Anita Liepiņa

LAURA ĶIĶAUKA DZĪVO SAVĀ MĀKSLĀ

 

Mākslā tāpat kā literātūrā ir notikusi virzība no dieviem un valdniekiem kā piemērotiem mākslas darba objektiem uz parastiem mirstīgajiem. Arī materiālu izvēle ir gājusi no tēliem, kas cirsti izcilā marmorā, uz veidojumiem no mazāk cēla materiāla. Mūzejos un mākslas galerijās ir uzkrājušies darbi no dažādiem laika posmiem cilvēces vēsturē, kuŗus visus reizē nevar izstādīt, un tāpēc ir fondi, no kuŗiem pa laikam izņem un skatītājiem piedāvā zināma laika vai temata izstādes. Šādā mākslas pasaules iekārtojumā 1963. gadā Hamiltonā, Kanadā, piedzima Laura − Tālivalža un Gitas Ķiķauku ģimenē. Laura ir daudzreiz aprakstīta un intervēta angļu, vācu, holandiešu, latviešu un varbūt vēl citās valodās. Viņa atkārtoti piemin, ka bērnībā bijusi liela brīvība, drīkstējusi savā istabā zīmēt uz sienām un izteikties vizuāli, kā grib. Varbūt drīkstējusi arī domāt, ko grib? Viņai agri radies ieskats par mākslu. Intervijā Solvitai Mētrai (Sestdiena 1991.8.V) saka: Mans tēvs ir gleznotājs, bieži esmu jutusi viņa ietekmi. Pirms mākslas skolas es nezināju, kā gribu strādāt, bet noteikti gribēju būt māksliniece. Droši vien tas bija instinktīvi. Zināju arī to, ka, tādu darbu darot, nevar nopelnīt naudu. Jau vidusskolā skolotājs, Lauru raksturojot, saka, ka viņai ir izdoma un nebeidzama spēja to pielietot. Ar humoru viņa palīdz citiem skolniekiem īstenot viņu radošos pasākumus. Tas vēl šodien ir pamatā viņas darbam − izdoma un spēja visu pielietot, lai pievilktu un iesaistītu cilvēkus. Mākslas kolledžā (Ontario College of Art, 1981-1984) viņa iet jaunus ceļus un beidz fotoelektronisko (multimedia) fakultāti un saņem Ontario gubernatora godalgu (Lieutenant Governor’s Award). Kāds profesors viņu raksturo: viņai bija ļoti individuāla sajūta par lietu sakarību šai pasaulē. Un šodien Laura saka: Parasti mākslas pasaulē ir tieksme likt mākslas baudīšanu uz postamenta. Es, turpretī, domāju, ka mākslu mēs baudām ikdienā, visur. Pati Laura dažkārt ir daļa no sava mākslas darba. Viņas attēls dažādos ietērpos ir greznojis daudzu izdevumu vākus un lappuses.

Noturīgākais Lauras Ķiķaukas darbu zīmogs ir Funny Farm, kas angliski nozīmē nevien jocīga lauku māja, bet tautas valodā arī trako māja. Nosaukumiem ir liela nozīme viņas darbā, un tie brīvi kustas starp vairākām valodām, radot vārdu spēles un jocīgus efektus, kuŗus var izskaidrot, bet nevar pārtulkot. Pirmā Funny Farm bija pie Markdelas (Markdale) pilsētiņas Kanadā. Kad Lauras vecāki 1986. gadā pārgāja dzīvot citur, Laurai bija iespēja tur iekārtoties pēc sava prāta 18 istabās. Māja tika izveidota par milzīgu interaktīvu instalāciju. Durvis, paklāji, mājturības priekšmeti bija savienoti ar vadiem un iekustināja elektroniskas skulptūriņas, kas zibināja spuldzītes un kustējās, kad tām gāja gaŗām. Pa durvīm ieejot, sāka riet spēļu suņi. Istabas bija iekārtotas pēc temām un krāsām − mīlas midzenis, tirkīza istaba, bēša un miesas krāsas telpa, zaļā istaba, disko, laboratorija u.c. Viss pieblīvēts ar sīkiem krāmiem, sasaistītiem ar elektriskiem vadiem. Viena telpa bija balta, kur apmeklētāji varēja atpūsties no iespaidu pārpilnības. Pašai Laurai šādā baltā telpā ir grūti uzturēties. Viņai tā atgādina slimnīcas istabu. Angliski virtuve ir kitchen. Vāciski Kitsch ir slikta māksla. Lauras virtuve bija KITSCHen. Tā arī kādā avīžu rakstā Lauru sauc par KITSCH karalieni. Šī instalācija pastāvēja līdz 1997. gadam kā tūristu atrakcija un telpa dažādiem mākslinieku pasākumiem. Kad māju pārdeva, tās saturs bija jāizvāc 45 dienu laikā. Bet viņa iekārtojumu vairs nedomā atkārtot. Kopš 1992. gada Laura ar vīru (Gordon Monahan), mūziķi/mākslinieku, dzīvo Berlīnē. Tur viņas studija kļuvusi par Funny Farm East. Bet lauku māja pie Mīfordas (Meaford), Kanadā, kur ap dzīvojamo māju ir vairākas mazas ēkas, ko abi mākslinieki lieto kā darbnīcas, kļūst par Funny Farm City. Guļamistabā skaņu plašu apvalki sedz griestus. Citur grīda ir noklāta ar vecām vinila skaņu platēm. Tur var dzīvot, strādāt, viss ir krāsains, kustīgs. Še nevar krasi nodalīt dzīvi no mākslas. Izejvielu mūsu pasaulē netrūkst. Ar prieku viņa vāc kopā produktus, reklāmas, sīkumus no pārtikas veikaliem, maziem stūra joku veikaliņiem, uteņiem, izgāztuvēm, kam pievieno atradumus daudzajos ceļojumos. Arī draugi sanes šķietami noderīgas lietas. Priekšmeti atrod viņu un, sakārtojot visu pēc krāsām, formām, viņai tie vairs neliekas tik neglīti.

Pēc Berlīnes mūra nojaukšanas parādījās daudz Austrumvācijā ražotu elektronikas atlikumu, ko Rietumu tirgos nevarēja pārdot. Tā radās The Glowing Pickle (Kvēlošais gurķis). Skābs gurķis satur pietiekoši skābi, lai, pievienots 220 voltu strāvai, kvēlotu. Citroni un burkāni šādam savienojumam neder. Zem šīs izkārtnes kādā garāžā postmodernā atmosfērā ar uzkodām, zaļu vodku stikla mēģenēs un mūziku reizi nedēļā izsolīja bankrotējušās Austrumvācijas elektroniku. Šis projekts tika veikts kopā ar kollēgām (Gordon Monahan, Bastiaan Maris). Laura skaidro, ka galvenā doma ir pievilkt publiku, kas parasti neapmeklē mākslas galerijas. Mākslai nevajadzētu cilvēkus iebiedēt, nevajaga arī tikai individuāli uzstāties, bet mākslu jāietilpina saviesīgā dzīvē, tādejādi visus iesaistot. To var daļēji panākt ar irritainment (irritate − kairināt; entertain − uzjautrināt). Laura uzskata, ka viņas attieksme pret pasauli (kaut arī darbos jūtama ironija) nav agresīva vai negatīva, jo mākslinieks nevar būt agresīvs pret to, kuŗā pats ir iekšā. Kultūra nav tikai tas, ko var skatīt Mūzejā vai mākslas galerijā, bet arī tas, kas notiek visur dienu no dienas.

Piemērs mākslas un dzīves saskarsmei bija Lauras un Gordona kāzas. Lauras baltais tērps bija izdaiļots ar mazām, sarkanām spuldzītēm, kas uzliesmoja ar katru līgavaiņa skūpstu. Ziemeļamerikā ir parasts līgavas nesto puķu pušķi pēc kāzu ceremonijas mest neprecētām meitām. Tai, kas to noķer, būs nākamai kāzas. Lauras pušķis sastāvēja no mākslīgām plastmasas puķēm ar lielu fallisku plastmasas gurķi vidū un to iemeta visu viesu pulkā. Kāzu viesi bija ne tikai radi, bet arī draugi, ķollēgas, mākslinieki no citām zemēm. Šis notikums jeb hepenings tika aprakstīts kā mini Vudstoks (Woodstock).

Ar latviešiem Laurai ir īpaša attieksme. Viņai patīkot runāt latviski, jo neviens, ieskaitot viņu pašu, nesaprot teikto. Uzaugusi Kanadā, viņa vietējos latviešus uztveŗ kā eksotisku minoritāti, ar ko sakarus neuztur, jo pieder citai minoritātei − māksliniekiem.

Kā šādā dzīves stilā praktiski var izdzīvot cilvēks? Laura saka, ka viņai visvairāk vajaga laiku, lai radītu savus darbus. Un tikai tik daudz naudas, lai izdzīvotu un arī uzdzīvotu. Vairums cilvēku ir spiesti gaidīt līdz pensijai, lai tā dzīvotu. Viņa dažkārt pārdod savus ‘ražojumus,’ piemēram, apģērbu ar pievienotām baterijām vai no vecām spuldzēm vai desiņu burkām veidotas lampas. Pēc izstādītās instalācijas nojaukšanas dažreiz to pārdod pa gabaliem. Bet parasti ne labprāt šķiras no darbiem, iemīļotos veidojumus labāk patur pati. Šad tad viņa ir lektore vai artist in residence (mākslinieks uz vietas). Reiz viņi ar Gordonu devās uz Ņujorku lai atrastu savai darbībai piemērotu vidi. Ņujorkā bija labi, bet tagad Berlīni viņi atraduši par piemērotāku. Izstādē Von Kurt Schwitters bis heute (No Kurta Švitera līdz mūsdienām) (Hanoverā 2000; Minchenē 2001) Lauras darbs pārstāv mūsdienas, un tam ir parallēles ar Šviteru (1887-1948). Pirmajam veidojumam Merzbau (Hanoverā) taupības nolūkos Šviters lietoja atkritumus, kas bija atrodami pēc I Pasaules kaŗa, tādejādi pasvītrodams Vācijas toreizējo nabadzību. Laura uzsveŗ, ka mākslu var veidot no visa kā. Viņi abi arī ir veidojuši skatuves dekorācijas. Bet Lauras darbība nav neviena žanra ierobežota. Pēc izstādes Minchenē viņai nāca piedāvājums veidot Ludwig Beck veikala skatlogu, atzīmējot uzņēmuma 140 gadu svinības. Kopā ar kvazipopmūzikas grupu Fuzzy Love (Pūkainā mīlestība), kas bija Berlīnes mākslas kluba Schmalzwald (1996-2000) sastāvdaļa, viņa devās uz Venēcijas bienāli 2001.

Uz jautājumu, kāpēc viņa vāc un kārto dažādus priekšmetus, Laura atbild: Ja es to zinātu, tad es droši vien to vairs nedarītu (..) Ja kaut ko pabeidz, tas ir beigts un cauri, [latviešiem pazīstamais jēdziens − Vai Rīga jau gatava? − A.L.] mani, turpretī, vairāk interesē process. Mani fascinē patērētāju sabiedrības atkritumi. Tam ir vairāki iemesli. Tos var uztvert kā svētību vai kā lāstu. Man ir tieksme redzēt skaistumu neglītajā, kaut ko derīgu nederīgajā, lietojamu nelietojamajā (..) Kā archeologu, kas meklē apslēptu nozīmi, arī mani pievelk absurdi priekšmeti, ja tie ir krāsaini un jocīgi, ja tie norāda uz neveiksmīgu godkāri, ja tie apšauba priekšstatus par ‘labu gaumi.’ Mani uztrauc tas, cik ātri sabiedrība pamet savu attieksmi un pāriet uz citu. Varētu teikt, ka Funny Farm ir sekmīgu neveiksminieku daudzinājums.

Kad instalācijas nojauktas, šur tur saglabājas daļas, varbūt kāda lampa vai tērps. Citi, galvenokārt fotomākslinieki, saglabā instalācijas detaļas savos darbos. Netālu no pirmās Funny Farm Durhamas (Durham, Ontario) mākslas galerija Kris Rosar bija izstādījusi (2000) 35 Lauras toreizējās mājas krāsu fotogrāfijas. Vācijā ir pastkarte un plakāts ar Konstances Hannas (Constanze Hanna) fotogrāfiju ar Funny Farm East detaļu. Protams, arī instalāciju fotogrāfijas nepiedzīvos tik gaŗu mūžu kā senās grieķu skulptūras. Bet galvenais ir pieņemt esošo un priecāties par dzīvi krāsās, tekstūrā, skaņās un kustībā. Ar izdomu un izpratni − kā to dara Laura Ķiķauka.