PIEZĪMES EKSPERIMENTĀLĀS VĀRSMĀS?

Leons Briedis. Skrandu bruņas. Rīgā: Minerva, 2000. 121 lp.

 

Mūsdienās rakstu mākslas liriskais paveids ir nepopulārs un var likt rasties salīdzinājumam ar laikrakstos, žurnālos, grāmatās nereti pieminētajām dzīvnieku sugām, kurām draud iznīcība. Padomju režīma gados Latvijas "iedzimtie" ātri izpirka prāvus vārsmu krājumu metienus, cerēdami atrast reizē emotīvi rosinošu un patiesu izpausmi kaut vai kādos "zemtekstos." Neatkarīgajā valstī dzejai vairs nepiešķir šo drīzāk idejiski nekā mākslinieciski svarīgo lomu. Mēs dzīvojam laikmetā, kad globālizācija neatlaidīgi izplata ekonomiskā racionālisma pavisam vulgāri savtīgo ētosu, kas vēršas pret "labklājības valsts" (the welfare state) pārpalikām, veicina mietpilsonisku dzīves uztveri, kultūras piezemēšanu (dumbing down), rēķinoties vienīgi ar pelņu, nevis ar aistētisko vai intellektuālo vērtību (par nopietnu ētisko pieeju īsts ekonomiskais racionālists tikai pasmejas). Mietpilsoņi godbijīgi pavēro zelta teļu tirgus laukumā. Mākslinieciski augstvērtīga mūzika viņus gaŗlaiko vai pat liekas slimīga (sickly). Dzejai, protams, īstā vieta ir atkritumu tvertnē; prātīgi mūsdienu ļaudis taču nelasa vārsmas (varbūt gan kādus šausmu romānus vai saldkairiem nomodsapņiem piemērotas romances).

Vai tik necerīgā situācijā vērts vārsmot (Nu, sak' tokš, Kārli Jākobson, / Vai tev pavisam dzejot lon?). Dzejniekus taču uzskata par mākoņstūmējiem vai skuķīgiem (sissy) sprukstiņiem. Varbūt ieteicams pievērsties tikai dienas biznesam? Manuprāt, dzejniekiem tagad vismaz pašu domās jādeklarē, ka aizspriedumi pret liriku ir tikai vulgāritātes (nevis kāda īpaša prātīguma) sekas un ka mākslinieciska radīšana ir tipiski cilvēciska. Tie, kam patīk vārsmot vai lasīt augstas kvalitātes dzeju, droši vien ir vismaz dažā ziņā drusku vairāk attālinājušies no Homo erectus tēviņiem un mātītēm nekā tipiski mietpilsoņi. Bez tam - ja vārsmotājs savus gudro brāļu apnicinātos darbus grib redzēt sakopotus grāmatā, tad jārēķinās ar to, ka labai dzejai ir samērā niecīga publika. Rakstoņiem, kas ilgojas ietekmēt plašākas aprindas, jādomā par ne sevišķi izsmalcinātu prozu vai publicista rosmēm. Dzejas lasītāji būs poētiskam skatījumam dabiski pieskaņotie un šad tad varbūt arī kāds ziņkārīgais. Prāviem krājumu metieniem laikam gan nekad vairs nebūtu pietiekami daudz pircēju. Laižot klajā vārsmas, autoram jādomā arī par "dabiskajiem" dzejas entūziastiem. Ja dzejdaŗi sāks pārmērīgi ērmoties, ļoti iespējams, ka arī šie entūziasti drīz būs atsvešināti un mūsdienu vārsmas nelasīs vairs nemaz.

Pat liela rakstu mākslinieka pašizpausme ne vienmēr ir "literātūra." Tomass Manns nereti visai nopietni izteicās arī dienasgrāmatā, bet labu tiesu no šāda veida paudumiem vēlāk iznīcināja un uz atlikušo dienasgrāmatu iesaiņojuma uzrakstīja: Bez literāras vērtības. Autora pieredzes apraksti var radīt nīgru vilšanos, ja lasītājam tos pasniedz bez īsti mākslinieciska veidojuma kā, teiksim, romānu vai stāstu. Mākslinieciska literātūra (atšķirībā kaut vai no zinātniskās) ir aistētiski mērķtiecīgas un rūpīgas veidošanas rezultāts. Dzeja nav dienasgrāmatai piemērota izziņa, ka Jānis mīl Annu (vai Pēteri) un ienīst Mariju, lai gan Marija lūko viņam tuvoties. Tāpat arī reliģiskas vai polītiskas dabas ieraksti var būt reizē vairāk vai mazāk interesanti un pagalam nedzejiski. Šādu vielu, protams, var ieveidot dzejā, bet tādā gadījumā rezultāts būs, tā sakot, kļuvis neatkarīgs no autora biografijas, jo pārstāvēs izjūtas un domas, kas līdzīgā veidā var parādīties arī citu ļaužu pieredzē. Dzejnieks var izteikties it kā par sevi, patiesībā iejusdamies citā raksturā, citādā situācijā. Dzeja ir īstenības substitūts (virtual reality), kas lasītājam ļauj pavisam tiešā veidā iepazīties ar dažādiem pārdzīvojumiem un ieskatījumiem. Šī ļoti intīmā saskare rodas tad, ja autoram veicies rosināt interesi, rūpīgi izvēloties un labi saskaņojot izpausmes sastāvdaļas. Manuprāt, T. S. Eliotam ir taisnība attieksmē uz objektīvo korelātu:

The only way of expressing emotion in the form of art is by finding an 'objective correlative'; in other words, a set of objects, a situation, a chain of events which shall be the formula of that particular emotion; such that when the external facts, which must terminate in sensory experiences, are given, the emotion is immediately evoked.

Iespējams, ka Eliots šai ziņā bija pārāk grūti apmierināms (Šēkspīra Hamletu viņš uzskatīja par sacerējumu bez īsti atbilstoša "korelāta"), bet skaidrs, ka dzejdaris neizraisa dzejisko pārdzīvojumu ar to vien, ka vārdā nosauc skumjas, prieku vai kādu citu izjūtu. Svarīga ir domu un iztēles elementu kopsakarība - visam, tā sakot, jābūt īstajā vietā un jāuzrodas īstajā laikā. Šādā kopsakarībā var iekļauties arī vārdā nosauktas emocijas, bet dzejiskā pārdzīvojuma "organizēšana" nav vis diezcik viegla un vienkārša - tādēļ ir tik maz labu dzejnieku (pat mazāk izcilajiem šai ziņā piemīt jau drusku neparastas spējas). Pie tam ar talantu parasti nepietiek; vajadzīga arī ievingrināšanās pat tad, ja vārsmo "brīvi," bez rēgulāra pantmēra, tercīnām, kvartām, sonetiem, etc., etc.

Manuprāt, dzeja ir vislabāka tad, ja ar samērā nedaudziem vārdiem uzburts emotīvs pārdzīvojums, kuŗā svaiga iztēle apvienojas ar interesantu un samanāmu domu. Diemžēl, nav tā, ka visas no šīm pamatiezīmēm nepieciešami uzrodas kaut cik poētiskā sacerējumā; piemēram, daža vārsma lasītāju stipri rosina intellektuāli, bet tikai drusciņ jūtu ziņā, dažā citā svaiga, krāsaina iztēle darbojas bez diezcik interesantu domu palīdzības, vēl citā izpausme emocionāla, bet mazliet banālā skatījumā vai pārāk daudzvārdīga. Mūsdienās lirika nereti ir domu ziņā tik noslēpumaina, ka būtiskais paudums (the message) jāmeklē bez tiešiem norādījumiem, cerot, ka izdosies paslepenos mājienus kaut cik atbilstoši "tulkot"... Izteiksme var būt tik samudžināta, ka nekāda atšifrēšana nav iespējama. Dzejolis ar šādu izteiksmi nav mākslinieciski sekmīgs, jo komūnikācija ir pārāk ierobežota un saraustīta, lai rastos dzejas pārdzīvojums.

Kā tad ir ar Leona Brieža krājumā uzņemtajiem dzejoliem? - Atbildei, protams, allaž būs subjektīva ievirze. Lasot šo grāmatu, reizēm jutos kā dīvainā vizuālās mākslas izstādē, kuŗā redzami mākslinieka eksperimentālie uzmetumi, kā arī nedaudzas veidojuma ziņā vairāk līdzsvarotas, rūpīgāk darinātas gleznas. Varbūt pēcmodernisma laikmetā respektējamu mērauklu vairs nav, tādēļ var zīmēt un triept bez ilgas gudrošanas par "mākslas iedabu" un "atbilstošiem" izteiksmes līdzekļiem? - Ne visi izstādes apmeklētāji būs gluži tik iecietīgi; pat dažs no tiem, kas nešausminās par ikkatru svešādu meklējumu vai it kā neciešami patvaļīgu izpausmi, šoreiz paraustīs plecus un spriedīs, ka izstādes piemērotas ir vienīgi samērā nedaudzās "īstās" gleznas...

Manāmi dzejisks - kaut arī varbūt drusku par daudz mīklains (enigmatic) - ir šāds Brieža paudums:

esmu notiesāts
visu mūžību
vergot pats savas dvēseles
akmeņlauztuvēs

ko arī nekurnot daru

ik vakarus
norietošā saule
ir kā man nepasludināta
sprieduma vēsts

ar kuru es remdēties varu. (26)

Vai nepasludinātais spriedums būtu nāves brīdis, kas tomēr izbeigs mūžīgo vergošanu? Varbūt iespējama arī kāda "apžēlošana," tādēļ labi,, ka diena beigusies bez mūža beigām? - Šā vai tā, ir īstenots pietiekams iztēles rosinājums, kas modina arī emocijas.

Turpretī nekas dzejisks nav konstatējams šādā veikumā:

gļēvuļi top vienīgi no varoņiem. (53)

Pat tīri intellektuālā ziņā šis domu grauds šķiet apšaubāms (ja nepieņem, ka varonis ir sava veida standarts, kas rāda atšķirību un līdz ar to it kā liek tapt glēvuļiem!) Dzejas grāmatā šī dziļdomīgā rinda neiederas. Mazliet dzejiskāks ir šāds (tikpat dziļdomīgs) atzinums:

Neskaidrības uzdoti
Neskaidribā mitoši jautājumi
topošajai Neskaidrībai.(70)

Nu, ir jau tā, ka pat šķietami skaidra, bet īsta dzeja ir - līdzīgi mūzikai - daudzējādā ziņā noslēpumaina, jo nav atbilstoši ietveŗama jēdzienos. Lirika vairāk radniecīga mūzikai nekā filozofijai. Taču arī šis mājiens stiprāk rosina prātu nekā iztēli un jūtas.

Gandrīz visas šī krājuma vārsmas pietuvojas domu grauda izpausmes veidam. Autors rotaļājas ar idejām un vārdiem, bet lasītājs gandrīz nekad neiekļūst izcilas dzejas pārvarīgajā straumē. Emocijas biežāk sauktas vārdā nekā uzburtas ar netiešāku, bet svaigāku izteiksmes līdzekļu palīdzību. Izņēmums šai ziņā ir kāds mazliet "neskaidrs" (varbūt Paula Celāna noslēpumaino vārsmu ietekmēts?) mīlestības dzejolis:

cik dzidri elpoju uz loga rūtīm
kā siltas ausmas dvaša tev pie krūtīm
tik cieši un tik bezgalīgi kļāvies
vēl ciešāk tev kā pašai nāves
ļāvies vismīļākajai bezgalībai pašai
tai nemirstošās manas ausmas dvašai. (90)

Sieviete te pārvēršas par "vismīļotāko bezgalību," tādēļ emocijas tiešais apzīmējums iekļūst svaigākā kopsakarībā; arī nāve visai interesanti darbojas šajā dzīvības norišu raksturojumā. Te jau ir kaut kas no Virzas, Medeņa, Čaka, Strēlertes, Lazdas mīlestības dzejoļu intensitātes. Ja viss krājums sastāvētu no tik rosinošām (kaut arī "moderni mīklainām") vārsmām, to varētu lasīt ar paprāvu interesi. Diemžēl, šim krājumam vairāk raksturīgās vārdu un ideju rotaļas var jo drīz apnikt. Es pēc kāda laika vairs nespēju koncentrēt uzmanību, lai gan centos saskatīt to, kas Brieža vārsmās atrodams. Man nācās šo grāmatu lasīt vairākkārt un apspiest irritāciju! Skaidri un gaiši sakot, kādēļ eksperimentāli uzmetumi jāpublicē? Vienīgi tādēļ, ka diezgan ātri rodas jauns krājums? - Par to, ka te lielā mērā jārunā par it kā tikai inter alia un steigā veidotiem sacerējumiem, liecina tas, ka vairāki dzejoļi pierakstīti ārzemju ceļojumos, pat lidmašīnās vai lidlaukos. Var jau uzrasties pēkšņa iedvesma, taču šaubos, vai šādās situācijās mēdz rasties arī laba dzeja. Mākslinieciski kaut cik vērtīgu dzejoli var darināt samērā ātri, bet arī tādā gadījumā nepieciešama uztveres koncentrēšana. Ja tai pašā laikā jāņemas ar citiem pasākumiem, tad dzejošanai droši vien nebūs diezcik iepriecinoši rezultāti.

Ar atzinību gan jākonstatē, ka Briedim piemīt slieksme vārsmās izteikties drīzāk lakoniski nekā daudzvārdīgi. Šai ziņā viņš pārspēj dažu citu autoru mūsu lirikā. (Un literāturas kritiķi!)

 

Gundars Pļavkalns

 

Kritiķis un dzejnieks Gundars Pļavkalns ir ilggadīgs JG līdzstrādnieks