Jaunā Gaita nr. 23. septembris - oktobris 1959

ARVEDS ŠVĀBE …

 

Arī visvarenākie ozoli reiz nogāžas. Zibens bulta ķer vienu, otrs krīt, ilgi rudens vētrām spītējis. Krāsu meistara Valdemāra Tones nāve bija liels zaudējums latviešu tautai. Tagad, pēc neilga laika aizgājis otrs liels cilvēks un latvietis. Ozolu paliek arvien mazāk.

Arveds Švābe dzimis 1888. g. 25 maijā, Lielstraupē. Miris Stokholmā, 1959. g. 20. augustā. Latvijas universitātes juridiskās fakultātes profesors un vēstures katedras vadītājs filolog. un filoz. fakultātē. Pētījis Latvijas agrāro un sociālo vēsturi, cilšu un bruņinieku tiesības. Publicējis ap 50 grāmatu un daudz rakstu periodikā. Demokrātijas laikā ievēlēts Satversmes sapulcē. Pirmais LCK priekšsēdis trimdā. Rediģējis Latv. Enciklopēdiju. Ievērojams arī kā dzejnieks un rakstnieks, par kuŗu A. Johansona „Latviešu literatūrā” teikts:

„Švābe piebiedrojās tiem literātiem, kas, uzskatīdami sevi par 90-to gadu jaunstrāvnieku pēctečiem un mantiniekiem, asi uztvēra sociālas tendences un „šķiru mākslas” principus. Iedzimta tieksme visur meklēt patstāvīgus ceļus un atziņas ļāva viņam atraisīties tiklab no konvencionālās idilles, kā stīvās marksistiskās dogmatikas; pēdējās ietekme poēmās Pilsēta (1913.) un Bulvāri (1913.-20. izd. 1921.) vēl neapšaubāmi spēcīga, taču dziļākā būtībā šī linoepika atspoguļo garīgās kustības un tīri individuālpsicholoģiskās pārvērtības, ko autorā radījusi iekļaušanās modernas lielpilsētas trauksmē. Kā urbānists, metrikas reformators un oriģinālu izteiksmes iespēju gūstītājs Švābe šais krājumos ievadīja virzienu, kas latviešu dzejā koši uzzēla starpkaŗu laikmetā.”

Literāri vērtīgākie ir Svābes soneti un vēsturiskās noveles. Samērā raksturīgs ir sonets „Dēlam”.