Jaunā Gaita nr. 23. septembris - oktobris 1959

 

VELNS UN ZĀRKS

Valters Nollendorfs

 

Tas notika tais laikos, kad velns vēl dzīvoja netraucēts Latvijas purvos un mežos un ļaudis vēl ticēja viņa nedarbiem. Gada skaitlis nav zināms, bet varētu minēt, ka stāstāmais notikums risinājās kādu laiku pirms lielās cilvēka gara sacelšanās un asiņainajām cīnām tālā dienvidu zemē.

Kamēr tālajā zemē gars kūsāja un brieda kā pavasara pali pret auksto, cieto leduskārtu, ziemeļos tauta vēl bija mierīga un pacietīga. Kungi valdīja, kā raduši, un tikai paretam viņu prātus satrauca ziņas no tālienes vai stūrgalvīgu dzimtšļaužu rūkšana pašu pagalmā. Tad viņi satikās, aprunājās un nolēma iekšējās drošības un miera labad palielināt klaušas un nodevas. Noguris zemnieks ir mierīgs zemnieks, viņi sprieda. Un gādāja nogurumu. Zemnieki kurnēja gan, bet pacietīgi nesa jaunās nastas. Un cerēja.

Šie vācu kungu latviešu dzimtsļaudis rietumu Krievijā bija izturīga tauta. Viņu ciltstēvi bija bijuši brīvi ļaudis, strādīgi, nenogurdināmi, apveltīti ar brīnišķīgu humora sajūtu, kas tagad viņu pēctečiem palīdzēja nest nelaipno likteni. Kristietība tikai pamazām bija atradusi takas uz šo kulturālo pagānu sirdīm, kuŗus bīskaps Alberts bija atradis Daugavas krastos. Simts gadi bija pagājuši, iekams krusta kaŗotāji bija varējuši viņus pārliecināt par savu svēto pārsvaru, bet vajadzēja paiet vēl vairākiem gadu simtiem, iekams viņus varēja pārliecināt, ka pagānu ticība ir dvēseles pestīšanai bīstama burvība. Pat tad, kad viņi jau cītīgi maksāja desmito tiesu savas dvēseles labumam un katru svētdienu baznīcā noklausījās savādajās latīņu inkantācijās, viņi vēl ziedoja Ūsiņam melnu gaili un tvarstīja Jumi pa nopļautajiem laukiem, bet vasaras vidū sakūra lielus sārtus un locīja balsis visu cauru nakti. Bruņinieki nevarēja aizmigt savās mūŗa pilīs un lādējās, mūki meta krustus līdz rīta gaismai. Pamazām tomēr ļaudis atklāja, cik grūti kalpot divām ticībām, un turpināja piekopt tikai īpatnējākās senču ticības paražas. Arī zemes laicīgie un garīgie kungi darīja visu iespējamo, lai nodrošinātu sev naktsmieru, laiku pa laikam nopērdami pa kādam nelietīgam pagānam vai sadedzinādami pa ļaunai raganai. Jaunā ticība iekaŗoja zemi ar uguni un zobenu, nostiprinājās ar uguni un pātagu.

Ap to laiku, kad norisinājās šis notikums, stūrgalvīgie ļaudis beidzot bija kļuvuši par labiem kristiešiem. Vismaz kungi un mācītāji tā domāja. Patiesībā daudzi no vecajiem ticējumiem bija sakusuši ar jauno ticību savādā kristīgās dogmas un pagānisko ticējumu maisījumā. Gariņi vēl arvien dzīvoja ap māju, laukos un mežos. Dieviņš vēl arvien staigāja ar pelēku mēteli, svētīdams laukus, un sēdēja galda galā, piemirsdams atsūtīt Garu savā vietā, lai tas iedzītu bijību ļaužu dvēselēs. Raganas un mošķi vēl arvien apbūra pusnakts stundu, un Jāņu naktī saimniece atstāja pīlādžu zaru uz kūts sliekšņa, lai ļaunie gari govīm neaprautu pienu. Seno laiku nekaitīgais un muļķīgais velns, ko ganu zēns viegli bija varējis apmānīt, gan bija kļuvis gudrāks un tagad nodarbojās ar grēcīgu dvēseļu ķeršanu, lai tās parautu uz savu jauno elli, kur, pēc kristīgās ticības ierašanās, viņš bija aizkūris milzīgus sārtus zem jauniem, spīdīgiem katliem un cepešpannām. Viņš bija kļuvis par īstu sātanu; un daudzi ceļotāji bija pusnaktī redzējuši viņa tumšo stāvu slaistāmies krustcelēs. Tais brīžos tikai krusts un ticīga sirds varēja līdzēt.

Saimniekam bija sešdesmit gadu, bet viņš vēl turējās stiprs un veselīgs kā briedis mežā. Viņš bija pieradis cīnīties muižkunga laukos un pagalmos, kas atradās pāri purvājam aiz nelielā pakalna, kur tālumā baloja baznīcas tornis. Vakaros viņš ar kalpiem steidzās mājā, lai aprautu pats savus darbus. Viņa laukos senči bija aruši un sējuši paši sev; saimniekam savāds likums noteica, ka zeme piederot muižkungam, un tāpēc esot jāmaksā par muižkunga žēlastību ļaut to apart un apsēt. Jo vairāk vecais vīrs ar kupri mugurā gribēja izskaistināt savu muižu un spēlēt uz kārtīm, jo vairāk viņa saimniekiem vajadzēja pūlēties piepildīt muižas apcirkņus un muižkunga maku ar savu lauku devumu. Saimnieks bija pieradis strādāt un gādāt par muižkunga laimi, kaut arī pats no savu roku darba varēja paturēt tikai mazā pirkstiņa tiesu.

Saimnieks gan prata pazemīgi veikt vagara rīkojumus, bet savās mājās viņš bija kungs un pavēlnieks. Kalpi viņam klausīja tāpat kā viņš muižkungam. Viņa dabā bija palicis brīvo senču lepnums un klusā stūrgalvība. Visā, ko viņš darīja, kūsāja dzīvība: viņš ēda un dzēra, strādāja un atpūtās lieliem kampieniem, atdevās katram mirklim pilnīgi, un te bija viņa brīvība.

Katru svētdienu saimnieka ļaudis gāja uz baznīcu pāri purvam. Bet arī laipnie mājas un lauka gariņi netika aizmirsti. Miglainos rudens vakaros viņš paslepus uzklāja mielasta galdu savu senču veļiem, bet Jāņu naktī vienmēr uzprasīja sievai, vai neesot aizmirsusi nolikt pīlādža zaru uz kūts sliekšņa. Tad viņš izgāja laukā, nomurmināja kādus savādus vārdus pāri laukiem, nobeidza savu sakāmo ar tēvreizi un pārmeta krustu.

Saimniekam bija tikai viena vājība: reiz jaunībā viņš kādās kāzās bija baudījis degvīnu un no tā laika nebija varējis aizmirst dzēriena brīnišķīgo varu. Lai remdētu savu dzimtsļaužu slāpes, lai ļautu viņiem slīcināt savas rūpes un liktu aizmist nemiera domas, bet it sevišķi — lai tai pašā laikā vēl vairāk uzpildītu savas naudas lādes, muižkungs bija uzcēlis degvīna tecinātavu. Un lielajā krogū, kas ērtības labad draudzīgi stāvēja blakus baznīcai, ļaužu naudas gabali sāka savu ceļojumu atpakaļ tur, no kurienes bija nākuši — pie muižkunga. Krogu saimnieks pavadīja vai katru svētdienu pēc kāda no mācītāja nebeidzamajiem sprediķiem par nepaklausības sodu un grēcības mokām. Viņš aizmirsa uz brīdi ikdienas rūpes un, kad naktī lika nedrošus soļus mājup, jutās labāk savā vienkāršajā iztēlē nekā muižkungs savā greznajā īstenībā.

Bet kā jau mācītājs to bija solījis visiem dzērājiem un plenčiem, sātans uzglūnēja saimniekam, lai aizrautu viņa dvēseli uz savu spodro virtuvi. Saimnieks to zināja, taču domāja, ka sātanam daudz raujamā, un tāpēc viņš, droši vien, darbojas citos novados. Bet tad nāca pārsteigums.

 

II.

Vecgada vakarā saimnieka ģimene ar kalpiem sēdēja plašajā saimes istabā. Krāsnī kurējās neliela uguns. Sienā dega divi skali, apgaismodami telpu pietiekami labi, lai saredzētu sēdētājus pašus, bet ne viņu vaibstus. Vecgada vakarā parastie ziemas darbarīki bija nolikti malā: ratiņi snauduļoja kaktos, adatas gulēja iekrokojušās audumos, naži brālīgi slaistījās blakus pusgatavām karotēm. Vecāmāte stāstīja pasakas, bērni gāja rotaļās plāna vidū. Bija prieks.

Laukā skraidīja Lausks no pakšķa uz pakšķi, cirzdams ar savu sudraba cirvīti, kur pagadās. Viņš bija ļoti aizņemts.

Pēkšņi ar Lauska cirtienu atsprāga durvis, un istabā ieklupa kaimiņmāju kalps. Viņš smagi elsoja. Saimnieks aicināja viņu sēsties un, pastarīti klēpī ieņēmis, taujāja uztraukuma iemeslu.

Kalps ātri pavērās uz mazā lodziņa pusi, it kā viņš no kaut kā bītos un uzsāka aizgūtnēm runāt.

Ceļā uz saimnieka mājām, kur bija cerējis satikt savu iecerēto kalponi, viņš bija devies pāri aizsalušajam purviņam, lai taupītu laiku un soļus. Ejot pa pazīstamo teku, kur sniegs nebija visai dziļš, viņš bija nonācis pie jaunā izcirtuma purva malā. Un tur mēness gaismā sastapis Nelabo.

Šis vārds satrauca. Pats Nelabais bija viņa purviņā! Un viņš līdzinājās vecajam muižkungam ar kupri. Tikai mazi radziņi greznoja viņa pieri un mugurpusi gaŗa, kupla aste, kuŗas gals bija aizbāzts aiz zābaka stulma. Saimnieks labi zināja, ka tovakar muižā bija lieli svētki un vecais muižkungs neklibotu apkārt pa mežu aukstajā naktī, ja varēja spēlēt kārtis. Tāpēc tikai pats Nelabais varēja būt tur laukā. Un saimnieks viegli nodrebēja, it kā auksta pūsma būtu izlīdusi cauri resnajiem baļķiem un sasniegusi pašu sirdi. Viens no skaliem izdzisa. Ēnas sabiezēja. Visi sajuta kaut ko nepatīkamu ielienam krēslainajā telpā, lidojam neredzamiem spārniem, kuŗu vēdās raustījās liesmas. Pārmeta krustu un pieminēja Visuvarenā vārdu.

Kad kalps bija beidzis savu stāstu par šausmīgo satikšanos, no kuŗas viņš bija mucis, ne reizi atpakaļ nepaskatoties, tikai vecāmāte ierunājās. Viņa bija dusmīga. Dažu labu reizi viņa bija dzirdējusi par vīriem, kas cīkstējušies ar Tumsības Kungu un viņu droši uzvarējuši, piesaukdami Dieva vārdu. Jaunais kalps esot aizmirsis To Kungu savā gļēvulībā. Tad kalpone nāca talkā savam puisim: apmierināja vecomāti un nosēdās viņam blakus, kā sargādama no pašā Nelabā.

Bet vecāmāte nebija lēti apmierināma. Viņa zināja par Sātanu vairāk nekā jebkurš cits un pastāstīja, ka palaidnīgais un muļķīgais velns bija pamazām pārvērties īstā ļaundarī, kas ar viltu parāva arvien vairāk un vairāk dvēseļu, kuras novērsušās no Tā Kunga vārda. Tas, ka viņš esot parādījies vecā muižkunga izskatā, nesolot nekā labu. Neko labu; un viņa brīdinot pakratīja savu kaulaino pirkstu.

Pusnakts bija tuvu. Tika aizdedzināti jauni skali. Ļaudis atdzīvojās. Nu bija laimes lejamas. Bērni atnesa lielo dzelzs karoti, vecas alvas gabalus no iepriekšējā gada un pāris alvas pogu no vecām biksēm. Ap krāsni sapulcējās nākotnes skatītāji.

Kalpone izlēja apaļu laimi ar caurumu vidū, un nevienam nebija jāmin, ka tas gredzens. Viņas puisis sarka un lēja savu laimi: iznāca baznīca. Skaļiem smiekliem skanot, viņiem bija jāsaskūpstās, ko viņi darīja labprāt, bet ar pienācīgu kautrību. Beidzot bija saimnieka kārta. Baznīca ātri kusa lielajā karotē. Viņš to izcēla no uguns, ar ātru rokas kustību apgāza virs aukstā ūdens kubla. Čiks! —: viņa laime bija cieta. Viņš iebāza roku ūdenī, izvilka sasalušo alvas gabalu. Tas, ko saime redzēja, uztrauca ne mazāk kā kalpa piedzīvojums purvā: šķidrais metalls bija sastindzis sudraba zārkā. Viņi tuvināja to skaliem, lai pētītu ēnu, ko tas meta uz sienu. Ēna iezīmēja melnu zārku. Un tikai zārks rādījās, kad alvas gabals gāja no rokas rokā, tika grozīts uz sāniem un ačgārni. Saimnieks atkal sajuta savādos drebuļus. Prieks bija aizgājis, un vecāmāte atkal pakratīja savu kaulaino pirkstu: nekas labs nebija gaidāms. Nē, nē, nekas labs. Ar smagu soli sētā ienāca Jaunais gads.

 

III.

Saimnieks nebija gļēvulis, bet no tās nakts viņš sāka bīties to spēku, kuŗi, viņš juta, valdīja visapkārt, bet kuŗus viņš nevarēja satikt atklātā cīņā. Kristīgā ticība nekaitīgo velnu bija pārvērtusi drausmīgā radījumā, bet senču ticējumi neļāva ļaunajam aiziet no šīs zemes garīgajos dvēseļu laukos. Un tāpēc saimnieks bijās ne tikai, ka Sātans varētu iznīcināt viņa dvēseli, bet arī nokaut viņa miesu. Nelaimīgais alvas gabals, ko viņš bija drošu roku izlējis, kopā ar kalpa stāstījumu palīdzēja tikai nostiprināt šo uzskatu. Un kad viņš nākamajā svētdienā dzirdēja mācītāju pērkona balsī nolādam dzērājus un citus grēciniekus, sūtot pār viņiem visas elles mocības, saimnieks zināja, ka viņam bija lemts cīnīties ar Elles Kungu un iet bojā. Jo viņš mīlēja savu čarku, un bez grēka arī nevarēja izdzīvot dzīvs cilvēks.

Tomēr doma par pazušanu elles liesmās saimniekam nepatika. Tāpēc viņš gudroja vai nevarētu Nelabo apmānīt, kā to bija darījuši viņa senči ar savu velnu. Viņš apņēmās nožēlot grēkus, dzīvot mierīgi un šķīsti, apņēmās no baznīcas nākt tieši mājā, mest līkumu ap krogu un purviņu.

Vienu gan viņš jutās spiests darīt. Ne tikdaudz drošības kā tēvu tikumu dēļ viņš lika muižas galdniekam pagatavot sev ozola dēļu zārku. Galdnieks smējās, jo saimnieks vēl bija spēcīgs kā briedis, bet apsolījās izcirst zārku simts gadiem. Saimnieks jutās gatavs visam.

Atnāca pavasaris, kā tas bija atnācis katru gadu: kusa sniegs, tecēja sulas augšup pa koku stumbriem, strauti steidzās čalodami lejup uz upi, upe uz jūru. Purviņš bija atkusis, un vietumis starp sūnām glūnēja akači ar tumši brūnu rāvas ūdeni. Bet nelabais nebija izkāpis no purva dziļumiem, un saimnieks gandrīz bija aizmirsis savas rūpes.

Kādu svētdienu pēc dievvārdiem kaimiņš viņu aicināja iegriezties krogū. Saimnieks mēģināja atrunāties, atcerēdamies savus nodomus, bet kārdinājums bija liels, slāpes ilgi neremdinātas, un viņš pamāja savējiem doties mājā vieniem.

Krogū vārījās troksnis. Krodzinieks lēja stipro dzērienu, vīri dzēra. Dziedāja, runāja, smējās, kliedza. Nauda dziedāja uz letes. Vīri sēdēja ap kailiem ozola galdiem un pārrunāja pērienus, ko muižkungs bija piešķīris nelaimīgiem dzimtsļaudīm. Ieminējās arī par dažām raganu prāvām un dedzināšanām, kas bija piedzīvotas priekš laba laika. Bet vīru prātus visvairāk satrauca kaimiņa stāstījums. Viņš bija dzirdējis no muižas kučiera, ka vecais kupris braukšot uz muižkungu apspriedi. Un no šādām sēdēm nekad nevarēja sagaidīt labu, parasti — vairāk klaušu un nodevu. Muižkungs bija aizbraucis, to visi zināja un mēmi saskatījās. Cik daudz vēl viņi varēja nest un maksāt? Bet viņi saprata, ka vienīgā iespēja bija strādāt vairāk, gulēt mazāk un paciest. Viņi atcerējās dažu labu vīru, kas reiz tepat bija cirtis dūri galdā un zvērējis ne kapeikas vairāk nemaksāt. Un viņi atcerējās, ka dažs labs vīrs bija pērts par nepaklausību, līdz viņam miesa bija atlekusi no kauliem, izdzīts no mājām un pārdots uz kādu tālu novadu. Muižkungs prata iekasēt to, ko viņš atzina par savu, ar žēlīgu smaidu un paldies neteikdams.

Pagāja pēcpusdiena. Atnāca vakars, un gaŗas vaska sveces tika aizdedzinātas, lai atgaiņātu tumsu. Liesmas nemierīgi plandījās rupjo balsu satrauktajā gaisā. Pa sienām un griestiem plātījās lielas ēnu rokas, staigāja milzīgi melni stāvi kā savādi dzīvu cilvēku veļi, kas no visām pusēm taisās nomākt savus radītājus. Acu dobumi kļuva tumši, tikai no brīža uz brīdi tajos iespīdējās pa spokainai acs dzirkstelei. Balsis aprāvās, kļuva noslēpumainas.

Varbūt vēl neapzinātais un neizteiktais sacelšanās gars no tālās dienvidu zemes bija atnācis pie šiem apspiestajiem dzimtsļaudīm, vai, varbūt, tas bija tikai muižkunga stiprais tecinājums, kas viņu sirdīm deva drosmi. Bet bija atskanējis liktenīgais vārds „brīvība”. Viņi varbūt bija nospiesti savā ikdienā, dzīti un dīdīti kā suņi, bet par iedīdīto paklausības garu pārāks bija gadsimtos mantotais bajāru lepnums. Tas pamodās. Viņi atcerējās, ka vecais kupris muižā bija svešnieks viņu zemē. Un viņi atkārtoja paši sev vienmēr no jauna, ka arī stingrais un bargais cienīgtēvs lādēja nabaga grēciniekus un nepaklausīgos zemniekus viņu valodas lauzītā imitācijā. Viņi atcerējās Vecgada vakara sātanu, kas bija izskatījies pēc viņu pašu muižkunga, un viņu iztēle, muižkunga dzērienu stiprināta, it viegli apveltīja viņa gaišības pieri ar diviem maziem radziņiem un mugurpusē piestiprināja kuplu gaŗu asti.

Tā nekaitīgais senču velns, ko jaunā ticība centās pārvērst galīgas pazudināšanas zīmolā, vēlreiz pārvērtās. Bezpersonīgais sātans, ar ko mācītājs draudēja no kanceles, tagad kļuva par muižkungu personīgi, ieņemot to svešnieku vietu, kas viņu bija atveduši uz šo zemi. Radījums bija vīru prātos aprijis radītāju.

Saimnieks izstreipuļoja naktī. Viņš bija dzēris pamatīgi, bet spēka un veselības viņam vēl bija gana. Kājas nejutās drošas, galva dūca, bet viņš pavērās mēnesī, pavicināja dūri un sāka staigāt. Senču lepnais gars bija atgriezies viņā: tobrīd viņš atkal jutās brīvs, spēcīgs. Nedomādams par saviem nodomiem, viņš devās pa taisnāko ceļu uz mājām — pāri purvam. Viņam, brīvam cilvēkam, bija vienalga. Galu galā, viņš gudroja, smagi likdams soļus, pat melnajam cienīgtēvam bija tieši sakari ar nelabo. Bija. Viņš taču bija draugos ar veco Kupri un sludināja pakalpību un padevību kā augstos tikumus. Bet viņa draudiem nebija nozīmes. Saimnieks bija brīvs. Un mācītājs tikai viltnieks, kas teicās mācām Dieva vārdu, īstenībā — Sātana kalps.

Saimnieks bija izsoļojis gandrīz cauri purviņam. Un tur mēnessgaismā viņš ieraudzīja viņu — Takas kreisajā pusē, jauna izcirtuma malā stāvēja melns vientuļš stāvs. Šaubu nebija: tas bija muižkunga sakropļotais augums, papildināts ar divi radziņiem pierē un kuplu garu asti mugurpusē. Saimnieks stāvēja kā zibens ķerts koks un blenza. Viņa bailes acumirklī atgriezās. Bet viņš bija pārāk drošsirdīgs, lai sāktu gļēvulīgi mukt, un muižkunga paša dzēriens strauji klaidēja šaubas. Viņš uzsauca melnajam stāvam, ko gribot. Nelabais nekustējās, nedz atbildēja.

„Ā, tu gaidi mani, Sātan? Es esmu gatavs! Es esmu svīdis tavos laukos un pagalmos esmu kļuvis stiprs. Hā! Tu nekusties, svešais velns. Es esmu stiprs! Es esmu brīvs! Es tevi izaicinu īstā Dieva vārdā!”

Tā sauc saimnieks un nomet savu smago mēteli. Stāvs nekustas. Ar Dieva palīgu! Un saimnieks metas tieši virsū draudīgajam, nekustīgajam tieši pāri purva stūrim. Sūna ir mīksta. Rāva šļakst. Divi, trīs lieli soļi, viņš būs Nelabajam pie rīkles, žņaugs...

Dziedāja gailis, un saime atmodās dienas darbiem. Saimnieks vēl nebija atgriezies, un viņa vecākais dēls ar kalpu devās meklēt. Nebija pirmā reize, kad saimnieku atrada zem laukmalas ozola snaužam. Bija vēl tumšs, kad viņi izgāja; tikai austrumu pamalē kvēloja rīts. Viņi sapinās saimnieka mētelī uz purva takas. Dēls aizdedzināja lukturi, un viņi pētīja apkārtni. Mīkstajā sūnā vēl bija redzami dziļi dobumi, it kā kāds tur būtu skrējis lieliem smagiem soļiem. Vaļējie akači ar brūno rāvu blenza luktura gaismā, un vienā no tiem peldēja saimnieka cepure. Dēls izpūta vējlukturi. Noņēma cepuri, nomurmināja lūgšanu. Kas purva slīcis, tam necelties.

Kad viņi bija nonākuši atpakaļ uz takas, dēls vēlreiz atskatījās. Ausa rīts, un spokainajā krēslā pret rīta debesīm iezīmējās ķeburains tēls. Divas mazas, kropļainas priedītes bija palikušas stāvam izcirtuma malā. Tās auga cieši kopā, un viņu kuplie zari savijās savādā siluetā. Saimnieka dēlam likās, ka viņš tajā redz veco muižkungu, bet tad viņš sāka soļot uz mājām, kuŗās viņš nu bija saimnieks.

 

IV

Ar saviem kalpiem saimnieka dēls ieradās muižas pagalmā uz klaušām. Bet neviens nestrādāja. Klaušinieki stāvēja drūmi, vagars skraidīja apkārt, muižas ļaudis satraukti runājās.

Vecais muižkungs ar kupri bija miris. Iepriekšējā naktī, no muižkungu sēdes atgriežoties, tas bija noticis. Kučieris nevarēja beigt stāstīt drīz te, drīz tur par drausmīgo nelaimi.

Viņš bija vedis muižkungu mājās. Visu svētdienas vakara cēlienu kungs neesot juties labi un skubinājis kučieri braukt ātrāk. Ap pusnakti viņi jau bijuši mežā netālu no muižas, kad mēnessgaismā kučieris redzējis uz ceļa lielu melnu stāvu, kas kaut ko plātīdamies stāstījis. Un tad melnais meties pretī karietei. Kučieris izbailēs turējis zirgus. Pāris soļos no karietes stāvs pēkšņi izgaisis kā akā iekritis. Bet zirgi tomēr satraukušies un, kā neredzamas pātagas sisti, strauji metušies uz priekšu. Kučieris nokritis no bukas. Viņš uzrausies kājās un skrējis pakaļ, bet panācis pajūgu tikai pie muižas vārtiem. Strauji vilktā kariete bijusi sviesta pret vārtu stabu, kas izbailēs ieplēstām, sastingušām acīm vēries tieši viņā. Muižkungs bijis beigts. Vēlāk gan atraduši dažas skrambas, bet viņu nobeidzis gan laikam izbīlis un trieciena lielais spars. Nevarot nekad zināt, kas notiek tādās reizēs cilvēka iekšienē.

Klaušinieki klausījās klusēdami, pārmeta krustu un gaidīja. Savā prātā pateicās par pestīšanu.

Saimnieka dēls pastāstīja savu bēdīgo vēsti, un drūmais klaušinieku bars sakustējās. Vīri atcerējās, kā pēc jautrās dienas viņi ap pusnakti bija šķīrušies. Un vēlēja purvā zudušajam vieglu ceļu aizsaulē. Bet dažā labā sirdī iezagās nemīlīgas sajūtas, atceroties krogus sarunas un muižkunga nāvi un sātanu, kas muižkunga izskatā bija spokojies purviņā. Bet mutes nevērās vārdiem.

Saimnieka dēls pārveda tukšo šķirstu un novietoja to šķūņaugšā. Tur tas gulēja tad, kad nomira saimnieka dēls, dēla dēls, dēla dēla dēls. Nākošais dēls uzcēla jaunu šķūni, kur nokļuva arī priekš simts gadiem cirstais ozola zārks. Un gulēja no paaudzes uz paaudzi.

Paaudzes rūdījās kungu laukos, kļuva stipras. Cilvēka gara kustēšanās plūda uz priekšu, nebija apturama. Un kādā dienā saimnieka pēcteči jutās stipri diezgan. Viņi ņēma ieročus un dzina laukā muižkunga pēctečus. Ap saimnieka mājām cīnījās kalpi pret kungiem: plīsa granātas, klabēja šautenes, kliedza vīri. Viena granāta krita šķūnī, kur aizmirsts gulēja zārks.

Noguruši latviešu vīri pēc kaujas meklēja patvērumu saimnieka mājās. Viņiem bija ievainotie un viens kritušais, jauns, smaidīgs saimnieka dēls, kas visu darīja ar bajāra vērienu: ēda, dzēra, strādāja, kāvās uz dzīvību un nāvi. Tā viņš bija kritis — žņaudzot vācieti, no mugurpuses ar laides sitienu aizraidīts veļos.

Viņi meklēja malku sagrautā šķūņa paliekās. Pirmais no viņiem ieraudzīja zārku, kas bija palicis vesels pašā virspusē. „Velns, kas par dēļiem,” viņš sauca, „kā dzelzs! No granātas ne skrambas!” Viņi izcēla zārku no gruvešu kaudzes. Tas likās ļoti vecs.

Viņi atvēra zārka vāku, un savāda purva rāvas un vaivarāja smarža iesitās nāsīs. Smaidīgo bajārpuisi guldīja ozola zārkā. Izraka bedri, nolaida pazemes tumsā.

Pēc gada jauns saimnieks apara savādo pauguru. No gada uz gadu tur pāri soļoja brīvi soļi, arot, ecējot, sējot, pļaujot.