIJS: Šis bija vienīgais veids kā tevi satikt, lai nerastos aizdomas.

LĀSMA: Pat ja apkārt klīst visādas baumas, ka arestēšot bijušos meža brāļus, aizsargu ģimenes... jūs... ak mans Dievs... tu... tu vari iedomāties kā es jutos.

JURIJS: Tenkas, ko izplata režīmam naidīgas aprindas.

LĀSMA: Es nesaprotu kāpēc tev tā vajadzēja darīt - tik ļauni, gandrīz vai sadistiski?

JURIJS: Man vienkārši bija tevi jāredz. No pirmā acu uzmetiena es jau zināju... Sauc to par aizraušanos, kaislību, traku ilūziju... Man bija tevi jāredz vaigā.

LĀSMA: Nu, un tagad, kad esmu te?

JURIJS: Tas ir viss, ko es vēlējos. Sēdi! Nerunā! Tikai esi! Lāsma apsēžas. Pauze. Klusums.

LĀSMA: Cik ilgi mēs tā klusēsim?

JURIJS: Kamēr tu teiksi to, ko es jau no pirmā acu uzmetiena esmu gribējis no tevis dzirdēt.

LĀSMA: Tas skanēs tik banāli... Nē, es neteikšu.

JURIJS: Tad nesaki - es zinu tāpat... Pauze.

LĀSMA: Par ko tu tagad domā?

JURIJS: Mēs nevaram satikties šeit - un man pašam vēl nav pastāvīgas dzīves vietas.

LĀSMA: Pa dienas vidu esmu viena mājā.

JURIJS: Bet bērni, vīrs... Es nesaprotu.

LĀSMA: Bērni līdz četriem skolā un vīrs visu dienu apgaitā. Tu būsi?

JURIJS: Ja tu mani uzaicināsi.

LĀSMA: Cik reizes man, tev... ak, visviens... Ko lai es, mājās aizgājusi, saku savam vīram? Viņš tāpat uztraucies kā es.

JURIJS: Saki, ka bija pārpratums.

LĀSMA: Nē, tas nederēs - teikšu viņam... Bet tad atkal... nē... labāk teikšu ko nevainīgu, ka rakstvede visu salaidusi dēlī...

JURIJS: Labāk saki patiesību. Ka gribēju lai tu aiznesi šo tavam vīram par laipno uzņemšanu. Uzliek galdā konjaka pudeli. Un ka rakstvede savā stulbumā tev aizsūtījusi formas paziņojumu. Tu viņam iedosi? No manis?

LĀSMA: Kāpēc ne viņam tieši?

JURIJS: Pretēji tev - viņš bez iemesla nedrīkst kavēt darbu. Vai tas izklausās loģiski?

LĀSMA: Loģiski. Un man? Ko es dabūšu?

JURIJS: Vai tu tiešām mani turi par vīrieti, kurš sievieti pērk par mahorku un citiem labumiem?

LĀSMA: Piedod - tas bija tikai joks.

JURIJS: Tā es to arī sapratu.

LĀSMA: Es nezinu vai tu saprati. Parasti es tik nenopietni neuzvedos... Tā visa ir tava vaina. Man vispār nevajadzēja tevi satikt.

JURIJS: Man arī ne! Bet ja nu reiz liktenis mūs savedis kopā...

LĀSMA: Kad es tevi redzēšu?

Gaida pabāž galvu caur durvju šķirbu.

GAIDA: Biedri Jurij Ivanovič! Šeit ieradušies pāris zemnieku, kuŗi steidzīgi
vēlas ar jums runāt.

JURIJS: Tūlīt! Uz Lāsmu. Tev mani jāatvaino.

LĀSMA: Es redzu, tev darbs. Es tagad iešu.

JURIJS: Paliec! Es tikai gribu, lai tu dzirdi, kas viņiem sakāms.

LĀSMA: Es tīri labi varu iedomāties. Nē, es negribu dzirdēt, kas viņiem sakāms. Tad tu būsi?

JURIJS: Skaļi. Vediet tos abus vīrus iekšā! Lāsma klusām, paņēmusi pudeli, aiziet.

 

PIEKTĀ AINA

 

Lāsma. Ienāk Jurijs. Abi bez vārda runas apkampjas, tad apsēžas uz gultas malas.

LĀSMA: Es vakarnakt nosapņoju, ka tu nāksi. Tad pamodos un vairs nevarēju aizmigt. Ar mani laikam notiek kaut kas prātam neaptveŗams. Tavs tēls nāk kā no zemapziņas dzīlēm un ir vienmēr man acu priekšā... Ak Dievs, tas skan tik neīsti, sentimentāli!... Katru rītu es mostos ar svešādu satraukumu sirdī... Tev vajadzēja vispirms piezvanīt, lai es varētu nomazgāties, sakopties, lai tev nebūtu kauns no manis.

JURIJS: Galvenais iemesls, kāpēc es nācu iepriekš nepiezvanījis, ir tas, ka meitenes Melleņu centrālē, saspraudušas puļķīšus, palaikam noklausās mūsu sarunas, un apkārt sāk klīst valodas.

LĀSMA: Un tev no tā kauns?

JURIJS: Te nav runa par kaunu, bet par mūsu abu drošību.

LĀSMA: Kas arī nenāktu, es zinu, ka tu vienmēr mani pasargāsi.

JURIJS: Tev jau ir vīrs kas tevi sargā?

LĀSMA: Kaunies! Viņš ir labs cilvēks, bet es vairs neesmu droša, ka viņš spētu mani pasargāt.

JURIJS: No manis?

LĀSMA: Smejas. Pat ne no tevis.

JURIJS: Jā, kur viņš ir, kad viņam būtu tevi jāpasargā?

LĀSMA: Būs atpakaļ vēlu vakarā. Kāpēc tu tā vienmēr jautā?

JURIJS: Mans čekista treniņš. Un bērni?

LĀSMA: Šodien pēc skolas ies pie draugiem. Saki, ko tu vēl gribi zināt, un es to izpildīšu.

JURIJS: Bez tevis - nekā! Tu nevari sapņos iedomāties, kā es uz šo brīdi gaidīju. Ja tu tikai nebūtu precējusies...

LĀSMA: Kāda tam nozīme? Pirms es tevi satiku, es nezināju, kas ir īstas jūtas, kaisle... Tev daudz sieviešu?

JURIJS: Neviena tāda kā tu.

LĀSMA: To jūs vīrieši visi sakāt. Tu, skaists vīrietis, varētu dabūt to glītāko, jaunāko krievieti, ar kuŗu tev nebūtu jāslapstās - nevis noņemties ar padzīvojušu bijušā fašista, aizsarga sievu.

JURIJS: Tagad tu diedelē pēc komplimentiem... Es negribu jaunu, treknu krievieti. Es vispār negribēju nevienu – un tad es ieraudzīju tevi. Un kopš tā brīža tu man vienmēr esi acu priekšā. Vai tev ar to nepietiek?

LĀSMA: Man atkal tādas neracionālas bailes, ka es varētu tevi zaudēt. Es to nepārdzīvotu. Bez iemesla iesāk raudāt.

JURIJS: Vai es atkal pateicu ko nevajadzēja?

LĀSMA: Nu, nē taču! Nē!

JURIJS: Ko tad?

LĀSMA: Nu, saproti taču, ka tagad tāds laiks, kad cilvēks vienkārši bez iemesla sāk raudāt. Parādi viņam ar pirkstu, un viņš sāk raudāt. Nu, tā no nekā sāk raudāt. Un es stulbene... Atļauj man piecelties un izslaucīt acis.

JURIJS: Paliec. Es izslaucīšu. Slauka.

LĀSMA: Kopš bērnu dienām neviens man to nav darījis. Smejas. Tagad tu man

atgādini manu māti.

JURIJS: Un tu manu meitu.

LĀSMA: Tev meita? Es negribu būt tava meita. Es gribētu būt tava karaliene un ielas meita vienā personā. Un ja kāds nekrietnelis gribētu man pāri darīt, tad tu nostātos starp mani un viņu un teiktu: „Nekad!” Un tavs zelta zobens mirdzētu saulē. Un viņš tā nobītos, ka aizskrietu ļeku ļekām, asti kājstarpē ievilcis. Un tad tu man uzliktu galvā zelta kroni... Fui! To smago, auksto kroni es gan negribētu. Pietiktu tikai ar tādu vienkāršu liepu ziedu vainadziņu, kuŗu tu man viegli, ar mīlestību uzliktu uz manām zeltainajām matu cirtām. Un tad tu teiktu: „Tas vainags tevi pasargās no visām nelaimēm, kādas vien mūs šinīs dienās var piemeklēt.”...Nu, saki vai man nav mazs rakstnieces talantiņš? Vai tad tu dzeju nelasi? Nu, saki kaut ko!

Istabā bez brīdinājuma iedrāžas Valdis. Abi to ieraugot, viens no otra atraujas. Valdis uz brīdi sastingst, tad nervozi sāk rakāties pa papīriem.

JURIJS: Sniedz Valdim roku, it kā nekas nebūtu noticis. Kā veicas ar darbu?

VALDIS: Normāli.

JURIJS: Vai patīk?

VALDIS: Patīk.

JURIJS: Tas ir labi. Mežsarga darbs jau ir veselīgs. Uz kurieni braucāt?

VALDIS: Šodien atskaite.

JURIJS: Tad kādēļ esat šeit?

VALDIS: Biju aizmirsis atskaites papīrus mājās.

JURIJS: Citreiz jābūt uzmanīgākam.

VALDIS: Vai tagad drīkstu iet?

JURIJS: Un jūsu brālis? Viņu sauc...

VALDIS: Kazimirs.

JURIJS: Darbu atradis?

VALDIS: Nezinu.

JURIJS: Bet viņš te bieži iegriežas?

VALDIS: Mēs taču esam brāļi.

JURIJS: To es jums neprasīju! Jums vēl citi brāļi?

VALDIS: Aleksandrs.

JURIJS: Un vecāki?

VALDIS: Tēvs miris.

JURIJS: Varbūt radi Amerikā?

VALDIS: Nav neviena.

JURIJS: Vai esat sastāvējis fašistu organizācijā „Aizsargi”?

VALDIS: To jau jūs droši pats zināt.

JURIJS: To es jums neprasīju. Vai jums patīk padomju vara?

VALDIS: Kā citādi, ka patīk. Vai tagad drīkstu iet?

JURIJS: Drīkstat! Valdis izdrāžas no istabas.

LĀSMA: Dieva vārds - to nu es gan negaidīju. Ko mēs tagad iesāksim.

JURIJS: Neko! Jāgādā lai turpmāk kaut kas tāds vairs neatgadītos.

LĀSMA: Varbūt tam tā bija jānotiek... Tu zini, kad viņš aizgāja, mani pārņēma dziļa vienaldzība.

JURIJS: Es tikai ceru, ka mans oficiālais tonis viņu sabaidīs un viņš liks mūs mierā.

LĀSMA: Kad tu viņu iztaujāji, tava balss tā pārmainījās, ka man šķita, ka šeit runā pavisam svešs cilvēks. Jurij, kas tu patiesībā esi - man bail.

JURIJS: Apvainojies. Acīmredzot tavās acīs tikai čekists. Laikam jau pienācis laiks

pazust! Pieceļas.

LĀSMA: Lūdzu neej! Tu mani pārproti. Jurij, es tikai gribēju tev vēl pateikt, ka manī radās tāds respekts pret tevi, redzot kā tu tiki galā ar nepatīkamu situāciju.

JURIJS: Nepatīkamas situācijas ir daļa no mana darba, un es ne tuvu neesmu tas, par ko tu mani turi.

LĀSMA: Man tu esi un vienmēr būsi... Kad mēs atkal viens otru redzēsim?

JURIJS: Pirms viņš iedrāzās, gribēju tev pateikt, ka man būs komandējums uz Liepāju - daļēji tādas kā brīvdienas. Tikai naktī būšu mazliet aizņemts.

LĀSMA: Man Liepājā ir radi.

JURIJS: Brauc līdzi! Varēsim pasēdēt restorānā, padejot.

LĀSMA: Tādiem kā man Liepāja ir aizliegtajā zonā.

JURIJS: Es visu izkārtošu.

LĀSMA: Valdis būs aizdomīgs. Pats zini, ka civiliem atļaujas tikpat kā nedod.

JURIJS: Saki, ka Gaida izpildkomitejā.

LĀSMA: Viņa viena to nevar.

JURIJS: Kuŗš to vēl zinās bez tevis? Raksti radiem vēstuli, lai viņi uzaicina ciemos. Būs ko atrādīt un tavējam neradīsies aizdomas.

LĀSMA: Tiesa. Radiņi jau sen aicina.

JURIJS: Nu par ko tu vēl baidies?

LĀSMA: Un mazo bērnu atstāšu pie māsas.

JURIJS: Ņem viņu līdz - tas novērsīs aizdomas.

LĀSMA: Kā es tikšu autobusā, vilcienā ar visām pekelēm?

JURIJS: Tu ne brīdi nebūsi viena. Es tevi sagaidīšu Rīgas autoostā.

LĀSMA: Ko es tur, Liepājā viena pa dienu sadarīšu?

JURIJS: Tev tur ir radi, un es strādāšu tikai pa naktīm.

LĀSMA: Un kas tas par darbu, ka dienā tu...

JURIJS: Tas uz tevi neattiecas. Nejautā, un viss būs kārtībā.

LĀSMA: Nejautāšu jau nejautāšu , bet ko lai es saku Valdim?

JURIJS: Pastāvi uz to, ka mūsu starpā nekas nenotika.

LĀSMA: Tu Valdi nepazīsti - viņš var būt ātrs, bet taisnīgs.

JURIJS: Es tavus latviešus pazīstu – viņš nebūs ne viens, ne otrs. Tici man!

 

SESTĀ AINA

 

Tās pašas dienas vakarā. Pa istabu nemierīgi staigā Kazimirs. Ienāk Valdis.

VALDIS: Tu te ?

KAZIMIRS: Sirds nebija mierīga.

VALDIS: Kur Lāsma?

KAZIMIRS: Kas ar tevi noticis? No rīta, pa gabalu braucot, redzēju, ka tu kā plēsts aizdrāzies pretējā virzienā. Vai esi slims palicis?

VALDIS: Kāda tev tur daļa?

KAZIMIRS: Ir gan daļa, ja tu uzvedies, ka vairs pazīt nevar.

VALDIS: Slims, tu nebūtu slims, ja jaunais čekists jau no paša rīta sēž pie Lāsmas sāniem!

KAZIMIRS: Es ceru, ka tu parunājies ar viņu kā pienākas.

VALDIS: Gribi lai mani bērni paliek bāreņos?

KAZIMIRS: Nu, tad runāšu es! Man pagaidām nav ne sievas ne bērnu.

VALDIS: Tu esi traks!

KAZIMIRS: Ne jau trakāks kā tu tagad.

VALDIS: Es pat vēl šovakar izskaidrošos ar sievu. Tā lieta, paldies Dievam, nav tik tālu aizgājusi, ka nevarētu kā akmeni dziļi zemē ierakt... Kur Lāsma?

KAZIMIRS: Kad dzirdēja tevi piebraucam, izmetās pa durvīm... Es tagad iešu.

VALDIS: Nepaliksi uz vakariņām?

KAZIMIRS: Nē! Es iešu! Jums lietas runājamas pie kuŗām es negribu būt klāt.

VALDIS: Ko lai es tev saku? Paldies, ka atnāci.

KAZIMIRS: Nesaki paldies, bet domā ko tu viņai teiksi.

Kazimirs aiziet. Ienāk Lāsma ar spaini rokā.

VALDIS: Es jau nodomāju, ka tevis te vairs nebūs.

LĀSMA: Spītīgi. Pats neredzi, ka strādāju!

VALDIS: Tagad apsēdies.

LĀSMA: Es labāk palieku stāvot.

VALDIS: Tu gribi man ko teikt?

LĀSMA: Ne sevišķi.

VALDIS: Kā būtu, ja iesāktu ar šo rītu?

LĀSMA: Kas tur ko runāt?

VALDIS: Ir gan ko runāt! Domā, ka es neredzēju?

LĀSMA: Nu, un tad? Mēs tikai sēdējām un runājāmies, kamēr tu iedrāzies kā vējš un...

VALDIS: Apkampušies! Abi!

LĀSMA: Dancojot daudzi mani apkampuši un pat spieduši klāt. Kāpēc tad tu neko neteici?

VALDIS: Kliedz. Tu mani par pēdējo stulbeni turi, vai!?

LĀSMA: Ar tavu bļaušanu mēs neko neatrisināsim.

VALDIS: Apsēžas, galvu nokāris rokās. Lāsma viņu noglauda. Es tev nekad neesmu tā uzkliedzis.

LĀSMA: Es zinu, jau zinu. Man tiešām nevajadzēja tevi izaicināt. Piedod.

VALDIS: Un ko tagad?

LĀSMA: Varbūt būtu labāk, ja es uz kādām pāris nedēļām aizbrauktu.

VALDIS: Pie tava čekista?

LĀSMA: Uz Liepāju pie radiņiem kamēr mūsu abu emocijas norimst.

VALDIS: Pilsēta slēgta iebraucējiem kā tu.

LĀSMA: Gaida pagādās atļauju. Viņai sakari.

VALDIS: Pat ja visiem zināms, ka tavu māsas brāli meklē čeka? Es neticu.

LĀSMA: Viņai lielāks iespaids nekā tu iedomājies.

VALDIS: Bet ko ar bērniem? Tu jau zini, ka es viens nevaru...

LĀSMA: Mazo ņemšu līdz.

VALDIS: Un ja viņa ceļā paliek slima?

LĀSMA: Nepaliks.

VALDIS: Es to neatļaušu!

LĀSMA: Bez bērna es nebraukšu.

VALDIS: Tad abi palieciet šeit!

LĀSMA: Un ja Jurijs atkal atnāk? Vai es viņu ārā dzīšu?

VALDIS: Jā, ja tas atkarātos no manis, es viņu izsviestu pa logu līdz ar stiklu un visu jauno rāmi!

LĀSMA: Tad kāpēc tu viņu šorīt nesviedi? Pauze. Nu redzi... Pauze.

VALDIS: Varbūt tev nebūtu par ļaunu drusku padzīvot prom no mājām un tā nolādētā čekista.

LĀSMA: Bet tikai ar bērnu... Jeb tu gribi, lai es savus radus nekad vairs neredzu.

VALDIS: Es tev nekad to neesmu liedzis.

LĀSMA: Tad tu esi ar mieru, ka es ar bērnu...?

VALDIS: Ja tas tev tik daudz nozīmē.

LĀSMA: Jā, nozīmē!

VALDIS: Bet tikai mīļā miera dēļ.

LĀSMA: Noskūpsta Valdi uz pieres. Tu zini ko, Valdi - tu esi viens labs cilvēks.

Valdis mēģina Lāsmu apņemt, bet viņa izvairās.

 

SEPTĪTĀ AINA

 

Pie jūras Liepājā, taču kādus 100 metrus no pludmales. Putojoši viļņi. Jurijs gaida, nepacietīgi skatās pulkstenī. Aizelsusies pieskrien Lāsma. Viņi apkampjas.

LĀSMA: Es tā steidzos!

JURIJS: Parasti tas esmu es, kuŗš ir par vēlu, bet tu?

LĀSMA: Tu man neticēsi - es biju baznīcā... Nemaz neskaties tā uz mani - es esmu ticīga.

JURIJS: Cik ticīga?

LĀSMA: Noteikti ticīgāka par tevi. Šodien taču ir svētdiena! Gāju gaŗām - durvis bija vaļā. Un es kā bērnībā...

JURIJS: Nolūdzies par mums abiem, lai mūs uzņemtu debesīs?

LĀSMA: Fui, kāds tu! ...Nē, tev drusku taisnības. Šorīt pieceļoties patiešām bija iekšējs nemiers - jutos nogrēkojusies.

JURIJS: Un nožēloji savus grēkus? Stāsta, ka pēc tam paliekot vieglāk.

LĀSMA: Jautri. Ko tu, čekists, zini par lūgšanām! Es neko nenožēloju. Es tikai gribēju izdiedelēt Dieva atļauju manai kaislībai.

JURIJS: Mīlestībai.

LĀSMA: Kaislībai muļķīti! Ar vīru man bija tas, ko cilvēki sauc par mīlestību, bet kad pirmo reizi tevi ieraudzīju, mani ceļi saļodzījās un - lūk, tā ir kaislība! Bet Dievs kaislību neatzīst - tikai mīlestību. Un tā redzi - man bija jādiedelē viņa piekrišanu.

JURIJS: Un viņš deva?

LĀSMA: Laikam jau deva, jo pēc tam palika vieglāk.

JURIJS: Tad jau viss kārtībā.

LĀSMA: Tikai kārtībā? Kas ar tevi šodien! Vai tu nejūti nekādu sirdsapziņas pārmetumu, ka esi ielauzies citu dzīvē?

JURIJS: Katram ir tiesības ņemt no dzīves to labāko, ko var dabūt. Arī tev!

LĀSMA Pat ar varu?

JURIJS: Vai es tevi sagrābu ar varu?... Pauze. Nu redzi. Un tagad atvaino, ka mainu tematu, bet man nupat tā ne no kā iešāvās prātā, ka ir jau trīs nedēļas kopš esam kopā un man nav bijusi drosme...

LĀSMA: Un ko tu ar to gribi teikt? Vai es jau tev esmu apnikusi? Lāsma atraisās, atiet dažus soļus un raugās jūrā.

JURIJS: Atļauj man pabeigt?

LĀSMA: Es skaidri redzu, ka esmu tev apnikusi. Jā, tūlīt saki, ka nevari bez manis dzīvot.

JURIJS: Es nevaru bez tevis dzīvot.

LĀSMA: Vēlreiz!

JURIJS: Es nevaru bez tevis dzīvot.

LĀSMA: Priecīgi. Tas jau daudz labāk... Nāc! bridīsim jūrā!

JURIJS: Pati labi zini, ka pludmale ir uzarta, lai redzētu pēdas, un sargs šaus bez brīdinājuma. Vai gribi lai es...

LĀSMA: Uzliek pirkstu uz Jurija lūpām. Klusu. Tas bija tikai acumirklīgs untums... Vai tevi kādreiz nav sagrābušas ilgas, vēlēšanās redzēt, kas ir aiz viļņiem, aiz apvāršņa - mistiskā Zviedrija, Anglija... Smalki ģērbti cilvēki. Tīras, gaiši apgaismotas ielas.

JURIJS: Man pietiek ar to, ko izlasu grāmatās. Bet tagad nopietni...

LĀSMA: Man gan nē. Un kad es par to iedomājos, mani katru reizi māc skumjas, ka es tās tālās zemes savā mūžā nekad neredzēšu.

JURIJS: Apņem Lāsmu. Labāk priecājies, ka mēs vispār varam būt kopā.

LĀSMA: Es jau priecājos, priecājos, cik vien manos spēkos... Atkal jautrā tonī. Tu jau mani katru dienu vadā pa restorāniem, par kuŗiem mirstīgie var tikai sapņot. Varbūt arī man būtu jāiegādājas tāda pati zila cepure kā tev, ar kuŗu es tad uz sarkana zirga joņošu caur Liepāju.

JURIJS: Tu mani tagad izsmej.

LĀSMA: Nemaz nē! Man šīs trīs pagājušās nedēļas aizskrējušas kā viena liela prieka diena.

JURIJS: Un ko par to saka tavi radiņi?

LĀSMA: Tava uniforma kā ar klapi aiztaisīja viņiem mutes.

JURIJS: Par ko tad jūs runājat - ne jau par bērniem un laiku?

LĀSMA: Tikai par bērniem un laiku... Kāpēc tu mani izjautā tieši tagad?

JURIJS: Tāpēc, ka es gribu zināt, kāpēc šodien tu esi tik nervoza un apsviedīga.

LĀSMA: Ja tu zinātu, tu droši vien mani nemīlētu.

JURIJS: Mīlētu tāpat. Mīlestībai nav nekāda sakara ar to, kam mēs ticam. Tā vienkārši ir! Un! Ja tu biežāk aizmirstu visu un ļautos...

LĀSMA: Es jau ļaujos, ļaujos cik spēju. Tu, latvietis būdams, mīlē kā krievs - ar atdevi, bet es...

JURIJS: Bet tev kā īstai latvietei - vienmēr kājas uz cietas zemes un prāts īstā vietā.

LĀSMA: Tas nu gan nav tiesa! Ar tevi kopā būdama, staigāju kā pa mākoņiem.

JURIJS: Un es kā eņģelis ar spārniem tev blakus.

LĀSMA: Smiedamās. Tu dzejnieks? Nu, vai nav skaisti? Tu eņģelis? Zilais eņģelis.

JURIJS: Nu redzi kā es no tevis izvilināju smaidu... Es eņģelis. Balts un tīrs.

LĀSMA: Tīrs gan, bet ne balts.

JURIJS: Sarkans?

LĀSMA: Sarkans! Jā! Tu esi mans sarkanais eņģelis! Nelaime tikai, ka sarkanu eņģeli debesīs neielaiž.

JURIJS: Un tu mani atstāsi vienu?

LĀSMA: Nebaidies. Es, tur nonākusi, pavēršu pakaļdurvis, un tu ar visiem saviem sarkaniem spārniem ielavīsies nevienam nemanot.

JURIJS: Nelaime tikai, ka es tad te vairs nebūšu.

LĀSMA: Par ko tu runā.

JURIJS: Tikai uz laiku.

LĀSMA: Nē, tagad nopietni....

JURIJS ; Es nezināju kā tev to pateikt.. Jā, man jābrauc tūlīt projām. Pauze.

LĀSMA: Bet tu sacīji, ka mēs te būsim sešas nedēļas. Kāpēc tu man agrāk neteici?

JURIJS: Es tev saku to tagad.

LĀSMA: Un es nedrīkstu zināt kur un kāpēc?

JURIJS: Tas ir mans darbs.

LĀSMA: Cik ilgi?

JURIJS: Es nezinu.

LĀSMA: Tu zini gan. Man jau labu laiku likās, ka kaut kas nav kārtībā. Pa dienu tu esi brīvs. Vai tad tev nav jāstrādā?

JURIJS: Smiedamies. Tāds nu reiz ir mans darbs.

LĀSMA: Mīlestības aklums vēl nav aptumšojis manu prātu. Tu labi zini, ka manu radu, Jēkabu meklē čeka. Man kādreiz tā vien liekas, ka tu mani turi kā tādu pievilcīgu ēsmu, kas uzlikta uz āķa, lai tiktu pie lielā loma. Un lai ēsma būtu vēl kārdinošāka, tā jau laikus papildināta ar manu meitu. Kuŗa vecmāmiņa spētu noturēties, neapskatījusi savu mazmeitiņu... Un kur tad vēl galvenais loms - Jēkabs - meža brālis. Gribētu gan viņu dabūt savos nagos. Bet nu tev nekā - viss pa tukšo! Un tādēļ tevi atsauc...

JURIJS: Ja tu man to būtu agrāk teikusi, es droši vien būtu varējis tavas ciešanas atvieglot.

LĀSMA: Saki, ka tas viss ir tikai manā galvā!

JURIJS: Ja es teiktu, ka tā nav, tu man tā kā tā neticētu. Fakti taču runā paši par sevi.

LĀSMA: Es zinu, ka es esmu stulba un aizdomīga.

JURIJS: Tu neesi ne stulba, ne aizdomīga... Un tagad runāsim praktiski. Es tevi pavadīšu līdz Rīgai un tur iesēdināšu autobusā - tāpat kā tu atbrauci.

LĀSMA: Un kad es tevi atkal redzēšu?

JURIJS: Es tev piezvanīšu.

LĀSMA: Un es nedrīkstēšu tevi apciemot?

JURIJS: Mēs turpmāk satiksimies pie Gaidas, kad viņa nav mājās, bet es tev iepriekš padošu ziņu.

LĀSMA: Kāds viņai no tā labums?

JURIJS: Par to es viņai šo to apgādāju.

LĀSMA: To pašu ko man?

JURIJS: Neesi nu greizsirdīga - tikai pāris sadzīves lietas. Piekodināju viņu par to nerunāt. Un tu viņai arī neko neprasi.

LĀSMA: Gaida, mana labākā draudzene - mūsu starpā nav noslēpumu.

JURIJS: Šis būs pirmais. Starp jums abām. Apsoli?

LĀSMA: Tas ko tu tagad saki - tam nav nekādas jēgas.

JURIJS: Jēga ir tā, ka par lietām, kas var radīt konfliktu, labāk nerunāt.

LĀSMA: Bet sirdī paliks un rūgs.

JURIJS: Tu taču esi ticīga. Tici, un nemiers tavā sirdī izzudīs. Un tu varēsi bez sirdsapziņas pārmetumiem skatīties savai draudzenei acīs un teikt: Tur nekā nebija. Saki sev trīsreiz dienā: „Tur nekā nebija.” Un tavs nemiers pazudīs. Apsoli!?

LĀSMA: Vai tad man ir izvēle?

JURIJS: Nē, tev nav... Un tagad nāc - nosvinēsim mūsu pēdējo vakaru Liepājā. Es jau esmu aizrunājis galdiņu. Paēdīsim, padancosim. Un tad, manā istabā.

LĀSMA: Tev būs Gruzijas saldais vīns? Tu zini bez tā....

JURIJS: Būs... Tu esi gatava iet?

LĀSMA: Pieglaužas Jurijam. Nerunā! Klusē! Tā. Apņem mani. Skaties tālumā. Aiz apvāršņa. Un iedomājies, ka tu kā putns lido apvārsnim pāri tālu, tālu, prom no šejienes - prom no mūsu pelēkās ikdienas - prom no mūsu dzīves - tur, kur starp skaistiem cilvēkiem, greznām mājām , ziedošiem apelsīnu kokiem esam tikai mēs divi, divi vien, bez rūpēm, bez pagātnes, tikai divi vien.

Skatuve lēnām satumst, līdz dzirdama tikai viļņu šļakstēšana.

 

ASTOTĀ AINA

Kazimirs, Jurijs sastopas izpildkomitejā.

KAZIMIRS: Pagaidi! Mums jāaprunājas.

JURIJS: Neredziet, ka esmu aizņemts? Un ja gribat runāt par skolotāja vietu, es jau reiz teicu, ka nevaru jums palīdzēt.

KAZIMIRS: Tavu palīdzību man nevajag, bet, kas man sakāms, neies ilgi.

JURIJS: Pienāciet rītu, kad man būs vairāk laika.

KAZIMIRS: Tagad! Tepat uz vietas!

JURIJS: Es jums dodu vienu minūti. Runājiet!

KAZIMIRS: Manam brālim tāda ģimene, kādu visā apkārtnē neatrast. Ja neliksi Lāsmai mieru...

JURIJS: Es nezinu par ko jūs runājat.

KAZIMIRS: Zini gan! Viss pagasts par to runā.

JURIJS: Miniet man vārdus.

KAZIMIRS: Lai tu varētu vērst represijas - nekad!

JURIJS: Tad man nav ar jums ko runāt.

KAZIMIRS: Saņem Juriju aiz pleca. Ir gan ko runāt! Ja neliksi Lāsmai mieru, rēķinies, ka es tev piepalīdzēšu. To es tev saku kā vīrs vīram!

JURIJS: Vai jūs man tagad piedraudat?

KAZIMIRS: Vari to uztvert arī tā!

JURIJS: Par to es jums tūlīt varētu uzlikt roku dzelžus.

KAZIMIRS: Izstiepj rokas. Liec! Bet tas tavu sirdsapziņu neuzlabos. Un visi zinās par ko tas ir.

JURIJS: Jūs maldāties. Jūs – bijušais bandīts! Neviens!

KAZIMIRS: Man ir draugi. Tie nosūtīs anonīmu ziņojumu jūsu priekšniecībai, ka uzturat attiecības ar valsts nodevējiem.

JURIJS: Ja es necienītu jūsu brāļa ģimeni - un To gan iegaumējiet - es jūs varētu noslaucīt no zemes kā pēdējo mēslu. Es saprotu, ka esat lojāls pret savu brāli, bet, ticiet man, jūsu nožēlojamie draudi neko nemainīs. Un tagad lūdzu vācieties ārā pirms es jūs...

KAZIMIRS: Atceries ko es tev teicu! Bez jokiem! Kazimirs apgriežas uz papēža un aiziet. Pēc brīža ienāk Gaida.

GAIDA: Noraudājusies. Atļaujiet, ka traucēju. Bet pārrakstot tikai tagad ievēroju, ka no pārvietojamo saraksta esat izstrīpojis Lāsmas radus, bet atstājis manējos.

JURIJS: Pirmā kārtā mēs izsūtām tikai aizsargus.

GAIDA: Lāsmas vīrs arī ir aizsargs un turklāt vēl komandieris.

JURIJS: Viņš ir neatvietojams mežsargs. Un, starp citu, sarakstu stādīja komiteja - ieskaitot jūs. Man tikai jāapstiprina. Bez tam - vai tad viņa nav jūsu draudzene?

GAIDA: It kā jūs to nezinātu.

JURIJS: Un tāpēc man jums ir priekšlikums: Kad šeit ierados, jūs man piedāvājāt apmesties savā istabā, kamēr atrastu savējo. Ja jūs, biedrene, man tagad atļautu to šad tad izmantot, es varbūt varētu - protams, ja jūs tā vēlētos...

GAIDA: Man palīdzēt?

JURIJS: Miniet sev tuvas ģimenes vārdu, un es to nostrīpošu.

GAIDA: Ironiski. Jūs gan esat viens labs cilvēks.

JURIJS: Bez ironijas. Un par dzīvokļa lietošanu vēl dabūsiet pāri zeķu... Vienīgais ko no mums pieprasa, ir noteikts ģimeņu skaits. Dodiet man savējās vietā kādu citu. Bet tikai aizsarga ģimeni.

GAIDA: Lāsmas māsiņa ir vienīgā palikusi, kuŗai vīrs aizsargs.

JURIJS: Jums citas vairs nav?

GAIDA: Ne aizsargu...

JURIJS: Māsiņa? Nē, tas nebūtu ētiski pareizi.

GAIDA: Viņa jūs mīl - viņa to pārdzīvos. Ticiet man - viņa to pārdzīvos. Un ja es būtu desmit gadus jaunāka...

 

DEVĪTĀ AINA

 

Tās pašas dienas vakarā. Istabā sēž un raksta Valdis. Ienāk Kazimirs.

KAZIMIRS: Atvaino, ka aizviņdien neatnācu tev palīgā atvest malku, kā biju solījis, bet biju aizbraucis darbu meklēt uz Stendes skolu un tikai tad atcerējos.

VALDIS: Par to nu gan nerūpējies. Bet tev? Kādas cerības?

KAZIMIRS: Man piedāvāja sētnieka vietu.

VALDIS: Bet bērnus mācīt nē?

KAZIMIRS: Skolas priekšnieks nelegālais. Tincināja, tad noraidīja... Viņš bija tik nesimpātisks, ka nolēmu, ka es nu viņa kabinetu gan neslaucīšu.

VALDIS: Un tu viņam to pateici?

KAZIMIRS: Es negribu par to vairs runāt... un kas jauns tavā dzīvē? Kā Lāsmai gāja pa Liepāju?

VALDIS: Nu normāli, lai gan atbrauca daudz ātrāk nekā bija paredzējusi. Viņa jau neko man nestāsta.

KAZIMIRS: Skatās apkārt. Nav mājās.

VALDIS: Nezinu. Kaut kur aizstaigājusi. Droši vien pie tās komunistes. Beidzamajā laikā viņas abas tās lielās draudzenes.

KAZIMIRS: Tad vari atklāti runāt?

VALDIS: Nav jau daudz ko teikt. Atbrauca no Liepājas tāda kā slima, kā grūtsirdīga. Stāv pie loga, drūmi skatās ārā. Tad, ieraugot mani, it kā saraujas.

KAZIMIRS: Un ko tu?

VALDIS: Kauns atzīties, bet mēs vairs neguļam vienā gultā. Viņa nejūtoties labi, un tā es te viens lielajā istabā...

KAZIMIRS: Varbūt tava vaina?

VALDIS: Kas to lai zina. No virsas tā kā salabām, bet nebija vairs tā kā bija. Viņa mani atstūmusi kā pelavu maisu.

KAZIMIRS: Un tas čekists?

VALDIS: Stāstīja, ka esot aizbraucis kādos tur kursos uz Maskavu.

KAZIMIRS: Tīri meli! Kuŗš tev to stāstīja - Lāsma?! Šodien izpildkomitejā, kārtējo reizi uz ceļiem skolotāja darbu lūdzoties, uzskrēju viņam virsū.

VALDIS: Un pazīstot tevi...

KAZIMIRS: Tieši tā! Viņš gāja un es viņu paņēmu aiz apkakles.

VALDIS: Kazimir!!

KAZIMIRS: Jā gan ! Uz mirkli man likās, ka viņš piesauks papildspēkus un uzliks man roku dzelžus. Bet nekā! Viņa acis savilkās vēl šaurākas un viņš pagriezās un aizgāja ne vārda neteicis.

VALDIS: Tu tagad esi sevi apzīmogojis!

KAZIMIRS: Un kas par to? Kopš tās nelaimīgās dienas, kad pieņēmu amnestiju - ar to dienu es sevi pašu savā sirdī apzīmogoju. Un es negribu, ka tas čekists tavā mājā nāk un maitā tavu dzīvi. Vai tu domā, ka es neredzu kāds tu izskaties - novājējis, pelēku seju.

VALDIS: Ko tu esi nolēmis darīt? Viņu šaut?

KAZIMIRS: Jā! Šaut!

VALDIS: Bez ieroča?

KAZIMIRS: Man nevajadzēja toreiz kā jēram atdot manu automātu. Es viņu ar plikām rokām gabalos saplosīšu!

VALDIS: Un sevi līdz.

KAZIMIRS: Lai! Kopš iznācu no meža, manai dzīvei vairs nav nekādas vērtības.

VALDIS: Kā mums visiem. Bet, kas attiecas uz tevi, ieteicu tev uz laiku pazust. Tu mums un Latvijai nākotnē būsi vajadzīgs.

KAZIMIRS: Kādai Latvijai? Ne tādi kā es. Saproti!

VALDIS: Tas ir šis nolādētais laiks, kas mūs abus par tādiem pataisījis.

KAZIMIRS: Nē, mīļais brāli. Tas nav šis laiks - es pats esmu sevi par tādu pataisījis! Ienāk Lāsma.

LĀSMA: Gaidas vēl nav?...

VALDIS: Nav un nebūs!

LĀSMA: Un ja drīkstu jautāt - par ko jūs abi tik nopietni spriežat?

VALDIS: Par tavu čekistu, ko citu?

LĀSMA: Un kas par to?

VALDIS: Par to, kā viņš cenšas apgūt savu darba lauku.

KAZIMIRS: Domā, ka viņš savā aklumā neredz, ka te viss pilns ar bijušiem partizāniem, kuŗi tagad mierīgi strādā pa apkārtējām mājām.

LĀSMA: Vai jums abiem nekā labāka nav ko darīt? Jurijs ir vientuļš, labs cilvēks, kas svešā vietā grib iegūt jaunus draugus...

VALDIS: Un sadzīt mūs kolhozos...

KAZIMIRS: Un galvenais, lai izokšķerētu mājas, kas atbalsta nelaimīgi atlikušos partizānus.

LĀSMA: Mēs nekādus partizānus te neatbalstām.

KAZIMIRS: To jau es redzu.

LĀSMA: Tu redzi! Tad kāpēc tu līdi no meža ārā un nepaliki cīnīties par Latviju, kā tie tur?

VALDIS: Lāsma, mēs jau cik reizes esam to pašu maluši un maluši.

LĀSMA: Jā, kāpēc tu nepaliki? Un mēs nekad īsti nezināsim, ko tu tiem tur stāstīji, lai iegūtu amnestiju.

VALDIS: Tu tagad esi augstākā mērā rupja un netaisna! Izbeidz, es tev saku!

LĀSMA: Tikai tāpēc, ka viņš ir tavs brālis?

KAZIMIRS: Nē , Valdi, viņai ir tiesības zināt. Uz Lāsmu. Pirmkārt, es... To es esmu gatavs zvērēt tavā un Dieva priekšā. Un otrkārt...

LĀSMA: Man tava zvēresta nevajag. Es tikai to gribēju minēt kā piemēru tam, cik viegli cilvēku apvainot bez pierādījumiem.

VALDIS: Kā tavu Juriju.

LĀSMA Nesaki manu! Un kas attiecas uz kolhoziem, tev kā mežzinim kolhozi nedraud.

VALDIS: Bet maniem un taviem radiem gan! Un tagad par to pietiek. Lāsma, es teicu - pietiek!

KAZIMIRS: Nē, Valdi, ja jau es te palaikam iegriežos, viņai ir tiesības zināt. Neviens no mums nav gluži tik nevainīgs, kā viņš savā sirdī mēģina sevi pārliecināt. Uz Lāsmu, Tāpēc apsēdies un es tev sīkumos izstāstīšu, kas manu sirdi ir visus šos mēnešus spiedis.

LĀSMA: Nu nevajag! Tu esi labs cilvēks un tu nevienam ļaunu nevēli.

KAZIMIRS: Ne tik labs, kā es to gribētu, bet saproti...

LĀSMA: Manās acīs tu esi labs cilvēks un man ar to pietiek!

KAZIMIRS: Valdis jau zina, tādēļ arī tev būtu jāzin.

VALDIS: Uz Kazimiru. Vai tu nedzirdēji, ka viņa nevēlas tevī klausīties.

KAZIMIRS: Viņai jāklausās! ... Lāsmiņ, tu atceries to dienu, kad Staļins žēlīgi izsludināja amnestiju visiem, kas mēneša laikā iznāks no meža?

VALDIS: Klusu! Kāds pie durvīm!

LĀSMA: Tā Gaida. Tūlīt, tūlīt! Pauze. Ienāk Gaida. Nopietna, it kā noraudājusies.

LĀSMA: Tu esi stundu par vēlu.

GAIDA: Uzliec spilvenu uz telefona.

LĀSMA: Kam tad mūs vajag. Uzliek spilvenu uz telefona.

GAIDA: Tikai lai būtu droši... Pagaidām tas ir pilnīgi slepeni. Es netīšām redzēju sarakstu. Būšot jaunas izsūtīšanas.

KAZIMIRS: Bijušos partizānus?

GAIDA: Visādus! Šoreiz ģimenes nešķiršot.

LĀSMA: Bet mēs taču neko neesam nodarījuši?

GAIDA: Tavu ģimeni tur neredzēja. Bet... es labāk klusēšu.

LĀSMA: Gaida! Tu esi mana draudzene! Un tu to saki tikai tagad! Kad jūs to nolēmāt? Toreiz, slepenajā, kad es tev prasīju un tu neteici? Ko tu vēl zini? Runā!

GAIDA: Bet tavas māsas ģimeni gan!

LĀSMA: Beidzot! Un tas tev nācās tik grūti? Pagaidi - kāpēc tu to saki man un ne viņai? Gatavojas iet.

GAIDA: Es domāju, ka tev būtu jāzina.

LĀSMA: Labi, es tagad zinu, un ko tālāk? Velk mugurā mēteli.

GAIDA: Tu taču neiesi...

LĀSMA: Vai tas nebija tavs nolūks?

GAIDA: Un iegrūdīsi mūs visus cietumā?

LĀSMA: Ko tu arī neteiktu, es iešu!

GAIDA: Nē, Lāsma, nē! Mums stingri pieteica, lai neviens nebēgot. Tad būšot divtik slikti - iemetīšot cietumā par rīkojuma neievērošanu.

LĀSMA: Pieteica kas!? Vai tu to sarakstu stādīji?

GAIDA: Kā tu tā vari vispār domāt! Sāk raudāt.

KAZIMIRS: Vai manu vārdu redzējāt?

GAIDA: Laikam...

KAZIMIRS: Tikai laikam?! Es nu gan negaidīšu kamēr mani saņem ciet! Taisās uz izeju.

VALDIS: Nepaliksi uz vakariņām?

KAZIMIRS: Esmu pazaudējis apetīti. Nāksi mani pavadīt? Pauze.

LĀSMA: Uz Valdi. Es zinu, ko tu tagad domā. Jurijs pie tā nav vainīgs.

VALDIS: Jeb varbūt tu jau zināji iepriekš? LĀSMA: Kā tev nav kauna!

VALDIS: Ja arī tavs čekists ir tik nevainīgs kā tu to nostādi, tad vismaz viņš varētu tavas māsas ģimeni paglābt... Kazimir, nāc! Abi aiziet.

LĀSMA: Man īsti negribas ticēt, ka manu māsu tā neparko saņems un vedīs. Varbūt viņa bija izrunājusies kā nevajag. Un viņas vīrs - aizsargs - arī kādreiz palaiž muti.

GAIDA: Es nesaprotu, kāpēc tu par katru cenu gribi šo grēka darbu attaisnot? Vai Jurijs ir jau tik tālu tevi iespaidojis?

LĀSMA: Nav un reizē ir! Un brīžiem es jūtos tik vainīga... Tu nesaproti, nesaproti! Tik negaidīti! Tik brīnumaini! Tik kaismīgi! Es varu pavēlēt savam prātam, bet ne jūtām. Vai es, no tādas sažņaugtas latviešu ģimenes kā manējā nākot, vispār drīkstēju zināt, ka pasaulē tādas jūtas ir?

GAIDA: Tu - precējusies ar diviem bērniem.

LĀSMA: Asi. Un tu bez ne viena un otra... Ak, piedod! Es tā nedomāju... Bet saproti! Visus šos gadus esmu bijusi pielaulāta tikai tāpēc, ka tā pieklājas darīt. Līdz šim es pat sapņos nevarēju iedomāties, kas ir īstas jūtas un kaisle.

GAIDA: Bet vai tev neienāk prātā, ko tagad pārdzīvo Valdis, un bērni arī droši vien ko jūt.

LĀSMA: Tu tagad runā kā mācītājs. Vai man nav nekādas tiesības būt laimīgai? Vai īsta mīlestība ir kāds noziegums? Jeb balva, ko piešķir tikai izredzētajiem?

GAIDA: Visus šos gadus es biju pārliecināta, ka jums abiem bija tā laimīgākā laulība. Un Valdis ir tik labs cilvēks... Bet kopš Liepājas tu...

LĀSMA: Kopš Liepājas... mans Dievs! Es jau pat sāku domāt, vai Jurijs nebūtu īstais vīrs un audžutēvs maniem bērniem... Saki, ka mīlestības aklums nav aptumšojis manu prātu?

GAIDA: Kamēr vēl nav aptumšojis - ko tu esi nolēmusi darīt ar savu māsu?

LĀSMA: Ne vārda viņai neteikšu. Es zvēru! Jurijs viņu nostrīpos. Zvanīt es nedrīkstu, tamdēļ man ir liels lūgums: Vai tu nevarētu sarunāt satikšanos, kamēr vēl nav par vēlu?

GAIDA: Es negribu tikt iejaukta jūsu abu personīgajās attiecībās.

LĀSMA: Es jau tā domāju - tev bailes.

GAIDA: Jā, man bailes. Viņš tūlīt zinās no kuras puses tas nāk.

LĀSMA: Vai es tevi vācu laikā nepaglābu?

GAIDA: Kā tu vari būt tik bezjūtīga! Jā, tu paglābi.

LĀSMA: Un...?

GAIDA: Laikam jau esmu tev parādā.

LĀSMA: Nu, tad ej un dari.

 

DESMITĀ AINA

Lāsma saskrienas ar Juriju izpildkomitejā.

JURIJS: Nepatīkami pārsteigts. Kā tu te gadījies?!

LĀSMA: Vai tad Gaida ar tevi nav runājusi?

JURIJS: Par ko tu runā?

LĀSMA: Kad tu neatsaucies, es pati izmisumā zvanīju, uzdevu tavu vārdu.

JURIJS: Es biju aizņemts, un zvanīt bija kļūda. Mums taču bija noruna.

LĀSMA: It kā tu nezinātu, kāds liktenis draud manas māsas ģimenei?

JURIJS: Klusāk! Iestumj Lāsmu birojā un aizver durvis. Tad apkampj viņu, visādi izrādot savu mīlestību. Tagad man būtu tevi jānopratina, no kurienes esi ņēmusi šīs ziņas - bet es to nedarīšu.

LĀSMA: Vai neredzi, cik izmisusi es esmu, kad katrs tavs skatiens kā akmens šķemba griež man sirdī.

JURIJS: Vienīgais, ko tev šobrīd varu ieteikt, ir nejaukties lietās, par kuŗām tu nekā nesaproti.... Tavs māsas vīrs bija aizsargs? Bija?!

LĀSMA: Nu, un tad?

JURIJS: Bija! Nu lūk, kā saka, šis jautājums ir izsmelts! Punkts!

LĀSMA: Man tāda sajūta, ka tu mūsu starpā esi uzcēlis žogu, kuŗam es pat tuvoties nedrīkstu. Es iztēlojos kā es raudāšu, lūgšu manu dārgo māsu pasargāt, un tu noskūpstīsi mani kā savu mīļoto uz pieres un teiksi JĀ.

JURIJS: Viņai nekas ļauns nenotiks - ģimenes netiks šķirtas un viņa būs paēdusi. Un pēc gadiem atgriezīsies sveika un vesela.

LĀSMA: Kā tu to zini?

JURIJS: Es zinu, un ar to tas pietiek! Labāk domā par mūsu abu mīlestību, kas ir vienīgā reālā lieta šinī pasaulē. (Apkampj Lāsmu, bet viņa atraisās.)

LĀSMA: Palīdzi!

JURIJS: Es nevaru, es nedrīkstu aizstāvēt aizsargu! Kā tu to nesaproti.

LĀSMA: Tad atļauj man vismaz savu miesīgo māsu brīdināt, lai viņa varētu laikā sataisīties, bērniņus sagatavot šim brīdim.

JURIJS: Šoreiz laicīgi paziņos, kad viņiem būs jābrauc. Un bērniem būs vienreizēja izdevība redzēt Urālus.

LĀSMA: Viņai nupat piedzima trešais bērns - mēnesi vecs zīdainis. Nabadziņš vēl vārgs - nupat pārcietis dizentēriju. Vai nevarētu viņas vietā kādu citu ģimeni?

JURIJS: Nav jau vairs kaŗa laiks. Šoreiz katru ešelonu līdz Sibīrijai pavadīs medmāsa un par pienu arī tiks gādāts.

LĀSMA: Ja tu man atļautu tikai viņai vienai tā klusi pačukstēt...

JURIJS: Tagad klausies: saraksts ir pagaidām augstākā mērā slepens. Par tā izpaušanu draud Sibīrija, ja ne vairāk. Mums abiem! Jā, mums abiem! Tu saproti!? Mūsu abu mīlestības vārdā - tu saproti!?

LĀSMA: Saprotu.

JURIJS: Nevienu vārdu.

LĀSMA: Nevienu vārdu.

JURIJS: Mīlestības vārdā. Nekad un nevienam. Zvēri?

LĀSMA: Nekad un nevienam. Zvēru. Lāsma pieceļas, iet uz durvju pusi.

JURIJS: Tā vienkārši bez ardievām? LĀSMA: Es nesaprotu kā tu vari mani mīlēt sagrauztu un naida pilnu.

JURIJS: Jā, es tevi mīlu tādu kā tu esi - sagrauztu un naida pilnu. Labi, es tev tagad teikšu ko man nevajadzēja. Katram pagastam ir jādod zināms izsūtāmo aizsargu ģimeņu skaits. Un saraksta augšgalā tava vīra vārds bija viens no pirmajiem. Viņa kā aizsargu priekšnieka vārds. Es nezinu, vai tu apzinies, cik man bija grūti to nostrīpot. Es tiešām ceru, ka tu nedomā piedāvāties braukt savas māsas vietā.

LĀSMA: Es jau brauktu, bet... arī man ir bērni.

JURIJS: Un bez tam, es tev arī to neatļautu.

LĀSMA: Ironiski. Tu gan esi viens labs cilvēks.

JURIJS: Apdomā, ko tu tagad saki.

LĀSMA: Abi apkampjas. Piedod, es tā negribēju. Tikai nepaliec dusmīgs. Es darīšu, darīšu visu, kā tu man teiksi. Aiziet. Jurijs pieceļas, paveŗ durvis un iesauc Gaidu.

JURIJS: Lūdzu ienāciet! Gaida ienāk kabinetā.

JURIJS: Es ceru, jūs apzināties, ka Izpildkomitejas sēdes ir slepenas. Jūs zināt, kas draud par priekšlaicīgu pārvietojamo saraksta izpaušanu?

GAIDA: Bet es domāju, ka viņa...

JURIJS: Es Jums to nepārmetu. Lieta ir pavisam cita - saraksts šodien ir jāsūta apstiprināšanai un man vajadzīgs Jūsu paraksts.

GAIDA: Kāpēc ne jūsējais?

JURIJS: Jūs esat sekretāre un likums prasa sekretāres parakstu.

GAIDA: Bet es to sarakstu nesastādīju.

JURIJS: Tikai uzlabojāt.

GAIDA: Man tur ir iebildumi...

JURIJS: Jūs, tāpat kā citi, esat pilntiesīga komitejas locekle ar balsstiesībām. Kāpēc Jūs toreiz neprotestējāt?

GAIDA: Sarakstā ir cilvēki, kuŗus es labi pazīstu. Kā es varēšu viņiem acīs skatīties?

JURIJS: Varbūt es vairs pareizi neatceros, bet kad pēdējā sēdē, stādot sarakstu, jums jautāja, vai izsūtāmi visi bijušie aizsargi, ieskaitot jūsu labāko draudzeni, jūs atbildējāt ar noteiktu „Jā”, vēl piebilstot, ka tas tikai iztīrīšot gaisu no fašistiskā režīma atliekām. Vai kopš tās dienas kā pilntiesīga komitejas locekle esat savu nostāju mainījusi? Tad mans pienākums būtu to oficiāli dokumentēt.

GAIDA: Nē! Es stāvu aiz tā, ko esmu teikusi.

JURIJS: Nu lūk! Šī ir tikai formalitāte. Saraksts aizies uz centru, un bez manis neviens par to vairs nezinās....Lūdzu. Parakstiet! Jurijs pasviež papīru, un Gaida vilcinādamās to paraksta.

JURIJS: Paldies. Un turpmāk lūdzu nepļāpājiet par lietām pirms laika.

 

VIENPADSMITĀ AINA.

Lāsma lasa. Ienāk Gaida.

GAIDA: Anna Kareņina?

LĀSMA: Es lasu kā drudzī. - piesieta tā, ka nevaru no tās atrauties. Brīžiem pat neapjēdzu, kur atrodos.

GAIDA: Izņem Lāsmai grāmatu no rokām. Tā jau veca krievu grāmata, un mums ar to krievu lasīšanu...

LĀSMA: Burti gan sveši, taču aprakstītā mīlestība tik tuva, tik pazīstama. Taisni kā no pašas sirds paņemta... Iedomājies, Gaida! Tās jūtas pa gadu simteņiem nav mainījušās ne par tiesu. Tās spēj mocīt, spīdzināt, pacelt debesīs un tad iegrūst ellē... Piedod man, ja es tagad izklausos salkana un sentimentāla... Ar viņu man bija tādas izjūtas, kādas man ar Valdi nekad nebija - kā elektrības strāva izgāja cauri visam ķermenim. Attaisa tablešu dozi un iemet mutē pāris tabletes, uzdzerot virsū ūdeni. Tā. Tūlīt jutīšos daudz labāk. Un tagad pastāsti man, kas jauns izpildkomitejā. Valdis man stāstīja... Nu redzi es tagad nevaru atcerēties ko es tev gribēju teikt. Gaida paņem uz galda stāvošo tablešu dozi, apgroza, atver vāciņu, paskatās iekšā.

GAIDA: Kas tās te?

LĀSMA: Miega zāles.

GAIDA: Kopš kura laika?

LĀSMA: Jau vairākas nedēļas možos augšā trijos no rīta un pēc tam nevaru aizmigt. Tumsā blenžu ar vaļējām acīm. Domas kā riteņi griežas pa galvu un tādas bailes, ka kaut kas briesmīgs varētu notikt. Mīļo Gaidiņ, tu nemaz nevari iedomāties...

GAIDA: Vai Jurijs to zina?

LĀSMA: Viņam tas nav jāzina, un tu nemaz nedomā viņam par to pat ieminēties.

GAIDA: Par ko tu mani turi?

LĀSMA: Piedod! Es nezinu, kas ar mani notiek - esmu tā uzvilkta, ka pietiek tikai viens vārdiņš, lai es... nu redzi man atkal nojuka.

GAIDA: Vai Valdis zina, kas tev iekšā vārās?

LĀSMA: Brīžiem man liekas, ka viņš zina līdz beidzamajam sīkumam, bet tikai turpina izlikties.

GAIDA: Tev vajadzētu ar viņu runāt - tas būtu tikai cilvēcīgi. Jūs taču vēl guļat kopā?

LĀSMA: Kāpēc tu tā prasi?... Pēc tās reizes viņš pārvācās uz dzīvojamo istabu.

GAIDA: Un tu viņu neaicināji atpakaļ?

LĀSMA: Viņš ieminējās. Bet es aizbildinājos, ka viņa krākšana traucē man gulēt.

GAIDA: Viņš noticēja?

LĀSMA: Domāju gan... Saki, ko lai es daru? Viņnedēļ viņš man uzdāvināja lakatu - taisni tādu, kādu es valkāju pirms mēs apprecējāmies.

GAIDA: Un tu?

LĀSMA: Ko es!? Es zinu, cik viņam tas grūti nācās, bet, neskatoties uz to, es tagad nevarētu panest, ka mēs gulētu vienā gultā, un viņš sāktu tur taustīties... Es zinu, ko tu tagad domā, ka mums ar Valdi pajucis Jurija dēļ, bet tas jau nav viss. Vai tad man, dumjai meitenei bija kāda izvēle? Labākā gadījumā bērnu audzinātājas darbs... Un viņš izskatījās tik stalts savā jaunajā aizsarga uniformā... Skaidrs, ka es viņu savā veidā mīlēju!

GAIDA: Bet ne kā Juriju?

LĀSMA: Kā es varu mīlēt bezpalīdzīgu vīrieti? Ja viņš būtu toreiz tam Jurijam ķēries pie dziesmas - es nezinu, kas būtu noticis.

GAIDA: Viņam nāve un tev Sibīrija.

LĀSMA: Vismaz manās acīs viņš būtu atguvis savu vīrieša godu. Kā tu vari man prasīt, lai es mīlu vīru, kurš čekista priekšā tikpat kā lien uz vēdera.

GAIDA: Es arī lienu. Mēs visi lienam.

LĀSMA: Kazimirs nelien! Un kādreiz man šķiet, ka esmu apprecējusi nepareizo brāli.

GAIDA: Bet kāpēc ne Juriju?

LĀSMA: Kāpēc tu mani provocē?

GAIDA: Es tikai „tāpat...”

LĀSMA: Nesaki „ tāpat”. Es tevi pazīstu. Vai tu no manis ko slēpi?

GAIDA: Man tikai tāpat ienāca prātā... Nē! Tas nebija nekas svarīgs - tici man!

LĀSMA: Bija gan svarīgs, jo tu pēkšņi aprāvies...

GAIDA: Es pati neatceros, ko gribēju teikt.

LĀSMA: Nu tagad tu gan melo!

GAIDA: Mini man vienu gadījumu, kuŗā es tev nebūtu teikusi patiesību!

LĀSMA: Šī ir pirmā reize, un tikai tāpēc, ka es tevi tik labi pazīstu. Tev un Jurijam... Tu visu laiku stūrē uz viņa pusi. Vai jums abiem...?

GAIDA: Ko tu gribi no manis? Lai es izgāžu tavā priekša visu, kas iemīt manā dvēselē, lai tu to varētu samīdīt ar kājām? Varbūt kādreiz, kad tu nebūsi tik satraukta, bet ne tagad! Vienu gan - es zvēru un vēlreiz zvēru, kad nekad savā mūžā es nedarīšu neko tādu, kas varētu tev un tavējiem kaitēt!

LĀSMA: Es zinu, ka tu esi labs cilvēks un tev man jāpiedod... Klusu! Ienāk Valdis. Kažokā. Paliek stāvot istabas vidū.

VALDIS: KAZIMIRS IR APCIETINĀTS!

LĀSMA: Es tam neticu.

VALDIS: Mans palīgs redzēja, kā viņu aizveda tieši no izpildkomitejas, kur bija ieradies kārtējo reizi, uz ceļiem nokritis lūdzoties pēc darba.

LĀSMA: Bet par ko? Par ko!?

VALDIS: Par ko tagad vispār kādu apcietina? Kāpēc tu nepaprasi savam draugam? Grasās iet projām.

LĀSMA: Valdi! Pagaidi! Tas bija tikai laika jautājums, kad viņu apcietinās... nu tu jau zini, ko es domāju.

VALDIS: Kopš kuŗa laika tu izšķir, vai viņš bija to pelnījis vai ne!

LĀSMA: Tāpēc, ka viņš nebija tāds kā tu - vienmēr prātīgs un uzmanīgs.

VALDIS: Viņam nav sieva un divi bērni.

LĀSMA: Ar bērniem gan neaizbildinies! Mēs paši vienmēr esam tikuši ar sevi galā.

VALDIS: Bez manis?!

GAIDA: Lāsma!!

LĀSMA: Es pati zinu, kad apstāties.

VALDIS: Man nav ne laika, ne vēlēšanās ar tevi strīdēties. Atnācu tikai, lai tu arī zinātu. Un tagad eju paziņot mātei.

LĀSMA: Kad būsi atpakaļ?

VALDIS: Nezinu!

LĀSMA: Šovakar?

VALDIS: Nezinu!

LĀSMA: Rītu?

VALDIS: Nezinu!

LĀSMA: Vai vispār būsi atpakaļ?

VALDIS: Nezinu! Valdis aiziet. Pauze.

LĀSMA: Gaida! Vai tu jau par to zināji?

GAIDA: Man tas ir tikpat liels pārsteigums kā tev. Lāsma pacel tālruņa klausuli un zvana.

LĀSMA: Es vēlētos runāt ar biedri Čerņiku... Biedri Čerņiku!... Ak tā? Un kad viņš būs atpakaļ?... Jā, paldies. Vēlreiz paldies... Uzkar klausuli.

GAIDA: Un...?

LĀSMA: Man kā akmens novēlās no sirds. Biedrs Čerņiks uz vairākām dienām izbraucis komandējumā... Tu zini, ko tas nozīmē? Viņš nekā nezin! Gaida, viņš ir nevainīgs! Viņš atbrauks un viss noskaidrosies. Vai tu tā nedomā? Gaida, nestāvi kā sasalusi! Kas ar tevi noticis! Vai tu tā nedomā? Vai tu tā nedomā!

GAIDA: Laid! Man tagad jāiet. Man jāiet!

LĀSMA: Tev nekur nav jāiet pirms tu man neizskaidrosi. Sagrābj Gaidu aiz pleciem, bet tā atraisās.

GAIDA: Laid! Man tev nav vairs nekas ne skaidrojams, ne sakāms!!

 

DIVPADSMITĀ AINA.

 

Lāsma šuj istabā. Ienāk Valdis ar mazu eglīti. Noliek uz galda un aizdedzina divas svecītes.

LĀSMA: Vai manas acis nerāda pareizi, jeb es tiešām jūku prātā?

VALDIS: Ziemassvētki!

LĀSMA: Marta beigās? Cilvēkus lādē vagonos. Visapkārt izmisums un neziņa, bet tu taisi jokus. Valdi, vai tu atkal neesi dzēris?

VALDIS: Tieši tāpēc, lai atzīmētu to prieka vēsti no debesīm, ka mēs laikam esam no tās sērgas pasargāti.

LĀSMA: Tavs cinisms mani pārsteidz.

VALDIS: Labāk aizklāj logu.

LĀSMA: Kam tā tava svētku egle interesēs?

VALDIS: Visādi istrabīķeļi dauzās pa nakti - kā piemēram tavējais. Ka nepaķer vēl līdzi. Jeb varbūt tikai pateicoties viņam, mēs vēl esam šeit.

LĀSMA: Ja tu domā Juriju, viņš nav nekāds istrabrīķelis un ir tikpat daudz tavējais kā manējais. Un tev, acīmredzot, nekas no viņa nedraud.

VALDIS: Ja jau tavai māsai, tad kāpēc ne man? Vai tu viņu brīdināji, pirms viņu aizveda?

LĀSMA: Izvairās atbildēt. Lūk, uzmanies, lai tā viena svece nenodedzina visu egli.

VALDIS: Kuŗa svece?! Nemaz neizvairies! Vai tu savu mīļo, dārgo māsu brīdināji pirms viņu aizveda?

LĀSMA: Jā, es viņu brīdināju.

VALDIS: Patiešām! Mana māte atkal stāstīja, ka viņa...

LĀSMA: Tava māte nekad nav mani cietusi kā personu. Ko tu dzirdi no Kazimira?

VALDIS: Vispirms par tavu māsu...

LĀSMA: Valdi, ja tev vēl ir kādas jūtas pret mani, liec manai māsai mieru. Es gribu zināt par Kazimiru!

VALDIS: Prasi tam čekistam, ne man!... Visviens. Viņš esot pārvests uz Stūra māju, tur spaidīts... Māte pēdējā, kas viņu redzējusi, kad viņš, dzelžos saslēgts, atvests atpakaļ, lai uzrādītu kādus tur noslēptos ieročus. Viņš bijis nosalis zils un klepojis... Māte asarām aplikusi viņam savu silto šalli ap kaklu. Harošaja staruška, kāds sargs esot nosmējies... Un tad sargs norāvis lakatu Kazimiram un aplicis sev ap kaklu.

Spasiba, barošajā staruška - sargs paklanījies un iezvēlis Kazimiram ar laidni pa muti. Zobi izsisti, no mutes plūdušas asinis.

LĀSMA: Pietiek! Es negribu vairs tālāk klausīties! Un tu to saki tik mierīgi - gandrīz vai smaidīdams.

VALDIS: Ja es ļautu savām emocijām vaļu, es sajuktu prātā. Vai tu esi kādreiz jutusi to bezpalīdzības sajūtu...

LĀSMA: Es nerunāju par bezpalīdzības sajūtu - es runāju par emocijām.

VALDIS: Manā dzīvē es nekad neesmu varējis atļauties tādu luksu kā emocijas. Pienākums pret ģimeni - darbs...

LĀSMA: Nu, no tavas nesenās uzvešanās to gan nevarētu spriest. Kas tevi viņdien sagrāba bija kailas dusmas, naids.

VALDIS: Tikai pret cilvēku, kas bija ielauzies mūsu dzīvē. Nekad pret tevi.

LĀSMA: Pauze. Valdi mīļais - mums tagad jārunā.

VALDIS: Es saprotu, bet pirms mēs runājam... Iedod Lāsmai papīrā ietītu dāvanu. Tas tev uz svētkiem. Nebija pat kārtīga papīra, kur to ietīt... Nu lai tev maza atvainošanās par to, ka viņdien tā bez atvadām aizskrēju.

LĀSMA: Attin dāvanu, izceļot baltu lapsādas cepuri. Tādu jau tikai krievietes valkā.

VALDIS: Tev nepatīk?

LĀSMA: Bet tu jau man viņdien uzdāvināji dārgu lakatu.

VALDIS: Zinu. Bet tagad tev vajag kaut ko tādu, kas iet kopā ar lakatu.

LĀSMA: Draudzīgi, silti. Tagad es jūtos tik vainīga. Tā ir viena no skaistākām cepurēm, kādu es esmu redzējusi.

VALDIS: Sibīrijas baltā lapsa.

LĀSMA: Glāsta vilnu. Es zinu, ko tev tā maksāja.

VALDIS: Par to tagad nedomā. Uzlaiko vai der.

LĀSMA: Uzlaiko cepuri. Der. Taisni laikā. Un man priekš tevis nav nekā.

VALDIS: Es jau arī neko neprasu.

LĀSMA: Es tagad gribētu tev ko labu pateikt, bet man trūkst vārdu.

VALDIS: Labāk nesaki nekā.

LĀSMA: Pieiet pie spoguļa. Skaista. Es nezinu, vai es esmu to pelnījusi.

VALDIS: Tas nav svarīgi. Galvenais, ka tev patīk.

LĀSMA: Noskūpsta Valdi uz vaiga, Valdis mēģina to apkampt, bet Lāsma izvairās. Valdi, mums jārunā.

VALDIS: Tagad taču ir MŪSU svētvakars. Attin pudeli. Armēņu konjaks, īstais. Nav nekāda krutka.

LĀSMA: Valdi! Valdi! Vai tu gribi, lai mēs apdzertos un iekristu atkal viens otram matos? Es gribu runāt ar tevi ar skaidru galvu.

VALDIS: Drudžaini met vienu glāzīti pēc otras. Es gan nē!

LĀSMA: Es patiesībā nezinu, no kuras puses sākt.... Patiesībā tu nevari iedomāties, kādām mokām un sirdsapziņas pārmetumiem esmu izgājusi cauri. Un ja tu nebūtu tas pasaules labākais cilvēks, kādu man savā īsajā mūžā ir bijis lemts sastapt, es tad... Nu tu redzi? Mani tagad pārņēmušas tādas bailes, ka tu mani nesapratīsi... Pauze. Ārā gaudo vējš.

VALDIS: Gandrīz kā ziemas vidū.

LĀSMA: Tu atceries to rītu, kad es sēdēju ar Juriju, un tu tā negaidīti iedrāzies istabā...

VALDIS: Es negribu atcerēties!

LĀSMA: Un es tev pārmetu, ka tu no mušas iztaisi ziloni.

VALDIS: Atceros.

LĀSMA: Un tu gribi zināt, kas notika tālāk?

VALDIS: Negribu! Kas bijis, bijis.

LĀSMA: Bet es gribētu, lai tu zini!... Vai kāds te aiz durvīm?

VALDIS: Istrebīķeļi! Izdzēs sveces! Izdzēš. Kāds klauvē pie durvīm. Valdis atver. Ienāk noraudājusies Gaida.

LĀSMA: Tu!? Vismaz varēji piezvanīt! Un es jau kritu panikā, ka kāds no tiem.

GAIDA: Es ilgāk nevarēju izturēt. Kazimirs!

VALDIS: Kazimirs! Kas!?

GAIDA: Es domāju, ka jums jāzina.

LĀSMA: Gaida saturies. Mēs jau zinām. Viņš apcietināts.

GAIDA: Tu nezini nekā. Viņš! Tiesāts! Un sods izpildīts.

VALDIS: Nošauts?

LĀSMA: Valdi, ko tu runā muļķības!

GAIDA: Šodien izpildkomitejā pienāca ziņa.

LĀSMA: Es neticu! Par ko?

GAIDA: Es nezinu.

VALDIS: Kas vēl to zina?

GAIDA: Pagaidām es vienīgā. Un jūs nedrīkstat nevienu vārdu...

VALDIS: Suņi!! Apgāž egli. Velk mugurā kažoku.

LĀSMA: Neej! Paliec!

VALDIS: Lidijai jāzina!

LĀSMA: Tu nedzirdēji, ko Gaida tev teica?

VALDIS: Lai viņa iet ellē! Izmetas pa durvīm ārā. Gaida raud.

LĀSMA: Stājies! Tu jau neesi par viņu atbildīga. Galu galā tas ir Valda brālis, ne tavējais.

GAIDA: Es esmu! ES ESMU! Bet saproti - man bija bailes. Mums piedraudēja ar Sibīriju un cietumu, ja mēs teiksim to mazāko pušplēsto vārdiņu, un es biju līdz nāvei nobijusies.... Bet tas man visu laiku kā slogs...

LĀSMA: Saņemies! Nomierinies! Es nezinu par ko tu runā! Gaida nomierinājās, noslauka acis.

GAIDA: Manās rokās nāca ziņojums.

LĀSMA: Kas par ziņojumu? Kad ? Runā!

GAIDA: Nu toreiz... Pirms viņu arestēja... Nu saproti! Tas bija čekas ziņojums uz Jurija galda. Rokrakstā. Es, kā parasts, iegāju viņa kabinetā.

LĀSMA: Kas tev meklējams viņa kabinetā?

GAIDA: Es, bez cita, daru arī viņa rakstu darbus... Es iegāju un tur uz galda stāvēja ziņojums par Kazimiru.

LĀSMA: Mans Dievs! Es vienmēr esmu teikusi, ka tavs Kazimirs pārāk brīvi izrunājas.

GAIDA: Šoreiz bija vairāk. Par neatļautu ieroču glabāšanu. Par pretošanos čekas pilnvarotajam. Par terroristisku aktu gatavošanu, par dzimtenes nodevību.

LĀSMA: Es tam neticu!

GAIDA: Tici vai netici - ziņojumu bija parakstījis tavs draugs Jurijs. Pauze.

LĀSMA; Tu varētu būt pārskatījusies. Steigā tas bieži notiek.

GAIDA: Es gribēju, bet nevarēju viņa parakstu izdzēst no savas apziņas. Kazimirs. Viņš varētu būt aizbēdzis mežā... kaut kur... ja tikai es... Bet saproti - man bija bailes...Ko lai es tagad saku tavam vīram?

LĀSMA: Asi, ar naidu. Lai tavu sirdsapziņas slogu atvieglotu?!

GAIDA: Lūdzu, lūdzu netiesā mani. Bet viņam ir tiesības zināt!

LĀSMA: Kāpēc tu viņam neteici, kad viņš bija te?

GAIDA: Saki man, kā es to būtu varējusi?!

LĀSMA: Un paldies Dievam, ka tev vēl tik daudz saprāta! Ja tu būtu teikusi, viņš savā trakumā būtu drāzies pie Jurija un mūs visus iznīcinājis... Ko es runāju muļķības - ne jau mans Valdis. Viņš smilkstēs kā suns asti kājstarpā iešāvis... Kurš vēl par to zina?

GAIDA: Par soda izpildīšanu? Es jau tev reiz teicu.

LĀSMA: Nu nē taču! Kurš vēl zina par to parakstu? Jurija parakstu!

GAIDA: Pagaidām tikai es - es domāju...

LĀSMA: Tu tikai domā... Tu vari man apsolīt, ka nevienam neteiksi?

GAIDA: Kuŗu citu tad tas varētu interesēt?

LĀSMA: Mani! Apsoli?!

GAIDA: Ja es tevi nepazītu...

LĀSMA: Tu nepazīsti! Apsoli?!

GAIDA: Ja tu nebūtu mana labākā draudzene...

LĀSMA; Atceries?! Tu esi! Apsoli?!

GAIDA: Ko tu domā darīt?

LĀSMA: Vispirms apsoli!

GAIDA: Ja tu tā vēlies... Ko tu domā darīt?...

LĀSMA: Kad zināšu - tev pateikšu.

 

TRĪSPADSMITĀ AINA.

Izpildkomitejas telpas. Pie galda Jurijs. Ienāk Lāsma. Abi apkampjas. Lāsma tad viņu atstumj.

JURIJS: Vai es jau tevi nebrīdināju te nenākt? Mēs nedrīkstam jaukt darba lietas ar mūsu personīgo dzīvi.

LĀSMA: Man ar tevi jārunā.

JURIJS: Vai nevarēji gaidīt līdz nedēļas beigām.

LĀSMA: Tagad!

JURIJS: Neiespējami!

LĀSMA: Es teicu - TAGAD! Jurijs apsēžas.

JURIJS: Nu un?...

LĀSMA: Kazimirs!

JURIJS: Ak tas? Es jau tev būtu... Man žēl, bet viņš pats pie tā vainīgs.

LĀSMA: Un tur nav tava roka pielikta

JURIJS: Nav!

LĀSMA: Tu zvēri?

JURIJS: Zvēru!

LĀSMA: Ja tā, tad šī ir pēdējā reize, kad redzamies.

JURIJS: Mīļi. Es zinu, ko tu domā. Bet pirms tu ej, apsēdies un uzklausi mani.

LĀSMA: Vienu minūti un ne ilgāk.

JURIJS: Tas ies ilgāk. Pauze. Tu klausies? Vispirms likums draud ar mūža ieslodzījumu katram, kas, tevi ieskaitot, izpauž jebkuru mūsu iekšējo ziņojumu.

LĀSMA: Ar to man nepietiek. Ceļas, lai ietu.

JURIJS: Labi, es tev stāstīšu, ko neviens vēl nezin.

LĀSMA: Es skatos pulkstenī.

JURIJS: Mani vecāki nav miruši karā.

LĀSMA: Vai tad tu neteici?...

JURIJS: Teicu. Tā oficiālā līnija. Patiesībā manu tēvu un māti kā latviešus un kulakus saņēma ciet. Tēvu Staļins nošāva un māti notiesāja uz mūža ieslodzījumu Sibīrijā. Es vēl tagad nevaru aizmirst, kā zilstrīpainās uniformas iegāzās mūsu mājā.

LĀSMA: Tavā tagadējā uniformā.

JURIJS: Kā tu vari būt tik ļauna! Mani aicināja un es tur iestājos, lai situāciju labotu... Mani uzaudzināja vecā māte, melojot, ka abi vecāki miruši ar difteriju. Un tad mani iesauca armijā. Neprasi, kā man tur gāja un ko es tur darīju...

LĀSMA: To nu gan es varu iedomāties!

JURIJS: Es ar to nekad neesmu lepojies. Tu klausies? Kā cietušo mani izskoloja un kā veiksminiekam man piedāvāja. Es savas pagātnes dēļ nevarēju viņus noraidīt.

LĀSMA: Bet tev tur, protams, patika.

JURIJS: Jā, savā veidā patika. Un tagad tu vari iet un rakstīt par mani ziņojumu čekai.

LĀSMA: Līdz šim man tas vēl nebija ienācis prātā, bet ja nu tu uz to pastāvi...

JURIJS: Tu klausies, es iestājos lai labotu...

LĀSMA: Tev, nacionāli noskaņotam. Vai tas neizklausās pēc morālas izvarošanas?

JURIJS: Tev no sava augstā troņa ir viegli runāt, kamēr es palīdzēju, ko varēju...

LĀSMA: Kazimiru denuncēt...

JURIJS: Tas nu vienreiz bija sitiens zem jostas vietas. Es šinī iestādē neesmu vienīgais. Tavs Kazimirs bija tā sakompromitējies, ka viņu gribot negribot BIJA jāsoda. Ziņojumu kādam bija jāraksta, un tas šoreiz nelaimīgā kārtā piekrita man.

LĀSMA: Patiešām!

JURIJS: Jā! Patiešām! Es jau tā tieku turēts aizdomās par manu neskaidro pagātni un, ja es būtu atteicies rakstīt, mani varētu sākt uzskatīt par nacionālistu... Lūdzu, lūdzu, tici man! Es ziņojumu rakstīju, cik maigu vien iespējams. Cits to būtu izdarījis daudz asākā veidā.

LĀSMA: Notiesājot vienas nāves vietā ar divkāršu nāvi?

JURIJS: Tu nevari mani vainot. Kādi tie laiki, tāda ir tā valoda, un tā man bija jāraksta, vai grib vai negrib. Tā valsts tāda nu reiz ir un tādi ir tie likumi, ar kuŗiem mums jādzīvo... Un ne jau es notiesāju tavu Kazimiru uz nāvi - to darīja tiesneši Rīgā... Un kad rakstīju, es garīgi nesabruku tikai tāpēc, ka domāju par mūsu abu mīlestību. Tā ir patiesība, un to tev kā tādu ir jāpieņem. Un tagad tu vari iet.

LĀSMA: Pauze. Tu nevari iedomāties, kā es tev gribētu ticēt.

JURIJS: Tad tici un viss būs labi.

LĀSMA: Es gribētu, bet nevaru.

JURIJS: Lāsmiņ! Kā lai es tevi pārliecinu?

LĀSMA: Ķircinoši. Mani apprecot.

JURIJS: Ja tas būtu iespējams.

LĀSMA: Patiešām!

JURIJS: Vai es neteicu - jā?!

LĀSMA: Varbūt man tā tikai liekas, bet tu neizklausies pārāk entuziastisks... Neuztraucies! Es tikai gribēju tevi pārbaudīt.

JURIJS: Es tev atklāju savu sirdi, bet tu ņirgājies. Labi, ej! Ej! Bet pirms tu ej, es gribētu, lai tu zinātu par tavu cēlo Kazimiru.

LĀSMA: Kā tu iedrošinies viņu salīdzināt ar sevi!

JURIJS: Tu savā naivumā iedomājies, ka viņš ir tīrs un balts. Tu domā, ka viņš par velti dabūja amnestiju. Nē, mīļā! Čeka neko par brīvu nedod!

LĀSMA: Tu atkal melo!

JURIJS: Pierādījumus? Tu gribi pierādījumus!? Te! Un te! Izrauj no atvilktnes papīru žūksni. Lasi! Tu domā, mēs bez informācijas tos mežus ķemmējām? Nu ņem un lasi! Paša rokrakstā ar parakstu. Pauze. Lāsma uzmanīgi lasa. Tai sāk asaras ritēt pa acīm. Viņa apklāj acis ar plaukstām.

JURIJS: Es negribēju tevi sāpināt , bet tu mani piespiedi. Es esmu tikpat labs cilvēks kā jūs te pārējie.

LĀSMA: Tu esi. Kā mēs pārējie. Ja tu zinātu, ko man vajadzēja pārciest, kad tu nezvanīji, nenāci. Ja tu tagad paņemtu mani aiz rokas un vestu laukā pa durvīm, es, ne brīdi nedomājot, aizietu tāda kā stāvu - bez mēteļa - salā, sniegā, vējā, tumsā.

JURIJS: Tad satiksimies parastajā laikā pie Gaidas, kā norunājām?

LĀSMA: Jā, mīļais. Satiksimies. Es skaitīšu stundas, minūtes, sekundes...

 

ČETRPADSMITĀ AINA.

Mežsarga māja. Lāsma. Ieskrien Valdis, piedzēries.

VALDIS: Kliedz. Kazimira vairs nav! Nošauts!

LĀSMA: Tāpēc jau nav cilvēkam jāpiedzeras.

VALDIS: Mans brālis! Dārgais brālis! Un tur ir arī pielikta tava mīļā čekista, tā nezvēra, briesmoņa roka!

LĀSMA: Un tu domā, ka mums abiem ir ar to kāds sakars?

VALDIS: Man beidzot kā idiotam tas tikai tagad pielēca. Viņš savu ir izdarījis - un tu arī!

LĀSMA: Kas tev tādus niekus stāstīja?

VALDIS: Neteikšu! Bet es zinu!

LĀSMA: Jurijs ir nevainīgs - es zvēru. Ja tu zinātu lietas patiesos apstākļus...

VALDIS: NEMULDI! LĀSMA: Kazimirs...

VALDIS: Kazimirs, ko... Kāds tam sakars ar Kazimiru? Ja tu neapstāsies muldēt, tad es...

LĀSMA: Tagad nemuldi pats! Kāpēc tu neuztraucies, ko tavs svētais brālis... Pirmās pakāpes nodevējs! Tu zināji, bet man neteici!

VALDIS: Kā tu vispār uzdrošinies likt viņa vārdu savā netīrajā mutē!

LĀSMA: Cik līdzbiedru, latviešu patriotu ir uz viņa sirdsapziņas - un tavējās? Nu cik? Sāc tikai skaitīt!

VALDIS: Neviena!

LĀSMA: Melis - kā šeit visi citi! Un ja tu nebūtu kā lops piedzēries, es tev varētu visos sīkumos atgādināt kā viņš ...

VALDIS: Muti!

LĀSMA: Kā viņš, tavs cēlais brālis, nodeva partizānu slēptuves! Paša rokrakstā un vēl ar parakstu! Zīmējumiem! Lai čekai būtu vieglāk sameklēt! Par ko!? Lai atļautu viņam nonīkt savu atlikušo dzīves daļu. Un tu visu šo laiku, to zinādams, stādīji viņu man par paraugu. Un liki man justies tik vainīgai viņa priekšā!

VALDIS: Es teicu! Muti! Un par to tagad izmazgā savas ausis un klausies! Es gribu, lai tu no šejienes uz ātrāko aizvāktos!.. Nav kur iet? Ak tad čekists tomēr neaicina pie sevis?

LĀSMA: Nebaidies! Es aiziešu. Pavisam drīz. Bet mums reiz par visām reizēm jāizrunājas. Kā to darīsim? Mums kopēja manta, bērni...

VALDIS: Ak tad tev bērni?! Nezināju gan!

LĀSMA: Vai es kādreiz neesmu rūpējusies, gādājusi par viņiem? Kopusi un ārstējusi slimības laikā?

VALDIS: Un piecietusi kā slimu zobu!

LĀSMA: Par to man tev vajadzētu gāzt... Mums jāizlemj kā viņus sadalīt. Uz pusēm - un tikai uz pusēm. Paož Valda drēbes. Tu maitas gabals! Viss pagasts runā, kā tu apgrozies pie tās maukas!

VALDIS: Tu gribi, lai es badā dzīvoju?!

LĀSMA; Vismaz būtu to lēto odekolonu izmazgājis no savām drēbēm!

VALDIS: Un tu smirdošo krievu machorku no saviem matiem.

LĀSMA: Viņš vismaz smird pēc īsta vīrieša, bet tu - es nezinu pēc kā tu! Pēc zaķa pastalas! Valdis sit pirmais. Abi kaujas, viss gāžas un lūzt... Lāsma skrien pie zāļu skapīša, pagrābj pilnu sauju ar tabletēm un grib tās norīt. Valdis to attur.

LĀSMA: Laid! Es negribu! Jūs vīrieši esat mani tur noveduši!

VALDIS: Nē, mīļā, tu pati gan! Nedomā, ka es tev ļaušu tik viegli aiziet no mūsu izpostītās dzīves! Valdis sit Lāsmai pa muti. Visas tabletes izbirst pa grīdu. Lāsma metas tās salasīt, bet Valdis samin tās ar kājām. Lāsma, uz ceļiem rāpdamās, mēģina salasīt atlikušās tabletes. Valdis apsēžas un sāk raudāt.

VALDIS: Man nevajadzēja tā darīt, bet es arī esmu tikai cilvēks. Visus šos gadus kopš esam precējušies es tev neesmu ne pirkstu pielicis.

LĀSMA: Es zinu - es tevi izprovocēju. Piedod man.

VALDIS: Es sevi vairs nepazīstu. Es esmu kā zvērs. Bet šodien tas, ko tu teici par Kazimiru - kaut arī tev būtu taisnība, man nebija tiesības... Es negribu pazaudēt tevi un tavu... Es nezinu kā to pateikt...

LĀSMA: Pierāpo pie Valda , apņem tā ceļus, tad pieceļas un glauda Valda galvu. Es zinu, ko tu gribi teikt. Nav jau tā, Valdi, ka es tevi nemīlu un nemīlēšu, bet es mīlu Juriju vairāk.

VALDIS: Es jūtos tik tukšs un nevērtīgs.

LĀSMA: Tu esi man ļoti vērtīgs, bet jūs abi esat tik dažādi cilvēki. Kas tev ir labs, viņam nav, un otrādi.

VALDIS: Mēs abi esam gājuši kopā tik daudz briesmām cauri. Vai tie piecpadsmit gadi tev neko nenozīmē. Vai tiešām tā ir, ka nav vairs ceļa atpakaļ?

LĀSMA: Es nezinu, Valdi.

VALDIS: Zinu, es tev solīju romantisko Rīgu, bet iznāca citādi - necila mežsarga vieta kaut kur Latvijas nomalē.

LĀSMA: Pie tā tu nebiji vainīgs. Tevi, aizsargu tie nelieši atlaida no darba un nebija citas izvēles.

VALDIS: Salīdzinot ar krieviem, būdams kārtīgs latviešu vīrietis, nekāds lielais mīlētājs arī laikam nebiju.

LĀSMA To es tev nekad neesmu pārmetuši.

VALDIS: Bet tu biji vīlusies tā kā tā.

LĀSMA: Tu mani nesaproti.

VALDIS: Es domāju, ka saprotu. Es vēl šodien atceros to ledaino skatu tavās acīs, kad tu uzzināji, ka mūsu kāzas, tavu kāzu kleitu un vēl laulības gredzenu biju pircis uz nomaksu, kas tev pašai vēlāk bija jāpalīdz samaksāt.

LĀSMA: Tu tikai domā, ka man tā manta...

VALDIS: Saki atklāti. Vai tā nebija?

LĀSMA: Manta tā gan nebija... Atzīstos gan - es vienmēr esmu gribējusi būt sabiedrības uzmanības centrā - tikt apbrīnotai un slavētai. Un kad es biju jauna un skaista, tu mani tīši kā grūtnieci iesprostoji mājas četrās sienās. Kā pieķēdētu suni... Bet šodien tu atceries tikai to mantu!

VALDIS: Es tevi vedu un mēs dejojām, dejojām līdz rītausmai.

LĀSMA: Kad satikāmies, tu biji tik skaists un iznesīgs, bet kad apprecējāmies, tev pēkšņi pārgāja visa ballēšanās kāre.

VALDIS: Es daudz labprātāk spēlējos ar mūsu bērnu.

LĀSMA: Es zinu, tu biji labs, mīļš tēvs.

VALDIS: Tāpat kā tu māte.

LĀSMA: Mēs abi esam labi, mīļi cilvēki, bet ar to laikam nepietiek.

VALDIS: Ja nebūtu bijuši šie laiki, kaŗi, vācu laiki, tagad tas čekists... Pauze.

LĀSMA: Es tikai gribu, lai tu saprastu, ka manām attiecībām ar Juriju nav nekāds sakars ar to, kas notiek mūsu starpā. Tās ir divas dažādas lietas.

VALDIS: Es negribu zināt, kas tev ar to čekistu, bet kas attiecas uz mums abiem - tu vari šeit palikt, cik ilgi vien vēlies.

LĀSMA: Paldies, tas ir ļoti cēli no tevis, bet...

VALDIS: Kāpēc bet. Kas zina, varbūt pēc laika...

LĀSMA: Nē, Valdi. Pēc laika nekas nemainīsies.

VALDIS: Izsūtīšanas taču reiz beigsies, cilvēki nāks pie saprāta, nomierināsies... Un kas attiecas uz Kazimiru...

LĀSMA: Es zinu - viņš tev bija tuvs. Man arī. Un ja tu man nebūtu uzbrucis, es vispār nebūtu viņu pieminējusi. Un tagad es to nožēloju...

VALDIS: Es tev apsolos par viņu vairs neatgādināt.

LĀSMA: Tev tas arī nebūs vajadzīgs, jo manis šeit vairs nebūs.

VALDIS: Ko tu domā darīt, kur iet?

LĀSMA: Man apsolīta šuvējas vieta vietējā šūšanas artelī.

VALDIS: Tu dzīvosi - pie tā tur...

LĀSMA: Nē jau! Gaida man izgādās istabu turpat blakus.

VALDIS: Un bērni?

LĀSMA: Es ņemšu Astrīdu. Tev paliek puika.

VALDIS: Un tavs Jurijs?

LĀSMA: Es nezinu... Bet tā ir mana dzīve - ne tavējā. Taču interesanti, ka tu viņu pirmo reizi sauci īstajā vārdā.

VALDIS: Pirms šķiramies... ja tu nebūtu viņu satikusi?

LĀSMA: Tas nav godīgs jautājums no tavas puses.

VALDIS: Vismaz tik daudz tu man esi parādā.

LĀSMA: Labi! Tu biji mans pirmais un vienīgais, un es muļķa skuķis... un... tu gribi vēl?

VALDIS: Nē, pietiek! Es esmu vienkāršs, laikam ne pārāk gaišs cilvēks, bet pat es to saprotu.

LĀSMA: Nē, tā es to nebiju domājusi - ļauj man izskaidrot.

VALDIS: Nepūlies! Es saprotu un ar to pietiek! Lai Dievs tev stāv klāt.

LĀSMA: Vairāk gan tev nekā man. Ar sevi bez viņa palīdzības es pati tikšu galā.

 

PIECPADSMITĀ AINA.

Čekas kabinets. Jurijs sēž pie galda. Gaida raksta uz rakstāmmašīnas. Jurijs pieceļas no galda un pieiet pie Gaidas.

JURIJS: Es jūs laikam iztraucēju, bet šis būs pēdējais ziņojums. Ja nepienāks jaunas instrukcijas...

GAIDA: Cik drīz jums vajadzēs?

JURIJS: Šodien. Uzsviež papīru uz Gaidas galda. Gaida tajā ieskatās.

GAIDA: Te jūs miniet Lāsmas māsu...

JURIJS: Jā, es viņu izņēmuma kārtā ieliku pēdējā ešelonā. Viņai zīdainis - ne gluži vesels. Un tas viņai deva pāris liekas nedēļas sagatavoties uz garo ceļu. Es arī vēl sarunāju, ka viņa ar mazo tiks ievietota labi apsildītā apsardzes vagonā.

GAIDA: Es ceru, ka jūsu draudzene to novērtēs.

JURIJS: Es arī ceru, bet... Es nezinu, kā to pateikt, bet man jums personīgi ir vēl viena nepatīkama vēsts: ar nākošo ešelonu, diemžēl, būsim spiesti pārvietot arī jūsu radus. Pauze.

GAIDA: Es nesaprotu! Kāpēc? Es jums devu savu istabu un jūs man apsolījāt! Ko lai es tagad viņiem saku?

JURIJS: Sakiet patiesību. Jūsu pašu kaimiņu Griezes ģimene pēc pavēles saņemšanas aizbēga un savtīgā veidā ar to sajauca visu mūsu kvotu. Un jūsu radi ir vienīgie, kas kvalificējas stāties viņu vietā.

GAIDA: Griezes! Nu meklējiet taču viņus rokā! Es palīdzēšu!

JURIJS: Lieta nav tik vienkārša: paziņojot bēgšanu, mēs būsim spiesti iesaistīt augstākās instances. Jūs pratinās par noslēpumu izpaušanu, un es nezinu vai būšu spējīgs jūs aizstāvēt. Ticiet man - kamēr kvota ir izpildīta, labākais risinājums jūsu gadījumā ir šo nepatīkamo incidentu noklusēt.

GAIDA: Bet mani radiņi?

JURIJS: Nav jau vairs kaŗa laiks. Viņi tur iedzīvosies un droši vien pēc gadiem, ja vēlēsies, atgriezīsies. Bet jūsu gadījumā... Vai jums tā neliekas?

GAIDA: Es tagad nezinu, kas man liekas.

JURIJS: Labi, pārdomājiet un tad uzrakstiet zem mana vārda viņu aresta pavēli. To pašu standarta formu kā visiem.

GAIDA: Uz to mana roka gan neceļas.

JURIJS: Un Griezēm necēlās, kad viņi ar savu bēgšanu ielika jūs un jūsu radus tik nepatīkamā situācijā? Cēlās! Padomājiet arī reiz pati par sevi. Gaida sāk lēnām negribīgi rakstīt. Nu, jūs taču rakstīsiet, vai ne?

GAIDA: Rakstīšu. Ienāk Lāsma.

JURIJS: Uz Gaidu. Biedrene, lūdzu atstājiet mūs uz brīdi vienus.

GAIDA: Es tūlīt pabeigšu.

JURIJS: Tagad lūdzu!!

GAIDA Vai lai es...?

JURIJS: Atstājiet visu kā ir. Es Jūs pasaukšu. Gaida negribīgi vilcinādamās aiziet. Jurijs ar Lāsmu saskūpstās.

LĀSMA: Tu zini, cik ilgi es tevi neesmu redzējusi? Veselu mēnesi!

JURIJS: Marts bija galīgi aizņemts. Un neprasi man kāpēc.

LĀSMA: Es pat negribu zināt.

JURIJS: Administrācija, vilcienu koordinēšana... Un kas jauns tavā dzīvē?

LĀSMA: Neizliecies nu tik neieinteresēts. ES ESMU BRĪVA! Tu dzirdēji, Jurij!? Es beidzot esmu brīva!

JURIJS: To es redzu.

LĀSMA: Un tu nemaz par to nepriecājies?

JURIJS: Protams, ka priecājos, bet..

LĀSMA: Tev vienmēr tavs bet...

JURIJS: Mums jādomā ar prātu. Man ir sakari. Es tev sagādāšu istabu, sameklēšu labu darbu.

LĀSMA: Un kur būsi tu?

JURIJS: Pa priekšu jānokārto šķiršanās lietas. Kad būsi juridiski brīva...

LĀSMA: Un kas ar to mainīsies?

JURIJS: Tad domāsim par turpmāko. Tu taču pazīsti partijas komiteju? Tā nekad neatļaus dzīvot amorālu dzīvi nereģistrētā laulībā. Un vēl ar aizsarga bijušo sievu.

LĀSMA: Es gaidīšu.

JURIJS: Kamēr nonāks līdz šķiršanās prāvai, paies vismaz gads.

LĀSMA: Es gaidīšu.

JURIJS ; Prāva var tikt atlikta atkal un atkal uz nenoteiktu laiku. Tu zini, kā tiesas te darbojas.

LĀSMA: Es gaidīšu kaut desmit gadus... Domīgi. Divdesmit...?

JURIJS: Mans darbs arī šeit tikpat kā beidzies. Mani vistuvākā laikā sūtīs atpakaļ uz Maskavu. Kādos tur kursos, un tad es dabūšot paaugstinājumu.

LĀSMA: Es braukšu tev līdz!

JURIJS: Tu, latviete, domā atstāt savu dzimto zemi? Savu ģimeni?

LĀSMA: Tāpat kā tu. Un meitu es ņemšu sev līdz.

JURIJS: Ar mani ir citādi - tur uzaudzis, es esmu tikpat kā krievs. Bet tev būs grūti iedzīvoties.

LĀSMA: Tu man palīdzēsi. Un mājās mēs visi runāsim tikai latviski. Bet, ja tu vairs negribi mani, tad saki tā, un es tevi vairs netraucēšu.

JURIJS: Es mīlu tevi un vienmēr mīlēšu, bet...

LĀSMA: Es negribu dzirdēt tavu „bet.” Es gribu mīlestību.

JURIJS: Es to zinu, bet...

LĀSMA: Tavs „bet” kā īlens duras manā sirdī. Pauze.

JURIJS: Lāsma, mīļā. Mēs abi esam labi cilvēki, tādēļ es domāju, ka tev būtu jāzina. Tu, iekšā nākot, ievēroji jauno darbinieci, ko pieņēmām pirms kādām trīs dienām?

LĀSMA: Tu domā to krievieti ar rausim līdzīgo seju un platām lūpām?

JURIJS: Pagaidi brītiņu. Ieiet otrā istabā un aiz rokas ieved sievieti. Iepazīstieties! Lūk, šī te ir Lāsma - apkārtnes labākā šuvēja. UN Šī TE IR MANA SIEVA.

SIEVA: Klaudija. Bet var ari vienkāršāk - Klāva. Klāva pastiepj roku, bet Lāsma sveicienu neatņem. Klāva ber vienā laidā. Jurijs ir jūs vairākkārtīgi nolielījis. Ja jums atliek brīva laika, man būtu jāpāršuj vairākas kleitas. Pārtika šeit tik laba, un visu var dabūt... Mēs maksāsim. Graudā! Vai ne, Jurij? Tie rubļi jau nav neko vērti. Vai nē, Jurij? Un vēlāk manam ziemas mētelim vajadzēs jaunu krādziņu. Es jau spiežu Juriju, lai viņš man nopērk balto lapsu, bet tad man bail, ka cilvēki jautās kur mēs dabūjām, tāpēc jābūt uzmanīgam, lai neizliktos, ka mums tiek dotas kādas priekšrocības... Partija uz to stingri skatās... Vai nē, Jurij? Un man ir sakari - liela ģimene Pleskavā ar daudz bērniem. Tiem visiem vajadzēs pāršūt. Un zeķes - štopēt taču neštopējat... Man tāds prieks - šinīs dienās labu šuvēju tik grūti atrast. Un tev, Jurij, arī vajadzētu to uniformu - pāršūt - vismaz tās atārdījušās vīles...

JURIJS: Klāva, lūdzu!

SIEVA: Vienu acumirkli, Jurij! Jums te tik skaisti linu audumi, bet diegus jums mēs sagādāsim paši. Vai nē, Jurij? Un šujmašīnas adatas. Man vairākas, bet es nezinu, vai jums tās derēs. Tās mūsu mašīnas jau nekam neder - nevar pat taisnu vīli nošūt, bet jums te esot tie Singeri un Huskvarni... Jurijs gan mani vienmēr brīdina, ka es, palaižot muti, varētu nokļūt nepatikšanās, bet es viņam saku: Jurij, patiesība ir patiesība, vai nē, Jurij?

JURIJS: KLĀVA, LŪDZU!!

SIEVA: Labi jau labi. Netraucēšu. Ja jums telefons, es jums piezvanīšu vēlāk, un tad varam visu norunāt. Par laiku un cenu. Vai nē, Jurij? Sieva aiziet. Lāsma pieceļas, lai ietu, bet Jurijs aizstājas durvīm priekšā.

LĀSMA: Laid!

JURIJS: Sēdies! (Lāsma kā šokā apsēžas.)

JURIJS: Klāva ir izpalīdzīga, kaut arī runā par daudz. Kad tu iepazīsies tuvāk, tev viņa patiks.

LĀSMA: Lēnām, sapņaini. Nakts tumsā, četros no rīta, pamodusies ar neizteicamu baiļu sajūtu savā galvā, iztēlojos simtiem veidu kā tas varētu notikt. Es pat iztēlojos, kā tas būtu, ja tu pavēlētu mani arestēt. Tu uzliktu man roku dzelžus, kamēr asaras lītu no tavām tumšajām acīm. Un es saprastu, ka tev draudētu nāves sods, ja tu mani atstātu brīvībā, un to zinot, es tev visu piedotu. Un tad uz rīta pusi, saulei lecot, tu mani vestu uz karātavām, apsolot, asarām acīs, ka mani pakarot tu būtu spējis paglābt manus bērnus no bojā ejas. Un es tev to visu piedotu, jo zinātu, kādai ellei tu esi gājis cauri, bet nekad...

JURIJS: Kā nekad...?

LĀSMA: Jā, Jurij, nekad es pat sapņos nevarēju iedomāties, ka tam būtu bijis jānotiek tik prozaiskā veidā - kā tas notika nupat.

JURIJS: Pretēji tev, es esmu vienkāršs, prozaisks cilvēks.

LĀSMA: Cik ilgi jūs jau abi...?

JURIJS: Divas nedēļas.

LĀSMA: Divas gaŗas nedēļas. Un mēs ar Valdi piecpadsmit gadus.

JURIJS: Tavu sīkburžuāzisko bezmīlestības laulību.

LĀSMA: Nesaki! Es viņu mīlēju.

JURIJS: Tad, kas tev liedz iet atpakaļ un nolūgties?

LĀSMA: Vai tu to darītu manā vietā?

JURIJS: Protams, kas reiz baudījis šampanieti...

LĀSMA: Bet kādu? Dārgu vai lētu?

JURIJS: Piedod. Es pats nezinu, kā man tas izspruka, bet saproti arī mani. Es nevaru kā tu gaidīt gadu pēc gada līdz viņi mums atļaus. Es gribu bērnus, ģimeni. Visi zina, ka es esmu labs cilvēks.

LĀSMA: Nebaidies, Jurij. Savā veidā tu esi labs cilvēks. Un tas, ko tu man vājā brīdī izstāstīji, paliks tikai starp mums.

JURIJS: Varbūt tas tagad skan liekulīgi, bet mūsu abu mīlestības vārdā es gribētu arī kaut ko darīt tavā labā.

LĀSMA: Jā, tu vari gan kaut ko darīt.

JURIJS: Saki tikai vienu vārdiņu un es darīšu. Es tev sagādāšu darbu, dzīvokli. Tev nekā netrūks.

LĀSMA: Sarkastiski. Un ko vēl?

JURIJS: Es zinu, ka šobrīd tas tev neko nenozīmē, bet līdz mūža galam tu esi un paliksi tā svarīgākā persona manā dzīvē. Un viss skaistais, kas mums ir bijis - kaut arī es gribētu - es to nekad nespētu izdzēst no savas apziņas...

LĀSMA: Pārtrauc. Jurij, klausies, Jurij. Man tev ir gan viens liels lūgums. Un ja es tev tiešām ko vēl nozīmēju...

JURIJS: Tu nozīmē...

LĀSMA: Ja es tev tiešām ko vēl nozīmēju, lūdzu esi tik mīļš un ar saviem vārdiem nepadari šo brīdi vēl prozaiskāku nekā tas ir un...

JURIJS: Ja tu tā vēlies...

LĀSMA: Jā, es tā vēlos... Esi tik labs un izbeidz šo tukšo, apvainojošo vārdu plūsmu un atstāj mani vienu.

JURIJS: Pieceļas, parausta plecus. Ja tā ir tava vēlēšanās - lūdzu.

LĀSMA: Ej! Ej!

JURIJS: Sauc Gaidu. Biedrene, jūs variet nākt un pabeigt savu rakstāmo. Jurijs aiziet. Pēc brītiņa ienāk Gaida.

GAIDA: Es nolādu to dienu, kad es to postītāju ievedu tavā mājā.

LĀSMA: Labāk ņem savus lāstus atpakaļ, jo citādi...

GAIDA: Lai viņš to dzird ! Viņš, postītājs, ir pelnījis katru manu lāstu un vēl vairāk.

LĀSMA: Cik daudz vairāk? Tu nekā nezini! Viņš man ir devis....

GAIDA: Tavu māsu Sibīrijā, sagrauzto vīru?

LĀSMA: Beidz lasīt morāli! Viņš man deva...

GAIDA: Pliku kaislību.

LĀSMA: Daudz vairāk!

GAIDA: Kazimira nāvi.

LĀSMA: Katrs pats atbildīgs par savu likteni.

GAIDA: Viņš pat pierunāja mani. Mani! Es savā sirdī negribēju, bet viņš pierunāja...

LĀSMA: Gaida, man ir jādzīvo un tev arī ir jādzīvo... Nē, es negribu zināt, uz ko viņš tevi pierunāja. Tu esi labs cilvēks.

GAIDA: Ja tu tikai zinātu...

LĀSMA: Klusu! Tu esi mana labākā draudzene un tāda paliksi līdz mūža galam.

GAIDA: Es tevi nesaprotu.

LĀSMA: Jo tu nejūti to, ko es.... Viņš man palīdzēja atrast to, kas es patiesībā esmu. Viss iepriekšējais ir bijis tikai spēle. Un par to es esmu viņam mūžam pateicīga.

GAIDA: Uz līķu mugurām!

LĀSMA: Ja tu lieto to vārdu! Un tagad droši vien tu sauksi mani par aukstu un bezjūtīgu.

GAIDA: Tieši tā! Tu esi auksta un bezjūtīga!... Lūdzu piedod. Kāda man tiesība tevi tiesāt.

LĀSMA: Tiesā vien! Es ESMU auksta un bezjūtīga, bet pēc visiem šiem gadiem es beidzot esmu es, un man tiesība tādai būt. Tāpat kā tev tiesība būt siltai un izpalīdzīgai. Bet es neesmu ļauna un es ceru, ka to tu apzinies.

GAIDA: Tu, kā mēs visi te, esi labs cilvēks... Ko tu domā darīt?

LĀSMA: Nezinu. Strādāšu par šuvēju. Audzināšu bērnus.

GAIDA: Vīrieši karā izkauti. Tev būs grūti no jauna apprecēties.

LĀSMA: Lai! Visu to latvietes kaislības mazumiņu, kas man bija, es atdevu viņam. Nākošam būtu jārēķinās tikai ar drupačām, un tas no cilvēciskā viedokļa būtu netaisni pret otru personu.

GAIDA: Tavs vīrs droši vien no jauna apprecēsies, bet tu būsi un paliksi viena.

LĀSMA: Es zinu. Viņam jau brūte ir - arī iebraukusi krievene.

GAIDA: Kādas vīriešiem patīk. Un tu?

LĀSMA: Es dzīvošu viena ar sevi tāda kā esmu, jo pēc Jurija vairs neviens vīrietis... Vai tu to vari saprast? Neviens vīrietis...

GAIDA: Un tavam mūžam pietiks?

LĀSMA: Vairāk kā pietiks. Gaida, Dievs katram cilvēkam tikai vienu reizi mūžā ir devis iespēju ieraudzīt debesis, un es savu kvotu jau esmu izlietojusi... Kas tev rokā?

GAIDA: Kvotu... debesis... Ārprāts.

LĀSMA: Jā, Gaida, ārprāts un debesis! Kas tev rokā?

GAIDA: Nekas. Izņem no savas tarbas un pasniedz Lāsmai savīstītu tīstokli. Iespiež tai rokā. Tās tev. Nav jau tik smalkas kā amerikāņu, bet ir bez vīlēm mugurā un purngali, un it sevišķi papēži, šķiet, biezāk noausti kā vecās... Es nezinu vai brūni - beižīgā krāsa tev patiks, bet šī ir vienīgā krāsa, kāda ir dabūjama...

LĀSMA: Un tev pašai?

GAIDA: Man vēl otrs pāris. Sen jau gribēju tev iedot... Nu ņem taču! Tev noderēs! Gaida uztraukta izskrien no istabas. Lāsma lēnām attin paciņu. No tās izveļas zeķu pāris. Viņa to izritina visā garumā, paplivina, tad pasmaidot, it kā visu saprazdama, nomet uz grīdas. Tad Lāsma lēnām savāc mantiņas, paņem no rakstāmgalda Jurija bildi, brīdi palūkojas tajā, iebāž somā un it kā vilcinādamās aiziet līdz durvīm, apstājas, aiziet atpakaļ istabas vidū, izvelk bildi no somas un, pacēlusi augstu gaisā, ļauj tai nokrist uz grīdas. Tā vietā viņa savāc nosviesto zeķu pāri, uzmanīgi satin, iebāž somā un atkal aiziet līdz durvīm, padomā, atgriežas istabas vidū, notupstas, savāc saplēstās bildes lauskas, rūpīgi iebāž tās somā un aiziet. Tukšā skatuve lēnām satumst.

 

BEIGAS.