skabargas

 

Skabargu autoru tiesības aizsargātas. Bez autora vai Skabargu redakcijas atļaujas par ievietotajiem rakstiem smieties vai dusmoties aizliegts. Ar autora vārdu, segvārdu vai iniciāļiem parakstītajos rakstos izteiktās domas ir autora paša un tāpēc nemaldīgas. Atzīdama demokratijas principus un gribēdama sevi aizsargāt, Skabargu redakcija atteicas izteikties par to, ko veicina, demokratijas principus atzīdama un tā tālāk.

 

SKABARGU REDAKCIJAS PADOMNIEKS

Skabargu redakcijas padomniekam:

Skaidrību, lūdzu, Skabargu vīri! 1959. gada 31. augustā publicētajā Amerikas Vēstneša 23. numurā atrodas gaŗš raksts par 5. un 6. septembrī (tā tad nedēļu vēlāk!) notikušo ALJA-s kongresu, kuŗā pieņemta rezolūcija, kas nosoda Amerikas Vēstneša redakciju par nepatiesību publicēšanu. Šajā rakstā nu pamatīgi sadots pa ādu kā ALJA-i, tā arī Jaunajai Gaitai, kas it kā atbalstot komūnismu ar rafinētiem komūnistu aģentiem, „vadoņiem” priekšgalā. Lasīju rakstu un brīnējos, kā Amerikas Vēstneša redakcija visu tik labi zin. Un jau nedēļu iepriekš! Tad pēkšņi raksta nobeigumā nonācu pie šāda savāda teikuma: „Amerikas Vēstnesis savu cīņu par komūnismu nešaubīgi turpinās tālāk...” (Pasvītrojums mans.) Apskatait paši izgriezumu, kur tas redzams melns uz balta. Tik nekaunīgai atklātībai vispār nevaru ticēt. Ko jūs par to sakāt, Skabargu vīri?

Oļģerts Zintnieks, A. S. V.

Skabargu redakcijas atbilde: Kam tad Jūs vispār ticat? Vai Amerikas Vēstnesim par velti moto: „Ej, balini, taisnu ceļu, runā taisnu valodiņu?”

 

 

Skabargu vētītavas (redakcijas) vadītāji (redaktori)!

Ar nožēlu vēroju, cik ļoti jūs tomēr paļaujaties svešiem iespaidiem (impresijām). Es domāju, ka latviešu valodu mums būs tīrīt no visādiem sārņiem un paliekām (džanka). Es domāju vēl tālāk — latviešu valodu vajag arī atbrīvot no visnepatīkamākā jauninājuma (modernisma), latīņu burtiem. Mums taču pašiem sava burtniecības kārtība (alfabēts) — kokļu raksts. Tas jālieto, lai nesaduļķotu (nekontaminētu) visu latvisko, lai mūsu valoda īsti paliktu mūsu. Tagad, kad lielinieki (boļševiki, t.i. komūnisti) grib latviešu valodu iežņaugt (iestrangulēt) krievu burtos, mums pēdējais laiks rīkot pretuzbrukumu (ofensīvu) un sākt lietot kokļu rakstu. Ko jūs par to sakāt (komentējat)? Esiet nopietni, es nejokoju!

Henrijs Fundamenticēvičs, Lankasterā, Anglijā.

Skabargu redakcijas atbilde: Kas par ideju! Kas par ieguvumu propogandas laukā! Ja sāksim it visu iespiest kokļu rakstā, tad varbūt Jūsu pieminētie lielinieki atļaus ļaudīm Latvijā lasīt trimdā izdotās grāmatas un laikrakstus. Kas par priekšrocību kutelīgu jautājumu apskatīšanā! Kas gan, piemēram, var tikt morāli samaitāts, izlasot šādu rupjību:

 

 

God. Skabargu redakcija.

Es Jums piekrītu, ka nauda nav viss un mums vajadzīgs vairāk gara, bet ja cilvēks izdod 50 dolārus balles dēļ un nedabū izdejoties, tad kaut kas nav kārtībā. Tas notika tā. Aizbraucu uz Čikāgas L.U. dibināšanas balli. Biļete maksāja 23 dolārus 87 centus, jo braucu pirmā klasē. Formālo drēbju īre — (ieskaitot kreklu un tauriņu) — $13.25. Taksometrs uz Morrison viesnīcu ieskaitot dzeramnaudu — $1.75 Puķes un ieejas biļete dāmai — ievērojamai jaunās paaudzes sab. darbiniecei — $13-. Beigās konstatēju, ka man palikuši tikai 8 dolāri un 75 centi. Ieeja kungiem maksāja 9 dolārus un tā es pats netiku zālē. Ko Jūs par to sakāt?

Jāzeps Knaģis, stud. ing.

Redakcijas atbilde: Ko mēs daudz varam teikt. Kārlis Markss teica, ka visu ideoloģiju pamatā esot materiāli apsvērumi, bet Jūs jau pats atzīstat, ka nauda nav viss. Varbūt varējāt tos 25 centus ietaupīt, īrējot lētākas bikses.

 

 

Skabargu padomu devēji! Priekš kāda laika jūs lielījāties, ka jūsu iespiedkļūdu velniņš esot aizgājis pie citiem preses izdevumiem. Un nu? Es atšķīru Gaitas 22. numuru! Tur jau viņš atkal strādājis uz velna paraušanu. Kā gan viņš tika atpakaļ?

Krišs Burtnieks, Alfabetijā, A.S.V.

P. S. Drošības dēļ pievienoju dažas gaŗumzīmes un kommatus, ko vajadzības gadījumā izlietot manas vēstules labad, jo nevēlos, ka tā nokļūtu velniņa žēlastībā, t.i. nežēlastībā. -----vvvvv,,,,,

Skabargu redakcijas atbilde: Vai Jūs esat salīdzinājis ALJA-s kongresa rezolūcijas par Amerikas Vēstnesi un Jauno Gaitu? Izlasiet. Arī velniņš to laikam izdarīja, jo tūlīt pēc kongresa ieskrēja redakcijā un sāka strādāt kā negudrs. Jaunajā Gaitā tagad esot drošāka dzīve, ko viņš godam gribot nopelnīt. Ko lai mēs darām?

 

 

Skabargu redakcija! Nu? Vai varat izskaidrot šito? Nupat LAKEC sesija Minsterē lēma tā, vārdu pa vārdam: „Tuvuma uzturēšana ar latviešu tautu dzimtenē ir nepieciešama mūsu nacionāli polītiskajiem mērķiem, lai nerastos plaisa starp tautu dzimtenē un trimdā, lai stiprinātu morāli un materiāli okupācijas režīma apspiestos latviešus un lai trimdas latviešu dzīve nesastingtu emigrācijas noslēgtībā. Uzturot šo tuvumu, ir absolūti noraidāma saskare un jebkāda koeksistence ar okupantu režīmu, bet atbalstāmi visi kontakti ar latviešu tautas vairākumu, kas ir pret padomju režīmu. Kultūras vērtības okupētajā Latvijā varējušas rasties tikai tajos gadījumos, kur tautas radošais gars izpaudies par spīti okupantu spaidiem. Iepazīšanās ar šīm patiesajām kultūras vērtībām var palīdzēt uzturēt mūsu gara dzīves vienību, tāpēc nav ceļami iebildumi pret labu dzimtenē radušos literāru darbu, mūzikas un tēlotājas mākslas paraugu izplatīšanu trimdā.” Un ne čiku, ne grabu, ne tracis, nekā. Bet kad jūs, jaunie, rīkojāt jaunatnes nedēļu ar saukli „Nekļūsim sveši!” un deklarējāt apmēram to pašu, tad bija uguns pakulās. Nu? Ko teiksit tagad?

Jānis Tālumnieks, Eslingenā, Vācijā.

Skabargu redakcijas atbilde: Ak, kam tik smagas domas lemt!? Ja Kruščevs būtu mūsu vietā, viņš teiktu, ka gribat mūs izprovocēt. Bet nekā nebija. Ja Jūs domājat, ka mēs te saskatīsim atkal „jauno” un „veco” domstarpības, tad maldāties. Mēs sakām vienkārši tā: kas pirmais galvu ceļ, tam zveļ.

 

 

Skabred.! Lasīju Periskopā (ne mūsu, bet gan žurnāla „Newsweek” 25. maija Periskopā), ka Latvijā, Lietuvā un Igaunijā gribot ievest krievu alfabētu. Zinātnieki esot atklājuši, ka latīņu alfabēts nogurdinot acis. Krievu alfabēts esot daudz veselīgāks. Te nu mans pazemīgs lūgums pēc padoma. Ja nu viņi to tiešām izdara, tad: 1. vai bez acu atslogošanas varētu būt vēl kāds cits iemesls un 2 kādu iespaidu tas atstās uz mums trimdiniekiem? Lūdzu atbildiet latīņu alfabētā!

W. Yan Quox (Jānis Koks), Amerikā.

Skabargu redakcijas atbilde: Kāpēc Jūs nerakstāt „Dadzim” vai „Asajai slotai” okupētajā Latvijā? Mēs varam tikai minēt, un protiet: 1. Acīmredzot Kruščevs grib atslogot optisko piederumu rūpniecību miera vajadzībām (mērķekļi, tālskaši, periskopi u.c.). Tālāk — turpmāk latviešu bērniem nevajadzēs mācīties divus alfabētus, kas viņus atbrīvos lielajai miera cīņai mežos, ražas novākšanas talkās, pie ķieģeļu stiepšanas un lūžņu vākšanas. 2. Trimdinieku dēļ vien mēs nevaram iedomāties, ka krievu alfabēta lieta nopietna. Vai tad tiešām propogandisti Austrumberlinē sagaida, ka trimdas latvieši sāks mācīties krievu alfabētu, lai lasītu niekus, kas sarakstīti tādā

Дзимтенес ъалси но Верлинес?

 

 

Godātie padomnieki.

Kāds V.M. mūsu avīzē raksta, ka padomju izdevums „Dzimtenes Balss” dažreiz uzslavējot Jauno Gaitu un laikam jau J.G. autori būšot solidarizējušies ar komūnistiem.

Kādēļ V.M. un viņam līdzīgi nelasa Jauno Gaitu, bet gan „Dzimtenes Balsi?”

Inese Pētersone, Toronto.

Redakcijas atbilde: Varbūt V.M. ir trūkumā nonācis patiesības meklētājs — Jaunās Gaitas gada abonements maksā turpat četrus dālderus, kamēr „Dzimtenes Balsi” piesūta pa brīvu.

 

 

Godātie redakcijas padomnieki!
Mans papiņš ir ļoti neapmierināts ar Jūsu žurnālu, tāpat dažiem mūsu rakstniekiem, kas izteikušies, ka ķēves dēli labāki par aitas dēliem. Mēs domājam, ka jaunos nedrīkst iepazīstināt ar modernismiem kā Ulisu un citiem. Arī šokēt ar jauniem vārdiem
nevajadzētu, kā to darījis Jānis Klīdzējs prasīdams, ko nozīmējot vārds „pieguļa”. Kā viņa, neprecējusies meitene, to var zināt! Vai mēs nesākam aizmirst savu slaveno pagātni un senos vārdus, visam modernam līdzi skriedami?

Astrīde K., ASV.

 

 

Redakcijas atbilde: Jums un Jūsu papiņam nav ko uztraukties, jo senos vārdus jaunie neaizmirst. J. Klīdzējs paskaidroja, ka Jūsu draudzene, acis nepamirkšķinādama, atbildējusi uz viņa jautājumu — „kas ir stallis?” (Māja, kur noparko zirgus.)

 

 

 

 

GLUDAIS DĒLIS

pirmajā nobraucienā izrādījās daudz par gludu (speciāli pulēts nerūsējošs tērauds). Braucēji sūdzējās, ka no milzīgā ātruma reibstot galva. Grūti panesama arī lielā drūzmēšanās. Tika izteikts nopietns lūgums vai nu dēli padarīt skabargainu vai vispār likvidēt, atjaunojot skabardzniecību per se. CENZŪRA steidzīgi sanāca uz ārkārtēju ārkārtas sēdi, kuŗā tika paskaidrots. ka metalls, no kā gatavots šļūcamdēlis, nepadodas skabargošanai. Tāpēc vienbalsīgi (vienam balsojot par, citiem atturoties) tika nolemts pārdot dēli lūžņos. Līdz ar Skabargu atgriešanos likvidējusies arī CENZŪRA.

Tiek plānots izveidot jaunu organizāciju — CEZURA.

Bij. Centrāle Elegantas un Neasas Zobgalības Uzturēšanai un Racionālizēšanai Amerikā.

 

 

PAR ESTĒTIEM

Estēts, jeb kā citi saka, aistēts ir loti smalks cilvēks. Un es, apzinoties savu niecīgumu, apbrīnoju smalkus cilvēkus. Kad sencis pašaustās biksēs un vīzēs redzēja pa lielceļu aizdrāžoties lielkunga ekipāžu ar skaistām metalla pogām greznoto kučieri uz bukas, viņš, dosi vien, nopūtās tādā pašā sērā apbrīnā kā es, kad satiku kādu no šīs smalkās sugas.

Šī apbrīna manī radīja kompleksu un komplekss suvukārt — tieksmi tikt no šī kompleksa vaļā. Drūmi, mērķtiecīgi pielietojot visu no senčiem, līdumniekiem, mantoto iecirtību, sāku pētīt, kur īsti tas estētisms pastāv. Vai tas bija paslēpies smalkākā nervu sistēmā, lielākā zināšanu krājumā vai varbūt vairāk rievotā smadzeņu virsmā?

Nopirku par 72.— konversācijas leksikonu. Tur stāvēja rakstīts: ESTĒTS, persona ar stipru skaistuma izjūtu. Kaut ko tamlīdzīgu jau biju sagaidījis, tādēļ gudrāks nekļuvu.

Sāku estētus novērot. Un drīz vien pamanīju viņu gaumēs līdzīgas parādības. Vistipiskākie ir muzikālie estēti (jeb aistēti). Visi viņi, piemēram, cienī Mocartu un nīst Čaikovski. Tas man ļoti patika, jo Čaikovskis ir krievs, kaut arī beigts — tā tad mazāk nesimpātisks.

Literatūrā estētu (jeb aistētu) gaume ir vairāk saskaldīta: dažam ļoti gudrs un cēls liekas Andrē Žids, dažam Hakslijs, dažam abi divi. Taču saturam, laikam, ir mazāka nozīme. Galvenais ir forma. Forma un formāts. Ir zināma estētu grupa, kam patīk (tagad es mēģināšu izteikties estētiski) glīti elzevjē (pēc Elsevier 1580-1712) sējumi. Neestētiskā valodā runājot, tas būtu: ļoti maza formāta grāmatas. Šo parādību es uzskatu par pierādījumu savu domu pareizībai: ja saturs būtu svarīgākais, tad taču labākas liela formāta grāmatas, vai nē? Cita estētu grupa (parasti nabadzīgākie cēlajā sabiedrībā) cienī pēc iespējas skrandainas grāmatas, bieži akcentējot, ka tās pirktas antikvariātos.

Ja estēts dzird par grāmatu, ko pērk plašāka sajūsmināta sabiedrība, viņa seja savelkas cēlās ciešanās un viņš labprāt atvelkas savās sajūtu kontemplācijas. Viņš nīst tautā populāras lietas, ko uzskata par plebejski vulgārām un par 95% lietu tā vērtējums ir: lēts, diletantisks, nebaudāms. Pašam estētam apkārt ir cēla aura. Cēlums un estēts ir gandrīz nedalāms jēdziens, tāpat kā fakts, ka estēts ir pārāks par citiem cilvēkiem, jo viņa gaume un intereses smalkākas, cēlākas, tātad pārākas. Kā enkurs ar zemi laikam tādēļ figurē pie estēta bieži sastopamā „vienkāršā” cilvēka idealizēšana, kas tam parasti ir cēli un mākslīgi konstruēta.

Mums ir arī liela formāta estēti, piemēram, cilvēcīgi-garīgi cēlā rakstniece N.N. Kādā referātā pirms vairāk gadiem viņa izplēta rokas un dramatiskā pacēlumā izsaucās: „Un par Brāļu kapiem — (brīnišķīgi izturēta pauze!) — par tiem labāk nerunāsim!” Šī latviska patriotisma un cēla estētisma kombināciju mani tā pacilāja, ka nolēmu pats kļūt par estētu.

Otras dienas vakarā, pārnākot no sava ne pārāk estētiskā darba, jau durvīs cēlu izteiksmi sejā sveicināju augstā, vientonīgā balsī: „Sveicināta, māmuļa!” (Parasti es viņu saucu par mammu ar dažādiem deminutīvu variantiem.) Viņa izbrīnā noskatījās, bet neko neteica.

Ēst tovakar neēdu. Bez ēdiena gan arī estēts nevar iztikt, bet ēšana tomēr ir neestētiska izdarība, pat ja nešļurkstina, ēdot viru.

Ar radio palīdzību tiku pie Mocarta. Nosēdos vienīgajā atzveltnes krēslā, glezni sakrustojot kājas, vienu roku atbalstot uz atzveltnes, otrā turot degošu cigareti. Elektrību, protams, biju izslēdzis, tā ka telpā bija cēla krēsla.

Sēdēju un klausījos. Un ticiet vai neticiet, tā Mocarta mūzika nav nemaz tik slikta. Domas gan gribēja klīst projām, bet ar gribu tās piespiedu sekot melodijas variācijām. Pēc pusstundas mana māmuliņa man ienesa melnu, stipru kafiju (tikai retais estēts dzer kafiju ar krējumu), Bet tad sāka kļūt grūti. Vispirms domas aizklīda pie Mirdzas. Mirdza, redziet man tai laikā gauži patika, jo viņa tik priecīgi smējās, staigāja biksēs un labi dejoja (gan ne baletu). Otrkārt, man bija notirpusi viena kāja, nemaz nerunājot par sāpi sejā no cēlās izteiksmes.

Beidzot pats noskaitos par savu māžošanos: ko es ākstos, ja man nav estētisku talantu? Izslēdzu radio, ar pūlēm telefonā pierunāju Mirdzu iet uz kādu Mežonīgo Rietumu filmu. Bija jāpierunā, jo atkal kādā priekšpilsētas ķinītī rādīja „Vējiem līdzi”.

No tā laika vairs neceru kļūt par estētu (jeb aistētu) un dzeŗu kafiju ar krējumu. Komplekss man ir zudis, jo estēta dzīve šķiet diezgan gaŗlaicīga. Taču tieši tādēļ cieņa pret viņu rakstura izturību ir tikai augusi. Kad svinīgos latviešu sarīkojumos klausos klavieŗu priekšnesumus,*) kas kopš pamatskolas laikiem man ir lielākā gribas pārbaude, es vienmēr atceros, ka mēģināju kļūt estēts.

Bet Mocartam nav nekādas vainas.

Kaža

 

*)Mūsu autors Kažas kungs ir gauži nemuzikāls, tādēļ viņa necienība pret mūsu skaistajām tradīcijām ir ja arī nepiedodama, tad vismaz daļēji saprotama.

Skabargu redakcija.

 

 

Latvietis atrod „perpetuum mobile” noslēpumu!

Pēc ievērojama latviešu laikraksta ziņām kādam mūsu tautietim Amerikas Sav. Valstu vidienē izdevies vēl uzlabot savu 1923. gadā konstruēto lokomobili un piemērot to modernā laikmeta vajadzībām. Padomju savienības bosa apmeklējuma laikā tvaika svilpe raidījusi saucienus:

„KHRUSCHEV NOT WANTED HERE!” bet vēlāk izgudrotājs ar savu lokomobili demonstrējis Latviešu filmu chroniku kulšanas talciniekiem latviešu pagastā Kanadā. Laikraksta pārstāvim ģeniālais tautietis kautrīgi izteicies: „Negribu lielīties, bet man izdevies atrisināt bezenerģijas nepārtrauktās kustības problēmu.”

 

 

 

 

REDAKCIJA TAISNOJAS Nelaimīgas sagadīšanās vai ļaunprātības (bet kam gan uz mums ļauns prāts?) rezultātā sajaukta 5. Latviešu filmu chronikas paskaidrojumu numerācija. Cienītie lasītāji tiek lūgti paši atrast katrai filmai attiecīgo tekstu. Skabargu redakcija.

KALIFORNIJA — Latviešu Izlūku Centra Kanādā (LICK) un Skabargu redakcijas uzdevumā MMM devās uz Rietumpiekrastes jaunatnes dienām filmēt Dzintras (latvju meitenes mīļotās dārgās) daiļās kājas, par kuŗām savā laikā latviešus vispusīgi informēja Tilts, Latvija Amerikā un Laiks. „Atradu Dzintru ezermalā,” stāsta MMM, bet tikko iedarbināju kameras mechanismu, Dzintra ar latviski noteiktu ‘Nē!’ metās uz galvas ūdenī. Tomēr man izdevās uzņemt nepieciešamos kadrus.”     ASV — Laikraksti ziņo, ka pazīstams jaunās paaudzes sabiedrisks darbinieks saukts augstākās tiesas priekšā. Konsolidētā Edisona sabiedrības pārstāvis notikuma vietā: „Ja amerikāņu nācijai vajadzēs stiprākus telefonstabus, tad Konsolidētais Edisons, Inc. tos ieraks.”       LADOGAS JŪRA — OŅEGAS EZERS. Laimīgais padomju pilsonis pacilātā garastāvoklī, jo noklausījies Maskavas radio ziņu, ka apavu ražošanas plāns pārsniegts par 187, bet vilnas drēbju par veseliem 220 procentiem: „Hm. Vajadzēs piebremzēt vilnas drēbju ražošanu, citādi vēl iemetīsies kodes un valsts saimniecība būs jāapgrūtina ar kožu pulvera ražošanu.”       VĪNE — No kapitālistu žņaugiem izbēgušās brīvās jaunatnes kongresā Padomju savienības delegāti rietumniekiem ļoti uzskatāmā veidā demonstrē dialektisko argumentāciju.         MASKAVA — Par nostāšanos pret partijas ģenerāllīniju un Latvijas interešu turēšanu augstāk par padomju valsts interesēm, LPSR ministru prezidenta vietnieks Edvards Berklāvs atcelts no amata. Dižvīri Kremlī: „Gudrelis! Negrib būvēt dīzeļlokmotīves ķirģīzu tautas republikai. Mēs tev, brālīt, bračkiņ, parādīsim patēriņa preču ražošanu!”       RĪGA — Ļaužu muļķošana un garīgā apspiešana Latvijā beigusies. Doma baznīca tagad nodota padomju ļaudīm. Uzņēmumā: pa Kirova ielu transportē eksponātus un lietišķos pierādījumus. Brīvo padomju laužu saulainās ikdienas dzīves aina!         PLANĒTA ZEME — 1959. gada 4. jūlijā seismografi dažādās globa malās atzīmēja pieaugošas svārstības, kas sākās pl. 15.45 pēc Kanādas austrumu dienas gaismas glābšanas laika. Pēc pl. 20.00 svārstības pieņēmās un delikāti instrumenti vairākās vietās sabojāti. Sevišķi uztraukušies partijas biedri Rīgā. „Cīņa” ziņoja, ka bezdarbnieki slepeni spridzinot zivis Ontario ezerā. Vēlāk konstatēti Jaunatnes Svētki Toronto un biedrs Kalnbērziņš žēlojies: „Cerēju, ka tie seski būs pa šiem gadiem pāramerikānizējušies. Nekā!” Uzņēmumā: Seismografa svārstības ar tendenci pieaugt.   TOBAGO. Dailonis Štauvers un Dr. Edgars Andersons pabeiguši filmu par seno Kurzemes koloniju. Pašreiz Tobago top otra latviešu filma M.M. Mūsaina režijā. Uzņēmumā iedzimtais, pārcilādams cilts senlietas, paskaidro, ka viņa vecvectēvs izteicies ļoti atzinīgi par mūsu vecvectēviem: „Kurlanders, plentī gud! Plentī buljons kaulos.”       FRANCIJA — Pēc „Londonas Avīzes” ziņām franču juristi, džesa mūziķi un kreisā Senas krasta ielas zēni sākuši pētīt seno latviešu mūzikas instrumentu trejdeksni. Nolūks: atdzīvināt latviešu etnogrāfijas sastingušās formas.         ANGLIJA — Viss mierīgi. Visi gaida Kultūras dienas un Dziesmu svētkus, lai būtu iemesls gatavoties.