Jaunā Gaita nr. 23. septembris - oktobris 1959
|
Astrīde Ivaska
EZERA KRISTĪBAS
Ak zeme, zeme skaistā, kas tevi vārdā saucis? Pirms manis jau ir gājis šos ceļus kāds un braucis.
Kaut neesmu es pirmā, kas tevi uzrunā ka draugu, ezer sirmo, kad soļiem vakars nāk,
tak šodien tevi saucu, lai spārnos pacelies, kā meža dūja lēna man plecā nolaidies.
Kā paradīzē Ieva vai ganāmpulkam gans es tevim vārdu dodu, tu tagad esi mans.
SEPTEMBRIS SKOTIJĀ
Lopi kust ganībās melni. Dzīvžogi sakapā sauli, izšķiež tās mirdzumu, ļaujot mērcēt tam kustoņu kājas.
Vērsis zeltītiem ragiem, brien pa viršāju vakars; tur tikai bitēm bij atļauts zeltītiem zābakiem staigāt.
Kalniem aizmiglo acis, sajūk dzīvžogu raksti. Stropos vasara sariet šūnu sanošā tumsā.
ĪSTENĪBAI
Es tevī iekožos kā maizes rikā, īstenība, tu vienīgā man spēji spēku dot. Ne sapņi, ilgas, dzīves novērstība var manu sirdi vairāk pabaŗot.
Es tevī iezīžos kā zilā plūmē, īstenība, un ļauju sulai lūpām pāri līt. Pret tevi vien man ir šeit atbildība, es tevī gribu dzīves vagu dzīt.
ZIEMAS MIGLA
Plata, bieza ziemas migla, nu pat skaņa nav vairs žigla.
Kājām mirkstot miglas pienā, skati urbjas palsā sienā.
Viss ir ietīts baltās dūnās, paslēpts dziļi miglas šūnās.
Zeme garo pretī sniegam, guļ pie krūtīm lielam miegam.
Ciemam, kas pie zemes placis, tumsa nāk un atver acis.
|
|
TĒJNĪCĀ
Kaislību bula laikā Man tīk domāt par tevi Kā par vēsu tējnīcu, Kur tēju ar ledu pienes Tava roka slaikā Un tumšdzeltenā.
Un tad man ir tā, Ka pat nosalt gribētos, Dzerot tēju no tavu roku medus Un vēju — no tavas miesas laukiem
|
|
VASARA
Guļu dzeltenu smilšu Siltajos miltos, Ļaujos saules karstajiem pirkstiem. Vēršos kukulī maizes Vasaras ceplī.
FANTĀZIJA BRĪVDABAS GLEZNU IZSTĀDĒ
Zaļā zālē uz brūnās sētas Taureņi — uzspraustas gleznas, Purinās vējā, šūpojas Košas kā tautiskie brunči. Liekas, tūlīt pacelsies gaisos, Aizbrauks ar mākoni pirmo!
Pārvērtīs mākoni sirmo Par košāko, sārtāko Ņujorkas gaisos. To redzot, sauks pilsētas runči: „Tur zelta zivtiņas šūpojas, Jātiek tām klāt, jāpaņem tās!” — Ar gleznām sēž runči uz sētas.
LIETUS DIENA
Šodien man Gribas būt Raķetei Ātrai un ašai, Pārplēš tā mākoņus, Izskrej tiem cauri —
— Putnam, Augstu kas laižas, Paceļas pāri Pelēkiem jumtiem, Saknāba mākoni, Ceļā kas sēž.
Šodien man Gribas būt Otrajā pusē — Kur saule guļ Zelta kā Dāldera ripa.
|
|
BŪS ATKAL VASARA
Būs atkal vasara — sirds pacieties! Un saule zelta starus pasviedīs Kā kāpnes, lai uz debesīm Tev viegli būtu kāpt, Lai, basas kājas noāvusi, Pa sārtiem rīta mākoņiem Tu smejot bradātu, Bet vakaros Tu līdz ar sauli piekususi Gar debess malu zemē nolaistos. Tad silti mīkstā rieta gaismā Starp papardēm, tur ezermalā Pussapnī un pusnomodā Tu sēdētu . . . Un zvaigznes gaidītu. Pie kājām ūdens, klusi čalojot, Tev laisku mieru atnesīs. Tu zemes smaržā ietīsies Un nedzirdēsi vairs, Ka satumsuša meža malā Lapsa ieriesies . . .
Vēl auksto tumsu pacieties! Varbūt jau drīz Būs atkal vasara.
|
|
Mīļā, tu būsi mans zirgs! Pa lakstainām pļavām zem medaina mēness mēs izjāsim mūžu mūžus. Pa smilšainām ceļmalām, sudraba pakaviem zibot, mēs nonāksim zelta pilī.
Mīļā, tu būsi mans zirgs! Ar tevi varēs pieguļā iziet. Un mīļa un rātna tu gaidīsi pie krogus slitas, kad dzeršu; un vedīsi mājās mani, rīta sārtumam svīstot. Bet varbūt tu spersi?
Ai, kādus brīnišķus laukus ar rozēm, drupām un zilu jūru man acu pievērienā uzšķiļ tavs sudraba pakavs matos. Tu kutini manus vaigus, kustinot galvu, un dzirdu es lielceļus, kūpošus lielceļus sanam.
Mīļā, tu būsi mans zirgs!
|
|
SKATS MŪSOS
Mēs protam nest trimdas smago nastu. Ir grūti, tik bezgala grūti, sirdi, kad liķiers ar skābiem kāpostiem spiež Un dubulta tukluma zodus raizes jaunās grumbās par veikaliem griež. Olām atkal kāpušas cenas, jaunajam vāģim liekas atsperes čīkst Un sieva vienā laidā pēc jaunās modes kažoka nīkst. Ak, kas šī trimda par lāstu!
Mēs protam vēl tautiski būt. Gandrīz katram vēl prievīte uz pulēta grāmatu plaukta Un žēlastības dāvana, ar nopūtu, reiz gadā kaŗā salauztam ļauta. Svētku brīžos ar patosu celtas nodrāztas frazes; Pēc piemiņas akta trimdas kopības labā iešķindas glāzes. Šo trimdas smagumu bezgala jūt.
Bet vai protam naida pilni naidniekam krūtis pretīm vērst, Ar zobiem pēdējā cīniņā viņa rīkli pušu plēst. Pret desmitkārtu pārspēku zemē pirkstiem bedri sev plēst Un kopā ar tautu, viņas sāpēs, dvašu pēdējo dvest? Ak nē, jo sen mēs jau miruši.
|
