Jaunā Gaita nr. 229, jūnijs 2002

NOMETINĀJUMĀ 1941-1946

Vitauta Sīmaņa ilustrācijas

 

Lieģu ģimenei Skrundā piederēja neliels drēbju veikals un droši vien tas bija par pamatu, lai Liegu ģimeni ar četriem bērniem 1941.14.VI deportētu uz Sibiriju. Vecākajam dēlam Harijam tanī laikā vēl nebija desmit gadu, brālim Imantam seši gadi, māsai Zentai trīs, bet mazākajam brālim Jānim divi gadiņi. Harija Lieģa atmiņas pierakstīja Elmārs Heniņš.

 

Aizbraukšana

Mēs dzīvojām Skrundā netālu no Ventas. Tanī rītā aizgāju uz upi pamakšķerēt. Kad atnācu mājās, mūsu mazā virtuve bija svešu cilvēku pilna. Pazinu milici Orlovu, bet pārējie kaŗavīri − skaitā trīs vai četri − bija sveši un runāja svešā valodā. Jautāja pēc tēva. Māte atbildēja, ka aizbrauca uz Rīgu vai Liepāju iepirkties.

Pēc kādām četrām stundām visi ieradās vēlreiz. Sacīja, ka būs jābrauc ļoti tālu. Līdzi jāpaņem drēbes un pārtika. Mājās maizes nebija un veikali bija ciet. Zinājām, ka Heniņi bija kurinājuši krāsni un izcepuši maizi. Mamma mani aizsūtīja pie Heniņiem pēc maizes un arī lūdza, lai mammas brālis Oskars Heniņš atnāk pie Lieģiem. Heniņi iedeva divus lielus maizes kukuļus, bet Oskars negāja, jo saprata, ka viņu var paņemt Lieģa vietā.

Mamma mājās bija sapakojusi drēbes somās, bet uztraukumā savākusi vieglas vasaras drēbītes, šircītes, zandales, bet aizmirsusi siltās drēbes. Harijs kā lielākais dēls un spēcīgākais nesa somas, bet mamma mazo brāli Jāni. Vaļējā kravas automašīnā mūs visus aizveda uz Skrundas staciju un lika iekāpt preču vagonā. Nakti raudājām, sapratām, ka notiks kaut kas slikts un drausmīgs. Lieģu mamma Emīlija Lieģe pārdomāja. Nevarot braukt bez tēta un pateica, kur atrodas tētis Kārlis Lieģis.

Otrā dienā bija svētdiena, laiks saulains. Cilvēkus Skrundas stacijā veda un veda. Mūsu vagonā cilvēkus stūma iekšā un sapakāja kā siļķes. Es, kā mazs puišelis, pielīdu pie vagona loga un skatījos laukā. Ieraudzīju, ka brauc vieglā automašīna. Skrundā tāda automašīna bija vienīgi Veisam. Uz pakaļējā sēdekļa starp diviem kaŗavīriem sēdēja mūsu tētis. Es kliedzu, cik vien skaļi spēju: Tēti! Tēti! Tēti! Viņš izrāvās no kaŗavīriem, pieskrēja pie vagona, nogrūda šķērskoku vagona durvīm, atrāva vagona durvis un kāpa vagonā. Kaŗavīri tēti saķēra aiz kājām un rāva zemē. Tētis bija spēcīgs − ļoti spēcīgi iespēra vienam kaŗavīram sejā. Redzēju kā žoklis nokarājās un asiņo. Kamēr pārējie kaŗavīri sniedza palīdzību cietušajam, tētis ar mammu parunājās. Mamma iedeva tētim puskukuli maizes. Viņš mūs visus mīļi nobučoja. Tētis bija ģērbies uzvalkā, ar salmu cepuri galvā un kājās zandales. Kaŗavīri tēti aizveda. Tēti mēs nekad vairs neredzējām, tā bija pēdējā reize.

Karstums un slāpes

Vilciens brauca ilgi bez apstājas. Laiks bija karsts. Vagonā atradās divi spaiņi ar ūdeni, no kuŗa padzērās visi. Mazgāties nedrīkstēja. Ūdens ļoti ātri izbeidzās, bet papildinājumu varējām dabūt, kad lokomotīve uzņēma ūdeni. Karsts un smacīgs bija arī naktīs. Ūdeni ātri izdzēra. Daudzi paģība. Nelaimīgie, kas spēja, kliedza pēc ūdens. Palīdzību neviens nesniedza. Pa ceļam nomira viens onkulis no Raņķiem, viņu sauca par Milleru. Vagonā bija sieviete ar bērnu, kuŗu baroja ar krūti. Tāds sīciņš, maziņš bērniņš. Viņš zīž un zīž krūti, bet mātei piena vairs nebija. Pietrūka ūdens, ko mātei padzerties. Bērniņš nomira mātes rokās, bet māte bērniņu tik auklē un auklē. Sajuka prātā. Kādā stacijā māti ar auksto bērniņu aizveda.

Braucot pa Krieviju, vilciens ilgi, ilgi stāvēja lielajās stacijās. Šeit iedeva maizi. Dažiem drēbju bija vairāk paņemts līdz un viņi gāja tās samainīt pret produktiem. Mums tādu drēbju nebija. Vilciens brauca ļoti ilgi. Varbūt atradāmies pirms Urāliem, kad vilciens apstājās un no vagona drīkstēja izkāpt visi, kas spēja. Netālu tecēja upīte, varbūt grāvis, ar tekošu ūdeni. Nelaime bija tā, ka visi vēlējās nokļūt pie ūdens vienā reizē. Vairākums ūdeni dzēra, bet citi mazgājās. Cilvēki no karstuma apdulluši, nespēja novērtēt apstākļus. Ūdeni sajauca un saduļķoja. Beigās dubļi vien bija. Tas bija briesmīgs paskats.

 

 

Sācies kaŗš

Krievijas territorijā vilciens ik pa laikam ilgi stāvēja un gaidīja, kad paies gaŗām pretimnākošie vilcieni, kas brauca uz fronti. Veda tankus un lielgabalus, tiem apkārt kaŗavīri drūmām sejām. Bija sācies kaŗš. Slāpes un izsalkums mūs mocīja visu ceļu, un no netīrības un nemazgāšanās bija radušās utis. Tādas rāpotājas es nebiju redzējis un nevarēju tās atrast. Mamma pamācīja, ka jāmeklē padusēs krekla vīlēs un citās vietās. Atradu baltus kukainīšus ar melnu punktu uz muguras un iemācījos tos saspiest starp nagiem. Vajadzēja palīdzēt māsai un brālim.

Vilciens bija sasniedzis Krasnojarsku, Sibirijas pilsētu Jeņisejas upes krastā. Nezinu, cik vagonu šeit atkabināja, bet mūs veda tālāk. Sekoja Zaozjomaja un citas stacijas. Mums pavēlēja vilcienu atstāt Kanskas stacijā, Kanas upes krastā. Stāvējām bariņos, kā no vagoniem izkāpuši, un gaidījām savu likteni. Atbrauca onkuļi un izvēlējās sev darbaspēku. Mēs palikām pēdējie. Mūsu mammu ar četriem bērniem paņēma zāģētavas priekšnieks − ilgi veda ar automašīnu, tad kādus 25 kilometrus tālāk ar zirdziņiem līdz Uzborgas sādžai.

 

Braukšana stājas

Pirmais nometinājums bija Uzborgas kultūras namā, pēcāk sadalīja pa mājām vietējo iedzīvotāju ģimenēs. Gadījās, ka mūsu ģimeni norīkoja dzīvot mājiņā kopā ar Vanagiem no Skrundas. Laimonis Vanags bija mazliet vecāks par mani un mums daudz palīdzēja. Mājiņa bija veca un sapuvusi un beigās sabruka. Laimoņa ģimene pārcēlās uz tuvāko sādžu uz Orlovskas kolhozu. Mūs pārcēla uz mājiņu, kur dzīvoja Vecpuiši no Pampāļiem un vēl viena ģimene. Saimnieka šeit nebija, bet saimniekoja blaktis. Šausmas! Bet mājiņa bija labāka, koka baļķu guļbūve, ziemā saturēja siltumu. Šeit mēs nedzīvojām ilgi. Radās īpašnieks. Pirmajā ziemā mēs ar brāli Imantu gribējām sagādāt labu malku mežā. No kaimiņiem aizņemamies zāģi. Zobus uzasināt nevarējām, jo nebija vīles. Mežā sniegs bija sasnidzis līdz jostas vietai. Spriedām, ja kokam nav skuju, ne lapu, tad tas ir sauss koks un kurināšanai derīgs. Noskatījāmies sausu koku un zāģējām, zāģējām, kamēr koks nogāzās. Tā bija sasalusi lapegle. Ar tikpat lielām grūtībām sazāģējām gabalos, lai varētu pārvilkt mājās. Sasmalcinājām pagalēs un ielikām krāsnī. Nedega! Kā mēs, bērni, varējām zināt, ka skārda krāsniņā nav tāda karstuma, lai degtu slapja malka? Nākošajās ziemās noskatījāmies baļķēnus ārpus zāģētavas territorijas. Malku daudz gādāt nevarēja, naktīs tā pazuda, jo nebija malkas šķūnīšu, nebija žogu, nebija sargsuņu. Nākošo dzīvesvietu izkārtoja mūsu mamma, kas bija šuvēja un šuva drēbes apkārtējiem. Bija labi pazīstama. Atsevišķā jaunuzceltā mājiņā dzīvoja večiņa, kuŗai dēls bija kritis kaŗā. Večiņa brauca projām pie radiem un māju pārdeva mammai, kas viņai uzšuva drēbes un samaksāja ar mūsu labākajām mantām, jo naudas mums nebija. Tā bija niecīga samaksa. Večiņa vairāk pažēloja mammu, kuŗa gādāja par četriem bērniem. Koka mājiņa bija maziņa ar vienu mazu istabiņu un vēl mazāku virtuvi, bet atradās skaistā vietā − Kanas un Borgas upes satekā.

 

Darbs un maize

Pirmajā gadā maizi varēja dabūt uz kartiņām, bet ar maizi vien paēst nevarēja. Vārījām zupas no nātrēm un balandām. Ziemā gāja visgrūtāk. Nebija darba. Nebija arī ziemas drēbju. Ap kājām aptinām visādas lupatas, bet tās nodila un kājas sala. Es izdomāju pie kājām piesiet dēlīšus. Lai sējums izturētu, dēlītī plakaniski ar drāti izdedzināju caurumu. Krāsniņu istabas vidū vajadzēja kurināt visu nakti, kaut arī malka bija jātaupa. Lielas rezerves sagādāt nebija iespējams.

Zāģētava bija liela un plaša, tekoši strādāja divi gatera rāmji, kuŗus darbināja lokomobīle. Koki gāja cauri briesmīgā tempā, zāģi zibēja. Skaidas bira kastē zem gatera un tālāk tās stiepa pie lokomobīles kurtuves. Ja lokomobīlei skaidu pietiekoši, tās bēra kaudzē. Ar vienu tukšo kasti apkalpoja abus gaterus. Mēs ar mammu strādājām pie skaidām. Atpūtas nebija nekādas. Līdzko viena kaste izbērta, laiks mainīt pilno. Tas bija zvēra darbs. Zāģētavā izzāģētos dēļus laikam sūtīja kaŗa vajadzībām. Pa dziļo sniegu neviens transporta līdzeklis negāja. Ar slēpēm atsūtīja jaunos kaŗavīrus, un viņi pa diviem vienu dēli nesa uz dzelzceļa staciju. Daudz nespēja aiznest. Tad dēļus krāva lielā kaudzē. Tā bija interesanta kraušana. No gatera kaŗavīri atnesa dēli, un dēļa viduci uzlika cilvēka augstumā balstam. Vienu galu svēra uz leju, un otrs gals pacēlās līdz kaudzes virsotnei. Tad kaŗavīri dēli stūma uz augšu. Es strādāju pie kraušanas, kamēr kaudze bija maza. Kad kaudze kļuva lielāka, mani nepieņēma ne augšā ne apakšā − puišelim spēki bija par maziem.

 

Sibirijas ziemas

Ziemā gribējās pabraukt ar slēpēm. Visapkārt lieli kalni, klāti ar biezu sniega kārtu, slīpumi gludi un laba slēpošana. Saules gaismā tik brīnišķīgs skats, ka aizmirsās nabadzīgā mocekļu dzīve. Slēpes uzbūvēju pats. Zāģētavā sameklēju divus dēlīšus − noplānināju, nogludināju. Galus iebāzu spainī verdošā ūdenī un laiciņu paturēju, pēc tam liecu ap mucu, to pašu, kura kalpoja kā krāsniņa. Ar kabatas nazi rūpīgi apdrāzu un slēpes bija gatavas. Sibirijā kalni tik lieli, ka vesela diena paiet, kamēr uzkāpj tādā kalnā. Interesanti, ka vienā kalnā tu esi uzkāpis, bet aiz nelielas ielejas seko augstāks kalns. Un tā viens aiz otra. Visaugstāko kalnu varēja redzēt visu laiku. Tas atradās kādus simts kilometrus uz rietumiem, kur saulīte noriet, kur mūsu tālā un mīļā dzimtene. Slēpošanu sāku ar zemāko kalnu. Kad veiksmīgi biju nobraucis un kļuvis drošāks, slēpoju uz augstāku kalnu. Tā sasniedzu pašu augstāko kalnu. Laidos lejā ar ļoti lielu ātrumu, iekšas kutināja, bija vietas, kur es lidoju. Citos apstākļos būtu varējis kļūt par ievērojamu sportistu. Kalni apauguši kokiem. Varēju ieslēpot kādā kokā. Sniegs no slēpju galiem sitās uz augšu tieši acīs. Brilles man nebija. Nelaime nenotika. Nūja man bija viena − tā kalpoja kā stūre. Veikli apbraucu visus kokus. Tāds bija mans bērnu dienu lielākais prieks.

Sibirijas vasaras

Pavasarī sniegs ļoti ātri saplaka un izkusa, siltais laiks iestājās ļoti strauji. Sibirijā daba ir ļoti skaista. Brīvā dabā tur izaug puķes, kādas Latvijā jāaudzē siltumnīcā. Mežs ir liels un varens. Apakšā nav čurkšņu un trūdu. Smaržo pēc sveķiem un ziediem. Ciedri izaug divas reizes gaŗāki par visiem pārējiem kokiem. Vienīgo sliktumu vasarā radīja mazas mušiņas, kuras sauc par moškām. Nekāda glābiņa no viņām. Līda gar aprocēm, gar kaklu, līda acīs, ausīs un degunā. Cilvēki dabūja tādu melnu smēri, kā ratu smēri. Ar to nosmērēja rokas, kaklu un seju. Bet pati smēre bija kodīga, sāpēja āda. No zirgu astriem noauda smalkus tīkliņus un apkārt drēbe. Tos vilkām uz sejas. Bet moškas atrada spraugas, ielīda aiz tīkliņa un piezīdās. Seja uztūka. Acis uzpampa. Vasaras bija karstas. Mājas galā pie pamatiem bija smiltis. Tās dienā uzkarsa, ka varējām cept kartupeļus un olas. Ar plikām kājām pa zemi un smiltīm nevarēja paiet, dega pēdas. Ziemas aukstas un vasaras karstas. Vasarā pāris mēnešu laikā izauga un nogatavojās ogas. Atceros interesantu gadījumu. Mežā mēs, bērni, ēdām avenes, lielas un garšīgas. Nevarējām saprast, kas čabinās un kuļājas aveņkrūmiem otrā pusē. Ieskatījāmies − liels brūnais lācis! Šausmas! Bet lācis tik ēd un ēd, neliekas traucēts. Paēda ogas un aizgāja. Arī bērni pieēda pilnu vēderu. Vasarā lāči ir miermīlīgi, jo ir paēduši. Slikti, ja ziemā meža cirtēji iztraucē lāci no ziemas guļas. Tad viņi ir bīstami, niknumā var uzbrukt un saplosīt. Vilki ir bīstami visu gadu. Viņi nāca ārā no meža, no lielā kalna puses.

Tautieši

Kādu kilometru uz ziemeļiem no mūsu mājas dzīvoja Guntis Ulmanis. Tanī laikā viņu par Ulmani nesauca. Mēs gan zinājām Rumpīšus, ar kuŗiem no Skrundas braucām vienā vagonā. Gunta patēvs Rumpītis bija labs cilvēks − vienīgais pieaugušais vīrietis mūsu vagonā. Vīriešus, arī mūsu tēti, atšķīra no ģimenēm un ieslodzīja citos vagonos. Rumpīšu tētis brauca labprātīgi līdzi savai ģimenei. Viņš vienmēr gāja pēc ūdens un divatā nesa lielo trauku termosu pilnu ar ūdeni. Reiz Rumpīšu tētis kā šoferis braucis pa ceļu, kas iet gar Buganajas upi. Pavasaros kūstošais sniegs rada zemes nošļūdumus un atsedz zelta tīrradņus. Saules staros Rumpīšu tētis ieraudzījis spožu spīdumu, neizlaidis to no acīm un atradis zelta tīrradni. Zeltu varēja nodot zelta raktuves administrācijai un par taloniem kombināta veikalā saņemt produktus. Tur bija tādi produkti, ko vispār sapņos nevarēja iedomāties − cukurs, bīdeļmilti, šokolāde. Šeit mūsu mamma nodeva arī savu laulības gredzenu un saņēma produktus. Kādu laiciņu iztikai sanāca.

 

 

Māte nomira sāpēs

Zāģējamie koki bija lieli un resni. Tanī laikā zāģēja brusas. Bija tādi koki, kas negāja iekšā gaterī. Kokiem, kas iegāja gaterī, nomaļi bija smagāki par pašām brusām. Mammas darbs bija novākt nomaļus no gatera. Cik varēju, mammai palīdzēju, bet ceļot nomaļus, viņa sastiepās un dabūja bruku. Vēders izspiedās kā liels bumbulis. Redzēju, ka mammai paliek ļoti slikti, viņa prasa padzerties, bet trauks ar ūdeni atradās tālu. Aizskrēju pie ūdens trauka, bet krūzīte pieķēdēta. Mamma līdz toverim aiziet nevarēja. Ielēju ūdeni savā cepurē, bet, kamēr aiznesu līdz mammai, ūdens iztecēja. Tomēr ūdeni aiznesu un remdēju viņas slāpes. Ārsta tuvumā nebija. Palīdzību sniedza feldšeris. Viņam bija tāds balts akmens, ar ko ierīvē iegriezumus vaigā, kad vīrieši dzen bārdu. Ar šādu akmeni feldšeris ierīvēja mammai saplaisājušās lūpas. Bēdīgi bija ar dupsi, zarnas nevarēja savākt, operāciju neviens nevarēja izdarīt. Feldšerim nebija ar ko palīdzēt. Viņš vasarā savāca dažādus augus un izžāvēja tējas. Ar tām viņš ārstēja. Mamma nomira 1944. gada 22. martā. No zāģētavas dēļiem sanaglojām kasti, kas neizskatījās pēc zārka. Apguldījām māmiņu savā mūža mājā un silti apsedzām. Vissiltāk apsedzām ar bērnu mīlestību, jo drēbju mums nebija. Mammas kapu rakām trīs dienas, jo zeme bija sasalusi ļoti dziļi. Zārku uz kapiem aizvilkām ar ragaviņām − māsa Zenta, brāļi Imants un Jānis. Mamma uz mūžu palika Sibirijas zemē.

 

 

Gāju nabagos

Nebija mums ko ēst. Vajadzēja iet nabagos. Iegāju mājās un lūdzu pasildīties. Es sildos, bet lielie cilvēki mani sāk iztaujāt. Stāstu visu patiesību par to, ka mamma mirusi, ka esam palikuši četri bērni, ka es esmu vecākais, ka mazajam brālim pieci gadi. Iedeva maizīti, arī kartupeļus. Nogriezu kartupelim galiņu, lai pavasarī būtu ko iestādīt. Vajadzēja padomāt par priekšdienām, lai nebūtu jāiet nabagos. Lai cik grūti mums gāja, bet pa kluso es neko neņēmu. Vietējie redzēja, kāda mums grūta dzīve. Bija cilvēki, kas bezcerībā aizgāja bojā. Krievi ir sirsnīga tauta, arī viņiem nekā nebija, bet dalījās ar savu mazumiņu. Izsūtīto bija ļoti daudz. Mūs visus četrus aizveda uz bērnu namu. Šeit bija labāk. Vismaz dabūjām paēst un apģērbties.