DAŽĀDĪBA: TRĪS JAUNĀ GADSIMTA PROZAS DARBI

Alberts Bels. Uguns atspīdumi uz olu čaumalām. Rīgā: Daugava, 2000. 201 lp.
Arvis Grods. Pieaudžu saspēlītes. Tukumā: Atauga, 2001, 136 lp.
Ainārs Zelčs. 1945 Riga. Rīgā: Karogs, 2001. 232 lp.

 

Dažādība ir bieži piesaukts raksturojums šodienas kultūrai un sabiedrībai, un šie nesen publicētie trīs prozās darbi, kuriem pagadījās nokļūt recenzētāja rokās (un ne jau pēc mērķtiecīgas meklēšanas), tīri labi izgaismo daudzšķautnību mūsu Trešās atmodas laika rakstniecībā, kas pēc noformētības gadiem apstiprina vēl lieku reizi radošā instinkta nepieciešamību nepakļauties normām. Iesākot ar veterānu Albertu Belu, kādu 15 romānu un stāstu krājumu autoru, kas pieredzējis savā prozista mūžā gan cenzūru, gan pašcenzūru. Romāna Bezmiegs manuskripts bija jānotur atvilktnē divdesmit gadus. Pieprasītā ideoloģija, ko Bels pats aprakstīja kā priekšniecības slavināšanu priekšniecībai saprotamā valodā, viņam vienmēr bija par šauru, un visi viņa romāni, kas gan nekad neaizmaldās fantazijas pašās tālākajās pārrobežās, pārkāpj tradicionālā reālisma nolikumus. Uguns atspīdumi uz olu čaumalām nav izņēmums. Te fantazija un līdz farsam kāpināti pārspīlējumi stāv blakus visai dzēlīgiem mūsdienu dzīves un sabiedrības novērtējumiem. Juris Klegermanis, jauno laiku uzņēmējs un nouveau riche par excellence, mūsu tautsaimnieku daudzinātā iniciatora gara paraugpiemērs, izgudro Lieldienu olu krāsojamos maisiņus, kas viņu īsā laikā, pielietojot izsmalcinātākās pārdošanas metodes, padara par visrocīgāko vīru Latvijā. Viņš piedāvā palīdzību savam sievas tēvam, Aleksim Mūrlaukam, kas, pārbraucot Igaunijas robežu, tiek aplaupīts un smagi piedauzīts (Bela iemīļotais veids kā attīstīt stāstījumu). Aleksis pazaudē identitātes dokumentus, kā arī atmiņu par diviem iepriekšējiem gadiem. Stāstījumā parādās klaidonis Sebastjans un citi tipi, avantūristi un policisti, kas ienes komiski kontrastējošu, ironijas cauraustu piedevu tik bieži apbrīnotajās jaunbagātnieku aprindās. Tik iezīmīgi Bela stāstījumam humors - dzēlīgs un pa reizei labsirdīgi smaidošs - papildina dzīves konkrētos novērojumus ar sirreālistiskiem aprakstiem par grotesko baletu, ko dejo mūsdienu zelta kalnā kāpēji. Angļi saka, ka nabaga rakstnieka katlam vārīties (pot boiler) liek apzināta glaimošana sagaidāmajam grāmatu pircējam, viņa iepriecināšana. Bela tekstos šis piegājiens ir visai labi izstrādāts. Bet tā jau ir vecu vecā recepte, pēc kuŗas savus gardākos ēdienus ir gatavojuši paši atzītākie rakstnieki un rakstītāji, ieskaitot Balzamu un neizslēdzot Galsvortiju un daudzus, daudzus citus. Bet visiem jau nav dots ar lielgabalu šaut.

Tukumietis Arvis Grods, liekas, drusku cieš no savas mītnes vietas ģeografiskās liktenības. Kādu septiņu grāmatu autors, neieskaitot rakstus un tulkojumus, Grods savos stāstījumos savā laikā daudz pievērsās polītiskās varas un tai pakļauto cilvēku sadzīvei, gandrīz neiztrūkstoši virzot stāstījumu uz Tukumu, kas cieš no metropoles iedomības un pārākuma sajūtas. Groda vārds neparādās antoloģijās un vēsturēs. Piemēram, nesen iznākušais, plašais Latviešu literatūras vēstures 3. sējums Groda vārdu nepiemin. Bet nav jau viņš vienīgais. Ar trīsstāstu krājumu Pieaudžu saspēlītes Grods, šķiet, meklē jaunus lasītājus. Krājums atšķiras no iepriekšējā ar tematisko atvirzīšanos no ierastās sabiedrības izgaismošanas, kur parādījās dažādi tipi un individi, atšķirīgi savā ciniskajā izcelsmē un arī morālās nostājās. Šī izdevuma trīs stāsti vairāk pievēršas, kā jau autors norāda virsrakstā, intimākās dzīves sarežģījumiem, it sevišķi seksuālai nesaderībai laulāto starpā. Blakus virsrakstā solītajam tematam autors pievēršas arī pusaudžu, ne tikai pieaudžu tik bieži ignorētajām problēmām un izdarībām. Viens no stāstiem - divu jaunu baltiešu, latvieša un zviedrietes, attiecības, kas plaukst un sarežģās ar tuvināšanos. Grods te pielieto gan apslēptu, gan reizēm visai uzsvērtu iepriekšējos darbos mazāk izteiktu ironiju. Seksuālām problēmām agrāk nebija vietas, kurpretim tagad diezgan atklāti autors, septiņdesmitgadnieks, vērtē laulāto problēmas. Piemēram, pirmā stāsta virsraksts "Pļuktiņš" ir neapmierinātās sievas novērtējums par vīra nepietiekamību, ko tik labi izsaka virsraksta onomatopoētiskais apzīmējums vīrišķībai. Tās varbūt ir Trešās atmodas laika konsekvences. Blakus šīm pieaudžu saspēlītēm autors pieskaŗas arī "nepieaudžu" sarežģījumiem, it sevišķi pēdējā stāstā, kas attīstās uz režīmu maiņas fona. Katrā ziņā Grods ienes mūsu rakstniecībā tematiku, kas ir pasvaiga. Vēl svaigāka, ja tā varētu teikt, ir Aināra Zelča 1945 Riga.

Droši vien pirmais pārsteigums lasītājam būs vietvārdu un dažādu svešvārdu rakstība, kas pārņemta tieši no vācu valodas. ASV, Piemēram, ir apzīmēta kā die Vereinigten Staaten, Anglija - Grossbritannien utt. Laikam taču, lai atgādinātu lasītājam, ka stāstījuma fonā ir Vācijas okupācijas laiks Latvijā. Īpašvārdi ir atstāti vācu valodas rakstībā, turklāt nemainot galotnes: Robert ir draudzene Gerda. Lasītājam, kas pieradis pie latviešu sintakses un rakstības, būs jāapstājas, jāpievieno iztrūkstošās galotnes - citu lasīšanas grūtību starpā. Tie, kas citos tekstos varbūt ir palikuši neziņā, redzot transliterētos vārdus (it sevišķi, kad latviešu alfabētā nav tādu apzīmējumu kā, Piemēram, vācu ü, franču u, kad jāiztiek ar i vai u, cita starpā), atklās, ka atstāšana oriģinālrakstībā arī nav atrisinājums. Ar šo un tamlīdzīgiem paņēmieniem autors mēģina izgaismot diezgan tumšo un bezgaisīgo gaisotni, kas bija pārņēmusi okupētajā territorijā dzīvojošos. Kā jau virsraksts norāda, darbība notiek 1945. gadā, it kā Riga (te un citos citējumos atstāju autora rakstību), bet sižets diezgan patvarīgi izvaro vēsturiskos notikumus. Daudz jau gan nekas nenotiek, ielu uzrakstu pārkrāsotājs Robert ar savu draudzeni Gerda iekuļas Direktors Lenz sabiedrībā. Gerda apprecas ar Lenz, kuŗš izrādās ir vairāk ieinteresēts zēnos nekā meitenēs. Pa to laiku japāņi sastopas ar vāciešiem pie Urāliem. Lielais cilvēks (jādomā Hitlers, gan nekad nenosaukts vārdā) sakauj boļševikus. Epizods ar čigānieti Mirikli, kas tiek paglābta no Lielā cilvēka "tīrīšanas" akcijām, slēpjas Robert dzīvokļa pagultē. Robert dilemma ir: izpatikt varai vai padoties savām cilvēcīgām jūtām un glābt Mirikli, kas parādās kā kāda feja, meža būtne, kas neizprot daudz ko no civīlizācijas, bet labi māk novērtēt cilvēka sirdi. Taču romāna ietvaros Robert traģiskā situācija nav pilnīgi izstrādāta, tāpat kā Hitlera režīma "pāraudzināšanas" pūles, lai ievadītu režīmam padotos pareizajā gultnē. Romāns izgaismo tās morālās dzīves strupceļus, kuŗos nonāk Riga 1945 personāži. Fantazija un vēsturiskā reālitāte saplūst, viena otru papildina un izgaismo, ko dažam lasītājam varbūt neizdosies izprast. Bet būs arī izpratēji un cienītāji, par ko recenzentam vairs nav jārūpējas. Moris, savu darbu padarījis, tagad var iet.

Šie trīs teksti neaptveŗ visu to plašo un krāšņo klāstu, kas ievadīja jauno gadsimtu. Ārpusē, Piemēram, paliek tie, kas pulcējas ap "Jaunās literatūras žurnālu" Luna. Lunieši varbūt būs mūsu nākamās rakstniecības veidotāji. Un kā tādiem viņiem pienāktos savi runas vīri.

 

Juris Silenieks