TIK PASAKAINI JAU NU NAV

 

LU Fizikas un matemātikas fakultātes dekāns, asociētais profesors Ojārs Judrups, intervijā Literatūras un Mākslas Latvijā (2002.4.IV) redaktorei Aijai Lācei šur tur, maigi izsakoties, nošāvis gaŗām, īpaši mēģinājumos ielikt lasītājos „apgaismību” par augstāko izglītību ASV. Citēsim vārds vārdā (ar dažiem nebūtiskiem īsinājumiem): Amerikā vietējās štata universitātēs, tās nebūs tās labākās, visu apmaksā. Ja nāk no cita štata, tad kaut ko maksā (..) bet, ja būsi ļoti labs, arī nav jāmaksā. − tur visādi fondi, kas dod iespēju savākt talantus, trūcīgos arī, lai varētu studēt (..) vecākiem ir nodokļu atlaide, par ko pie mums vispār nerunā (..) [Latvijas] izglītības politika ir bagātniekiem (..) man kolēģe (..) aizprecējās un strādā Kornvela universitātē − vienā no labākajām, pirmajā desmitniekā gandrīz (..) Amerika arī vervē mūsējos uz maģistratūru. Viņi saka: atbrauciet, iedosim darbiņu, jūs nopelnīsiet, būs samaksāta mācību maksa (..) paskaties, cik maksā pasniedzējiem ārzemēs! Šīs izteikas ir lielā mērā mītoloģizēšana un situācijas izpratnes trūkums. Taisnībai atbilst vienīgi vārdkopa par nodokļu atlaidi vecākiem, bet arī nosacīti − to ieveda tikai pirms pavisam īsa laika un tā ir pavisam neliela salīdzinājumā ar mācību maksām, kuŗas, ja ticam dekānam, ASV tikpat kā nav. Statistika liecina pavisam ko citu. Piemēram, aizvadītajā akadēmiskajā gadā (2001/2002) caurmēra mācību maksa ASV publiskajās (štatu) universitātēs štatu rezidentiem bija $3 754, kam jāpieskaita $5 254 par room and board, t.i., mitekli un ēdienu. Minesotas Universitātē (University of Minnesota) mācību maksa par diviem semestriem bija $5 431, bet llinoisas (Univ. of Illinois) − $5 726. Jaunajā mācību gadā (2002/2003) maksas gandrīz visās štatu universitātēs tiek krietni paaugstinātas. Studentiem, kuŗi neskaitās štata rezidenti, parasti jāmaksā apmēram trīs reizes vairāk. Privātās universitātēs caurmēra maksa bija $17 123 gadā plus $6 455 miteklim un iztikai. Minētajos skaitļos nav ieskaitīta nauda veselības aprūpei, apdrošināšanai un grāmatām (Washington Post, 2001.24.X). Tā vien šķiet, ka prof. Judrups būs sajaucis ASV, kur sociālā nevienlīdzība starp bagātiem un trūcīgiem sit arvien augstāku vilni, ar tām pasaules valstīm, īpaši Rietumeiropā, kur joprojām raksturīga augsta sociālā aizsargātība un kur izglītība − no bērnudārza līdz pat doktora grādam − tiek uzskatīta par vienu no visu cilvēku tiesībām, tāpat kā veselības aprūpe, bērnu pabalsti, vecuma pensijas u.c. Uz ASV ienākumu skalas apakšējiem 20% līdz 40% ir ļoti grūti un daudziem pat neiespējami gādāt par bērnu augstāko izglītību. Šo rindiņu rakstītājam, strādājot nu jau vairāk nekā 30 gadus ASV universitātēs, nācies sastapt prāvu skaitu ļoti apdāvinātu studentu, kuŗiem augstākajai izglītībai jāatmet ar roku trūcības dēļ. Tiesa, tiem, kas studē pilnu laiku, naudu ir iespējams aizņemties, bet tā jāatmaksā ar procentiem. Divas trešdaļas no studējošiem bakalaura grāda saņemšanas brīdī ir valstij vidēji parādā $17 000, bet ir arī tādi, kam parāds var sniegties līdz $50 000 un pat vairāk, kas nav nieka lieta. Un krietnam studentu skaitam ir kreditkaršu parādi, kas parasti sniedzas tūkstošos. Arī maģistrantiem un doktorandiem kļūst arvien grūtāk tikt pie stipendijām, un necilvēcīgi nodzīto mācību asistentu (teaching assistants) algas ir tik zemas, ka vairākās ASV universitātēs viņi pieteikuši streikus. Līdz ar risinājumu meklēšanu tikšanai vaļā no krievu okupācijas un arī džungļu kapitālisma radītajām problēmām Latvijas augstākajās mācību iestādēs, raušanās uz priekšu ar „intelektuālo produktu”, protams, jāturpina ar tik lielu enerģiju un spēku, cik nu vien tas ir iespējams, bet skrējiens uz ASV pusi, šķiet, šajā jomā jāpiebremzē. Varbūt tad jau labāk uz Stokholmu, Berlīni, Vīni vai Helsinkiem. Un Judrupa līksmais izsauciens par algām pasniedzējiem ārzemēs nez vai attiecināms uz universitātēm ASV, kas, īpaši humanitāro zinātņu fakultātēs, caurmērā ir krietni zemākas par Rietum- un Ziemeļeiropas kollēgu algām. Var arī strīdēties par Judrupa proponēto negatīvo atziņu attiecībā uz ASV štatu universitātēm − tās, viņa vārdiem, nebūs tās labākās. Daudzas (University of California, Indiana University, University of Wisconsin, University of Michigan, minot tikai dažas) nav ne ar ko sliktākas (kaut vai ar Nobela Prēmiju apbalvoto zinātnieku skaita ziņā) par kollēgas klišejiski cildinātajām pirmā desmitnieka mācībiestādēm (viņš droši vien domā Columbia, Yale, Stanford, Harvard u. tml.), no kuŗām pats, līksmības pārņemts, izceļ tikai vienu, proti, Kornvela universitāti, par kuŗu šo rindiņu rakstītājam ir pirmā dzirdēšana un kas nekādos informācijas foliantos nav atrodama. Nobeigumā nav daudz ko teikt − vairāk kā zem trijnieka neiznāk.

 

Rolfs Ekmanis