Jaunā Gaita nr. 23. septembris - oktobris 1959

dzīve un darbi

 

ALJA-s 8. kongress

 

 

PROLOGS

1954. gada novembra beigās Indianāpolē pulcējās ALJA-s 3. kongresa delegāti. Valdīja spraigs noskaņojums, darba griba un sajūsma. Indianāpoles kongress bija „revolūcijas” kongress ALJA-s darbā: sākās strauja Apvienības augšupeja un aktivitāte.

1959. gada 5. septembrī Grand Rapidos ALJA-s valdes priekšsēdis atklāja ALJA-s 8. kongresu. Kongresam viņš veltīja šādus vārdus: „Kamēr trimdas sabiedrības darbīgums gājis lēnām uz leju, ar ALJA-u ir bijis citādi. Apvienības gaita ritējusi tā, ka jau šai īsajā laika posmā iezīmējušies vairākas ‘paaudzes’. Un kā cilvēces paaudzes, arī mūsējās ieradušās ar revolucionāru domu pilnām, jaunām, spēcīgām galvām ... Tā nu šķiet, ka Apvienības 8. kongress. . . ienesīs ALJA-s darbā lielākās pārmaiņas kopš kongresa, kas notika pirms pieciem gadiem.”

Jau 7. kongresā Linkolnā varēja redzēt daudz jaunu seju. Tā paaudze, kas Amerikā izaugusi un izgājusi skolas, sāka prasīt savu tiesu. 8. kongress jau piederēja nākošajam vilnim.

Pirmo reizi ALJA-s vēsturē kongresam bija tik ievērojams apsveicējs kā Mičiganas gubernators G. Mennens Viljamss. Aicinājis Kruščevu sagaidīt ar pienācīgu pieklājību, viņš turpināja: „Ir daudz svarīgu jautājumu, kas Padomju Savienībai jāatbild pasaules priekšā. Es ceru, ka mūsu amatpersonas prasīs Kruščeva kungam dažus no šiem jautājumiem vizīšu apmaiņas laikā. Es ceru, pasaule zinās, ka šie jautājumi tika prasīti. Mums jāprasa, kad Padomju Savienība domā izpildīt solījumu dot brīvu vēlēšanu un pašnoteikšanās tiesības zemēm aiz dzelzs priekškara ... Kruščeva kungs negūs pareizu iespaidu par amerikāņu tautas noskaņojumu, ja viņam neprasīs fundamentālus jautājumus, kamēr viņš viesojas šeit ... Viņš sapratīs Ameriku tikai tad, kad viņš zinās par mūsu pūlēm katram pilsonim garantēt brīvību un personīgu integritāti. Viņš sapratīs Ameriku, ja zinās, ka mēs vēlamies stāvēt par brīvību jebkuŗā pasaules malā.”

Grand Rapidu pilsētas galva S.J. Deiviss norādīja, ka viņam, ieceļotāja dēlam, Amerika devusi iespēju nevien tikt uz priekšu un augšu personīgā, bet arī sabiedriskā dzīvē.

Par kongresu ziņoja turienes vietējā prese, radio un televizija.

 

 

LATVIJAS BRĪVĪBA UN BIEDRS KRUŠČEVS

Gubernatora Viljamsa runā aizskartās tēmas atbalsojās vienbalsīgi pieņemtajā rezolūcijā, kas atkārto Jaunatnes Svētku rezolūcijas prasības:

• Neatkarīgas demokratiskas Latvijas republikas atjaunošanu.

• Latviešu tautas suverenitātes atjaunošanu.

• Konstitūcijas garantētas uzskatu, biedrošanās, runas un preses brīvības atjaunošanu.

• Privātīpašuma un strādnieku tiesību atjaunošanu.

• Ciešu saistību izveidošanu ar Lietuvu un Igauniju, līdzdalību Eiropas saimnieciskajā integrācijā un Apvienotajās Nācijās.

Rezolūcija tālāk prasa Padomju Savienībai rezolūcijas prasības paziņot visiem Latvijas pilsoņiem neatkarīgi no dzīves vietas, ļaut viņiem izteikties par šīm prasībām AN un neitrālo valstu pārraudzītā balsošanā.

Sakarā ar diktatora Kruščeva viesošanos Savienotajās Valstīs, kongress ieteic visiem latviešu jaunatnes pulciņiem:

• „izplatīt amerikāņu sabiedrībā informāciju par komūnisma īsto dabu un rezolūcijā ietvertās prasības;

• „rezolūcijā ietvertās prasības visos iespējamos veidos darīt zināmas Kuščevam, prasot to izpildīšanu;

• „organizēt un piedalīties nosvērtās un pieklājīgās demonstrācijās, izteicot sēras par brīvās Latvijas republikas likteni, lūgšanas par apspiestajiem latviešiem un prasības atjaunot brīvu un neatkarīgu Latviju.”

 

 

STATŪTI

Visilgākās debates norisinājās statūtu komisijas sēdē, kur galīgā formā tika izstrādāti jau 7. kongresā apstiprinātie statūtu grozījumi. Galvenās pārmaiņas:

• ALJA-s apgabaliem, kuŗu skaitu un robežas nosaka kongress (patlaban 3 apgabali), turpmāk būs savas valdes, kuŗu priekšsēži automātiski kļūs ALJA-s valdes vicepriekšsēži.

• Kā apgabalu valdes, tā ALJA-s valde darbosies 2 gadus.

• ALJA-s kongresi notiks katru otru gadu, sākot ar 1959. gadu.

• Apgabalu kongresi notiks katru otru gadu, sākot ar 1962. gadu (pirmie kongresi apgabalos sarīkojami līdz 1960. gada 30. sept.).

• ALJA-s valde sastāvēs no priekšsēža, apgabalu skaitam atbilstoša skaita vicepriekšsēžu un 3 valdes locekļiem.

• Atmestas neklātienes velēšanas; ALJA-s valdi (izņemot vicepriekšsēžus) ievēlēs ALJA-s kongresā, apgabalu valdes — apgabalu kongresos.

• Apvienības nozaŗu darbība pastiprināta; nozaŗu vadītājus apstiprina kongress un viņiem līdzīgas tiesības kā ALJA-s valdes locekļiem, izņemot balsstiesības ALJA-s valdē.

 

 

JAUNĀ GAITA

Viskarstākās debates risinājās kongresa darba komitejā, kas apsprieda divus iesniegumus Jaunās Gaitas un Amerikas Latviešu Apvienības attiecību jautājumā. Bez kongresa delegātiem pārrunās piedalījās arī vairāki JG redaktori un ALA-s jaunatnes sekcijas vadītājs Dainis Rudzītis.

Tā kā Čikāgas LJP, tāpat Gundara Oša un Aivara Reinerta parakstītais iesniegums atbalstīja JG, abus apvienoja. Bez gaŗām debatēm vienojās arī formulēt paskaidrojumu par „Ceļinieka” apgādu, lai novērstu pārpratumus, kas radušies sakarā ar ALA-s CV 25. aprīļa lēmumu:

„Ceļinieka Apgāds ir autonoma organizācija, kuŗas biedri ir apgāda paju īpašnieki, un kuŗu līdz pastāvīgas padomes ievēlēšanai vada pagaidu padome, kas sastāv no ALJA, LNJAK, ELJA valžu ieceltiem pārstāvjiem un Jaunās Gaitas un Ceļinieka Rakstu Jaunatnei atbildīgajiem redaktoriem. Pagaidu padome apstiprina visa apgāda izdevumu redakcijas un citus darbiniekus, kas atbildīgi par šo izdevuma saturu, iekārtojumu un saimniecību. Pastāvīgās apgāda padomes vēlēšanas izziņos ALJA’s, LNJAK, ELJA’s valdes tad, kad apgādam būs vajadzīgais balstiesīgu paju īpašnieku skaits.”

Komitejas izstrādātais lēmuma priekšlikums JG lietā ietver šādus atzinumus:

• ALJA-i nav pieņemams veids, kādā ALA-s CV mēģina caur ALJA-u iespaidot JG redakciju.

• ALA-s CV lēmums nav apmierinoši pamatots faktiem.

• ALA-s CV nepamatoti aizkārusi JG redaktoru un līdzstrādnieku nacionālo stāju un personīgo integritāti.

• „Jaunā Gaita” ir nozīmīgs, nepieciešams un pozitīvs pasākums latviešu kultūras jaunradei, latviešu jaunās paaudzes domu izpausmei, demokratisko ideālu attīstīšanai un cīņai pret komūnismu.”

• „Savu uzdevumu Jaunā Gaita sekmīgi var veikt tikai tad, ja arī turpmāk tajā var brīvi tikt publicēti dažādi demokratiski uzskati un literāri stili.”

• „Jaunās Gaitas redaktori un līdzstrādnieki par līdz šim veikto pelnījuši pateicību un uzticību.”

Komitejas debatēs un arī vēlāk kongresa kopsēdē vairāki delegāti apšaubīja vajadzību ALJA-i JG lietā ieņemt savu viedokli, apšaubīja arī atzinumu pareizumu un panāca vairāku formulējumu grozīšanu, mīkstināšanu vai pat atmešanu (piemēram: „ALA-s CV rīcība kaitējusi latviešu tautas kopībai un morālei, pakalpojot komūnisma propagandai”). Tomēr kongress rezolūciju apstiprināja ar lielu balsu vairākumu: 67 par, 6 pret, 2 atturoties. Interesanti atzīmēt, ka pirmajā balsošanā, kad kongresam trūka kvoruma, par to pašu rezolūciju balsis dalījās 12 par, 12 pret, 11 atturoties.

Kongress uzdeva ALJA’s valdei „atbalstīt JG un gādāt tai atbalstu ASV latviešu sabiedrībā.” Tālāk — „iespēju robežās rūpēties, lai ALA-s CV modificētu savu 1959. g. 25 apr. lēmumu vai pieņemtu jaunu lēmumu, kuŗā būtu ietverti šajā (ALJA-s) rezolūcijā sniegtie atzinumi.”

 

 

AMERIKAS VĒSTNESIS

Visgrūtākais pienākums bija darba komitejai, ko iecēla Čikāgas LJP ierosinājuma rezultātā — izmeklēt Amerikas Vēstneša publicētās nepatiesības par ALJA-u. Komitejas lappusi gaŗā rezolūcija balstīta uz AV pēdējā pusotra gada izdevumiem un tajā konstatēti nomelnojumi latviešu trimdas organizācijām un vadītājām personībām, puspatiesību un nepatiesību publicēšana, faktu jaukšana un frāžu izņemšana no kopsakarības, kaitēšana jaunatnes organizācijām, izdevumiem un ALJA-s pasākumiem. Pēc debatēm kongress nolēma rezolūcijas lielāko daļu atmest, apstiprinot tikai sekojošo konstatējumu:

„ALJA-s 8. kongress atrod, ka Amerikas Vēstnesī publicētie raksti par ALJA-u un tās darbiniekiem neatbilst patiesībai. Piemēram apgalvojumi, ka

1. ALJA atbalsta koeksistenci un komūnismu,
2. ir ALA-s filiāle,
3. Jaunā Gaita ir tās oficiozs,
4. ALJA ir dažu polītisku novirzienu pavadā,
5. tās vadītāji ir vecāki par 30 gadiem

— ir nepatiesi. ALJA-s vadītāju rakstura nomelnošanas mēģinājumi pierāda žurnalisma ētikas trūkumu AV redakcijā.”

 

 

VALDE VECĀ, VALDE JAUNĀ

Jau pašā kongresa sākumā — valdes locekļu ziņojumos un ar tiem saistītajās debatēs atskanēja domstarpības.

Valdes priekšsēdis Laimonis Streips ziņoja, ka prezidija attiecības ar ALA-s CV uzskatot par labām.

Vicepriekšsēdis Aivars Osis savā ziņojumā turpretī pārmeta priekšsēdim pārliecīgu kompromisa meklēšanu ar ALA-u, kas esot pametusi trimdas pozitīvos un aktīvos elementus bez idejiskas vadības. Jaunatnei vajadzētu vadību pārņemt savās rokās. Runātājs izteica arī pārmetumus valdes priekšsēdim par neefektīgu darbību.

Sekojošās debatēs līdzīgi pārmetumi savukārt skāra pašu Aivaru Osi un valdes locekli Uldi Nollendorfu.

Kongresa nobeigumā revizijas komisijas priekšsēde Māra Asare ziņoja, ka valdes darbība iepriekšējā gadā visumā bijusi apmierinoša, bet ne tik veiksmīga kā agrākajos gados. Labi uzsāktais valdes darbs pēc Ziemsvētkiem kļuva neregulārs. No valdes izstājās biedrzine Māra Kaugara un informācijas nozares vadītājs Ivars Arums. Valdes sēdes nenotika regulāri, viena pat izjuka, ALJA-s Ziņas iznāca ar novēlošanos un tikai vienreiz. Domstarpības valdes locekļu starpā padziļinājās un traucēja labu sadarbību.

Šīs domstarpības atbalsojās arī vēlēšanu „cīņā”. Ja pēdējos 5 gadus valdes priekšsēdis tika ievēlēts vienbalsīgi, šogad priekšsēža amatam bija divi kandidāti, abi no „jaunākās paaudzes”. Kalamazū LJK ar plakātiem un krūšu nozīmēm aicināja Jurim Šleseram dot priekšsēža veseri, jo „Schloesser ist besser”. Čikāgas LJP atbalstīja Ulža Nollendorfa kandidatūru. Kādu laiku pat minēja iespējamu trešo kandidātu.

Savās pirmsvēlēšanu runās abi kandidāti uzsvēra nepieciešamību atjaunot labu sadarbību ar jaunatnes pulciņiem un atdzīvināt ALJA-s iekšējo aktivitāti vispār. Domas galvenokārt dalījās jautājumā par veco paaudzi. Uldis Nollendorfs uzsvēra noteiktu pieeju un prasīja jaunatnei lielāku atzīšanu no vecākās paaudzes puses. Juris Šlesers domāja, ka ar vecāko paaudzi jācenšas saprasties, uzklausot tās domas, bet paturot arī savus uzskatus.

No kreisās: Māra Asare, Ginta Ķeņģe, Juris Šlesers (valdes priekšsēdis), Kārlis Zobs.

Par valdes priekšsēdi ar 63 balsīm izraudzīja Juri Šleseru. Valdes locekļi: Māra Asare, Ginta Ķeņģe, Kārlis Zobs. Revīzijas komisija: Jānis Peniķis, Guntars Osis, Agris Bungs. Goda tiesa: Laimonis Streips, Māra Kaugara, Leonīds Neimanis.

 

 

VĀRDS JAUNAJAM PRIEKŠSĒDIM

Jaunais ALJA-s valdes priekšsēdis Juris Šlesers ir 24 gadus vecs. Elektroinženieris. Maģistrs. Neprecējies. Viņa adrese: 92 Silver Lane, East Hartford, Conn., USA. Par Apvienības darba pamatiem nākošajos divos gados Juris izsakās šādi:

„Pazīsim viens otru!” Tā šī gada Jaunatnes nedēļas mude. Paplašināsim to arī ar sastrādāšanos, un būsim ieguvuši mudi ALJA-s darbam un latviešu jaunatnes darbam vispār. ALJA nepastāv ALJA-s dēļ vai lai konkurētu ar kādu citu trimdas latviešu organizāciju. ALJA pastāv brīvai un dzīvai latviešu tautai un zemei. Kādu mēs katrs šīs brīvās un dzīvās latviešu tautas un zemes nākotni iedomājamies vai arī kādā veidā šis mērķis vispareizāk būtu realizējams, par to mums katram varbūt ir savas domas, un par to ne viens vien šķēps ir lūzis nedz lūzīs, un tas ir pareizi. Bet mūsu darba pamatā jābūt tam vienam visus vienojošam mērķim — vienai brīvai, garīgi un fiziski dzīvai un spēcīgai latviešu tautai. Mūsu Apvienība ir mūsu tautas jaunās paaudzes niecīgas daļiņas darba rīks un ierocis. Bet mēs, šī mazā latvju jaunatnes daļiņa esam spēcīgāki lietot savu ieroci un darba rīku nekā mūsu jaunatne Latvijā. Tai ir savas zemes un sava skaita dotas priekšrocības, bet mums ir dota brīvība. Kustības brīvība, pulcēšanās brīvība, runas brīvība, preses brīvība, darba brīvība, domu brīvība. Viņiem nevienas no šīm brīvībām simtprocentīgi nav. Vai mēs savas brīvības un savu situāciju arī pilnībā izmantojam, protams, ir cits jautājums.

„Brīvajā pasaulē, un klusībā varbūt arī Latvijā un citās apspiestajās zemēs, ir liels skaits nacionālu un citādu pasākumu, kuŗi veic vai mēģina veikt darbu, kas pilnīgi atbilst arī ALJA mērķiem. Esmu pārliecināts, ka iespējamās sastrādāšanās iespējas šo dažādo pasākuma starpā ir līdz šim tikai pavisam mazā mērā apzinātas un izmantotas. Ņemsim kaut vai tikai dažādās latviešu organizācijas brīvajā pasaulē, kuŗu darbība galvenā kārtā saistās ar jaunatni — Kanadas, Eiropas, Amerikas latviešu jaunatnes apvienības, dažādo konfesiju un daudzu jaunatnes organizācijas, LSCS, korporācijas un citas slēgtās un atklātās akadēmiskās organizācijas, studentu kopas, skauti un gaidas, mazpulki, latviešu papildskolas un kursi, latviešu centrālo organizāciju jaunatnes nozares, jaunatnes apgāds un vēl daudzi citi pasākumi. Katrai organizācijai sava īpata speciāla nozīme, sava īpata pieeja un darba lauks, bet visas saista arī kopējais darba objekts — latviešu jaunatne un latviešu tautas nākotne. Šeit ir nepieciešams pazīt citam citu, sastrādāt citam ar citu. Tas nenozīmē, ka jākļūst homogēnai masai vai jāpakļaujas kādiem dominējošiem vai dominēt mēģinošiem uzskatiem. To darot, mēs tikai atkāpjamies no mūsu likteņa dotajām brīvībām un nepakalpojam nevienam, varbūt tikai mūsu ienaidniekam.

„Pazīsim viens otru! Sastrādāsimies cits ar citu. Kritizēsim cits citu, kad kritika vajadzīga, bet atturēsimies graut cita darbu un nopelnus netaisni un nepamatoti. Respektēsim cits cita darbu un nevairīsimies nākt paši talkā. ALJA ir mūsu ierocis un darba rīks. Lietosim to, turēsim to spožu un asu, un neaizmirsīsim ne mirkli, kāpēc to darām.”

 

 

EPILOGS

Nesatricināmā mierā kongresu vadīja Leonīds Neimanis. Kongresā piedalījās 84 delegāti un lielāks skaits interesentu.

Ir jau tradīcija, ka ALJA-s kongresi piekšzīmīgi noorganizēti. Tāds bija arī šis, par ko galvenokārt atbildīga Grand Rapidu „Pērses” rīcības komiteja ar Ivaru Roziņu un Māru Asari priekšgalā.

Lai nodarbinātu visus, arī jauniešus, kas nebija Kongresa delegāti, rīcības komiteja bija gādājusi par sporta spēlēm, koncertu, varjetē izrādi un divi deju vakariem.

6. septembra vakara bilance: noguruši delegāti, jauni statūti, jauna valde, daudz darba nākotnē. Pēc pieciem gadiem lielākās domstarpības, lielākās pārmaiņas.

Ko tas nozīmē? Tās varētu nozīmēt šķelšanos, nevienprātību par kopējiem mērķiem, haosu. Taču vērojot delegātus un kongresa rezultātus, gribētos teikt: jaunais ALJA-s vilnis nāk ar tikpat skaidru mērķa apziņu kā iepriekšējie; domu izmaiņas ir lielākas, bet mērķa apziņu tās neaizmiglo. ALJA-s 8. kongresa domstarpībās un debatēs uzvarēja — demokratija.  

 

Vns.

 

 

 

 

Neieputinātie cilvēki

Baltiešu studentu dienas Vācijā no 7. līdz 11. aug.

 

Mēs esam šeit brīvības vārdā — šis konstatējums mums uzliek pienākumu tādiem būt jau šodien, vērtēt pagājušās dienas un notikumus ar kritisku skatu, nenoklusējot nepatīkamus apstākļus un faktus pagātnē un mūsu šodienā, jo vienīgi tādā veidā mēs ik dienas pārbaudām paši sevi un no kļūdām mācāmies, kā darbu veikt labāk rītdien un parīt. Šāds vadmotīvs vijās cauri visiem referātiem un diskusiju sanāksmēm Baltiešu studentu dienās Vācijā, Kēnigšteinā, kur bija pulcējušies ap 120 studējošo un jauno akadēmiķu — galvenokārt no Vācijas, bet arī no Anglijas, Austrijas, Beļģijas, Francijas, Holandes, Īrijas un Zviedrijas. Latviešu grupa bija lielākā un ar savu aktivitāti zināmā mērā pārvērta sarīkojumu par latviešu akadēmiskās jaunatnes darba sanāksmi. Studentu dienu noorganizēšana bija atradusies visu triju baltiešu studentu organizāciju rokās, tās vadīja igauņu pārstāvis Ivars Jākobsens, bet priekšdarbu veikšanā lielu darbu bija ielikusi Vācijas latviešu studentu apvienības valde ar doktoranti Daci Osi priekšgalā.

 

Daļa latviešu studentu grupas Baltiešu studentu dienās Kēnigšteinā.

Divas no jaunākajam — Sorbonnas Mārīte un Bonnas Rasma.

 

 Diskusijās, kas risinājās par daudziem referentu aizkārtiem tematiem, izskanēja doma, ka daļu mūsu emigrācijas raksturo ieputinātais cilvēks — cilvēks, kas sapīts strauju laikmetisku pārmaiņu tīklos, it kā ieputināts šās dienas notikumos, tautu liktenī un pats savas personīgās dzīves likstās. Šāds cilvēks ir jūtīgs, tas reaģē vai nu ar pasivitāti vai pārliecīgu jūtīgumu, pie kam pēdējais īpaši parādās gadījumos, kad gados jaunāki cilvēki, kas neatrodas tajā pašā vietā jūtu un emociju skalā kur šāds cilvēks, skaļi pasaka savus uzskatus, norāda uz trūkumiem un cenšas pārvērtēt un vēlreiz pārbaudīt vecas patiesības vai par patiesu pieņemto. Ja tā — grūti saukt Kēnigšteinā sabraukušos jaunos akadēmiķus par ieputinātiem cilvēkiem. Gluži pretēji — šī domu izmaiņai un darbam veltītā kongresa dalībnieki liecināja par kādu jaunu, garīgi brīvu, kritiski domāt spējīgu saimi ar augstu intellektuālu standartu, kam arī netrūka ne temperamenta, ne humora un dzīves prieka. No dažādiem redzes viedokļiem, bieži liekot uzskatu pret uzskatu, studenti ne tikai diskutēja par visiem oficiālajā programmā uzņemtajiem 5 priekšlasījumiem par polītiskām un sabiedriskām tēmām, bet paguva spontānās kopās noklausīties un pārrunāt vēl četrus, krietni pāri pusnaktij kavējoties pārrunās, kuŗās netrūka atklātības un spraiguma.

Baltiešu studentu dienu šāgada virstema bija „Baltijas valstis Eiropas apvienošanas polītikas skatījumā” un galvenie referenti — Hamburgas Makša Planka institūta darbinieks Dr. D. Loebers, prof. Dr. N. Valters un prof. A. Aizsilnieks; Dr. P. Cirsis runāja par baltiešu dvēseles jautājumiem teologa uztverē.

„Ir trīs teorētiskas iespējas, kā Baltijas valstis, izejot no šāsdienas situācijas, varētu pievienoties apvienotai Eiropai: (1.) Kaŗa rezultātā izkļūstot no Padomju savienības ietekmju joslas, (2.) izmantojot tiesības izstāties no PSRS, (3.) vai kā patstāvīgas padomju republikas, izmantojot piem. Latvijas PSR 16a pantā sacīto, iesaistoties ar līgumu palīdzību Eiropas vienībā, tomēr paliekot PSRS kā federācijas sastāvdaļas. Juridiski visreālākais būtu otrs atrisinājums, bet tā priekšnosacījumi ir ievērojamas pārmaiņas padomju mentalitātē un polītiskā praksē. Tādā gadījumā, runājot par Baltijas valstu iekšējo kārtību, būtu iespējas izvēlēties starp trim polītiskiem atrisinājumiem. „Ungāru atrisinājums” būtu — neitrālas sociālistiskas valstis; „poļu atrisinājums” — valstis, kas pieder padomju blokam, bet ved patstāvīgu polītiku zināmās robežās un nobeigumā „somu atrisinājums” — atgriešanās pie kapitālistiskas valsts struktūras, bet neitrālas bezbloku patstāvības. Ievērojot, ka sabiedriskās domas attīstība nestāv uz vietas arī viņpus dzelzs aizkara, tāpat zinot Ungārijas un Polijas piemērus, ir jārezervējās pret domu, ka Baltijas valstis kādreiz restaurētos tādā izskatā, kādas tās bija 1939. gadā. No otras puses — centieni pēc demokratiskām brīvībām ir nenoliedzami kā satelītzemēs, tā arī pašā PSRS, ko var secināt no neatslābstošiem vadītāju orgānu uzbrukumiem revizionismam — kas šodien ir PSRS diktatoriskās iekārtas lielākais reālais briesmu avots. PSRS vadītāji šodien nebīstas tik daudz no domas, ka varētu atjaunoties kapitālistiska iekārta, bet gan no tendencēm, kuŗu rezultātā beigtu eksistēt PSRS kā totalitāra valsts un izveidotos, vairāk vai mazāk sociālistiskas valstis ar demokratisku iekārtu,” bija pirmā referenta Dr. D. Loebera domas.

Dr. N. Valters savā, kā pats atzinās, drusku subjektīvi idejiskā runā pakavējās pie domas par kopējas baltiešu tautas veidošanos, jo tautas jēdziens nav identisks ar valodas izplatību — reālākais piemērs ir Šveice. Baltiešu tautām ir kopēja ideja — cieņa pret individuālo cilvēku. Ir nepareizi uzskatīt nacionālu valsti kā kaut ko pārāku, nacionāla valsts ir indivīda līdztiesību konsekvence, bet, ja tas ir tā, Baltijas tautu nākotne nebūtu jāskata tikai kā viena alternatīva. Ir arī otra: apvienotas Baltijas valstis, kuŗās tautu etniskā un kulturālā integritāte aizsargāta ar likumu. Šādi apvienotas Baltijas valstis būtu polītiska un saimnieciska vienība ar svaru Eiropas polītiskā dzīvē.

„Kamēr Eiropas apvienošanas polītiskos priekšnoteikumos nav skaidrības, nav iespējams paredzēt, kādu lomu tajos varētu spēlēt apvienotās Baltijas valstis,” teica prof. A. Aizsilnieks. Bet ir iespējams kā tautsaimniekam — skicēt iespējas un minēt nepieciešamības saimnieciskā dzīvē, jo saimniecisko jautājumu pareiza atrisināšana ir svarīga mūsu etniskās vienības saglabāšanā. Ja izveidotos bezrobežu apvienotā Eiropa, ir sagaidāms, ka industriju centri pievilks ļaudis, kam galvenokārt rūp personīgā labklājība un modernās dzīves ērtības. Šie centri var atrasties arī ārpus mūsu territorijas. Lai novērstu šādu iespējamu mūsu nacionālā ķermeņa novājināšanu, ir nepieciešams labot visas kļūdas, kas pielaistas industriālā un saimniecības polītikā Baltijas valstu neatkarības laikā. Ir nepiedodami, kā tas notika Latvijā, ka Latvijas dabas bagātības — mežus lieto kā kurināmo līdzekli vai eksportē kā jēlvielu uz citām zemēm, kas to pārstrādā celulozas izstrādājumos, gūstot krietni augstāku peļņu nekā mēs. Visas uz vietas iegūstamās jēlvielas pārstrādājamas pašu zemēs, strādājot ar modernām metodēm — tāpēc darītu pareizi, ja studentu un jaunatnes organizācijas, saziņā ar lietpratējiem, jau laikus informētu baltiešu jauniešus par tām nozarēm, kuŗās strādājot un specializējoties var ne tikai iegūt sev iztiku šaidienai, bet sagatavot sevi par lietpratēju Baltijas valstu nākotnei. Kā viena no galvenām nozarēm, kas studējamas, ir modernās tirgus iekarošanas metodes, kas ir izšķīrējas starptautiskajā konkurencē. Mums ir vajadzīgi speciālisti lauksaimniecības, lopkopības un mežsaimniecības jautājumos, mums jādomā par keramikas un mēbeļu rūpniecību — un, par to domājot, svarīgi iegaumēt, ka Latvijas, Igaunijas un Lietuvas atgriešanās pie pirmskaŗa saimnieciskās sistēmas un galvenais — darba metodēm nozīmē nespēju konkurēt pasaules tirgū ar visām tālākām konsekvencēm tautas dzīvā spēka un nacionālās kultūras sektoros. Taču jāatgādina: šiem speciālistiem nebūtu jāiedomājas, ka viņi vai viņas varētu atgriezties dzimtenē kā patvaldnieki un direktori — tas ir viņu darbs un viņu pašu individuālā spēja sacensties ar visu laiku Baltijas valstīs dzīvojušiem, kas nosacīs viņu personīgo karjeru. Mūsu preses orgāni darītu labi, ja savās slejās vairāk runātu par šiem mūsu nākotnei vitāliem jautājumiem, bet diemžēl — par to visu tur atrod pārāk maz rindu. Vēlāk — diskusijās prof. Aizsilnieks turpināja šo domu, norādīdams, ka emigrācijas aktīvo darbinieku darbam ir un var būt liela polītiska nozīme mūsu likteņos, bet šo lomu nevajadzētu identificēt ar cerībām, ka dzimtenē gaida vadoši posteņi ministrijās un departamentos. Vienīgi to paturot prātā, darīsim darbu, lietišķu darbu un — nākotnē nevilsimies, jo tauta beigu beigās būs tā, kas pati izraudzīs sev vadītājus, un tie var arī nebūt tie, kas šodien ir emigrācijā. Kā ilustrāciju profesors minēja Norvēģijas kaŗa laiku valdību Londonā un vācu emigrantus nacionālsociālisma laikā.

Latviešu studentu apvienības konferencē vēl referēja Leons Paklons, kas teica: Trimdā vērojams, ka mums ir diezgan skaidri demokratijas teorētiskie principi, bet diemžēl mēs bieži tos aizmirstam, līdzko kaut kur atskan šabloniskais sauciens „kam tas kalpo?” Tādā veidā mūsu presē nelabvēlību izpelnās raksti un sacerējumi, kuŗu saturu uzskata par „kontroversiālu” vai kur minēti fakti vai domas, kas nesaietas ar mūsu centrālo organizāciju nolēmumiem. Šādā situācijā rietumos studējošiem latviešu jauniešiem uzlikts jauns pienākums — nest jaunu garu mūsu pašu iekšējā sadzīvē, izveidot demokratisku kultūru, polītisku kultūru jau tagad. Būtu jāapzinās, ka latvietis ir cilvēks, kas spējīgs tāpat kā visu citu tautu locekļi pats izdomāt daudzas lietas, ka tam jāsaņem informācija par visu, kas notiek mūsu komitejās un organizācijās, tāpat jāapzinās, ka vienīgi dažādas domas beigu beigās ir tās, kas — atklātībā pateiktas un diskutētas — ved tuvāk skaidrībai un patiesībai. Nav pareizi, ja mums sarodas „tiesneši”, kas pasaka, kas mums jālasa vai nav jālasa — svarīgāk izaudzināt cilvēkus, kas izprot un cienī ticības, pārliecības, vārda un preses brīvības principus, kas kontroversiālās domās tūdaļ nesaskata „kasīšanos”, bet gan inteliģentu cilvēku domu izmaiņu, kas jādara zināma sabiedrībai. Negaidīsim velti un ilgi, ka iniciatīva šajā virzienā varētu nākt „no augšas” — tas ir latviešu students un ikkatrs cits latviešu jaunietis, kas var un spēj ar savu individuālo piepūli radīt un izveidot šo jauno garu — tāpēc latviešu jaunajiem akadēmiķiem jābūt klāt latviešu sabiedriskā un polītiskā dzīvē un ir jāliek savām domām atskanēt atklātības zināšanai.

Visu šo referātu tēmas, ko papildināja Dr. P. Cirša teoloģiskā skatījumā risinātie priekšlasījumi par ētiskām un morālām problēmām, kā arī pāris referāti „vēlās vakara stundās” (par laulības tiesību un ģimenes dzīves morāles attīstību PSRS un par latviešu padomju liriku kā pārliecināšanas instrumentu), izraisīja dzīvas un plašas diskusijas. Tajās starp citu vēlreiz izskanēja vēlējums, lai latviešu emigrācijas prese pievērstu vairāk uzmanības studējošās jaunatnes domām, vislabāk — ierodoties kongresos un tieši diskutējot šos jautājumus ar kongresa locekļiem. Bija jādzird arī izbrīna par dažu latviešu centrālu organizāciju vadošo personu nostāju, kas noraida jebkatru no jaunās paaudzes atskanējušu domu, kā bērnišķīgu vai kaitīgu, ja tā nesaskan ar šo personu uzskatiem, kaut gan jaunā paaudze šodien var uzrādīt daudzus akadēmisku izglītību ieguvušus un panākumiem bagātus zinātniekus. No otras puses norādīja arī, ka jaunie ne vienmēr pietiekami aktīvi metas sabiedriskā dzīvē, tāpat — ja viņi lielākā skaitā kļūtu latviešu preses izdevumu abonenti, redakcijas būtu spiestas ievērot šās grupas prasības. Taču būtu vēlams, lai redakcijas, kas saņem jauno akadēmiķu apcerējumus, tos nesagrozītu līdz nepazīšanai, jo vienmēr ir iespējams konsultēties ar autoru un vienoties par saīsinājumiem. Diskusijās izskanēja pārmetumi, ka kongress pārāk daudz diskutējot saimnieciskus jautājumus, bet aizmirstot kultūru un garu, uz ko referenti un vairāki diskusiju dalībnieki norādīja, ka pirmkārt — „jārunā par tematu”, otrkārt — nekad nedrīkst aizmirst, ka cilvēku sabiedrības dzīve ir komplekss lielums, kuŗā visi atsevišķie sektori savijusies kopā, un ka tieši saimnieciskie priekšnosacījumi, tāpat vispārējā labklājība un sociālā taisnība ir jautājumi, kas lielā mērā ietekmē kultūras dzīvi un valstu kultūras polītiku.

 

Kamēr kongresa „jaunākais doktors” Nikolajs Picka pakrēslī raksta Baltiešu studentu dienu protokolu, pārējie „dzen velnu”.

Kongresa periods beidzies. Miedziņš nāk . .

Kongress, kas bija citāds — varētu gala vārdā sacīt par Baltiešu studentu dienām Vācijā, īpaši par tā latviešu grupas darbību trijās aktīvā darba dienās. Droši sava ceļa gājēji, apzinādamies savu cieņu pret sirmām galvām un vecās paaudzes veikumu, bet neatteikdamies paši no savām tiesībām, nekļūdami pavadā gājēji vai ieputinātie cilvēki — vairāk kā simts studentu, kuŗu vidū puse bija jaunāko semestru ļaudis, pavadīja draudzīgas un intensīvas dienas skaistajā Kēnigšteinā, atrazdami laiku blakus intelektuālajām debatēm mūzikai, dziesmām un saviesīgai dzīvei, ieskaitot ugunskuru „neatļautā vietā”. Kongresa nobeigumā izraudzīja jaunu valdi, ievēlot Jēkabu Ķiploku par priekšsēdi, un uzmeta turpmākās darbības vadlīnijas.

-be

 

 

 

 

ELJA-s 6. kongress

 

Vecais un jaunā. Bij. ELJAs priekšsēdis Pauls Tamsons iepazīstina Vilmu Tenesi ar pienākuma vezumu, kamēr „jaunā” dziļdomīgi klausās — nebūs viegli!

Vilma Tenese ir pirmā Zviedrijas jauno latviešu saimē, kam ELJA kongress uzticējis apvienības vadību visas Eiropas mērogā. 6. kongress, kas notika Hamburgā no 30. jūnija līdz 3. augustam, jaunajā valdē ievēlēja A. Vītoliņu (vicepriekšsēdis), Maiju Šildi (sekretāre), M. Dreimani (kasieris), T. Bērziņu (biedrzinis), A. Kukaju un V. Liepiņu (valdes locekļi), pie kam pēdējais veiks arī ELJA pārstāvja pienākumus Latvijas Atjaunošanas Komitejas Eiropas Centrā.

Jaunā valde pārņēma Apvienības vadību pēc kongresa, kas iezīmējās ar skaitliski vismazāko, bet arī ar visjaunāko dalībnieku saimi. Tieši šīs jaunās sejas, kas ar interesi sekoja priekšlasījumiem, ir solījums ELJA-s nākotnei laikā, kad daļa „veterāņu” iesaistījušies citos pasākumos un daļā agrāko kongresu locekļu manāms bīstams intereses atslābums. Par šīm parādībām daudz runāja ELJAs kongresa darba sēdē, kur norādīja, ka Apvienības nākotnes darbs ir jāsaskata kā visu Apvienības biedru, nevis tikai nedaudzu valdes locekļu pienākums, tāpēc jāorganizē jaunatnes darbība pulciņos, jāmeklē un jāatrod vairāk aktīvo darītāju — ja pienākuma nasta nevienam nebūs par smagu — vienīgi tad radīsies darba prieks un sekmes. Atkal izskanēja prasība pēc jaunatnes darbinieku kursiem, tāpat norādīja, ka kongress ir pasākums, kas nav atstājams pašplūsmei, bet ir jāgādā, lai ikviens, kas ierodas, justu viesmīlību un būtu pastāvīgi spējīgs iegūt sev nepieciešamo informāciju kongresa laikā.

Darba sēdē par sekmīgu atzina Latviešu valodas neklātienes kursa darbību, ko organizē Imants Balodis. Kongress izteica pateicību par veikto kursa autorei un skolotājai Dr. Veltai Rūķei-Draviņai. Ievērojot, ka Vīnē notikušajā vispasaules jaunatnes un studentu festivālā PSRS delegācijā piedalījušies arī latviešu komūnisti un ka festivāla gājienā nests t.s. Latvijas PSR karogs (kā noskaidrots — to nav nesis latvietis), ELJA 6. kongress pieņēma šādu rezolūciju:

„Zinādami, ka Padomju savienība ir diktatūras valsts, kas sistemātiski ignorē tautu pašnoteikšanās un cilvēka brīvības tiesības un vilto latviešu tautas sabiedrisko domu, ELJA 6. kongress atzīst, ka šogad Vīnē notikušajā jaunatnes festivālā Padomju savienības delegācijā ietilpstošie latvieši polītiski neprezentē latviešu tautas brīvo domu”.

Kongresa programmā bija atstāta vieta jautrajam vakaram un ballei. Tūlīt pēc atklāšanas notika koncerts, kuŗā piedalījās N. Gabruševs. Irma Kurme, A. Vītoliņš un Dainuvīte Neimane. — N. Millers demonstrēja filmu chroniku par iepriekšējiem jaunatnes kongresiem un jaunatnes dienām, un visu laiku bija atvērta mākslinieku un daiļamatnieku darba skate. Referātos ar latviešu radu rakstiem klausītājus iepazīstināja Dr. A. Gāters (latviešu un lietuviešu valoda ir vecākās un indoeiropiešu pirmvalodai vistuvākās — tās jāsaglabā kā Eiropas kultūras dārgums); mākslinieks E. Herndorfs pastāstīja par latviešu glezniecības attīstību un vērojumiem okupētās Latvijas mākslas dzīvē (laba amata skola oficiāli atļautās reālistiskās mākslas robežās, bet nepieciešamība „dot ķeizaram” plakātisku propagandas mākslu, ir slieksmes atbrīvoties no šām prasībām un pieslēgties agrākai Latvijas glezniecības skolai); prof. A. Aizsilnieks runāja par tematu „Kā iemīļot grāmatu?” ar savu dzirkstošo humoru norādīdams, ka ir jānožēlo cilvēki, kas izsaka spriedumus par grāmatām un publikācijām, ko paši nav lasījuši, lai gan „ir jau visvieglāk runāt par lietām, kuŗās nav speciālists”. Arch. R. Legzdiņš atklādams latviešu zinātnieku publikāciju un LNFS savākto dokumentu skati, savā uzrunā iepazīstināja klātesošos ar latviešu etnogrāfijas un celtniecības mākslas vērtībām, redzami parādīdams arī to, kādā veidā nemākulīgas polītiskas vadības darba rezultātā sabojāta Latvijas galvaspilsētas architektoniskā seja.

Dažas dienas pēc kongresa mūsu līdzstrādnieks lūdza jauno ELJAs priekšsēdi pastāstīt kaut ko par saviem nodomiem jaunajā apvienības darba gadā.

„Es vēlētos, kaut visi ELJAs biedri iegaumētu agrākā apvienības priekšsēža Jūlija Kadeļa vārdus kādā uzrunā; Mēs, jaunie! Bet vai brīžam mēs nesākam pārāk ātri kļūt veci, vai nesākam snaust pirms saules rieta?” saka Vilma Tenese, „Mums ir viena vieta pasaulē, kur mēs nebūsim ne svešnieki, ne ārzemnieki, bēgļi vai naturalizētie — tā ir Latvija, un šī zeme mums jāatgūst par katru cenu, ātrāk vai vēlāk. Bet to mēs nevarēsim, ja sāksim apmierināties ar to, kas mums ir un kavēsimies atmiņās pie tā, kas bijis. Materiālie labumi? Tie ir bijuši, ir atkal — bet vienudienu var arī nebūt. Tāpēc es gribētu, lai visi latviešu jaunieši — katrā vietā skandinātu Etlingenas deklarācijas pirmos pantus: Mēs esam par neatkarīgas un demokratiskas Latvijas republikas atjaunošanu. Atjaunotā Latvijas valstī varai jāpieder Latvijas tautai. Lieciet redzēt, manīt un just visai apkārtnei — no kurienes jūs nākat un kāpēc! Bet mums vajadzīgi šie latviešu jaunieši — tāpēc es gribētu aicināt mūsu vecākus, jauniešu un bērnu tēvus un mātes: Jūs esat tie, kas izšķirs, vai latviešu jaunietis un jaunava jutīs piederību latviešu tautai vai nē — bez jums organizācijas un apvienības nespēs atgriezt latviešu saimē tos, ko jūs būsat palaiduši svešajā pasaulē. Tāpēc vien man gribētos apbraukāt visas tās vietas, kur ir latviešu jaunie un viņu vecāki, latviešu centrus — es nedomāju, ka kaut kas cits spēj aizstāt personīgo kontaktu, to, ka jaunatnes pašas ievēlētā vadība interesējas par viņiem un viņu dzīvi. Gribu stāstīt, ka ir nepieciešams visiem strādāt, ir nepieciešams darīt darbu arī kongresu starplaikos, pulcēties savos latviešu jauniešu pulciņos. Tāpat — latviešu valodas neklātienes kurss prasa jauniešu atsaucību, bet īpaši vecāku, vēlreiz un vēlreiz! Jādomā arī par ELJAs līdzekļu sagādi, tajā darbā vajadzēs vairāk pašierosmes, mazāk gaidīt uz pabalstiem. Ja šinī jautājumā būtu sekmes, nākošajam kongresam — vienalga, kuŗā vietā — vajadzētu ilgt vismaz nedēļu. Tas dotu daudz vairāk kā līdzšinējie īsie tikšanās brīži, bez tam kongresos daudz lielāka vērība jāpievērš visu dalībnieku aktīvam darbam — lai katrs kaut ko darītu, kaut ko teiktu — negaidītu tikai priekšnesumus. Mēs varētu daudz, daudz veikt — tāpēc vēlreiz: Nāciet visi darbā — būs prieks kopā strādāt!”

-be

 

 

JAUNĀS GAITAS AUTORI

 

Jānis un Anna Annusi

 

 

foto: Br. Rozītis

Saulainā rudens pievakarē Ņujorkas 57. ielā, mākslas salonu un koncertzāļu gatvē, ieskrēju krūtīs jaunam vīrietim cieši saspīlētā uzvalkā un lielām tumšām acenēm. „Labi, ka vismaz tevi satiku. Gaidīju viņu — te viņai kautkur beidzas baleta mēģinājums, kaut gan īsti nezinu kuŗā vietā. Bet viņas nav; būs atkal mani piekrāpusi,” viņš mani uzrunāja, nervozi šķobīdams lūpas un ar roku gaisā vīdams neskaidru, saraustītu līniju. Jaunais vīrietis bija Jānis Annus, kuŗa paša gleznas šad tad redzamas 57. ielas mākslas salonu logos un kuŗam dažas dienas vēlāk bija mērojams ceļš uz Romu un Amerikāņu mākslas akadēmiju. Izcīnījis sīvu konkursu, Annus ieguvis stipendiju vienu gadu mācīties pie izciliem Amerikas un Eiropas gleznotājiem, kas, ja Annusa sekmes stipendiju attaisno, var viņam nodrošināt atsevišķu reprezentācijas izstādi un „vārdu”.

„Brauksim uz Griniču,” Jānis mani mudina. „Nevaru te vairs izturēt.” Viņa gaŗās kājas tūlīt platiem soļiem speras uz pazemes vilcienu, kamēr es ar pūlēm turos līdz. Taču tad pēkšņi Jānis paliek sastindzis pie kāda skatloga. Tur izstādīts Bermana dekorāciju mets. „Ak, tu tāds,” Jānis saka, „diezgan labi gan uzgleznojis to romiešu mūri, tikai visu pārāk cieši saspiedis kopā.” „Nu tad jau labi,” atjokoju, „tad jau Romā sienas glezniecību mācoties varēsi lielākus mūrus apsegt nekā Gallijs Džimsons filmā.” Jānis iesmējās, jo kaut kopš zēna dienām, kad Eslingenā tirgojās ar kīno programmām, daudz interesējies par filmām, teātra dekorācijām un lielu maketu veidošanu, pēdējā laikā gleznojis miniatūras, portrejas pavisam vieglās krāsās.

„Tas jau nemaz nav tik svarīgi. Svarīgi lietu mudžeklī saskatīt visskaistāko, to atdalīt no pārējā un akcentēt gleznā. Svarīgs tikai skaistais,” Jānis saka pavisam noteikti. „Vai tāpēc tagad redzi tikai gaŗus blondus meitenes matus,” nebēdīgi viņam prasu;. „Tu ņirgājies, bet tie tiešām ir skaisti — nevienai citai kā viņai arī tādu nav. Varbūt tāpēc man nemaz tik dikti uz Romu negribās braukt, jo tad šo skaistumu vairs neredzēšu.” Es neatbildu.

Esam pie pazemes vilciena ieejas. „Zini, nebrauksim uz Griniču. Es domāju, ka varbūt varēšu šovakar mazliet pagleznot,” Jānis ieminas. Šķiŗamies. „Ko Anna dara,” prasu, izlikdamies bezrūpīgs. „Gribi gan zināt,” nu smīn Jānis, kad pieminu viņa māsu, Linarda Tauna apdzejoto zilo meiteni, kas, nupat pilngadību sasniegusi, arī glezno jau dažu labu gadu. „Tas ir vienkārši. Anna glezno.” „Ko tad, vai arī portrejas?” „Nē, tad mums abiem sajuks, jo dzīvoklis mazs, gleznas mums visiem vienā gubā. Anna glezno dabas skatus, pie tam visai mierīgus” (Redakcijas piezīme: pēc reproducētā darba spriežot, Anna glezno arī portretus.)

Pēc dažām dienām Annus uz itāļu kuģa aizslīd garām Brīvības statujai un no Hudzona mutes ievirzās okeānā, lai būtu tuvāk Eiropai. „Vai paņēmi daudz gleznu līdz,” šķiroties viņam prasīju. „Ne, tikai dažus skatus, citādi Amerikas pagātne sajauks manus jaunos iespaidus.” „Arī nevienas portrejas?” „Nu, tā gadījās, ka vienu koferī ieliku — atlika mazliet vietas,” Jānis murmināja. „Bet to romiešu mūri noteikti gleznošu, salikšu piecus audeklus kopā, lai būtu vairāk vietas.” vēl viņš pie
metināja: „un nevis tā kā Bermans.”

 

kls.

 

 

 

 

KRIPATAS

 

 

LSCS prezidija priekšsēdis Jānis Blūmentāls ar savu priekšsēdi

5.un 6. septembrī Mineāpolē notika Latviešu Studentu Centrālās Savienības 18. kongress, kas pēc gandrīz divu gadu pārtraukuma atjaunoja LSCS darbību. Kongresā piedalījās 21 delegāts, kas pārstāvēja 532 latviešu studentus.

Par LSCS prezidija priekšsēdi ievēlēja architektu Jāni Blūmentālu, kas bija galvenais kongresa iniciators un rīkotājs. Prezidijs: M. Eglīte (priekšsēža vietniece), G. Plēsums, G. Zvaners, I. Sapraša, R. Krinte, A. Millers. LSCS nākotnes mērķus un nodomus apraksta šādi:

„Latviešu studentiem ir daudz un dažādas organizācijas, kas visas kopā veido latviešu studentu sabiedrības uzbūvi. Ikvienai no šīm organizācijām ir savas īpatnības un ikviena organizācija ir nepieciešama, lai dotu ikvienam studentam izvēli, kādā vidē viņam labāk patīk būt. Tak situācija nebūtu pilnīga bez vienas centrālas organizācijas, kas var pārstāvēt visus studentus. Ar prieku varu konstatēt, ka latviešu studenti savā kongresā š.g. 5. un 6. septembrī Mineāpolē izprata šo stāvokli un atjaunoja Latviešu Studentu Centrālās Savienības darbību.

„LSCS mērķos un uzdevumos ietilpst pārstāvēt latviešu un sevišķi citu tautu forumā visus latviešu studentus, kā tos, kas ir brīvībā, tā arī tos studentus dzimtenē, kas nevar izteikt savas domas. LSCS jāapzina visas vietējās studentu kopas un individuāli dzīvojošie studenti un jāaicina ņemt aktīvu dalību kopējā darbā. Ir jāizveido visdziļākā sadarbība ar slēgtām organizācijām, lai LSCS pilnā vārda nozīmē pārstāvētu visus latviešu studentus. Ir jārīko studentu sarīkojumi dažādās pilsētās, dodot iespēju ikvienam studentam piedalīties kādā plašākā sarīkojumā, kur studenti var gan apmainīties ar nopietnām domām, gan arī pavadīt prieka pilnas stundas. Nedrīkstu arī aizmirst pieminēt LSCS Stipendija Fonda nepieciešamību, kas ir vienīgais fonds, ko paši studenti organizē un vada, un ar kuŗa palīdzību studenti var koordinēt līdzekļu sadali pa visu pasauli. „Darba ir daudz, un ar faktu, ka darbība ir atjaunota, gluži nepietiek. Kongresā ievēlētais 14. prezidijs darīs visu iespējamo, lai pēc iespējas plaši izveidotu LSCS darbību. Tak ir vajadzīga visu un ikviena studenta līdzdalība pie kopējā darba, lai šo darbu izdarītu kaut cik pilnīgi. Latviešu studenti, veiksim kopējos pienākumus un visi kopā mēģināsim sekot mūsu visu devīzei — Tēvzemei un Zinātnei!”

Prezidijs aicina pieteikties un piedalīties kopējā darbā visus latviešu studentus — vietējās kopas un individuāli dzīvojošos. Prezidija adrese: 140 Summit Ave., Apt. 1, St. Paul, Minn., USA.

 

FUER FRIEDEN UND FREUNDSCHAFT bija Vīnē sarīkotā jaunatnes un studentu festivāla sauklis, ko atbalstīja baltie festivāla karogi, tikai pēc tam atsedzot festivāla īstenos rīkotājus — ar sarkaniem karogiem. Padomju savienības delegācijas priekšgalā nesti arī republiku karogi, pie kam Latvijas PSR krāsas atradušās drošās — krievu rokās. Labs piemērs mieram un draudzībai! Festivāla rīkotāju sirdsapziņa tomēr var būt tīra — viņu devīzē trūkst vārda „Freiheit” — un tās nav arī Padomju Savienībā.

Šoreiz Maskavas jaunatnes komēdija nepalika bez atbildes — visa Vīne bija pilna rietumu un apspiesto tautu jaunatnes darbinieku, kas ieradušies, lai satiktos ar saviem laika biedriem un pastāstītu par īstenību rietumos. To starpā daudz latviešu, kam tomēr nācies grūti šādu kontaktu panākt — latvieši Padomju savienības delegācijā atradušies drošās rokās — vismaz viena partijas funkcionāra pavadībā. Ka tas tā, pastāstījuši daudz vaļsirdīgākie krievu jaunieši. Pavisam kuriozs gadījums bijis ar Rumāņu tautas republikas plakātiem Vīnes galvenajā alejā. Blakus komūnistu plakātam vai visur bijis uzlipināts otrs — Gētes lugas  „Goetz von Berlichingen”. Joks, ko gan laikam sapratīs vienīgi vācu literatūras pazinēji.

Vīnes festivālā izstādē padomju nodaļā izstādīta arī kādas rīdzinieces keramikas darbu paraugi. Viņas nacionalitāte tā arī palika anonīma visiem skatītājiem — labs piemērs krievu rūpēm par „brālīgo tautu” likteni. Visi attēli: JG.

1. rindā no kreisās: Aivars Staško, Aina Kalniņa, ALJAs vades priekšsēdis Juris Šlesers, LNJAK valdes priekšsēdis Valdis Zariņš, Dagnija Vidiņa, Pārsla Celma. 2. rindā: Vilis Mazurs, Astrīda Ūdre, Guntis Liepiņš, Dagnija Treijere, Aivars Daumants, Voldemārs Gulēns. Trūkst Gunārs Reboks.

 

 

Latviešu Nacionālās Jaunatnes Apvienības Kanadā gadskārtējais kongress notika Niagarā 19. un 20. septembrī. Jaunatnes svētku atlikums paredzams ap 1900 dolāru. Daudzi delegāti apšaubīja „mākslīgas robežas” radīšanu starp ASV un Kanādu („mēs neesam ne amerikāņi, ne kanādieši”) Nolēma jautājumu par vienotas Ziemeļamerikas latviešu jaunatnes organizācijas radīšanu apsvērt līdz nākošajam kongresam. — Pieņēma rezolūciju par Jauno Gaitu, kas visumā līdzīga ALJA’s 8. kongresā pieņemtajai.

Līdzšinējam priekšsēdim Guntim Liepiņam vairs nekandidējot, par apvienības priekšsēdi ievēlēja ilggadīgo LNJAK valdes darbinieku Valdi Zariņu (209 Essex Ave., Richmond Hill, Ont, Canada). G. Liepiņš tomēr kandidēja valdei, kas laikam ir sava veida rekords. Valde amatus sadalīja šādi: Vicepriekšsēži G. Liepiņš un A. Daumants, sekretāre D. Vidiņa, biedrzinis un kasieris V. Mazurs, pulciņu daļas vad. D. Treijere, informācijas daļas vad. A. Ūdre, sevišķu uzdevumu valdes loc. A. Kalniņa un G. Reboks, Revīzijas komisijā: V. Gulēns, P. Celma un A. Staško.

 

 

foto: J. Zandmanis Rīcības komitejas priekšsēde Valda Kaziņa un locekle Brigita Sproģe pirms izstādes atklāšanas aplūko Valža Spīlberga darbu „Topošs.’’

Melburnas latviešu sarīkojumu vēsturē laikam nepārspējams rekords piedēvējams Viktorijas latviešu 6. jaunatnes dienu rīkotājiem, kas 12. septembra jaunatnes koncertu, kur bez melburniešiem plašu programmu vēl sniedza Sidnejas, Adelaides un Bendigo jaunie solisti, sāka precīzi izziņotajā laikā pēc rīcības komitejas sekretāra rokas pulksteņa sekunžu rādītāja. Daudzi no melburniešiem, kas savus sarīkojumus pieraduši sākt vienu, divus vai dažkārt pat trīs akadēmiskos ceturkšņus pēc izziņotā laika, šādai iepriekš izsludinātai precizitātei nebija noticējuši, tāpēc koncerta pirmos priekšnesumus noklausījās daži desmiti atnācēju, bet pēdējos ap 300.

Maz bija publikas diskusijā par tematu „Latviešu kultūra starptautiskā skatījumā” un latviskās dzīvošanas kursos, toties visvairāk bija deju vakarā. — Vidējās paaudzes režisors Pēteris Elsiņš, kas sagatavoja jauniešu ansambli A. Voitkusa lugas „Cilvēks vārtos” izrādei, izteicās, ka tik daudz, kā šo lugu gatavojot, neesot strādājis pat pie visgrūtākā Austrālijas Latviešu Teātŗa iestudējuma.

Atvadīšanās vakarā zināšanu pārbaudē dažs gados jaunāks jaunietis visai pūlējās uzminēt, kas ir gailene un ilksis. —

Vēl par precizitāti: tā kā rīcības komiteja pēc darba jaunatnes dienās svinēja „slēgtas” jaunatnes naktis, tad „atklāto” atvadīšanās vakaru tā spēja atklāt tikai stundu pēc noliktā laika.

(Ed. S.)

 

 

 

 

ar pastnieka gādību