Jaunā Gaita nr. 23. septembris - oktobris 1959

ANGĻU, FRANČU UN KRIEVU MILITĀRA KONFERENCE MASKAVĀ 1939. G. AUGUSTĀ UN BALTIJAS VALSTIS.

DOCUMENTS ON BRITISH FOREIGN POLICY, 1919-1939. Third Series, Volumes VI and VII, London, 1953-1954

 

Pēc tam kad Hitlera Vācija otrā pasaules kaŗa priekšvakarā anektēja un pārorganizēja Cechoslovakiju, Eiropa tik tiešām līdzinājās pulvera mucai, kas katru brīdi varētu uzsprāgt gaisā. Kā no pieredzes zinām, uz eksploziju nebija ilgi jāgaida. Pirms pulvera muca uzgāja gaisā, lielvalstis vēl drudžaini mēģināja atrast atrisinājumu sarežģītai starptautiskai situācijai, protams, katra pa savai gaumei. Notika neskaitāmas konferences, atklātas, slepenas, oficiālas, pusoficiālas. Rietumu lielie sabiedrotie angļi un franči veda sarunas ar krieviem, krievi ar vāciešiem un tā joprojām. 1939. g. konferencēs plaši iztirzāja arī Baltijas valstu jautājumu. Par šīm sarunām publicēti neskaitāmi dokumentu un memuāru sējumi, visnotaļ rietumu pasaulē. Daudz materiālu publicējuši angļi, franči, poļi, itālieši, tāpat rietumu lielvalstis pēc otrā pasaules kaŗa beigām publicējuši vācu dokumentus par šo periodu. Krievi bijuši krietni atturīgāki, bet arī tie ir darījuši savu tiesu, īpaši, lai demonstrētu, ka tie bijuši spiesti noslēgt slaveno augusta paktu ar Hitleru rietumvalstu nostājas dēļ. Ar šādu nolūku Padomju Savienībā iznākušais žurnāls International Affairs 1959. g. februāra un marta numuros publicējis stenogrammas un dokumentus par 1939. g. augustā Maskavā notikušo angļu, franču un krievu militāro konferenci. Šī konference notika plašāku diplomātisku sarunu ietvaros, kas beidzās nesekmīgi, jo parallēli vestās krievu un vācu sarunas vainagojās ar panākumiem, kuŗu rezultātā noslēdza jau minēto krievu vācu paktu, kas apzīmogoja arī Baltijas valstu likteni un ar Hitlera svētību ietilpināja tās Padomju Savienības ietekmju joslā.

Arī angļu valdība publicējusi savus materiālus un sarakstes par šo konferenci (Documents on British Foreign Policy, 1919-1939. Third Series, Volumes VI and VII, London, 1953-54.) tādēļ ir interesanti abas versijas salīdzināt. Baltijas jautājumā abu lielvalstu sniegtā informācija galvenajos vilcienos sakrīt. Tā kā šī informācija uzskatos par Baltijas problēmu 1939.g. ienes dažas jaunas puantes par kuŗām latviešu sabiedrība, šķiet, nav informēta, būtu vērts to īsumā iztirzāt.

Vispirms jāmin, ka angļu militārai misijai uz Maskavu līdzi bij doti norādījumi nediskutēt Baltijas valstu aizsardzības jautājumus, jo nedz Lielbritānija, nedz Francija „nebija sniegušas garantijas šīm valstīm.”

Par Baltijas valstīm angļu, franču un krievu militārā konferencē Maskavā visvairāk runāts 15. augusta sēdē, kad Sarkanarmijas ģenerālštāba priekšnieks Sapožņikovs angļu un franču militārām delegācijām prezentē Padomju Savienības plānu, kā izturēties gadījumā, ja agresors (Hitlera Vācija) uzsāktu kaŗu. Plānam ir trīs variācijas. Visos gadījumos Sapožņikovs pieprasa, lai spēcīga angļu un franču flote ierastos Baltijas jūrā. Bez tam Sapožņikovs pieprasa, lai Anglija un Francija iegūtu no Baltijas valstu valdībām atļauju uz laiku okupēt ar saviem spēkiem Ālandu, Sāmu, Dāgo un Vormsas salas, tāpat sekojošas ostas: Hango, Pērnavu, Hapsalu, Ainažus un Liepāju. Pēc šo salu un ostu pagaidu okupācijas jautājuma nokārtošanas, Sapožņikovs paredz, ka arī padomju flote piebiedrosies angļu un franču spēkiem. Angļu admirālis Dreks savā atbildē saka, ka viņa uztverē Baltijas problēmai maza nozīme, ja arī viņš izprotot krievu intereses šinī ziņā. Britu sabiedroto flotei svarīgi uzdevumi lielajos okeānos. Tomēr vēlāk angļu un franču delegācija iesniedz krieviem jautājumus, cik lielu floti krievi vēlētos Baltijas jūrā. Šo jautājumu arī iztirzā, ja arī ne sevišķi konkrēti. 21. augustā notiek pēdējā sēde, bet tad krievu un vācu jaunais sensacionālais nolīgums visām angļu, franču un krievu sarunām pārvelk svītru un pavisam citādā veidā izkārto Baltijas valstu likteni.

Savā pēdējā ziņojumā no Maskavas uz Londonu angļu militārā misija raksta (pēc tam, kad sarunas jau pārtrauktas), ka krievi samērā skaidri norādījuši, ka kāro ostas un salas Baltijas jūrā, kuŗas angļiem un frančiem vajadzētu viņiem iegūt („to grab”). Kad angļu un franču flote būtu šīs salas un ostas nostiprinājusi un uzņēmusies visas ar to saistītās grūtības, ziņojumā tālāk ironiski teikts, krievi tiem laipni pievienotos un palīdzētu jūras operācijās, kuŗu nolūks būtu nodrošināt virskundzību Baltijas jūrā un sakaut uzbrucēju.

Būtu interesanti zināt, vai mūsu valdības iestādēm bija kāda nojauta par šādiem varbūtējiem projektiem, tāpat, vai pārāk lielā paļaušanās uz līgumiem ar Vāciju un uz savu neitralitāti neaizkavēja zināmu rietumu garantiju saņemšanu. Tāds 1939. g. bija toreizējā Latvijas sūtņa Beļģijā M. Valtera viedoklis (Mana sarakste ar Kārli Ulmani un Vilh. Munteru, Vesterås, 1957). Šodien tie, protams ir tikai akadēmiska rakstura jautājumi. Taču būtu vēlēšanās, lai rietumu pasaulē dzīvojošie Latvijas pēdējās valdības locekļi, ārlietu ministrijas darbinieki un diplomāti atklātībai paziņotu arī savas versijas par šo laiku notikumiem, jo sevišķi to aizkulisēm, un tā palīdzētu aizpildīt vēl dažus palikušos robus 1939. g. notikumu mozaīkas restaurēšanā.

Jānis Krēsliņš