Ziņas un neziņas no tīkliem

 

Zīm. V. Ivanovskis

 

Kādu vēsturi mēs mācīsim?

 

Avīzē Diena (2002.22.11) parādījās ziņa par sašutumu izraisītāju un pēdīgi aizvākto „finiera Ulmani”: Uz pāris stundām ceturtdien pretī Rīgas domei uzstādītais bijušā Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa pieminekļa makets neiepatikās pat pārstāvjiem no Pieminekļu padomes, kas pati apstiprināja šā pieminekļa ideju. Lai gan Pieminekļu padomes pārstāvji bija saņēmuši atjauju maketa atstāšanai vietā līdz pirmdienai, ļaujot arī iedzīvotājiem paust savu viedokli, pēc neilga laika to savāca un mašīnas piekabē iekrāmēja paši uzstādītāji. Arī Sveiks kopā Kārlis Ulmanis izraisīja sarunu. Jons Plunts no tā paša laikraksta citē Baņutas Rubesas rindiņas, zem kuŗām viņš izteica gribēšanu parakstīties arī pats:

 

 

Vienmēr ir bijis grūti saprast, kāpēc Ulmanis (Kārlis) ir tik populārs starp trimdas latviešiem, kas baudījuši demokratisko sistēmu labumus. Varbūt tas norāda uz to, cik veiksmīgs bijis Ulmaņa personības kults. L'etat c'est moi vai valsts esmu es − teica cits autoritārs valdnieks, un veselai traģiskai paaudzei Vadonis un Latvijas valsts bija viens un tas pats. 50 000 Ls jau saziedoti, lai varētu celt Ulmanim pieminekli. Lielākā daļa šīs naudas nākot no ārzemēm (..) Daudziem Ulmanis iemieso neatkarīgu un bagātu Latviju. Man nē. Man viņš ir politiķis, kam demokratija nekad nebija svēta. Un tā kā man demokratija IR svēta, es nevaru viņu slavēt.

Jons Plunts <jon.plunt@gmks.li>

 

 

Es tomēr teikšu: cepuri nost Kārlim Ulmanim. Ja sarindotu tā pasaules ekonomiskā kraha laika Eiropas valdniekus, Ulmanis stāvētu starp demokratiskākajiem. Viņam nebija pulks miesassargu, viņš bieži braukāja pa Latviju viens pats ar savu šoferi un nejuta bailes no „nežēlīgi apspiestās tautas” —  kā tas bija vairākās citās Eiropas zemēs. Viņš bija sava laikmeta cilvēks.

Vidvuds Beldavs <vidbeldavs@aol.com>

 

 

 

Varbūt, Vidvud, noņemsi cepuri to Latvijas armijas virsnieku priekšā, kuŗi Ulmaņa mīkstčaulības dēļ mira nevis kaujas laukā, bet gan nospiesti uz ceļiem un pazemoti čekas pagrabos un Sibīrijas mežos? Varbūt noņemsi cepuri to Latvijas civīlistu priekšā, kuŗi Ulmaņa „demokratiskās” preses dēļ nezināja par patiesajām zvērībām PSRS? Ja viņi būtu zinājuši, tad, līdzīgi somiem, būtu salādējuši visus latviešu bērnus kuģos un lidmašīnās un — prom no Latvijas, tikko pirmie krievu tanki būtu parādījušies pie Zilupes. Vai noņemsi arī cepuri, Vidvud, tās latviešu inteliģences priekšā, kuŗai Ulmanis neļāva laicīgi emigrēt un nedeva ārzemju pases, tādejādi atstājot drošā nāvē komūnistu tīrīšanās. Tu saki, Ulmanis bija sava laikmeta cilvēks. Jā, Ulmanis bija Hitlera un Staļina laikmeta cilvēks. Tirānu laikmeta cilvēks. Un, ja runājam par ekonomiku, sen vairs nav noslēpums, ka Ulmaņlaikā tā bija diezgan korumpēti satrunējusi. Valsts iejaukšanās brīvajā tirgū bija sasniegusi gandrīz komūnistiskus apmērus. Protams, sabiedrības lielākā daļa to nezināja un nesaprata, jo Ulmaņa „brīvā” prese par to nerakstīja, tikai dziedāja saldas dziesmas Vadonim.

Jons Plunts

 

 

 

Ir viegli lemt par pagātnes cilvēku lēmumiem ārkārtējos apstākļos. Teikt, ka Ulmanis bija mīkstčaulis nenozīmē, ka viņš bija briesmīgs tautas apspiedējs. Ja nebūtu bijis ne Staļina, ne Hitlera, man ir aizdomas, Jons Plunts pats varbūt teiktu: cepuri nost Ulmanim. Es sevi neuzskatu par mīkstčauli, bet neesmu drošs, ko es būtu darījis Ulmaņa vietā tajā brīdī ar informāciju, kāda viņam bija pieejama. Pirms 1939.23.VIII citur Eiropā nebija daudz tādu, kas izcēlās ar ārkārtīgu drošsirdību pret Staļinu vai Hitleru.

Vidvuds

 

 

 

Vēlreiz − nē. Ulmanis izdarīja noziegumu 1934.15.V — valsts apvērsumu, kas ir nodevība. Toreizējā parlamentārā sistēma Latvijā varbūt bija nepilnīga. Bet mūsu skatu uz Latviju pirms 1934. gada iespaidoja gan Ulmaņa, gan arī komūnistu propaganda.

Ulmanim bija pietiekami daudz iespēju labot nepilnības demokratiskā ceļā. Pievienojos Vidvudam, ka mēs neviens nezinām, kā paši būtu rīkojušies Ulmaņa vietā grūtajā 1940. gada situācijā? Bet Ulmanim vienkārši nebija konstitucionālas tiesības pieņemt lēmumu visas tautas vārdā pašam. Te ir tas noziegums!

Jons Plunts

 

 

 

Katram savs Ulmanis. Man Plunta Ulmanis nav vajadzīgs. Ulmanis bija godīgs cilvēks, kuŗš pēc savas sirdsapziņas kalpoja Latvijai ļoti grūtā vēstures posmā. Dievs viņš nebija. Viņa pārkrāsošanā par velnu neņemu dalību. Mani vecāki bija starp tiem, kas cēla Latvijas valsti. Viņi personīgi tikās ar Ulmani, un viņu uzskatā Ulmanis bija goda vīrs. Šo viedokli no vecākiem esmu pārņēmis arī es.

Vidvuds

 

 

 

Paldies, Vidvud! Labi teikts! Lai nu kā pēdējos 10 gados Kārlim Ulmanim uzbrūk (daudz vairāk nekā komūnistu laikos), tie bija Ulmaņa laiki, par ko mums paslepus stāstīja vecāki un vecvecāki padomju laikā. Ulmaņa laiki palīdzēja mums uzturēt morāli un saglabāt ticību brīvai Latvijai. Neviens cits no Pirmās republikas polītiķiem nav izpelnījies šo visas tautas sniegto godu un piemiņu, vienalga cik ļoti arī tas neskaustu kādreizējiem līdzgaitniekiem un tagadējiem polītiķīšiem. Nav ne Kvieša laiki, ne Čakstes laiki, ne kādu citu laiki, bet ir Ulmaņa laiki, kas izdzīvojuši cauri visiem PSRS un LPSR gadiem, un šis Ulmaņa nopelns viens pats varbūt atsveŗ visus citus Kārlim Ulmanim tagad jaunmodīgi piesienamos grēkus.

Jā, ja Ulmanis ir bijis traģiska personība, tad viņš bija MŪSU traģiskā personība, kauls no mūsu kaula, vienas asinis. Tādi jau mēs esam. Viņš ir kļuvis par pirmskaŗa Latvijas pozitīvo simbolu. Un tāds viņš paliks tautas sirdī. Veiksmēs un neveiksmēs Kārļa Ulmaņa ēna tagadējiem ir un paliks aiz muguras kā salīdzinājuma etalons. Daudziem tas nepatīk. Tas nekas. Arī komūnistiem nepatika. Nāksies samierināties.

Harijs Bušs <hbush@apollo.lv>

 

 

 

Še nedaudzi jautājumi un atbildes: (1) Vai valsts apvērsums IR vai NAV noziegums?  Latvijas Republikas Kriminālkodeksā — kā toreiz, tā šodien — tas tiek saukts par ļoti smagu noziegumu. To nenoliedz pat dedzīgākie Ulmaņa atbalstītāji, gan lietojot nacistu terminoloģiju — Ulmanis izdzenāja pļāpu un muldoņu baru, kas veda valsti chaosā... (2) Vai demokratijas iznīdēšana (Satversmē rakstīts: Vara pieder tautai) un Satversmes piesmiešana IR vai NAV noziegums? — Latvija bija vienīgā zeme Eiropā, kuŗā nebija parlamenta, pat ne viltus parlamenta. Tas ir pretrunā Satversmei (Konstitūcijai − valsts pamatlikumam), kas paredz, ka tautas vara un griba tiek realizēta caur tautas ievēlētiem priekšstāvjiem Saeimā (Parlamentā). (3) Vai vārda brīvības laupīšana, brīvas preses ierobežošana IR vai NAV noziegums? — Latvijā prese tika kontrolēta ar speciālu ierēdņu un organizāciju palīdzību. Ja Ulmanis to nezināja, tad viņš acīmredzot nelasīja avīzes. No tautas tika slēpta informācija un fakti. Tā arī tā laika paaudze nekad neuzzināja, kas toreiz īsti notika valstī. Ir grūti un smagi atzīt, ka Latvijā gluži tāpat kā nacistiskajā Vācijā un komūnistiskajā PSRS pastāvēja cenzūra. (4) Vai simtu tūkstošu līdzpilsoņu atstāšana aci pret aci ar čekistiem un komūnistiem IR vai NAV noziegums? − 1940. gadā Vadonis visiem pavēlējā palikt Latvijā un paļauties uz Vadoņa brīnumainajām spējām novērst katastrofu. Reāli tas izpaudās atteikumā izsniegt ārzemju ceļošanas pases, liekot atgriezties pilsoņiem un kuģiem. Somu taktika līdzīgos apstākļos bija savādāka— krieviem tuvojoties, sasēdināja vilcienos bērnus un prom uz drošo Zviedriju. Pavisam reāla un pragmatiska rīcība vēlmē saglabāt tautu un genofondu. (5) Iejaukšanās privātajā uzņēmējdarbībā, nesamērīga valsts intervence ekonomikā IR vai NAV noziegums? —  Vislabākie liecinieki tam varētu būt bijušie Latvijas Zemnieku bankas darbinieki. Tā bija Ulmaņa radīta banka, kuŗu piemeklēja smags krahs, jo ar tās palīdzību tika finansēta Ulmaņa polītiskā darbība un lēti kreditēti viņa atbalstītāji. Lasot „latviešu Forda” Roberta Hirša dzīvesstāstu, tur cita starpā ir šādas rindas: 15. maijs atnesa sociālo valsti − valsts radikālu intervenci ekonomikā, privāto uzņēmumu ierobežošanu, cenu regulēšanu, latviešu ierēdņu patvaļu, ienākumu pārdali, bet − bez demokratijas, toties − ar vadoni.

Jons Plunts

 

 

 

Ulmanis savu valdīšanu sāka 1934. gadā. Valsts prezidenta Kvieša legālam kalpošanas laikam beidzoties 1936. gadā, Ulmanis (viņa privātais kabinets!?) sevi iecēla arī par Valsts Prezidentu − nelegāli, jo tas bija jādara tautas ievēlētiem cilvēkiem. Liekas, Ulmaņa galvenā interese bija tikai turēties pie varas. Kāda starpība starp viņu un Zimbabves prezidentu? Mēs varam tikai minēt, kas būtu noticis tālāk, ja nebūtu izcēlies II Pasaules kaŗš, ja Latvijā būtu sākušās demonstrācijas pret Ulmani? Bija taču polītpārvalde, bija cietums polītiskajiem. Polītiskās pārvaldes aģenti apmeklēja Dievturu sanāksmes! ...No 1934. līdz 1940. gadam Ulmanis likvidēja 1329 bezpeļņas biedrības (no 3492; krievi aizklapēja ciet pārējās 2163). Pilna statistika atrodama Kurloviča/Tomašūna Latvijas vēsturē vidusskolu 11. klasei. Mans tēvs, sapieŗu pulka kapteinis, laikiem nesa no štāba mājā vēstules, kuŗas attvaikoja vaļā uz tējas katliņa. Abi ar mammu lasīja un brīžiem sirsnīgi smējās. Cik sapratu, viņš bija pretizlūkošanā. Ko viņš izlūkoja un kāpēc, varu tikai minēt. Nevienam viņa kolēģim nekādas ziepes nebija! Toronto, Jorkas kapsētā Prezidenta Kārļa Ulmaņa Piemiņas fonds uzstādīja skaistu, apmēram trīs metru augstu pieminekli ar vārdiem: IN MEMORIAM KĀRLIS ULMANIS DZIMIS 1877. GADA 4. SEPTEMBRĪ LATVIJAS NEATKARĪGĀS REPUBLIKAS PIRMAIS MINISTRU PREZIDENTS UN PĒDĒJAIS VALSTS PREZIDENTS LĪDZ 1940. GADA 21. JŪLIJAM MIRIS IZSŪTĪJUMĀ KRIEVIJĀ. Ievērojiet datumu! Ja pieņemam, ka Ulmanis bija tiešām Valsts prezidents līdz 1940.21.VII, tad viņš nav pēdējais Valsts prezidents. Ulmanis 21.VII plkst. 12.00 parakstīja pavēli par Augusta Kirhenšteina iecelšanu Prezidenta amatā. Man 3x3 nometnē Gaŗezerā kāds dalībnieks aizrādīja, ka Ulmanim aiz muguras stāvējis čekists ar šauteni. Var jau būt, bet tad mēs arī Kirhenšteinam nevaram pārmest, ka viņš stostīdamies (laikam pats nebija rakstījis) lasīja runu Maskavā, prasot Latvijas pievienošanu „brālīgām republikām”. Žēl, ka Ulmaņa labvēļi pieminekļa lietu vispār pacēla, un, ja nu tas ir noticis, vajadzēja tikai runāt par pieminekli Pirmajam Ministru prezidentam. To viņš veica ar godu! Jo vairāk uguni biksta, jo vairāk dzirksteļu. Arī es nevarēju nociesties nepaurķējies, jo — KĀDU VĒSTURI MĒS MĀCĪSIM? Nebaidīsimies no patiesības!

Guntis Liepiņš <liepag@idirect.com>

 

 

 

Ja runa ir par pieminekli vienam pretrunīgam un beigu beigās traģiskam, tomēr savulaik daudzu mīlētam Latvijas polītiķim, tad lai viņa piemiņa tiek saglabāta. Es neesmu pret. Bet, ja runa ir par pieminekli vadonībai ar zemtekstu, ka vadonība Latvijai var nest pārticību, saimniecisko attīstību un drošību, tad nevaru piekrist. Apkārtējā sabiedrībā jūtams liels kārdinājums atteikties no grūtās, darbietilpīgās un − ilgās polītiskās izglītošanās, lai atkal uzticētu vadības grožus kādam „stipram vīram, kurš zina, kas jādara”, un paši varētu dzīvot bezrūpīgā neziņā, cepures kuldami. Mūsu kaimiņi baltkrievi jau tā ir izdarījuši. Arī šur tur citur Austrumeiropā nav tālu no tā, nemaz nerunājot par Vidusāzijas „haniem-prezidentiem”. 1934. gadā „stiprais vīrs” nenokrita no gaisa. Viņš bija viens no paša lamātā „partiju ķēķa” aktīvākajiem pavāriem. Lieki cerēt, ka ar nākamo „Saulvedi” nebūs tāpat. Pēteris I guļ zem smaga akmens Petropavlovskas cietoksnī jau gandrīz 300 gadu, tomēr daudzi latvieši negrib redzēt viņa pieminekli Rīgā, jo zina − ne jau pašam vētrainajam un despotiskajam valdniekam, Ķeizardārza stādītājam un Pēterbaznīcas torņa dzēsējam iecerēts šis piemineklis, bet gan 200 gadu ilgajai Krievijas impērijas kundzībai pār Latviju. Kam būs Ulmaņa piemineklis? Polītiķim vai laikmetam? Pārticībai vai vadonībai? Nopelniem vai personības kultam? Brīvībai vai kārtībai? Piemineklis pagātnei vai piemineklis nākotnei?

Vents Zvaigzne <Vents Zvaigzne@mccann.lv>

 

 

Publikāciju sagatavojis Juris Žagariņš