Par Jeruzālemi un Daugavpili

 

 

Žīdu tauta it kā allaž rādījusi priekšzīmi, kā konfrontēt krīzes un risināt praktiskas problēmas. Taču tas, kas pašreiz Izraēlā notiek, liek radikālizēties jaunajām paaudzēm uz vardarbību. Amerikāņu labā spārna kristieši fundamentālisti pilnīgi solidarizējas ar Izraēlas tagadējo polītiku, jo uzskata, ka tiek īstenoti Svēto Rakstu priekšraksti. Eiropā − Anglijā, Itālijā, Francijā u.c. − simpatizējot palestīniešiem. No jauna it kā pacēlies neglīts antisemītisms...

Aija Veldre Beldava <beldavsa@indiana.edu>

 

 

Aija, cik Tu (un pārējie sveikotāji) esi redzējusi, nemaz nerunājot par lasīšanu, palestīniešu jūtas, ciešanas un pārdzīvojumus publicētus presē? Izredzētā tauta taču ir inteliģenta − tādēļ nesaprotu, kā var iedomāties, ka ar uguni un zobenu radīs mieru un drošību? Tepat Eiropā pietiek skatīties uz Ziemeļīriju, Baskiju, Balkāniem utt., utt. Tur miers nebūs nākamās paaudzēs... Tādēļ nesaprotu, kā pasaule var atbalstīt Izraēlas prasību Arafatam gūt totālu kontroli pār miljoniem cilvēku? Kas jādara, lai izredzētā tauta saprastu, ka slepkavošana dzemdē un dzemdēs atriebību, jaunus pašnāvniekus? Pat lielajai Romas impērijai neizdevās iznīcināt kristiešus... Izbrīnā par politisko neloģiku.

Uģis G. Bērziņš <ugis.berzins@swipnet.se>

 

 

Droši vien, objektīvi spriežot, žīdiem nav lielākas tiesības kā palestīniešiem un citiem uzskatīt Jeruzalemi par savu. Bet, pirms stāstīsim to viņiem, izskaidrosim paši sev, ka latviešiem nav lielākas tiesības uz Rīgu kā, teiksim, vāciešiem, krieviem un žīdiem, un noteikti nav tik lielas tiesības uz Daugavpili kā krieviem. Es tam piekrītu, bet, kad piekritīs arī visi pārējie latvieši, tad veiksim izskaidrošanas darbu žīdu vidū.

Vents Zvaigzne <Vents_Zvaigzne@mccann.lv>

 

 

Tiesības uz Daugavpili ir tiem ļaudīm, kas tur dzīvo. Ja zem vārda „tiesības” jāsaprot tiesības veikt etniskas tīrīšanas vai vardarbīgas īpašumu piesavināšanās, tad es saku, ka latviešiem uz tādiem darbiem nav nemaz lielākas tiesības kā žīdiem ir uz to, ko viņi kopš 1967. gada kaŗa mēģinājuši panākt Jordānas upes rietumkrasta territorijā, un es saku arī, ka Jeruzaleme pieder visiem tās iedzīvotājiem, nevis tikai žīdiem. Valstij nepieder cilvēki, cilvēkiem pieder valsts, un valsts pienākums ir kalpot cilvēkiem, nevis veikt etniskas tīrīšanas un vardarbīgas kolonizācijas. Ja latviešiem svarīgi „paturēt” Daugavpili, tad jādara tā, lai Daugavpils iedzīvotāji izjustu apmierinātību „piederēt” Latvijai.

Juris <zagarins@stcc.edu>

 

 

Skaidrs. Tātad skatāmies pēc esošā brīža, īpaši neanalizējot, kādu apstākļu dēļ izveidojusies šāda situācija. Šobrīd Daugavpilī dzīvo daudz vairāk krievu nekā latviešu. Starp citu, Jeruzalemē laikam gan šobrīd dzīvo krietni vairāk ebreju nekā pirms pievienošanas Izraēlai. Ceru, ka Tu iestāsies pret to, ka viņi no turienes kādreiz varētu tikt „iztīrīti”. Par etniskām tīrīšanām pagaidām nav runa, ir tikai dzirdēti ierosinājumi veicināt polītiku, lai latviešiem būtu izdevīgi pārcelties uz Daugavpili, padarot to latviskāku. Nez vai kāds to nekvalificēs kā kolonizāciju? Un par vēlēšanos „piederēt” Latvijai − tad jāpiekāpjas Daugavpils iedzīvotāju lielākajai daļai − krieviem. Praksē šur tur piekāpšanās notiek jau pašlaik, bet daudzi latvieši uzskata, ka tas nav pareizi un ka valstij vajadzētu enerģiskāk rīkoties, lai latviskotu Daugavpili. Uzskatu, ka žīdiem tomēr ir tiesības uz savu valsti.

Vents

 

 

Katrai tautai ir tiesības uz savu valsti. Žīdu tautai savu valsti uzdāvināja ANO, neprasot atļauju no Palestīnas tautas. Nevienam nav tiesības uz vardarbīgu zemes piesavināšanos, kā to Izraēla, pretrunā ar ANO lēmumiem, ir piekopusi nu jau vairāk nekā 30 gadus pret Palestīnas tautu. Arābu valstis, sākot ar Ēģipti un nupat kā ar ASV lielo islāmisko draugu, fanātiski fundamentālistisko Saūda Arābiju, pamazām ar gaŗiem zobiem ir atzinušas Izraēlas tiesības uz savu valsti. Izraēla ir bagāta, stipra valsts ar ceturto lielāko armiju visā pasaulē un simtiem kodolieroču savās krātuvēs. Izraēlai pieder iniciatīva un morālā atbildība pret tās iekaŗotajām tautām un pret tās tuvējām ārzemēm. Tai jābeidz domāt bībeliski un jāsāk domāt stratēģiski, ja tā nopietni cer dzīvot mūžīgi. Un mums letiņiem un mums amerikāņiem vajadzētu izbeigt domāt, ka žīdi ir vienīgā Dieva izredzētā tauta.

Juris

 

 

Esmu vienmēr uzskatījis, ka katrai tautai vajadzīga sava valsts. Latvieši jau vairākkārt ir izteikušies referendumos par labu pašreizējam režīmam, kas izveidoja jauno trešo Latvijas republiku. Tā nav pirmskaŗa Latvijas turpinājums, bet jauns veidojums, kas atdalījies no PSRS un nolēmis veidot savu suverenitāti. Nedomāju, ka vismaz šobrīd krievi Daugavpilī gribētu pievienoties Krievijai. Bet neredzu iemesla, ņemot vērā latviešu jau izdarīto izvēli, kāpēc arī citām jaunajā valstī dzīvojošajām tautībām nebūtu tiesības izdarīt pašām savu izvēli. Esmu pārliecināts 18. novembŗa Latvijas atjaunošanas piekritējs, bet demokrātija ir pret mani un man līdzīgi domājošajiem. Neapšaubāmi bija jāatjauno Latvijas valsts, un vajadzēja starptautiskā sadarbībā panākt okupācijas seku likvidāciju. Tas nebūt nenozīmē pulmaņvagonus ar deportētajiem, bet gan no okupācijas sekām cietušo krievvalodīgo atgriešanu un iekārtošanu uz dzīvi plašajā Krievzemē. Bet tas, liekas, ir nokavēts.

Pūks (Vilnis Pūriņš) <pooh@parks.lv>

 

 

Kur vien nepaskatās, kāds spriedelē par manu dievīgo Dvinskiņu. Par kolonizāciju Venta nodēvēto Daugavpils „latviskošanu” varbūt nesaukt, bet minoritāšu konvencija, ko Latvija ir parakstījusi (bet Saeima nav ratificējusi), gan liedz tīšuprāt veikt nopietnas izmaiņas kādas minoritātes apdzīvotas vietas etniskā sastāvā. Jājautā − ko nozīmē „latviskošana”? Daugavpils nekad nav bijusi „latviska” pilsēta, arī Ulmaņlaikos ne. Ne latvieši, ne „latgaļi” nekad te nav bijuši vairākumā. Un kopš kuŗa laika visi „krievvalodīgie” ir krievi? Kopš Kremlis viņus par tādiem izsludināja? Daugavpilī ir 27 etnisko grupu piederīgie. Vai sadarbība vienmēr nozīmē „piekāpšanos”? Pirms mēģinām „latviskot” šo multinacionālo pilsēteli, vai nebūtu lietderīgāk izdot kādu santīmu (ne tikai Rietumu piešķirto, bet arī kādu nopietnu pašmāju kapeiciņu) reālas valodas polītikas īstenošanai un integrācijai? Vai piemērot (un apmaksāt) tādu polītiku − ņemot vērā vietējo vidi − nozīmē „piekāpties” „krieviem”? Pūks iemeta vēl lielāku akmeni Dinaburgas dīķītī. Kuŗas okupācijas sekas Jūs te grasāties likvidēt? Lielais vairākums Daugavpils etnisko krievu ir Latvijas pilsoņi, nemaz nerunājot par citām nacionālām grupām.

Pēteris Cedriņš, Daugavpilī <cedrins@dautkom.lv>

 

 

Neko es netaisos likvidēt. Teicu, ka bija nepieciešams atjaunot Latvijas 18. novembrī dibināto valsti un tad panākt okupācijas seku novēršanu, kā to paredz ne viens vien starptautisks dokuments. Bet to neizdarīja un, protams, tagad pilsoņu ir kļuvis kā biezs arī Daugavpilī. Un, izejot no šīs jaunās valsts viedokļa, šī zeme nav latviešu zeme, bet to cilvēku zeme, kas te mita valsts pasludināšanas brīdī 4. maijā.

Pūks

 

 

Lielais vairākums Daugavpils krievu − nemaz nerunājot par Daugavpils poļiem, čigāniem vai citu tautu pārstāvjiem − ir tādi paši pilsoņi kā Pūks. Ja ir vēlēšanās, varu sniegt reģistrācijas datus, kā arī visus pieejamos datus par Daugavpils demogrāfisko vēsturi. Manuprāt Latvija pieder tās pilsoņiem, nevis tikai tīrasinīgiem letiņiem jeb „veseliem graudiem.” Atkārtoju − Daugavpils nekad nav bijusi „latviska” pilsēta. 20. gs. sākumā ir pat gadi, kad latvieši sastādīja tikai ap 2% no iedzīvotāju skaita. Vācu okupācijai bija lielāka ietekme uz tagadējiem demogrāfiskiem apstākļiem nekā padomju okupācijai. Visā Latvijā ir naturalizējušies tikai apm. 50 000 cilvēku (starp citu, ne tikai krievi... pat saujiņa latviešu ir to skaitā). Te nav runa par jaunpilsoņiem. Nejauksim jēdzienus.

Pēteris

 

 

Tas, ka latviešiem tiek tas, kas paliek pāri, ir jau pierasts. Tur nu mūsu tolerance ir vainīga. Krievu okupācija sākās ar Pētera Lielā un Šeremetjeva jautrībām. Kas atņemts, protams, nav mūsu. Sekojošās vācu un krievu okupācijas neko daudz nemainīja. Man ir savs skatījums uz jēdzienu krievs. Tas vairāk saistīts ar izcelsmi. Tie, kas izrāda cieņu un lojalitāti pret Latviju, ir apguvuši latviešu valodu neatkarīgi no nacionalitātes − žīdi, rusiči, poļi, čigāni, bet pārējie man ir krievi. Armijā dien trešdaļa pilsoņu, kuŗi ļoti vāji vai nemaz nezin latviešu valodu. Kad jau 10 gadus valsts valoda ir bijusi latviešu, tā var rīkoties tikai krievi. Tādu jēdzienu kā jaunpilsoņi gan nezinu.

Pūks

 

 

Pūks turpina klāstīt dīvainas versijas par Daugavpils iedzīvotāju sastāvu un valodu prasmi. Pretēji viņa teiktajam, okupācijas radīja traģiskas demogrāfiskas izmaiņas un arī plašus jaunus kapus − 1925. g. 31% pilsētas iedzīvotāju bija ebreji, bet 1993. g. no ebrejiem bija palikuši tikai 354 pilsoņi un 535 nepilsoņi. Arī dažs „labs” latvietis šīm izmaiņām pielika roku... Un, runājot par latviešu valodas prasmi, tai taču ir liels sakars ar izglītības procesiem. Varat šķērsot tiltu, aizstaigāt līdz Sventes pagastam Sēlijā un parunāties ar ļaudīm... bet drīzāk ne latviski. Tur ir maz krievu − tur ir poļi, baltkrievi, pārpoļoti leiši. Ja pagastā nebija latviešu skolas, nevar īsti sagaidīt, ka cilvēki runās latviski. Tāpat Daugavpilī − te bija tikai divas latviešu vidusskolas okupācijas laikā. Šī ir liela pilsēta − otra lielākā Latvijā. Te ir krieviski runājoša vide. Tikai tāpēc, ka valdība izsludina latviešu valodu par valsts valodu nenozīmē, ka visi pēkšņi sāks latviski runāt − it īpaši ja likumam neseko nopietna valodas apguves programma un pozitīvi centieni valodas vidi uzlabot. Autoritārā valstī varbūt varētu pavēlēt kaķiem riet... bet kaķis Sventes pagastā pārāk daudz iemeslu to darīt latviski nesaskatīs. Tā nu ir realitāte. Un par jaunpilsoņiem − tie ir cilvēki, kas ieguvuši Latvijas pilsonību naturalizācijas ceļā, noliekot eksāmenus un nododot zvērestu. Arī viņi ir līdztiesīgi jums.

Pēteris

 

 

Droši vien Daugavpils 27 etnisko grupu piederīgie vēlas, lai Latvijas valsts viņiem šur tur piekāptos, piemēram, valodas jautājumos. Arī es, zinot Daugavpils vēsturi, esmu to pusē, kas atbalsta piekāpšanos, piemēram, ka Daugavpilī ielu nosaukumi un uzraksti uz izkārtnēm drīkst būt arī krievu valodā un ka iesniegumus Daugavpils pašvaldībai cilvēki gluži oficiāli drīkst rakstīt arī krieviski (jo laikam taču, neraugoties uz visām 27 grupām, pamatvaloda lielākajai daļai ir krievu). Gan jau paši daugavpilieši varēs pateikt vēl kādas jomas, kur vēlētos piekāpšanos savām interesēm. Taču, pietiekami daudz sastopoties ar dažādiem cilvēkiem, no kuŗiem lielākā daļa ir latvieši, varu teikt, ka ievērojama daļa no viņiem kategoriski neatbalsta jebkādu piekāpšanos pat vietās, kur 100% iedzīvotāju pamatvaloda ir krievu. Viņi uzskata, ka Latvija jau šobrīd ir piekāpusies simtreiz par daudz. Tāpēc arī Jurim ieteicu − pirms sākt pārliecināt žīdus par to, ka Jeruzalemes gadījumā viņiem vajadzētu dalīties ar citām kopienām − pārliecināt dažu labu latvieti par to, ka arī latviešiem, vismaz Daugavpils gadījumā, būtu jādalās. Sadarbība nav vienmēr tikai piekāpšanās. Sadarbība nozīmē rēķināšanos arī ar otra interesēm.

Vents

 

 

Ja Daugavpilī būs uzraksti krievu valodā, to 27 etnisko grupu pārkrievošanās nemazināsies ne par milimetru, bet turpināsies vēl straujāk. Neizbēgami iebraucēji no citurienes arī pārkrievosies. Pašreizējā situācija ir tāda − vai nu nemitīgi piekāpsimies un ar laiku te izveidosies otra Krievija, vai arī turpinām glābt, kas vēl glābjams. Izredzes nav lielas, bet vai tāpēc jānolaiž rokas?

Ausma Ābele <aabele@sveiks.lv >

 

 

Droši vien iebraucēji no citurienes arī pārkrievosies. Bet vai gribam šo nelatvisko pilsētu pirmoreiz vēsturē padarīt latvisku? Kārlis Ulmanis jau mēģināja... Vairāki man pazīstami sevi uzskata gan par poļiem, gan baltkrieviem, gan latgaliešiem, bet runā krieviski un nekādu pretrunu tur neredz. Protams, Ausmas un arī Pēteŗa rakstītais ir svēta patiesība. Tikai viena ir cīņas patiesība, bet otra − sadarbības patiesība. Cīņas patiesība ir tā, ko nu jau 54 gadus Izraēlas territorijā atzīst ebreji. Viņi cīnās visiem spēkiem un daudz nežēlīgākiem līdzekļiem nekā latvieši to ir darījuši. Jāteic gan, ka arī viņu pretinieki cīnās ar tādiem pašiem līdzekļiem − uz dzīvību un nāvi. Parunā ar Izraēlas ebreju, kuŗš piekrīt cīņas patiesībai, un viņš tev pateiks, ka ebrejiem vairs nav kur atkāpties. Visa pašreizējā Izraēlas territorijā nav ne puse no Latvijas, un puse no tās pašas ir tuksnesis, bet iedzīvotāju divreiz vairāk. Juris centās aprādīt, ka ebrejiem būtu jāatsakās no cīņas patiesības un jāpieņem sadarbības patiesība, jo tā ir auglīgāka un stratēģiski pareizāka. Arī latviešiem, vismaz pagaidām, cīņas patiesība ir tuvāka nekā sadarbības patiesība. Doma ir tieši tā pati − latvieši jau ir pārāk daudz zaudējuši un vairs neko nevar atļauties zaudēt − ne reāli, ne simboliski. Mēs esam iespiesti stūrī un šobrīd cīnāmies ar nagiem un zobiem. Kamēr latvieši nav gatavi no šīs sajūtas atteikties, varbūt vajadzētu ar lielāku izpratni izturēties pret ebrejiem, tāpat kā pret arābiem, palestīniešiem un visiem citiem, kam cīņas patiesība mīļāka.

Vents

 

 

Pārsvarā piekrītu Ventam − izvairos no vārda „piekāpšanās” tikai tāpēc, ka ir tik daudz latviešu, kas uztveŗ „piekāpšanos” kā „padošanos”. Pats pazīstu daudzus cilvēkus − arī tepat Daugavpilī, kuŗu vide bieži vien ir uzsvērti krieviska vai padomiska. Šādi cilvēki bieži vien vēlas vai nu drūmi apsvērt katru simbolisko zaudējumu, cīnīties par sīkumiem (kāds bijušais Domes valodas padomnieks man teica, ka lielākā daļa sūdzību skaŗ tādas tēmas kā babušku ar roku uzrakstītie uzraksti uz saldējuma kastēm tirdziņos) un vienlaicīgi bezcerīgi ilgoties pēc „latviskas vides,” kuŗā bezmaz vai nav vietas nevienam vismaz ārēji neasimilētam cittautietim. Nereti pavīd arī autoritārā domāšana − mēs viņus piespiedīsim pārdot saldējumu latviski utt. Pat pozitīvi priekšlikumi tiek vērtēti kā „piekāpšanās” − Iedomājies tikai! Viņi grib bezmaksas valodas kursus! Kad Staļina laikā uzspieda krievu valodu... Šāda domāšana nav konstruktīva. „Pārkrievošanās procesi,” ko Ausma piemin, sen jau apturēti − poļi priecājas par savu poliskumu, latvieši un latgalieši par savu latvietību un latgaliskumu, vairāki krievi no krievu skolām pārspēja etniskos latviešus universitātes iestājeksāmenos latviešu valodā, ebreji izdod grāmatas par Daugavpils drūmo vēsturi... bet ķeršanās pie reālas valodas programmas, integrācijas un multikultūras modeļiem nenozīmē, ka mums būtu jārūpējas par veikalu uzrakstiem − lai Saiba un Ujut sauktos smukiņos vārdos un šašliku bodē piedāvātu garšīgus ēdienus par jocīgām cenām (citēju!) tikai latīņu burtiem? Varbūt izkārtnei piekarināt auseklīšus? Šādi piegājieni tikai izsauc naidu cittautiešos, un to jau var just ... tāpēc arī šur tur latviski vairs nerunā pat pēc latviešu valodas apguves. Ja latvieši turēsies pie tāda bezcerīga sabiedrības modeļa, kur daugavpilietim jābūt butaforiski „latviskam”, kur cittautieši ir nevēlami vai vislabākā gadījumā tikai pieciesti, tad latviešiem pašiem jāuzņemas lielu daļu vainas par integrācijas izgāšanos. Un varbūt terminu „kolonisti”, kas attiecas tikai uz daļiņu no šiem indivīdiem, varētu beidzot aprakt vai vismaz nelietot, kad runa ir par valodas politikas jautājumiem. Ir vēl joprojām dauzi jauni cilvēki, kuŗi ar prieku apgūst latviešu valodu − ir veikali, kur krievi laipni apkalpo latviešus latviski (bet mūsu nacionālisti bieži vien atbild krieviski...). Visiem ir arī labi zināms, ka valodas komisijas braucieni uz šejieni tiek uztverti kā soda ekspedīcijas. Domāju, ka daudz kas ir jādara, lai nostiprinātu − lai turpinātu iesakņoties − latviešu valodas pozīcijas Daugavpilī blakus krievu, poļu un angļu valodām. Tas būtu jādara to latviešu dēļ, kas ir cietuši − un arī lai pilsēta pati neciestu no savas nošķirtības. Bet te ir vajadzīga situācijas izpratne, liela nauda, laba griba un radošas idejas − nevis necieņa pret citu kultūrām un Ulmaņa laiku vienotības saukļi. Runa ir par indivīdiem multinacionālā pilsētā, demokrātiskā un eiropeiskā republikā, nevis par bitenieku [sociālistu] bariem pret latviešiem uz tautas kapa malas.

Pēteris

 

 

 

Publikāciju sagatavoja Juris Žagariņš