Jaunā Gaita nr. 23. septembris - oktobris 1959
KUĢIS, KAS NEIZGĀJA JŪRĀ
Novele
Guntis Zariņš
Netīra gaisma. Cigarešu dūmu smaka. Izliets alus uz grīdas. Krogus — „Dienvidaustrumu vējš”. Brāļi un māsas. Jūrnieki un staigules. Roku rokā. Brūna meitene sapņo par tālu salu un siltu vēju. Jūrnieki nāk un iet. Sasniedz salu un sajūt vēju, bet meitene paliek. Paliek — skatās noputējušā logā un sapņo.
„Hei, jūrniek!” Tā krodzinieks. Jūrnieks ienācis, grabinādams naudu bikšu ķešā.
„Hei, krodziniek!” Jūrnieka kuģis tikko pienācis ostā. Koreja. Jokohama. Manila. Trīs nedēļas kuģis gulējis Suecā. Piecu mēnešu alga kabatā. Vēstule no mājām — saņemta tikai vakar. Viņu gaida mājās.
„Hei, jūrniek!” Brūnā meitene nostājas blakus. Viņš nav braucis šeit, lai glāstītu brūnu miesu.
„Hei, meitēn!” Krodzinieks gaida. „Viskiju un zodā!” Jūrnieks ierauga meitenes kailos plecus. Mati melni. „Lai būtu divi ...”
„No kurienes nākdams?” Meitene pieliek glāzi lūpām. Uz glāzes paliek sarkanas pēdas.
„No jūras ...” Cigarete nokrīt uz grīdas. Kūp. Jūrnieku gaida mājās. Aina. Rita un Uģis...
„To var redzēt”. Glāzes ir tukšas. Krodzinieks pielej par jaunu. Meitene smaida. „Kuŗa bija pēdējā osta?”
„Pēdējā osta vēl priekšā!” Jauna cigarete. Jauna glāze viskija. Pazīstams krogus — vēl sveša meitene. Sīknauda beidzas, iečaukstas papīrs. Vilciens atiet pēc stundas.
Pieci mēneši vadīti uz jūras. Arvien jaunas ostas. Svešas gultas. Aina viņu gaidīja.
„... kā jūras dziļumā mēs dzīvojam. Spiediens smacē mūs abus. Vajadzētu izcelt galvu saulē. Bet kad es domāju par dzīvi bez šī spiediena — es zinu, mēs esam kā zivis ...”
„Hei, krodziniek!” Jauns viskijs. Meitenei acis kļūst blāvas. Kā bāku ugunis — tās brīdina no klintīm un krasta.
„Kādēļ tu dzer?” Meitenes mati pieglaužas vaigam.
„Man slāpst!” Tas notika Manilā. Ole no Norvēģijas bija glāstījis brūnus plecus. Pamodās nākošā rītā ar nazi starp ribām. Atdeva jūrai, kā jūrniekam piederas. Jūrniekam slāpa.
Vilciens atiet pēc stundas.
Aina. Rita. Uģis.
Trīs stundu laikā varētu kāpt kalnā. Pelēka māju rinda. Dzīvības koks pie durvīm. Zaļš pat ziemā.
Uģis: „Tēti, stāsti par lielo Kristapu?”
Jūrnieks: „Tam uz pleciem sēž Kristusbērns. Mazs un nosalis. Ļaudis saka — Kristaps to pārnesis Daugavai. Zvejnieki un jūrnieki Kristapam dāvā kreklus. Vienu, divus, trīs — pat desmit. Citi tos zog. Neviens nevelk kreklu Kristusbērnam. Bet Kristaps un bērns tikai smaida. Par tiem, kas dāvā un kas zog. Vieni laimi grib pirkt, otri zagt... Kristaps un bērns bija laimīgi, jo vienīgais, no kā tie bijās, bija — koku tārps...”
„Tu dzer par daudz!” Meitene krāso lūpas. Reibst. „Nāksi man līdz?”
„Jā!” Vilciens ir aizgājis. Kalns palika neuzkāpts. Durvis neatvērtas. Kabatā vēstule.
„...mēs Tevi gaidām...”
„Hei, krodziniek!” Jauns viskijs. Meitene glaužas pie pleca. Satver roku un glāsta.
Iela ir tumša. Viņi iet. Lēnām kā bīstoties. Kabatā čaukst piecu mēnešu alga. Kurš pirks? Kurš zags?
* * *
Vilciens skrien pa laukiem. Cauri pilsētām. Gaŗām upēm un ezeriem. Bez atmiņām. Bez domām. Jūrnieks snauž.
„Trīs mārciņas krogu. Piecas meitenei. Divas — biļetei uz mājām. Naudas diezgan!” Domas tinas ap kuģi, ostām un māju.
Cilvēks zilos svārkos izkniebj biļetei caurumu. Tagad tikai uz priekšu. Vilciens skrien. Aiz tā paliek sliedes — neizdzēšamas pēdas. Tikai sliedes, spožas, aukstas...
„Gals!” Pēc nedēļas tas būs sākums. Kuģis atkal ies jūrā... Mēnešiem. Gadiem. Ostas. Jūras. Kuģis. Taksītis skrien. Atkal uz priekšu.
„Pieturi un gaidi!” Taksītī uz grīdas paliek maiss ar netīru veļu un dāvanām. No Saigonas, Marselas, Honkongas un Kairo.
Aina. Rita un Uģis.
Tikai vienu viskiju. Lai mājas gaida. Bankas ierēdņi. Dāmas un kungi. Liekas, tie jautā — „Ko meklē jūrnieks?” Kamzolis līdz kaklam. Cepures nags uz pieres. Kājās spožas kurpes. Brūnā meitene spodrinājusi.
„Viskiju! Dubulto!” Dzēriens liekas rūgts un sīvs. Uz mājām viņš ved dāvanas. Spēles, drānas un svešādas smaržas. „Vēl vienu!” Viskijs ir labs. Nereibst, tik kož... „Vēl vienu!”
Māja ir klusa. Koks ir zaļš. Skali skan zvans. Nāc!
„Mēs gaidījām!” Aina smaida.
„Jūrnieks ir mājās...” Tā Rita.
„Tētis!” Kaklam apķeras rokas. Uģis smaida caur asarām. Prieks.
„Es aizķēros...”
„Mēs zinām...” Viskijs smaržo no jūrnieka mutes. Māja smaržo pēc ziepēm un vaska. Vakariņu galds ir klāts.
„Es biju pirmā savā klasē!” Rita.
„Vai tu salabosi manu auto?” Uģis.
„Man pielika algu...” Aina.
Jūra. Ostas un krogi. Galdauts bez traipiem. Ko viņš šeit meklē?
„Stāsti, stāsti — kur biji?!” Tā Uģis Domām nav vārdu. Mēlei nav skaņas.
„Tētis ir noguris! Laiks gulēt!” Aina.
„Ar labunakti...” Vaigam pieskaras lūpas. Kamīnā kuras zema uguns. Lampa dzenā krēslu. Bērni runā savā istabā. Kā tāla ūdens čala.
„Stāsti!” Aina sēž pretim.
„Suecā gulējām trīs nedēļas. Nelaida krastā. Tur nemieri. Visa nauda vēl makā... Es nedzēru!” Jūrnieks izvelk maku. Tas pilns mārciņām, dolāriem, frankiem un markām. Sniedz to sievai.
„Nē, es saņēmu to, kas nākas! Tu ciemos!” Maks paliek nesaņemts. Nokrīt uz jūrnieka klēpja. „Stāsti!”
„Apnicis braukt! Jūra bez malas un gala. Ostās — klaigas un troksnis. Apnicis braukt! Krogos dzēriens vairs neiet pie dūšas. Manilā nodūra vienu no draugiem...” Jūrnieks aizsmēķē pīpi. Tā gulējusi mājā, visu laiku un gaidījusi. „Stāsti tu!”
„Darbā nav nekā jauna.” Aina smaida. „Naudas mums pietiek. Rita mācās labi. Uģis jau lasa. Katru dienu gaidām tavas vēstules. Tās nāk tik reti ... Bērni krāj markas. Runā par tevi un gaida mājās. Viss tas, kas tāls, liekas mīļāks... Cik ilgi paliksi?”
„Nedēļu, domāju — nedēļu! Vai tev kas, dzeŗams? Man nenāk miegs un domas tik slinkas. Alus? Viskijs vai džins? Pīpe kūp. Dūmi aizsedz kaunu.
„Tikai pāris malki vīna. Tas vēl no Ziemsvētkiem.” Noguldz dzēriens. Salds un pliekans.
„Nu tad!” Aina pieliek pie lūpām glāzi.
Pēkšņi jūrnieks sāk runāt. Mēle atrod vārdus. Domas skaņu —
„... kad tuvojāmies šim krastam, iebraucām miglā. Biju uz klāja. Zem kājām dunēja mašīnas. Miglā viss zaudēja kontūras. Kuģis šūpojās. Viļņi smējās. Miglā skanēja miglas ragi. Tie brēca kā dzīvnieki. Tie sauca viens otru — kā dzīvnieki no jūras dziļuma. Tie sauca mani — atpakaļ miljoniem gadus. Trauksme kā straume plūda manī. Es zināju, ne jūra tā, kas mani saista, bet dziļums zem manis un manī — tuvs, bet nepazīstams, Dzīvē man vienmēr skanējis miglas rags — biedē un aicina. Uzmanies manis — es nāku no tevis...” Jūrnieks izdzer glāzi.
„Un tad?”
„Mēs braucām ostā, bet mūs sauca miglas rags — uz dziļumiem, uz jūru, uz mums pašiem! Kas gan ir spēcīgāks? Osta? Miglas rags? Jeb mēs paši? Un tad es domāju — es jautāju sev — kādēļ es braucu uz jūras? Es vēlos būt mājās — pie tevis un bērniem, bet tad... Iekaucas svilpes. Ieraudas rags. Sasitas viļņi. Atveras dziļumi un es atkal braucu — no jūras uz jūru. No ostas uz ostu... Es nevaru izmest enkuru, jo tas nesasniedz jūras dibenu — ķēde par īsu...”
„Tu nezini, bet tu mīli jūru...”
„Es nemīlu jūru, kaut tā mani aicina. Es mīlu kuģus — tie viegli slīd pāri dziļumiem. Nogrimušām pasaulēm, salām, pagātnei. Cilvēku sauc miglas rags — atpakaļ uz sevi — svešu un nepazītu...” Jūrnieks runā pussnaudā. „Es nirstu, es nirstu ...”
Viņš sajūt skūpstu uz pieres. Kā kaijas spārnu. Tīri palagi. Miegs.
„Ārā ir nakts ... Nu, jāguļ! Ar labu nakti!” Ainas soļi noskan uz kāpnēm. Klusums. Kaut kur noskan automašīnas izzūdošais troksnis. Jūrnieks domā. Reiz viņš bija projām trīs gadus. Bez vārda. Bez miņas. Bez vēstulēm un vārdiem. Trīs gadus! Atgriezās, atrada šķirtu sievu un svešus bērnus. Savus, bet svešus ... Toreiz nebija sāpju, sāpēja tagad.
Miegs. Sapņi. Jūras šalkas. Miglas rags. Mutē lēta portvīna garša ...
Rīts. Māja ir klusa. Virtuvē uzklāts brokastu galds. Viņam vienam. Zīme uz galda.
— „Gaidi bērnus mājā no skolas!”
Jūrnieks staigā no istabas istabā. Kājas platas. Grīda līgojas kā kuģa klājs. Gaidi! Ko? Uģa auto neiet. Beidzot sameklēts skrūvgriezis. Riteņi nerit, atspere pušu. Galva smaga. Pie velna! Pulkstenis uz kamīna rāda desmito stundu. Ko viņš šeit meklē? Bērni viņu mīl — kā retu, krāsainu, izbāztu putnu. Bez dzīvības, bez dziesmām. Jābrauc prom. Atpakaļ uz ostu, pie meitenes ar melniem matiem un brūnu ādu. Pie viskija — asa un kodīga, ne lēta portvīna ...
„Hei, jūrniek!” Smejas pulkstenis un kustina kājas. Lēnam. Sekundes, minūtes ... Lēnām. Uģa auto ir gatavs. Skrien, kad uzgriež. Ko lai dara ar sevi? Grāmatu plaukts pilns sējumiem. Visi tie lasīti pirms daudziem gadiem. Pirms sāka lasīt jūras lielo grāmatu.
A la Recherche du Temps perdu ... !
Paņem grāmatu. Vārdi. Teikumi. Domas. Kādēļ gan lasīt? Pašam tik daudz domu ...
Jūrnieks iziet uz ielas. Krogus tepat aiz stūra. Krogus — „Bullis un suns”. Viskijs pēc viskija. Kam viņš vajadzīgs? Ainai? Ritai? Uģim? Tiem visiem iet dienas bez viņa — pilnas notikumu un brīnumu. Viņš svešnieks! Svešnieks? Tomēr daļa no tiem ...
Viskijs!
Reibst. Reibst. Reibst. Dūmi un alkohols. Zvaigznes un saule. Miljoniem gadu — virs galvas un zem kājām! Jūras dziļums un debesu plašums — kas tajā un kas aiz tā? Domas? Gars? Zemapziņas straume? Kādēļ visu to? Ārā spīd saule — silda zemi un neprasa nekā ... Vajag dzīvot un neprasīt. Dzīvot un nemeklēt to, kas ir sevī ...
Jūrnieks iziet uz ielas. Nami. Veikali. Ļaudis. Visa pasaule pilna gaismas. Jūrnieks sajūt — viņš dzīvo! Ne tikai sevī, bet —
Aina. Rita. Uģis.
Jūrnieks iet starp ļaudīm. Ļaudis smaida. Pasaule atvērusies viņā pašā. Liekas, viņš plūst ar gaisa straumi. Viegli, bez pieskaršanās. Nekam vairs nav jānāk, viss ir sasniegts. Viņš paliks, jo viss ir šeit — dzīve, nemirstība, gars. Tas nav jāmeklē pasaulē. Miglas ragu pārskan viena balss, viena doma — es dzīvoju pasaulē, un pasaule ir manī. Es esmu ...
Nokaucas bremzes. Kliedzieni. Tumsa. Asinis uz ielas — lēni plūst notekā. Kārtībnieks pašķir pūli. Auto vadītājs uztraukts saka: „Kāds piedzēries jūrnieks ...”
Kāds kuģis palika ostā.
