Franks Gordons

ŽĒL GAN

 

No Latvijas Centrālās padomes ārzemju delegācijas ziņojuma, ko bija nosūtījis redzams LSDSP darbinieks Fēlikss Cielēns: Ja Krievija sakarā ar šī kaŗa likvidēšanu gribētu iegūt pārāk tālejošu noteikšanu Eiropā, tad tāda tieksme varētu novest pie Krievijas kaŗa ar Angliju un Amerikas Savienotajām Valstīm.

1945.22.V Lielbritānijas premjerministram Vinstonam Čerčilam uz rakstāmgalda tika nolikts plāns, kas paredzēja tā paša gada 1.VII uzsākt III Pasaules kaŗu, izvēršot 47 britu un amerikāņu divīziju strauju uzbrukumu telpā starp Drēzdeni un Baltijas jūru, pie kam amerikāņiem un angļiem − pusmiljonam vīru − cīņā pret Padomju Savienību nāktu palīgā ap 100 000 no jauna apbruņotu Lielvācijas kareivju. Viens ķīlis tiktu iedzīts Štetīnes, otrs − Poznaņas virzienā (Tomas grāvrači). Varam iedomāties, ar kādu sajūsmu tikko sagūstītie Latviešu leģiona 15. divīzijas kareivji pieteiktos kā brīvprātīgie! Šim pēkšņa un varena trieciena plānam bija piešķirts koda nosaukums Operation Unthinkable (Neiedomājamā operācija). Šis projekts (ko negribīgi atslepenoja tikai 1998. gadā) tika atmests, jo plānotāji nebija pilnīgi droši, ka ASV un Anglijai veiksies labāk nekā Hitleram ar Operāciju Barbarossa. Konkrēti bija bažas, ka padomju kaŗaspēks varētu okupēt Grieķiju, iebrukt Turcijā un izlauzties līdz naftas laukiem Irākas ziemeļos.

Tātad plāns tika atmests. Žēl gan!

Šai sakarībā vērts citēt fragmentu no Ernesta Treigūta-Tāla apcerējuma (Laiks, 2002.23.ll): Sūtnis Kārlis Zariņš Anglijā 1945. gadā savā angļu konservatīvās jutoņas ietekmē aizrāvās tik tālu, ka vēstulēs un ziņojumos tālaika trimdas vadošajām personām pareģoja angļu konservatīvās valdības uzvaru vēlēšanās un 1946. gada 18. novembŗa svinēšanu brīvā Latvijas valstī. Kā zināms, vēlēšanās uzvarēja leiboristi, un Čerčilu premjera krēslā nomainīja Etlijs. Neba jau tāpēc vien Neiedomājamās operācijas plāns tika atmests, bet sūtņa Zariņa illūzijas, iespējams, bija saistītas ar to, ko viņam pačukstēja kāds britu štāba virsnieks...

Un te nu mēs nonākam pie amerikāņu ģenerāļa Džordža Patona (George S. Patton Jr., 1885-1945). II Pasaules kaŗā nemirstīgu slavu ieguva trīs patiešām leģendāri kaŗavadoņi − tuksneša lapsa Ervins Rommels, Georgijs K. Žukovs un Patons. Šo triju tik dažādo stratēģu dzīves stāsti ir bezgala aizraujoši, šo vīru rakstura īpašības, viņu kaislības, vājības un untumi vēl šobaltdien nodarbina psīchologu prātus, bet aplūkojamam tematam nozīmīgs ir tas, ko domāja, juta, gribēja, cerēja Džordžs Patons.

Ģenerālis Džordžs Patons

1945. gada vasarā − kad būtu bijis jāsākas III Pasaules kaŗam, Patons atkārtoti prasīja dažas no labākajām Waffen-SS divīzijām iekļaut viņa Trešajā armijā, lai viņš tās varētu vest kaujā pret sarkanajiem. Un kad ģenerālis Džozefs T. Maknernejs (Joseph T. McNarney), amerikāņu militārā gubernatora vietnieks Vācijā, pateica Patonam, ka krievi sūdzoties par Trešās armijas laiskumu, atbruņojot un ieslodzot vācu vienības Bavārijā, viņš dusmās attrauca: Kāda jums daļa gar to, ko domā šie sasodītie boļševiki [bolshies]? Mums tik un tā būs jākaŗo pret tiem agrāk vai vēlāk. Kāpēc ne tagad, kad mūsu armija ir vesela un mēs varam Sarkano armiju attriekt [kick back] atpakaļ uz Krieviju. Mēs to varam − ar maniem vāciešiem (..) viņi nīst šos sarkanos izdzimteņus (John Loftus. The Belarus Secret, New York, 1982. 47. lp.)

Ko te lai saka? Impulsīvajam, nesavaldīgajam Patonam piemita t.s. gut feeling: viņš instinktīvi juta, ka Hitlera vietā brīvo pasauli sāk nopietni apdraudēt Staļins (Uncle Joe, kā mēdza teikt naīvulis Rūzvelts). Patons ilgi pirms Rēgena noprata, ka tas ļaundabīgais audzējs, kas tai brīdī bija izpleties līdz Elbes upei, ir Evil Empire, kārtējais Ļaunuma iemiesojums.

Tas nenozīmē, ka dedzīgais Amerikas patriots Džordžs Patons simpatizētu nacisma ideoloģijai. Viņa spriedumi bieži ir nenosvērti, pat pretrunīgi, bet tas nebūt nenoniecina viņa milzīgo ieguldījumu Lielvācijas sagrāvē − aizspriedumi neaizēnoja viņa kaŗavadoņa talantu, un viņa militārā intuīcija ir apbrīnojama.

Dzird runājam, ka Patons bijis rasists un antisemīts. Taču tas bija leģendārais 716. tanku bataljons, kas sastāvēja tikai no nēģeriem un bija galvenais triecienspēks, Patona Trešajai armijai iebrūkot Vācijā, un šie „melnie” bija tie, kas palīdzēja atbrīvot dzīvi palikušos žīdus no koncentrācijas nometnēm.

Patons cienīja padomju virsniekus kā drosmīgus kaŗotājus, bet vispār šie vīri, kam trūka − ja tā var teikt − slīpējuma, viņam derdzās: Viņi izskatās kā tikai nesen civilizēti mongoļu bandīti (Paul D. Harkins. When the Third Cracked Europe. Harrisburg, PA: Stackpole Books, 1969. 65. lp.). Viņš nekādā ziņā nebija nacisma apbrīnotājs. Viņš žultaini nīda SS reichsfīreram Himleram pakļautās īpašās vienības, koncentrācijas nometņu sargus un tiem līdzīgus Hitlera režīma kalpus. Pēc Mecas (Metz) atbrīvošanas Patons iespļāva sejā kādam SS brigādefīreram (ģenerālmajoram) un teica viņam: Esmu saņēmis gūstā daudzus vācu ģenerāļus, bet jūs esat riebīgākais kuņas dēls no viņiem visiem. Jūs vispār neesat kaŗavīrs. Jūs esat sasodīts partijnieks! (turpat, 68. lp.). Kad amerikāņu kaŗaspēks atbrīvoja Būchenvaldes koncentrācijas nometni, Patonam kļuva nelabi. Viņš burtiski saslima, jo viņu satrieca necilvēcīgā apiešanās ar cilvēciskām būtnēm (Lestera M. Nikolsa liecība dokumentālā filmā par Patonu). Kad Patons gribēja „izlauzties līdz Berlīnei,” sabiedroto kaŗaspēka virspavēlnieks Eiropā ģenerālis Dvaits Eizenhauers viņam to aizliedza, jo Jaltas konferencē jau tika nolemts, ka Berlīni ieņems padomju kaŗaspēks. Kad Patons, kuŗa vīri bija sasnieguši Pilzeni Čechijas rietumos, gribēja atbrīvot Prāgu, Eizenhauers viņam arī to aizliedza, jo šī zeme jau bija apsolīta Staļinam. Kad Patons 1945. gada vasarā turpināja kaitināt krievus, Eizenhauers atstādināja viņu no Trešās armijas pavēlnieka posteņa. Tas patmīlīgajam un lepnajam Patonam bija sāpīgs trieciens.

1945. gada nogalē Patonam kādā no Vācijas amerikāņu zonas lielceļiem uzdrāzās virsū kravas mašīna, un 21.XII Patons mirst ASV kaŗa hospitālī Heidelbergā no gūtajiem ievainojumiem. Tas notika drīz pēc tam kad Patons bija teicis: Šoreiz mums būs vajadzīga visa iespējamā Dieva palīdzība, lai pasargātu mūsu pasauli no šī Staļina un viņa slepkavīgajām ordām.

Uzdrāzās kravas mašīna... Gluži tādā pašā veidā 1948.12.I Minskā tika noslepkavots Daugavpilī dzimušais slavenais teātŗa režisors un aktieris, PSRS Ebreju antifašistiskās komitejas priekšsēdis Solomons Michoelss (Vovsi). Arī par to bija parūpējies šis Staļins, kuŗa dzimšanas dienā nomira ģenerālis Džordžs Patons. Patiešām žēl. Jo impulsīvais, nesavaldīgais Džordžs Patons droši vien būtu vaiņagojis savu kaŗavadoņa karjeru ar spožām uzvarām, ja 1945.22.V uz Vinstona Čerčila rakstāmgalda noliktais Neiedomājamās operācijas plāns netiktu atmests.

Žēl gan. Jo Džordžs Patons brīdināja Krievija ZINA, ko tā grib. PASAULES KUNDZĪBU. Un tā atbilstīgi izstrādā savus plānus. (..) Ja mums pret viņiem jācīnās, tad tas jādara tagad (Charles M. Province. The Unknown Patton. New York: Bonanza Books, 1984).

Žēl, žēl. Ne velti Patons taisni tai laikā norādīja (skat. to pašu grāmatu), ka krieviem nebija kaut cik vērā ņemamu gaisa kaŗa spēku, viņu benzīna un municijas krājumi bija nelieli, un materiālu piegādi daudzviet veica ar pajūgiem. Viena pati Trešā armija, ciezdama ļoti nenozīmīgus zaudējumus, būtu satriekusi to, kas palicis pāri no krieviem, sešās nedēļās. Iegaumējiet manus vārdus. Nekad neaizmirstiet tos. Kādā dienā mums nāksies kaŗot ar viņiem, tas prasīs sešus gadus un maksās mums sešus miljonus dzīvību.

Varbūt tomēr vajadzēja riskēt un 1945.1.VII izvērst ofensīvu telpā starp Drēzdeni un Baltijas jūru? Varbūt bija palaista gaŗām lieliska izdevība − Čerčila vārdiem runājot − vienā rāvienā nokaut arī otro cūku!

 

____________________

Par mūsu līdzstrādnieku Franku Gordonu skat. viņa rakstu Dzimtene, klaids, tēvzeme (JG 223:22-23).